Carpe diem!

augusts 2018
P O T C P S Sv
« Jūl    
 12345
6789101112
13141516171819
20212223242526
2728293031  

Historia

Dace Rukšāne

300x0_laimes_kods_vaks_mazsGada sākumā pabiju ļoti laimīgā pasākumā, kur visi apmeklētāji tika mieloti ar īsteni latviskiem ambrozijiem: rudzu maizi ar kupinātu speķīti un sīpola šķēli pa virsu, ķilavmaizēm, biezpiena plātsmaizēm, speķa pīrādziņiem un citiem gardumiem, kas latvieša garšas kārpiņām un māgai liek murrāt labsajūtā. Taču visu ambroziju ambrozijs neapstrīdami bija rakstnieces Daces Rukšānes marinētās sēnītes, kuru recepti grāmatu izdevniecības “Zvaigzne ABC” vadītāja Vija Kibloka Dacei bija pārprasījusi atkal un atkal.

Runa ir par nevienu citu, kā Daces Rukšānes sarakstīto grāmatu “Latviskais laimes kods”, kurš tapis aktīvi sadarbojoties izdevniecībai, sabiedrībai un rakstniecei. Izdevniecībai, iedvesmojoties no dāņu autora Meika Vikinga grāmatas “Mazā Hugge grāmata”, radās ideja noskaidrot, kas tad latvietim liek justies laimīgam. Sabiedrībā aktīvi atsaucās uz aicinājumu iesūtīt foto ar lietām, notikumiem, procesiem, kas viņiem liek justies laimīgiem. Dace Rukšāne kā prasmīga meistare  to visu ietērpa vārdos un teikumos. Rezultāts tiešām ir lielisks un es atļaušos apgalvot, ka mums ir sava simtgades grāmata, kas atklāj latvieša būtību un dvēseli. Šī grāmata noteikti būs burvīga dāvanu visiem, kam Latvija ir mīļa. Grāmata liek saprast, ka patiesībā mēs spējam priecāties un izgaršot dzīvi nesliktāk, kā dāņi vai kādas citas tautības pārstāvji. Nemaz jau mēs neesam tik atšķirīgi un tieši līdzīgie uzskati par to, kas mums liek justies laimīgiem arī ir tas, kas mūs padara par nāciju.

IMG_20180208_141102Pati no šis grāmatas guvu iedvesmu un savā darba vietā – skolā projektu nedēļas ietvaros 6.a un b. klases skolēni pētīja un vētīja, kas tad īsti ir mūsu skolas skolēnu, skolotājiem un darbiniekiem liek justies laimīgiem. Laimes kodu centāmies arī atklāt mielojoties, sportojot, slidojot, slēpojot un mēģinot atklāt Rīgu kvesta spēlē. Iegūtos rezultātus apkopojām plakātos. Vēl mums 9. martā būs neliels pasākums, kura nosaukums – “Literārā kafejnīca “Latviskais laimes kods”" diez vai liks rasties jautājumiem par iedvesmas avotu.  Tādēļ vēlreiz un vēlreiz varu apliecināt – šī grāmata ir ļoti iedvesmojoša un tai vajadzētu atrasties katra Latvijas iedzīvotāja grāmatu plauktā.

Rita Falka

300x0_skabokapostukoma_978-9934-0-7039-6Pirms kāda laiciņa Latvijas grāmatnīcās parādījusies nu jau mūsu lasītājiem pazīstamās vācu rakstnieces Ritas Falkas kārtējā grāmatiņa par drosmīgo policistu Franci Eberhoferu. Sen nevienam nav noslēpums, ka šī asprātīgā un humorīgā detektīvsērija ir saistīta ar gastronomiskajām izvirtībām Franča enerģiskās Omes izpildījumā. Ebenhoferu Ome tur savus vīriešus, dēlu un abus mazdēlus, stingros grožos un nepaklausība tiek atalgota ar aukstu pavardu un tukšiem šķīvjiem. Tieši tāpēc arī katrai grāmatiņai par brašo Franci ir ar kulināriju saistīts nosaukums. “Ziemas kartupeļu knēdeļiem”, “Nūdeļu blūzam”, “Cūkgalvai al dente” un “Manāklimpu afērai” Latvijas grāmatveikalos pievienojusies arī piektā no Ritas Falkas grāmatiņām “Skābo kāpostu koma”, kas ne tikai liek skaļi un aizrautīgi smieties par Franča piedzīvojumiem, bet arī notecināt pa garai siekalai, jo visi tie gardumi, ko Ome liek galda rada ēstgribu. Labi vēl, ka grāmatas beigās autore dāsni padalās arī ar receptēm no Omes pavārgrāmatas.

“Skābo kāpostu koma” aizved mūs uz Minheni, jo izrādās, ka priekšniecība paģēr Francim doties uz Minheni, jo tas ir neprāts tik labu policistu kā Francis Ebenhofers “norakt” kaut kur provincē. Francis par notiekošo nav sajūsmā, bet neviens jau viņa viedokli nejautāt. Visi kā sadziedājušies apgalvo, ka tas taču ir lieliski, jo Ebenhofera jaunajā darba vietā uzņemts visiem pazīstams detektīvseriāls. Par gaidāmajām pārmaiņām Francis labprāt aprunātos ar savu mīļoto Sūziju. Taču… Ak vai! Viņa šķiet atradusi tīkamāku sabiedrību par Franci bijušā skolasbiedra personā. Šķiet Franča vieta pie Sūzijas sāniem ir apdraudēta, jo glumais Karls Heincs iekārojis viņa sirdsdāmu. Francis saprot, ka pienācis laiks pieņemt nozīmīgus lēmumus. Un viss jau būtu labi, ja ne pirmā lieta, ko Francim nākas izmeklēt, nebūtu viņa tēva vecā auto bagāžniekā atrastās meitenes slepkavība. Nepietiek jau ar līķi bagāžniekā, Minhenes kolēģi pēc ekspertīzes sāk interesēties, vai ar minēto auto nebrauc kāds narkodīleris. Lūk pie kā var novest Papa un tiesneša Morečeka izklaides Nīderkaltenkirhenē. Tā nu Francim nākas rauties starp Minheni un dzimto ciemu, starp slepkavības izmeklēšanu un mīļotās pasargāšanu no aizvīlēja. Ja vēl nebūtu tā siekalcūča Leopolda, kas nespēdams sakārtot savu ģimenes dzīvi, dara visu, lai izpostītu brāļa attiecības ar Sūziju… Francim ir ko turēt. Un viņš nepadodas, ļaujot lasītājam ar smaidu un skaļiem smiekliem dzīvot līdzi viņa piedzīvojumiem.

Rita Falka un viņas Francis Ebenhofers – smieklīga, aizraujoša un uz gastronomiskām izvirtībām rosinoša kompānija. :)

Ieva Sīmane

772486_640x420Jau apmēram pusgadu Latvijā tiek lauzti šķēpi par kādu pašmāju erotikas žanrā uzrakstītu romānu, kurš neviļus kļuvis par nacionālo dižpārdokli. Viedokļi ir ļoti dažādi un atsauksmes nav viennozīmīgas, bet viens ir skaidrs, ka Latvijas lasītājs ir izsalcis pēc literatūras, kas tendēta uz sajūtām zem jostasvietas. Kāds to atzīs, kāds noliegs.

Seksualitāte un erotika visos laikos bijusi mazliet neērta tēma. Par tādu to savulaik (ļoti, ļoti daudzus gadsimtus atpakaļ) padarījusi pati sabiedrība. Tomēr gan skarbajos viduslaikos, gan vēlāk pie lasītājiem, visdažādākos veidos ir ceļojuši erotiska satura literatūra, ko ar lielu interesi lasījušas kā godājamas dāmas, tā eleganti kungi. Parasti gan tās bijušas nelielas burtnīciņas, kas par nopietnu literatūru nav tikušas uzskatītas un neviens atklāti neatzinās, ka lasa šāda veida literatūru. Ja nu tomēr uzradās kāds autors, kas izdeva vērā ņemamāku grāmatu par šo tēmu, viņš tika aizliegts un tika sasaistīts ar visdažādākajiem skandāliem. Mūsdienās erotika un seksualitāte nav tabu tēma, taču diskusijas, kas vērojamas tīmeklī liecina par to, ka ja šīs tēmas apraksta kāds ārzemju autors, mēs no tās tā kā distancējamies, taču tiklīdz ko līdzīgu ar savu spalvu radījis kāds pašmāju autors ažiotāža ir visai liela. Jāsaka gan, ka mūsu rakstnieki līdz šim šajā žanrā arī īpaši daudz nav izpaudušies. Tāpēc nav brīnums, ka katra jauna vēsma tiek uztverta ar lielām ovācijām, neskatoties uz to, ka darbam var piesieties gan tekstuālā, gan stilistiskā, gan sižetiskā ziņā.

Es erotiskajai literatūrai pieķēros diezgan agrā jaunībā. Tik agrā, ka manai mammai to uzzinot mati uz galvas stāvus sacēlās. Arī vēlāk nekaunējos lasīt līdzīgu literatūru un to analizēt. Tāpēc zinu, ko no šāda žanra daiļdarba sagaidu, zinu, kas mani tracina un garlaiko, bet kas darbu padara interesantu. Tādēļ bez lielas tielēšanās piekritu izlasīt apgāda “Kontinets” izdoto Ievas Sīmanes romānu “Svētlaimes medniece”.

Ievas Sīmanes “Svētlaimes mednieci” es nosauktu par latviešu Emanuēlu. Grāmatas galvenā varone Eva gluži tāpat Arsānas darba varone atklāti bez kautrēšanās stāsta par saviem seksuālajiem piedzīvojumiem, fantāzijām un atklāsmēm. Viņa neminstinās, nesarkst un nestostās, viņa zina ko grib un kā to sasniegt. Lai gan viss nemaz nav tik vienkārši kā izskatās. Un šeit man neviļus jādomā par vienu no izcilākajiem un vispretrunīgāk vērtētajiem angļu rakstniekiem D. H. Lorensu un viņa romānu “Lēdijas Čaterlijas mīļākais”. Sīmanes darbā jaušams, kas no abiem šiem savā laikā provokatīvajiem daiļdarbiem. Eva principā ir vidusmēra latviešu sieviete manā vecumā, kura piedzīvojusi laikus, kad par seksu skaļi nerunāja un tika radīts iespaids, ka tāda vispār nav. Erotika un seksualitāte tika saistīta ar sapuvušo kapitālismu. Šajā laikā visvairāk tika kritizētas tieši sievietes un ja nu kāda atļāvās būt brīva savā seksualitātē, tika dēvēta ne visai glītā vārdā un aprunāta pēc pilnas programmas. Jau no bērnības meitenēm tika noteikts ko drīkst un ko nedrīkst, apspiestas jebkuras tendences izcelties vai klaji demonstrēt savu seksualitāti. Daudzu pašapziņa un pašpārliecinātība tika sadragāta jau agrīnos pusaudžu gados. Viņu priekšā tika vicināts etalons, kuram katrai sievietei vajadzēja līdzināties, aizmirstot savu individualitāti un vajadzības. Un ja nu tu esi piedzimusi ar tikpat spēcīgu libido, kā vidusmēra vecis…savācies! Sievietēm neklājas tā uzvesties!

Ievas  Sīmanes “Svētlaimes medniece” principā ir stāsts par savas seksualitātes atklāšanu, iepazīšanu un pieņemšanu. Eva principā dara to, ko mēs daudzas dažādu stereotipu vadītas neatļaujamies. Viņa ļauj vaļu savam libido, paņemot un iegūstot to, kas viņai nepieciešams. Tai pašā laikā tā nav tikai plika dzīšanās pēc fiziska akta un orgasma, Eva meklē emocionālo piesaisti un savu Lielisko vīrieti. Gluži kā ikviena sieviete. Tikai viņa neiespringst un katrā kaut cik pieņemamā vīrietī nesaskata savu Liktenīgo. Viņa neieciklējas un nebūvē nereālas sapņu pilis, pazaudējot sevi, jo cenšas izdabāt viņas dzīvē ienākušajam vīrietim. Eva bauda to, ko dzīve sniedz, lai reizēs, kad nepaveicas, līksmi smaidīdama dotos tālāk, paliekot atbrīvota un atvērta jaunām attiecībām, jaunam erotiskam piedzīvojumam. Katrs vīrietis, katrs jauns mīļākais ļauj atklāt jaunu Evu un ved viņu tuvāk viņas Lieliskajam, padarot viņus ideāli saderīgus.

Šis Ievas Sīmanes romāns tiešām ir lasīšanas vērts, lai gan reizēm man personīgi traucēja pārāk tēlaini epiteti un slavas dziesma galvenās varones vagīnai. Domāju, ka moralizētājiem noteikti būs ko teikt par šo visai pikanto un aizraujošo darbu, taču, būsim godīgi, noliedzot grāmatā aprakstīto, mēs noliegtu ļoti būtisku savas esības daļu, kas patiesībā ir tik pat dabiska vajadzība kā barības uzņemšana un elpošana. “Svētlaimes medniece” noteikti nav saldā sīrupā mērcēta rozīga biskvītkūka ar milzīgām sviesta rozēm. Es to drīzāk salīdzinātu ar pikantu un sātīgu čilī, kas pēc tā baudīšanas, ikvienam liek ieslīgt laiskā apmierinātībā.

Džeina Korija

asinsmasasBrāļu un māsu attiecības ne vienmēr ir vienkāršas. Parasti tie, kas tevi pazīst vislabāk, mēdz atstāt vissāpīgākos  zilumus un dziļākās rētas. Taču saikne, kas vieno māsas un brāļus līdz galam nepārtrūkst nekad. Kaut kur dziļi, dziļi vēl arvien dzīva ir kopības sajūta, kuras dēļ bieži vien māsas un brāļi tiek apskausti. Un skaudība nebūt ne nav tik nevainīga. Tā izpostījusi ne viena vien cilvēka likteni.

Reizēm skaudība noved līdz traģēdijai. Džeinas Korijas romāna “Asinsmāsas” pamatā ir traģēdija, ka notikusi brīdī, kad viena māsa centusies pasargāt otru no ciešanām, ko centies radīt kāds no malas. Tas nekas, ka šis kāds ir labākā draudzene vai asinsmāsa, pie kuras asiņojošās brūces esi pielikusi savējo, tas nekas, ka ar īsto māsu satiekat kā suns ar kaķi un ka tev uzticēts noslēpums, lai tu ar tā palīdzību viņu iznīcinātu.

Alisona un Kitija ir māsas. Viņām ir viena māte, bet atšķirīgi tēvi. Alisona ir talantīga, gudra un skaista. Kitija arī tāda būtu, varbūt pat daudz skaistāka un talantīgāka. Taču kopš vienpadsmit gadu vecuma ir skaidrs, ka Kitija vairs nekad tāda nebūs. Kitija vispār nekad vairs nespēs dzīvot bez aprūpētājiem un aizsardzības ķiveri galvā. Nekad. Taču viņa izdodas iegūt to, par ko Alisona tikai sapņo. Alisonai ir noslēpums, taču Kitijai būtu daudz ko pastāstīt, ja vien viņa to spētu. Kitija visā vaino citus. Alisonu moka neizsakāma vainas sajūta. Brīnījos, ka autore viņai nav uzvilkusi baltu T-kreklu ar uzrakstu “Mea culpa”.  Galvenās varones vainas sajūta ir tik liela, ka viņa neuzdrošinās sevi aizsargāt pret acīmredzamiem draudiem. Šķiet viņa pati izaicina likteni un viņas vajātājs nav gatavs padoties.  Tomēr līdz pat pēdējai romāna rindkopai nevienam nav ne mazākās nojausmas, ka varbūt pašam vajātājam bijusi lemta vajājamā loma. Romāns liek arī saprast, ka ne vienmēr sliktais ir tikai slikts un labais labs.

Vainas sajūta, noslēpumi, skaudība, tikko uzplaukusi mīlestība un nodevība, kas savā aukstasinībā šokē un satriec, māsu lietas, likteņu līkloči un spriedzes pilni notikumi padara šo grāmatu par aizraujošu lasāmvielu.

Sofija Hanna

300x0_aizvertais_skirsts_mazvaksSofija Hanna ir angļu rakstniece, kurai ļauts kļūt par Agatas Kristi daiļrades turpinātāju, jo tieši viņu slavenās rakstnieces fonds ir aicinājis rakstīt turpinājumus par slaveno beļģu detektīvu – Erkilu Puaro. Bija laiks, kad ļoti cītīgi izlasīju visus Agatas  Kristi detektīvromānus latviešu valodā, tādēļ  ar lielu interesi ķēros klāt arī Sofijas Hannas jaunajam romānam par Erkilu Puaro.

Jāsaka bija visai interesanta sajūta. No vienas puses tu apzinies, ka autore ir pilnīgi cita, taču no otras… no otras puses tu ceri atrast otru Agatu Kristi. Agatu Kristi neatradu, bet jāatzīst, ka Sofija Hanna ir talantīga rakstniece, kas savā darbā veiksmīgi realizē  Agatas Kristi aizsākto detektīvžanra tradīciju.

Romāna “Aizvērtais šķirsts” darbība, kā jau tās raksturīgs darbiem par Erkilu Puaro notiek vietā, kur pulcējušies dažādi sabiedrības pārstāvji. Lēdija Atelinda Pleiforde, Anglijā pazīstama rakstniece, savā savrupnamā rīko viesības, kurās ielūgti arī Erkils Puaro un inspektors Edvards Kepčūls no Skoteljarda. Nevienam no viņiem nav skaidrs, kāpēc tikuši ielūgti, tādēļ pēc tam, kad cienījamā rakstniece nāk klajā ar visai dīvainu paziņojumu, abiem izmeklētājiem rodas aizdomas par to, ka viņas dzīvībai draud briesmas. Liels ir viņu pārsteigums, kad par slepkavības upuri kļūst kāds, kura dienas jau tāpat ir skaitītas, turklāt liecinieku sniegtās liecības ir visai pretrunīgas. Taču ģeniālajam detektīvam Erkilam Puaro neviena mīkla nav par grūtu.

Man grāmata visā visumā patika, lai gan sākums likās pārāk izstiepts. Abu detektīvu prātuļošana par to, kāpēc ataicināti, kas varētu notikt, citu viesu apspriešana, kā arī cienījamās rakstnieces un visu pārējo “spēlītes” vietumis sāka garlaikot, bet abu detektīvu mēģinājums pasargāt iespējamo slepkavības upuri visai neveikls. Tomēr brīdī, kad sākas izmeklēšana stāsts beidzot uzņem apgriezienus un Erkils Puaro atkal ir savā elementā, tāpat kā viņa draugs inspektors Kepčūls. Rakstniece centusies sekot Erkila Puaro radītājai, saglabājot tēla raksturu un īpatnības. Jāsaka, ka viņai tas izdevies visai veiksmīgi, lai gan ir skaidrs, ka šis tomēr ir cits Puaro… Un tas varbūt nemaz nav slikti, jo laika gaitā maināmies mēs visi. Kāpēc, lai nemainītos arī Erkils Puaro?

Dace Judina “Kad klusums kliedz”

1067244-01v-Kad-klusums-kliedzReizēm klusums ir skaļāks par vārdiem un pilnā balsī izkliegtām lamām. Mūsu tautai klusēšana nav sveša, jo bija laiki, kad stingri turējāmies pie sentēvu gudrības – klusēšana ir zelts. Klusējām, jo citas iespējas nebija, jo tos, kas neklusēja, – apklusināja. Mūsu vecvecāki un vecāki klusēja, jo nedrīkstēja runāt, jo baidījās, jo rūpējās par to, lai nākamā paaudze izdzīvotu, lai netiktu iznīdēta. Kamēr vien zaļo kaut viens no dzimtas zariem, dzimtai ir iespēja izdzīvot, tautai ir iespēja izdzīvot. Pat tad, ja izciešot neizsakāmas dvēseles sāpes, jāklusē par netaisnību, nodevību, slepkavību, izpostītiem likteņiem…

Latvijas iedzīvotāji klusēja, līdz klusums pats sāka līdzināties kliedzienam, kas pieprasa patiesību.

Par klusuma kliedzieniem, par patiesības atklāšanu, par savas dzimtas sakņu meklēšanu un vēstures apzināšanu – Daces Judinas Latvijas simtgadei veltītās tetraloģijas trešā grāmata “Kad klusums kliedz”.

Tas ir stāsts par apzinātu savas dzimtas izpēti, skeletu izvilkšanu no skapja un pamošanos, skaidra skata atgūšanu, kas ļauj pārvērtēt savas izvēles, un saprast – kas tad ir manas vērtības, kādu ziņu gribu atstāt nākamajai paaudzei? Ja pirmajās divās grāmatās dzimtas stāsti nāk caur simboliem – dzimtas māja, gredzens, tad trešajā grāmatā “Ozolu” saimniece Katrīna tiek lūgta izpētīt kādas citas dzimtas saknes vairākās paaudzēs. Ne lūguma izpaudējs, ne pati Katrīna un viņas mīļotais vīrietis Kaspars nenojauš, kādus atklājumus nesīs šis pasūtījums un cik lielā mērā tas ietekmēs viņus pašus.

Romānā “Kad klusums kliedz” Dace Judina lieliski parāda, ka dzimtas apzināšanai ir ļoti liela nozīme un ka jaunajai paaudzei ir svarīgi zināt to, ko viņu vecvecāki un vecāki gadiem noklusējuši. Viņi, jaunie, nemaz nav tik vārgi un saaudzējami stādiņi. Viņi spēj gan pārdzīvot kaunu un negodu, ko dzimtai nesis kāds no tās ģimenes locekļiem, gan lepoties ar savas dzimtas godavīriem.

Tiem, kuriem sava dzimta un ģimene ir svarīga, klusums kliedz griezīgi, neļaujot dzīvot mierā ar sevi un citiem. Tādēļ viņi grib zināt, grib saprast. Jo, tikai zinot, viņi spēj būt stipri un stāties pretī jebkuram apvainojumam un pazemojumam. Tikai zinot, viņi var izdarīt pareizās izvēles. Tikai tā mēs varam kļūt par stipru nāciju. Tieši to savā darbā pasaka Dace Judina. Tas IR jāpasaka, jo pēc piecdesmit klusēšanas gadiem, neskatoties uz to, ka jau vairāk kā ceturtdaļgadsimtu atkal esam brīvi, mēs vēl arvien klusējam.

Ne tikai par pagātni… Arī par tagadni.

A. Dž. Finns

sieviete-logaEs gribu atzīties grēkos. Visai necienīgā rīcībā – kaimiņu vērošanā. Tas gan bija sen un iespējams, ka mani grēki jau sen nomazgāti, bet… jā, es to esmu darījusi, pa logu vērojusi kā pretēja nama piektajā stāvā mani kaimiņi gatavojas naktsmieram. Kā nomet savu ikdienas ādu, paliekot pilnīgi kaili. Kaisls skūpsts, neķītrs glāsts, viņas galva viņa klēpī, šurpu – turpu, šurpu – turpu… Viņas triumfs Viņa sedlos… Viņi neslēpās un šķiet pat bija aizmirsuši par aizkaru esamību vai varbūt neiedomājās, ka kāds varētu vērot viņu dzīvi…

Arī A. Dž. Finna romāna galvenā varone Anna Foksa vēro savus kaimiņus. Viņa tos fotogrāfē. Izzina viņu noslēpumus. Nepastarpināti piedaloties viņu dzīvē. Pašu Annu pazīst tikai nedaudzi. Tie, kas vēl atceras, ka reiz viņa bijusi visai iecienīta bērnu psiholoģe. Tad Anna bija precējusies, viņai bija meita Olīvija un viņa spēja iziet no mājas. Tagad Anna ir viena un viņas vienīgā izklaides ir kaimiņu vērošana, melnbaltais kino, online šaha spēles un virtuālās konsultācijas tiem, kas slimo ar agrofobiju – bailēm pamest savu mājokli. Ak, jā, vēl viņa ik pa laikam sarunājas ar savu meitu un vīru.  Kaimiņi nāk un iet. Tikai Anna turpina vērot. Ik pa brīdim kāds jauši vai nejauši pieklauvē pie viņas durvīm. Tieši tā Anna iepazīstas ar savu jauno kaimiņieni Džeinu Raselu, kas nesen kopā ar vīru un dēlu apmetušies pretējā namā. Annai ļoti patīk Džeina un viņas dēls. Tikai ar ģimenes galvu kaut kas nav lāga. Vismaz Annai rodas iespaids, ka viņš ir varmāka. Pēc kāda laika Annas aizdomas apstiprinās, viņa redz, kā pretējā namā kāds nogalina Džeinu. Anna par spīti savām bailēm dodas glābt Džeinu, bet… Annas jau tā panikas caurvītā dzīve sagriežas ar kājām gaisā, jo Džeina izrādās nemaz nav Džeina. Pēc apkārtējo teiktā sieviete, kas kopā ar Annu pavadījusi jauku pēcpusdienu neeksistē, bet Annas redzētais ir tikai halucinācijas, ko radījis alkohola un spēcīgu antidepresantu kokteilis, kas jau kļuvis par viņas ikdienas uztura devu. Ja viņi vien zinātu… Ja lasītājs vien zinātu… Nekas šajā stāstā nav tā kā izskatās. Anna nav tāda kā sākotnēji liekas, arī viņas kaimiņi nē, pat ne Annas virtuālā draudzene. Rakstnieks ļoti veiksmīgi līdz pat romāna pēdējai nodaļai “čakarē” lasītāju, liekot pašam apšaubīt savas spriestspējas un loģiku. Tikko Tev liekas, ka esi iepazinis vienu vai otru varoni, ka vari paredzēt viņa rīcību, nākas vilties, jo, pēkšņi tev laipni tiek atklāta varoņa kāda rakstura nianse vai biogrāfijas sadaļa, kas tavus iepriekšējo pieņēmumus apgriež ar  kājām gaisā. Šajā romānā nevar būt drošs pilnīgi ne par ko. Spriedze, psiholoģiskas spēlītes, noslēpumi liek uz lasītāja pieres izspiesties baiļu sviedriem un piesaukt šausmu “tēvu” Hičkoku. Es  biju izvirzījusi savu hipotēzi par to, kurš iegrūda nazi Džeinas kuplajās krūtīs un… uzminēju. Taču tur vainīga Ieva no apgāda “Kontinents”, kas pasteidzās pateikt, ka beigas iebelzīšot pa smadzenēm…

Šis būs labs lasāmgabals tiem, kam patīk pakutināt nervus, analizēt varoņus un negaidīti pavērsieni.

Jākobs Vegēliuss

300x0_kapteina_pertikis_mazvaksTo, ka pie īstena jūras vilka tēla piedienas papagailis nevienam nav noslēpums. Šad tad literatūrā vai filmu industrijā parādās kāds pērtiķis kā pirātu komandas loceklis. Tomēr šoreiz stāsts nav par pirātiem un viņu mīluļiem. Jakoba Vegēliusa aizraujošais romāns “Kapteiņa pērtiķis “  ir stāsts par Salliju Džounsu. Sallija Džounsa ir ļoti gudra gorilla, ko no visai nožēlojama likteņa paglābis neliela kravas šonera kapteinis Henrijs, ko Sallija Džounsa sauc par Šefu. Šefs un Sallija Džounsa ir lieliska komanda. Šefs viņai ir iemācījis visu, ko prot pats un kopā viņi ceļo no ostas uz ostu. Šķiet, ka nekas viņus nespētu šķirt. Taču kādu dienu Šefs un Sallija Džounsa saņem ļoti izdevīgu darba piedāvājumu. Diemžēl šī piedāvājuma dēļ viņi abi nokļūst nāves briesmas, bet vēlāk Šefs nepatiesi tiek apsūdzēts par slepkavību, ko nav izdarījis. Pateicoties labiem cilvēkiem pati Sallija tik tikko paglābjas no linča tiesas un no drošas bada nāves vai nāves aiz skumjām. Sallija Džounsa maina daudzu cilvēku dzīves gluži neviļus padarot tā labākas, taču viņas mērķis ir pierādīt sava saimnieka nevainību.

Jākoba Vegēliusa “Kapteiņa pērtiķis” ir lielisks piedzīvojuma romāns, kuru es atļautos pielīdzināt gan Žila Verna, gan Roberta Luisa Stīvensona, gan citiem aizraujošiem piedzīvojumu romānu autoriem, kuru darbi pazīstami kā piedzīvojuma literatūras klasika. Tiem, kas kādreiz ar aizrautību lasīja tādas grāmatas kā “Astoņdesmit dienās apkārt zemes lodei”, “Bagātību sala” un “Robinsons Krūzo” šī grāmata būs kā atkalredzēšanās ar sen neredzētiem draugiem. Tāpat kā iepriekšminētajos romānos šeit ir runa par īstiem, neticamiem piedzīvojumiem, kas aizrauj un neatlaiž līdz neesi aizšķīris romāna pēdējo lapu. Šo grāmatu es ieteiktu visiem piedzīvojuma literatūras cienītājiem neatkarīgi no to vecuma. Ļoti ceru, ka šo grāmatu novērtēs jaunā paaudze, jo tad laikam manu sirdi sildītu apjausma, ka ir vērtības, kas paliek nemainīgas un ir būtiskas visos laikmetos. Viennozīmīgi šī ir viena no pēdējā laika labākajām grāmatām, ko esmu lasījusi. Tā šķiet tik laba, ka vienīgais ko varu pateikt: Izlasiet! Nenožēlosiet! :)

Kristofs Onodibio

300x0_ienirt_978-9934-0-6449-4Franču rakstnieka Kristofa Onidibio romāns “Ienirt” pilnībā attaisno savu nosaukumu. Šī bija no grāmatām, kuru nespēju palasīt savā ierastajā grāmatu lasīšanas režīmā – sabiedriskajā transportā, gaidot, kad beigsies bērna dziedāšanas vai peldēšanas nodarbībā, īsajos miera mirkļos starp skolēnu dzenāšanu pa klasēm. Šādā veidā šo grāmatu lasīt nebija iespējams, jo šķita, ka tā izrādu tai necieņu, ka nespēju līdz galam tajā iedziļināties un izbaudīt šo lielisko darbu, kurš ne velti ir saņēmis vairākas literārās godalgas. Šai grāmatai ir nepieciešams laiks, miers un pilnīga ieniršana tekstā. Tā ir grāmata, kuru lasot “jāatslēdz” ārpasaule un ikdiena.

Romāns “Ienirt” ir stāsts par vīrieti un sievieti. Par mīlestību, kurai vajadzēja viņus vienot, bet to nespēja. To nespēja arī viņu dēls, lai arī stāsta galvenais varonis – vīrietis uz to ļoti paļāvās. Viņš viņu vienlaicīgi neizsakāmi mīl un ienīst. Jo viņa mīļotā sieviete un dēla māte viņu ir pametusi, lai arī viņai ir bijis viss, kas it kā būtu nepieciešams, lai cilvēks būtu laimīgs. Tā vismaz viņam šķita. Tikai Pasa tā nedomāja. Talantīgā un atraktīvā māksliniece, kura ar savām izstādēm bija pārsteigusi Eiropas sabiedrību bija devusies prom. Pazudusi no viņu dzīves ar solījumu atgriezties. Tomēr viens vienīgs telefona zvans un kļūst skaidrs,ka laimīgo “mēs” vairs nebūs. Viņam nākas doties ceļojumā, kurā viņš solījies nekad vairs nedoties. Lai viņa mazais dēls iepazītu savu māti, galvenais varonis stāsta viņam par viņa māti, par to kā viņi iepazinušies, kā mīlējuši viens otru un kā viens no otra attālinājušies.

Pasa un viņas mīļotais ir kā divas dažādas pasaules, kas satikušās, lai saplūsto vienā kopējā. Patiesībā jau tik dažādi viņi nemaz nav. Arī viņam reiz piemitis piedzīvojuma gars, vēlme atklāt ko jaunu. Taču viņa pieredze likusi viņu attiekties no ceļošanas uz zemēm, kur varētu būt bīstami. Savukārt viņa nav bijusi nekur tālāk par Eiropu. Viņi abi uzskata, ka Eiropa ir sapuvusi. Tikai viens tajā smok, bet otrs slēpjas kā siltā un drošā kūniņā. Neviens nav gatavs piekāpties, jo sajūtas un iekšējo nemieru jau nevar atslēgt. Šajā gadījumā mīlestība nepalīdz. Vienam tā kļūst par smacējošu rāmi, otram par neizsakāmu sāpju un ciešanu avotu. Šeit arī rodas jautājums par mīlestības jēgu un tās ilgtspēju mūsdienu pasaulē, kur bieži vien tradicionālais tiek uzskatīts par bremzējošu un smacējošu. Tas liek aizdomāties par to, kas rada šo nemieru, šo urdošo sajūtu, kura dzen uz priekšu, liek meklēt, pametot visu, kas tev pirms tam bijis svarīgs. Tas liek arī domāt par to, cik liela vara patiesībā ir bailēm. Kā tās mūs spēj ierobežot! Jo varbūt, ja viņš būtu stājies pretī savām bailēm, viņu stāsts būtu ar laimīgām beigām. Varbūt… Kas to lai zina. Ironiski, ka galvenais varonis jūtas drošs Parīzē un citur Eiropā, kur tagad notiek terorakti. Tieši tur, kur neviens tos negaida notiekam. Tā jau saka, ka mēs saņemam to, no kā visvairāk baidāmies. Grāmatas varonis baidās ceļot ārpus vecās Eiropas, baidās zaudēt mīļoto sievieti, baidās zaudēt mīlestību… Lai to nosargātu, viņš ir gatavs uz negodīgu rīcību, viņš mēģina ietekmēt viņas nākotni, nejautājot viņai. Viņš nespēj būt brīvs pats un nespēj dot brīvību viņai. Tikai caur sāpēm, dusmām un emocionālajiem pārdzīvojumiem, pārvarot savas lielākās bailes viņš spēj pieņemt to, kuru mīlējis un ienirt viņas pasaulē.

Ļoti emocionāls, ļoti jūtīgs un dvēseliski atkailināts stāsts, kas liek aizdomāties par mīlestības, dzīves jēgu un vērtībām, kas veido mūs dzīves uztveri.

Kad cerību zaudēs pēdējais dons Kihots...

lejupielāde (1)Es esmu pedagogs. Strādāju Rīgas Sanatorijas internātpamatskolā. Tajā pašā, uz kuru ved meža ceļš, kur reizēm lido krēsli un kā jau visiem ticis paziņots ne skolēni, ne skolotāji neievēro iekšējās kārtības noteikumus. Dienām ilgi visi, kam vien nav slinkums, ir izteikušies par mūsu skolu. Tagad pienākusi mana kārta. Es neesmu ne direktore, ne mācību pārzine, ne kāds cits no skolas administrācijas. Es esmu ierindas skolotājs. Es runāšu tikai savā vārdā un paudīšu savu viedokli. Un tās durvis… Tās durvis ir manas!

Es esmu tas Cerbers, kurš uzrej tiem, kas nosebojuši un nosaka, kam noteiktajā starpbrīdī ļauts laukā iet, kam nē. Es ielienu ik pasolē un kaktā, lai noķertu katru, kas paņēmis brīvsoli. Reizēm es ķeru lidojošus krēslus un kā lingu vicinot savu rokassomu (kurā vienmēr ir pāris pasmagi lasāmgabali) izšķiru kautiņus. Ziniet, man ir ļoti laba reakcija un atstrādāta tehnika! Es spēju noteikt, kurš jāsūta skriet ap skolu, lai nodzen tvaiku un kuram pēc iespējas ātrāk jātiek prom no visiem. Es pagaidām vēl spēju noturēt skolēnu afekta stāvoklī un vienlaikus bazūnēt, lai visi klātesošie ņem ļekas. Es protu pierunāt, uzslavēt, iedvesmot. Ja vajag, noglāstīt galvu vai pateikt ko izcili riebīgu. Man pat ir talants ar vienu sarunu panākt, lai skolēns sāktu sekot savai higiēnai. Vēl es dien dienā dzirdu stāstus, kuru dēļ man gribas kliegt un kādu piekaut. Pieaugušos, ne jau bērnus! Es iestāstu sev, ka katrs rupjš vārds izkausē vienu gramu mana liekā svara, bet aizvainojoši izteicieni liek maniem matiem izskatīties lieliski. Reizēm manas kabatas ir piebāztas ar konfektēm, jo tā ir mūsu skolas cietā valūta. Taču par tikpat labu mantu tiek uzskatītas tostermaizes un ķiploku grauzdiņi. Jums šķiet, es esmu neprofesionāla? Nāciet un izdariet labāk! Jo pie tām durvīm… tur, kur piekāva policistu divas dienas nedēļā stāvu es.

Es esmu audzinātāja un dežūrskolotāja (Nē, tajā liktenīgajā ceturtdienas priekšpusdienā es nestrādāju!).  Es esmu dons Kihots. Tāpat kā mani kolēģi. Un mēs cīnāmies ar vējdzirnavām, kuras neesam iegriezuši ne mēs, ne mūsu skolas vadība. Jo tas, ar ko mēs cīnāmies un par ko mēs cīnāmies ir Latvijas sabiedrības radītais galaprodukts. Tieši to, kuri mūsu skolas skolēnus lamā par dauņiem, kropļiem, izdzimteņiem un vēl kaut kādiem. Jo tieši šādu leksiku viena daļa mūsu bērnu dzird no savu radītāju mutēm. Tie, kas steidz slavināt padomju laikus un tur valdošo kārtību, neaizmirstiet – šie bērni ir padomju laikus piedzīvojušo bērni un mazbērni. Tieši Jūs esat tie, kas savu pieredzi nodevuši tālāk. Tātad, kā šo pagājušo laiku piekritēji, Jūs esat pēc šīs metodikas savus pēcnācējus audzinājuši. Jūs esat viņos ielikuši to sajūtu, ka pa lielam viņi nav nekas, dabas kļūdas, kas nepareizs un greizs, ko jāizlabo ar dunkām, sitieniem un lamām. Tieši Jūs no viņiem atpērkaties ar dārgiem gadžetiem, jo sarunai nav laika. Nemēģiniet man iebilst, ka es Jūs nepatiesi apvainoju, jo tieši jūs internetā kliedzat, ka mūsu skolas bērni ir jāizkastrē, jānošauj, jāatspārda, utt. Kā mežā sauc, tā atskan!

Internātskola – tātad dauņi un noziedznieki!

Ļoti daudzi atļaujas viszinoši spriedelēt un gudri runāt par mūsu skolas skolēniem, viņu vecākiem un pedagogiem, bez iedziļināšanās skolas specifikā un programmā. Varu likt galvu ķīlā, ka neviens no “gudrajiem” komentētājiem, pat ne reizi nav ienācis mūsu skolā un redzējis kā norit ikdienas mācību darbs. Visticamāk viņi vispār nav bijuši nevienā skolā un nezina, kas tur notiek. Internātskola – tātad dauņi vai noziedznieki! Starp citu, tajos pašos dažu piesauktajos padomju laikos radīts stereotips. Plašsaziņas līdzekļiem esot informatīva un izglītojoša funkcija. Viņi esot mūsu ceturtā vara. Tikai, lai kā es nepūlētos, neatradu nevienu rakstu, kas pastāstītu to, kāds ir iemesls tam, ka bērns mācās tieši mūsu skolā. Pacentīšos paskaidrot to, ko mediji neizdarīja, publicējot vienu šausmu stāstu aiz otra:

1) skolēni mūsu skolā nonāk pēc speciālās medicīniskas un pedagoģiskas komisijas lēmuma. Visiem šiem bērniem ir ārstu noteiktas diagnozes. Bieži vien pēc tam, kad bērns jau ir izmētāts pa piecām, sešām standarta skolām. Mūsu skolas programma un specifika tādu iespēju kā skolēna izslēgšanu no skolas līdz 18 gadu vecumam nepieļauj. Pie reizes atgādinu, ka skolas pienākums ir nodrošināt izglītojamajiem izglītības programmas apguvi viņiem piemērotā veidā, nevis bērnus pāraudzināt. Bērnus audzina ģimene.

2) Mēs neesam palīgskola. Mūsu bērni apgūst valstī noteikto vispārīgo pamatizglītību. Viņu problēma ir nespēja iekļauties standarta masu skolās. Turklāt, viena daļa problēmu tieši tur arī ir radušās, ja runājam par ļoti pazeminātu pašvērtējumu, neticību saviem spēkiem un pedagoģisko ielaistību.

3) Pie mums nonāk bērni ar autismu, šizofrēniju, Aspergera sindromu, emocionāliem traucējumiem, kas radušies dažādu traumu rezultātā, hiperaktīvie, un daudzi citi, kuri savu veselības stāvokli nav izvēlējušies, bet saņēmuši šūpulī. Es neesmu ļauna, bet es tiešām novēlu šādu pašu dāvaniņu kā vecākiem vai vecvecākiem saņemt tiem, kas atļaujas izsaukāt mūsu skolas audzēkņus un viņu vecākus. Es novēlu tiem sajust to kā ir tad, kad jūsu bērnā vienlaicīgi mīt dievišķais un nelabais, kā ir tad, kad tu vienā brīdī ar savu bērnu bezgala lepojies, bet nākamajā jau esi gatavs viņu nogalināt. Es novēlu tiem sajust, kā ir tad, kad pašam jāsāk baidīties no sava bērna. Šīs slimības neizvēlas vai tu esi bagāts, nabags, ar pamatskolas, vai vairāku augstskolu izglītību. Tās var skart ikvienu. Es lepojos ar tiem mūsu audzēkņu vecākiem, kas nepadodas un cīnās par saviem bērniem, jo viņi zina, ka katrs mazākais solītis ir milzu panākums. Ne visiem pietiek spēka un padoma. Latvijas sabiedrība nav tā iekļaujošākā un integrējošākā, ko pierāda pēdējās nedēļas ažiotāža internetā.

4) Citu mūsu skolas kontingentu veido skolēni, kuru uzvedību un attieksmi pret dzīvi veido viņu sociālā pieredze. Emocionāls aukstums ģimenē, miris kāds no vecākiem, dzīvu vecāku bāreņi, darbos pārāk aizņemti vecāki, šķirtu vecāku bērni, kāds no vecākiem devies peļņā uz ārzemēm, arī sociāli nelabvēlīgu ģimeņu atvases, utt. Tie ir bērni ar psihozēm un citām dažādu emocionālu un fizisku pārdzīvojumu sekām. Šie bērni ir agresīvi, emocionāli, fiziski traumēti, ar ļoti zemu pašvērtējumu, nepareizu dzīves izpratni. Tā nav bērnu, bet pieaugušo atbildība. Šī ir tā skaistā buķete, ko spēj radīt tikai sabiedrība un tas, ka neviens laicīgi tam nav tam pievērsis uzmanību. Drīzāk vēl stereotipu vadīt viņu stāvokli pasliktinājuši, izsmejot, distancējoties, aprunājot un jau laikus norakstot. Ļoti daudziem ir vienalga, kas notiek aiz viņa nama durvīm, lielākā daļa izliekas neredzam, novēršas vai metas filmēt, cerot uz lētu slavu un klikšķiem internetā. Bieži vien par notikušiem negadījumiem un nelaimēm attiecīgajiem dienestiem paziņots netiek, bet paši lietas labā arī neko nedara, jo cer ka to izdarīs kāds cits.

5) Tas ko mēs savā skolā cenšamies izmainīt ir Latvijas sabiedrības radīts galaprodukts. Tādēļ balvu “Latvijas lepnums” visi kliedzēji un komentētāji var pasniegt tieši sev. To, kādi šie bērni ir kļuvuši, nevar izmainīt vienā dienā. Tas ir gadiem ilgs darbs, solīti, pa solītim. Kāds varbūt par mani smiesies, bet  es lepojos, ka mans skolēns pusstundu dusmu lēkmē vairs neskrien ap skolu spārdīdamies un skaļi lamājoties, bet pēc pāris minūtēm negāciju izlādēšanas spēj apstāties un saprast, ka atkal nav savaldījies. Viņš spēj arī atvainoties un izskaidrot, kāpēc sadusmojies.

6) Visi, kas te skaļi kliedz un prātuļo par viņiem nezina pilnīgi neko. Jā viņi lamājas, jā viņiem ir agresīva un izaicinoša uzvedība, viņi ar grūtībām iekļaujas sabiedrībā, bet paziņojums, esam mazgadīgo noziedznieku skola ir neadekvāts un nepatiess. Tas gluži tāpat kā visas rupjības, paziņojumi, ka pie mums tiek dzerts vienā laidā un ka skola to atbalsta, liek domāt, ka šī daļa komentētāju ir ar garīgās veselības problēmām. Visas pazīmes liecina par šizofrēniju izteiktā formā (vajāšanas mānija, melošana, rupjības, neveselīgas fantāzijas, ieciklēšanās un vienu lietu, viedokli).  Nelielai daļai mūsu skolas skolēniem ir likumpārkāpumi. Parasti tie ir vieni un tie paši personāži. Taču par likumpārkāpumiem un sekām atbild policija, tiesa, ne skola. Ja viņi par saviem pārkāpumiem sekas neizjūt, tā nav mūsu, bet sistēmas kļūda. Mūsu instrumenti ir darba terapija, uzvedības lapas, pēc kurām tiek noteikts, vai skolēns starpbrīdī var iziet laukā (tāda iespēja ir tikai divos starpbrīžos), pārrunas, darbs ar psihologu un psihiatru, sociālo pedagogu, vecāku informēšana, pārrunas ar vecākiem, dažādu dienestu iesaistīšana. Tie visi ir valsts noteikti un apstiprināti līdzekļi un citu mums nav, tāpat kā citās skolās. Neko pretlikumīgu mēs izmantot nedrīkstam. Mums nav tiesību pārmeklēt skolēna somas vai personīgās lietas. Un nebūsim liekuļi, arī citas skolas, arī prestižās, saskaras ar tādām pašām problēmām kā mūsu: smēķēšana, uz skolu atnests alkohols, fiziskas, vārdiska vardarbība, mobings pret skolasbiedriem un skolotājiem. Atšķirība ir tikai tā, ka ja mūsējie visu saka un dara pa tiešo, bet citās skolās tiek pielietotas smalkākas metodes.

7) Mūsu skolas skolēni nav ne nespējīgi, ne netalantīgi. Vistiešākais pierādījums tam ir daudzas godalgotas vietas un atzinības raksti dažādos Latvijas skolu konkursos. Mūsu skolēni komponē, sacer dziesmas un dzeju. Dzied, glezno un spēlē teātri, reizēm tikai pēc lielas pierunāšanas un piespiešanas. Daudziem no viņiem ir milzīgs talants un potenciāls, bet nav vecāku ieinteresētības un vēlme atbalstīt savu bērnu.  Es un mani kolēģi zinām, ka visticamāk, ka pēc skolas viņi to vairs nedarīs, bet mēs tik un tā darām visu, lai kaut šo īso brīdi viņš šos savus talantus un potenciālus attīstītu. Varbūt tomēr kādreiz atcerēsies un izmantos to lietderīgi. Mans un manu kolēģu uzdevums ir palīdzēt šiem bērniem integrēties sabiedrībā. Taču tā ir cīņa ar vējdzirnavām un mēs esam doni Kihoti, kas ar tām cīnās, jo ne mūsu sabiedrība, ne izglītības sistēma, ne pati valsts nav šādu integrāciju veicinoša.

Jau vairākus gadus viens no mūsu valsts varas jājamzirdziņiem ir integrācija. Tiek veidoti visvisādi integrācijas plāni, sākot ar bēgļiem, beidzot ar likumpārkāpējiem. Tas viss ir ļoti labi un apsveicami. Es neesmu kompetenta izteikties par citām jomām, taču es atļaušos paust savu viedokli par integrācijas plāniem izglītībā. Uzskatu, ka mana izglītība, zināšanas, 15 gadu pieredze pedagoģijā, kā arī personīgā pieredze ir pietiekoša, lai es to varētu darīt.

No turienes Tu esi nācis un tur Tev jāpaliek!

Es uzskatu, ka mūsu valstī lietas nav tā sakārtotas, lai tiktu, piemēram, integrēti bērni no sociāli nelabvēlīgajām ģimenē. Tam kā laba ilustrācija varētu kalpot speciālajos izglītības kursos dzirdētais piemērs. Tātad speciālajā internātskolā sāk mācīties Jānītis no X ģimenes, kur vecāki ļoti draudzējas ar zaļo pūķi un nav tas labākais piemērs savam bērnam. Jānītis dzīvo internātā un skolas pedagogi dara visu, lai viņa dzīves uztvere mainītos un viņš spētu izvērtēt, kas ir pareizi, kas nepareizi. Brīvlaikā Jānītis dodas mājās un saprot, ka viņa vecāki nedzīvo īsti pareizi. Kad viņš viņiem mēģina to pateikt, dabū ka kaklu. Pēc tam Jānītis vairs uz mājām neraujas un cik nu ir iespējams dzīvo skolā. Ar laiku viņš ir atindējies no savas ģimenes nelabvēlīgās ietekmes, bet skolotāji ar raizēm skatās nākotnē, jo Jānītim jābeidz devīto klasi un tas nozīmē, ka skolas gaitas beigušās un jāatgriežas “mīlošās ģimenes” klēpī, kur viņu nekas labs negaida. Lai kaut kā paglābtu jaunieti no paredzamās nākotnes pedagogi vēršas vietējā pašvaldībā un bāriņtiesā, izsakot savas bažas un lūdzot rast kādu risinājumu. Uz ko saņem atbildi, ka jaunietim ir dzīvi vecāki, kam par viņu jārūpējas, līdz ar to neko darīt – Jānītim jāatgriežas vecāku mājās. Pēc izlaiduma Jānītis ar dažādu ziedotāju sarūpētu bagāžu dažādu mantu izskatā atgriežas mājās, kur viņu sagaida atplestām rokām. Pēc nedēļas visas viņa lietas ir notirgotas spirtotās dziras papildināšanas nolūkos, bet pats Jānītis 1. septembrī ir atpakaļ skolā un lūdzas viņu ņemt atpakaļ. Skola to nevar darīt un Jānītim vien jāatgriežas pie ģimenes un jādzīvo vidē, no kuras reiz izkļuvis. Šie bērni vēlākais pēc 2 gadiem salūzt un turpina dzīvot tāpat kā viņu vecāki. Tikai retajām izdodas no tā visa izrauties. Tātad valsts politika ir skaidri saprotama – no turienes Tu esi nācis un tur Tev jāpaliek!

Ārzemēs cilvēki ar speciālajām vajadzībām tiek integrēti visdažādākajos veidos, taču galvenais mērķis ir radīt sajūtu, ka viņi ir sabiedrībai noderīgi cilvēki. Tieši tāpēc ārvalstīs cilvēks, kas slimojis ar bērnu trieku var būt ģeniāls grāmatvedis, jo viņš ir saņēmis izglītību viņam piemērotā veidā, bet lai strādātu un nopelnītu sev iztikas līdzekļus, valsts viņu ir nodrošinājusi ar speciālu datortastatūru, kura ir domāta nevis strādāšanai ar pirkstiem, bet gan ar kulakiem. C līmeņa bērni, kam būtiskākais ir iemācīties parūpēties par sevi, skolā ir speciālas klases, kuras var atbilstoši pārveidot mācību tēmai: vannasistaba, virtuve, viesistaba, utt. Viņi neapgūst ne fizikas formulas, ne citas pārgudras lietas. Viņi mācas operēt ar sadzīves lietām un tehniku, viņi mācās dzīvot neesot atkarīgi no citiem. Savukārt paralizētie ar mutes palīdzību liek kastītēs skrūvītes, saņemot par to algu. Viņiem ne brīdi nav sajūta, ka būtu nevienam nevajadzīgi.

Netiec galā – neesi profesionālis!

Patlaban izskatās, ka vienīgais veids kā integrēt bērnus ar speciālajām vajadzībām, pēc mūsu valsts ierēdņu domām ir šādiem bērniem likt mācīties standarta skolā. Tikai par to, ka skolas tam nemaz nav gatavas, neviens nerunā. Skolotāji nav īsti sagatavoti, piemēram, darbam ar bērnu, kam ir psihozes. Ja netiec galā, tiek apšaubīta tava profesionalitāte. Bet kursi kas nepieciešami, lai strādātu ar šādiem bērniem maksā gana daudz un ne katrs pedagogs to var atļauties.  Bērniem ar mācību un uzvedības traucējumiem nepieciešama individuāla pieeja, ko nevar nodrošināt klasē, kur sēž trīsdesmit skolēni. Lai to nodrošinātu nepieciešami palīgskolotāji. Taču palīgskolotājiem, arī speciālajiem pedagogiem valsts budžetā naudas nav.  Arī tādām kā mūsu nav. Mazajām skolām, kas šādiem bērniem būtu piemērotākas pēc izglītības ministra teiktā televīzijā nākotnes nav. Zinot mūsu skolas kontingentu un vajadzības, droši varu apgalvot, ka viena daļa skolu neapmeklēs un izies ielās, jo nespēs turēt līdzi tempam, ko pieprasa darbs standarta klasē, kā arī bērni, kas nespēj nepārtraukti nosēdēt klasē. Citi, redzot, ka nespēj tikt līdzi citiem, zaudēs motivāciju. Pašapziņa vēl vairāk pazemināsies.  Tas viss izpaudīsies kā agresīva vai neadekvāta uzvedība, no kuras cietīs pārējie bērni, arī pedagogi. Nav noslēpums, ka jau tagad šādi notiek. Šādus bērnu patlaban mētā no skolas uz skolu, līdz beidzot viņi nonāk, piemēram, mūsu skolā. Ticiet man, “dāvaniņas”, ko saņemam pēc pedagoģiski medicīniskās komisijas ir neapskaužamas. “Lāča pakalpojumu” izdara arī savā laikā veiktā izglītības reforma “Nauda seko skolēnam”, kā arī mūžīgā cīņa par augstāku reitingu.

“Nauda seko skolēnam” un visuvarenais reitings.

Izglītības sistēma tiek reformēta nepārtraukti, solot lielāku algu skolotājiem un pilnvērtīgāku izglītību bērniem. Tikai realitātē tas izskatās citādāk.  Reforma “Nauda seko skolēnam” tika prezentēta kā liels ieguvums skolām un skolotājiem. Taču šī reforma ir viens no iemesliem, kāpēc sāka brukt man ideālisms un visas ilūzijas par izglītības sistēmu kā tādu. To, ka reforma nav bērniem draudzīga, sapratu strādājot vienā no Rīgas prestižajām skolām. Tā kā nauda seko skolēnam, jau tā lielajā skolā palielinājās  klašu skaits un vidusskolas desmitajā klasē tika uzņemti visi. Vairāk skolēnu – vairāk naudas. Mazāk skolēnu – slēgta skola. Kopš reforma sākusi savu darbību ik gadu tiek slēgtas vairākas skolas. Tas mazākām skolām liek trīcēt par katru skolēnu, bet lielās metas skrējienā pēc visuvarenā reitinga. Bilde veidojas visai savdabīga. Vidusskolās un ģimnāzijās 10. klasē tiek uzņemti skolēni, bet vēlāk 11. vai 12.klasē uz 1. semestra beigām, tad kad nauda jau piešķirta atbilstoši skolēnu skaitam, vecākiem iesaka pameklēt citu skolu, jo šo bērns sekmīgi nepabeigšot. Patiesais iemesls – bērna sekmju dēļ tiks bojāts skolas reitings. Es savā naivumā domāju, ka tas tā notiek tikai manā bijušajā darbavietā, bet alojos. Apmēram pusotru gadu atpakaļ dzīve mani saveda kopā ar rakstošiem cilvēkiem. Mūsu pulciņā visjaunākā bija vidusskolniece ar visai sarežģītu likteni, bet ļoti, ļoti talantīga meitene. Jau tolaik viņa bija vairāku literāro balvu laureāte. Atceros kā viņa ar sajūsmu stāstīja par skolu, kurā sākusi mācīties, par lieliskajām literatūras stundām. Liels man bija pārsteigums, kad apmēram pirms gada viņa paziņoja, ka viņai skola jāpamet. Viņai ticis pateikts, ka skolas top priekšmetā viņas vidējā atzīme ir 8,5, bet skolas reitingam nepieciešams 8,9, tādēļ viņai ieteikts pameklēt citu skolu, jo dēļ tāda un tāda priekšmeta viņu skolu nepabeigs. Tā kā meitenes māte viņai nebija nekāds atbalsts, meitene divpadsmito klasi pabeidza vakarskolā, bet naudiņa tika piešķirta iepriekšējai skolai. Meitenei ir mugurkauls un viņa tagad studē budžetā universitātē, viss viņas dzīvē lēnām sakārtojas. Viņa atkal ir dabūjusi balvu par savu stāstu un es viņai novēlu visu labāko. Tas par vidusskolām un reitingiem. Un galu galā vidējā izglītība nav obligāta. Taču mēs savā skolā šo reformu izjūtam ļoti. Septembrī, kad dala naudu, mums katru gadu ir mazāk skolēnu kā iepriekšējā gadā, kas atstāj iespaidu uz mūsu algām – tās samazinās. Oktobrī, smejies vai raudi, mums ir skolēnu pieplūdums.  Skolēnu skaits palielinās ,bet nauda palikusi tā pati. Un tā, kā teiktu mans kolēģis: Katru gad’ no jauna… Tad sakiet man par kādu integrāciju šeit vispār var būt runa.

Ik gadu skolās trūkst pedagogi. Arī standarta skola sastopas ar smēķēšanas, alkohola problēmām, vārdisku, emocionālu un fizisku agresiju no skolēnu puses. Ne vienmēr vecāki sadarbojas un bieži vien paši nezina ko darīt. Taču parasti tiek meklēta pedagoga vaina vai arī viņš neprofesionālis. Jau sen pagājuši tie laiki, kad pret pedagogiem izturējās ar cieņu. Pietiek palasīt sociālos tīklus. Arī valsts mērogā attieksme ir viennozīmīgs. Pedagogi, kam tuvojas pensija, sakož zobus un cenšas izturēt līdz pensijai, bet tie kam ap 30-40 gadiem, met mieru un pievēršas citām profesijām, jo ir sapratuši, ka cīnās ar vējdzirnavām. Un vēl ir doni Kihoti, kas cīnās idejas vārdā, bet es pat negribu iedomāties, kas notiks tad, kad cerību zaudēs pēdējais dons Kihots.