Carpe diem!

maijs 2021
P O T C P S Sv
« Mar   Jūn »
 12
3456789
10111213141516
17181920212223
24252627282930
31  

Historia

Saša Stanišičs

zaldatsBargi robežsargi ar automātu pie sāna, jauni ātrgaitas ceļi, kas kā mirdzošas lentes vijās cauri kalnainajiem apvidiem, skaistas jaunbūves, bezgala sirsnīgi cilvēki un nomelnējuši bumbu sagrauti nami, ko ieskāva kupli ziedoši krūmāji, it kā cenzdamies dziedēt kara cirstā rētas.  Tieši tāda manā atmiņā palikusi Bosnija – valsts, ko vēl pavisam nesenā pagātnē bija plosījis karš, kurš bija viena no aktuālākajām ziņu tēmām manas pusaudzības noslēguma posmā. Toreiz, kad tur biju, karš bija beidzies pirms divdesmit gadiem, tomēr tā atstātās pēdas vēl arvien bija jaušamas. Taču to, ko šīs mazās valstiņas iedzīvotāji pārdzīvojuši, varēju tikai nojaust. Līdz atvēru bosniešu-serbu izcelsmes rakstnieka Sašas Stanišiča romānu “Kā zaldāts labo gramafonu” un nokļuvu nelielajā Višegradas pilsētiņā kopā ar mazo Aleksandru, kas neizsakāmi mīl savu ģimeni, dzimto pilsētiņu un tic vārdu spēkam.

Pirmais, kas man nāca prātā lasot šo grāmatu – kā es apskaužu autoru! To, kā viņš rindo vārdus un kā runā par lietām un notikumiem. Vīriešu sēras smaržo pēc skūšanās losjona. Tās stāv virtuvē mazos apļos un piedzeras. Sieviešu sēras sēž dzīvojamā istabā pie vecmammas, ierosina jaunus vārdus jaunajai dzīvībai Taifūntantes vēderā un diskutē par veselīgākajām guldināšanas pozām pirmajos mēnešos. Nezinu kā citi, bet izlasot ko tādu es varu tikai skaudībā noelsties un nodomāt – Kāpēc kaut ko tādu neesmu uzrakstījusi es?

Stanišičs ir no tiem autoriem, kas jau ar pirmajām izlasītajām rindkopām ierauj lasītāju sava romāna pasaulē, ļaujot to izjust to visā tā krāšņumā. Tikko sēdēji Rīgā uz dīvāna un malkoji kafiju, bet tad jau atjēdzies plūmju lasīšanas talkā un iemēģini Aleksandra vecvecpapa jauno tualeti. Tu tici valdošajai ideoloģijai un goda vietā turi maršala Tito bildi. Kopā ar  viņu piedzīvo valsts pārvaldes maiņu, pirmo interesi par meitenēm, kacini savus skolotājus, stāsti stāstus par kaimiņiem, radiniekiem un paziņām, viņu mazajām un lielajām traģēdijām. Un tad tu atjēdzies pagrabā, kur slēpies no kara un zaldātiem, kas atnāk un netīriem zābakiem sabradā visu, kam esi ticējis un kas ir bijusi daļa no tavas pasaules. Viņa stāstījumā patiesība mijas ar fantāziju, taču tas ļauj atklāt konkrēto laikmetu, tradīcijas un kara postu ar bērna acīm, caur bērna emociju prizmu.

Autors gluži kā dejodams kādu jestru deju ved lasītāju cauri Bosnijas kara šausmām, bēgļu dzīvei Vācijā un zaudētās dzimtenes sajūtai. Viņš to dara ar ekstravaganci un pamatīgu komisma piesitienu, bet viņa paustais ne mirkli nenonivelē notiekošā traģismu un iesaistīto pārdzīvojumus. Ir jāmāk caur smiekliem paužot sāpīgo, likt to lasītājam sajust uz savas ādas un notiekošo pārdzīvot kā savu. Stanišičs šajā ziņā ir ļoti prasmīgs.

Aizraujošs romāns, kas lasītāju jau no pirmās rindkopas padara par tā varoņu līdzgaitnieku, sniedzot neaizmirstamu paša klātesamības sajūtu. Stanišičs liek ar baudu un aizrautību izdzert visrūgtāko dzīves pieredzi un vēl ilgi sajust tās pēcgaršu. Kolorīti, trakulīgi, it kā pasmejoties, bet ļoti, ļoti sajūtami par to, kā pārdzīvot ierastās pasaules zaudējumu.

Did you like this? Share it:

Leave a Reply

 

 

 

You can use these HTML tags

<a href="" title=""> <abbr title=""> <acronym title=""> <b> <blockquote cite=""> <cite> <code> <del datetime=""> <em> <i> <q cite=""> <strike> <strong>