Carpe diem!

aprīlis 2019
P O T C P S Sv
« Mar    
1234567
891011121314
15161718192021
22232425262728
2930  

Historia

Santa Montefjore

greisijas-kardinajumsVai jūs mēdzat aprunāties ar saviem vecākiem, vecvecākiem vai citiem vecāka gadagājuma cilvēkiem par viņu jaunību, par dzīvē piedzīvoto un pieredzēto? Nē? Varbūt tomēr ir vērts to darīt, jo ļoti daudz interesantu stāstu paliek neuzzinātu un neizstāstītu tieši tādēļ, ka nav bijis kas klausās. Kas zina, varbūt kāds stāsts jums dāvās tieši to, kā jums patlaban visvairāk trūkst. Varbūt pat atklāsies, kas jūsu vecvecmāmiņa reiz bijusi visai veikla kontrabandiste vai bankas aplaupītāja.

Viena no Santas Montefjores romāna varonēm Karīna ir pilnīgi pārliecināta, ka uz pasaules nav parastāka cilvēka par viņas mammu Greisiju. Aizņemta ar savas karjeras veidošanu viņa savu māti tikpat kā neapciemo un bezgala laimīga, ka ir spējusi izrauties no mietpilsoniskā miestiņa par kādu uzskata savu dzimto pusi. Par to, ka Greisija nemūžam negribētu pamest savu māju un Badlijkomptonu, kur dzīvojusi vismaz četrdesmit savus dzīves gadus ir pārliecināta arī šīs vietas “bišu māte” jeb sabiedrības dāma Flapija. Taču kādu dienu Greisija paziņo, ka dosies uz Itāliju, lai nedēļas garumā apgūtu itāļu virtuvi kāda grāfa pilī Toskānā. Flapija ir šausmās, jo Greisijas aizbraukšana viņai pašai liks paveikt to, ko viņas vārdā parasti paveikusi Greisijas. Savukārt Karīna izjūt dusmas, jo  viņai šāds mātes lēmums sagādā neērtības, jo vainas apziņas mocīta, viņa māti negrib laist vienu. Tādēļ uz kulinārijas kursiem dodas arī viņa un Greisijas mazmeitiņa Anastasija, kura savu vecmāmiņu pat lāga nepazīst.

Brauciens uz Itāliju visām šīs ģimenes sievietēm izvēršas neparastā un aizraujošā piedzīvojumā, kas ļauj ne tikai ģimenei apvienoties, uzlabot savstarpējās attiecības un novērtēt to, ko devusi dzīve, bet arī atklāj noslēpumu un brīnišķīgu mīlasstāstu, ko Greisija slēpusi četrdesmit gadus. Greisijai ir sešdesmit, bet tas viņai netraucē ļauties gadiem ilgi slēptiem sapņiem un atgriezties vietā, kur reiz jutusies laimīga un iespējams vēl arvien var baudīt laimi, no kuras pati reiz savas mazdūšības, neveiklu apstākļu sakritības atteikusies. Karīnai savu māti nākas iepazīt no jauna, bet mazmeitiņai Anastasijai viņa kļūst par sava veidu elku. Kas gan var būt vēl labāks, kā atklāt, ka viņas vecmāmiņa reiz bijusi laba gleznu viltotāja un metusies mīlas dēkā ar itāļu grāfu, kurš tā vien šķiet mīt tepat pilī! Šis ceļojums visām trim ģimenes sievietēm ļauj iepazīt labāk sevi, vienai otru un saprast, kas ir dzīves vislielākās vērtības.

Santa Montefjore sava romāna lapaspusēs ļauj baudīt karsto Itālijas sauli, pasakainas ainavas, būt lieciniekiem sirsnīgai ģimenes atdzimšanai un tam kā piepildās kāds sapnis. Kārtīgs dāmu romāns, ko palasīties, kad aiz loga tumsnē ziemas vakars un sals pārvērtis ietves un ceļus par slidotavu. Galu galā turēties pie aizraujošas grāmatas siltā istabā noteikti ir patīkamāk kā ķerties pie ledusauksta staba, žoga vai ceļazīmes, lai visā garumā nenoplātos uz slidena ceļa.

Santas Montefjores romāns “Greisijas kārdinājums” sienakaudze.lv bibliotēkā nonācis ar izdevniecības “Kontinents” laipnību un gādību. Tam grāmatplauktam vienmēr pilnam būt! :) Lai arī Tavs grāmatu plaukts būtu pilns aizraujošiem romāniem, saņem 10% atlaidi jebkurai “Kontinenta” grāmatai! Iepērkoties apgāda interneta veikalā vai redakcijā Elijas ielā 17, norādi kodu SIENAKAUDZE un saņem grāmatu ar atlaidi.

Olivjē Burdo

lejupielādeVai jums ir gadījies, ka atverot kādu grāmatu it kā pēkšņi tiekat ierauti citā pasaulē, kad grāmatā aprakstīto sajūtat ar  pilnīgi visām maņām. Jūtat kā smaržo galvenā varoņa rīta kafija, esat apburts no brīnisķām ainavām, kas paveras viņa skatam, nīstat un mīlat līdz sirds sāk gurt. Labās grāmatās tā notiek vienmēr, bet tikai retajās tas notiek jau ar pirmo lapaspusi, pirmo rindkopu un pirmo vārdu.

Atverot Olivjē Burdo romānu “Gaidot Bodžanglu”, es pēkšņi attapos trakulīgā ballītē, kuru sarīkojuši grāmatas galvenā varoņa – nepilngadīga zēna vecāki. Jau no pirmajām lapaspusēm ir skaidrs, ka abu vecāku starpā valda mīlestība, aizrautība un kaislība vienam pēc otra. Viņu ikdiena paiet vienam ar otru flirtējot, baudot dzīvi, kas varbūt neiekļaujas vispārpieņemtajos rāmjos, rīkojot ekstravagantas viesības un dejojot Ninas Simones dziesmas “Mr Bojangles” smeldzīgajos ritmos.

Es apbrīnoju varoņu ekstravaganci, uzdrošināšanos dzīvot atšķirīgi, tā kā paši vēlas, to kādu kaisli un aizrautību viņi izjūt viens pret otru. Vienīgais, kas varbūt mulsina ir tas, ka arī mazais zēns ir aktīvs ballīšu dalībnieks, līdz ar to kļūst par liecinieku lietām, kas neatbilst viņa vecumam. Tāpat mulsina vecāku attieksme pret viņa izglītību, kas ir visai interesanta, lai gan ir skaidrs, ka gluži vienaldzīga tā nav. Lasot par zēna skolas gaitām, bija skaidrs, ka gluži parasts bērns, kas iekļaujas vispārpieņemtajos izglītības standartos, viņš tomēr nav. Viņš ir no tiem bērniem, kas nav dumjš, bet kura apmācībai būtu nepieciešama individuālā pieeja, kas grāmatā aprakstītajā laikā īsti nav modē. Tāpēc sākotnēji varbūt pat fascinē tas, ka vecāki neļauj ierastajai izglītības sistēmai salauzt zēna garu, lai gan mātes reakcijas un komentāri uz skolotāju teikto, kam mazais zēns ir liecinieks, liekas visai dīvaina.

Tas viss pirmajā brīdī liek šo ģimeni apbrīnot un kļūt par viņu atbalstītāju. Empātijas pret romāna varoņiem tikai palielinās, kad gan no zēna rakstītā, gan no viņa tēva pierakstiem slīprakstā top skaidrs, ka zēna māte ir psihiski slima un ka viņas veselība tikai ar katru dienu pasliktinās. Tāpat ir skaidrs, ka mātes atrašanās psihiatriskajā klīnikā dziļi nelaimīgus padara ikvienu ģimenes locekli, viņi nespēj būt viens no otra šķirti. Tādēļ tiek izplānota mātes “nolaupīšana” no klīnikas. Stāsta beigas, kā jau var noprast nav laimīgas, lai arī var tikai apbrīnot šīs ģimenes centienus pēc iespējas attālināt beigas un padarīt tās skaistākas.

Var jau nosodīt zēna vecākus, var šausmināties par viņu bezatbildību. Var pārmest zēna tēvam gļēvulību, bet ja jau mazais zēns viņam neko nepārmet un saprot, ka citādu beigu vienkārši nevarēja būt, nevienam citam nav ne tiesības nosodīt, ne paust savu viedokli. Viņš tikai izdarīja to, ko mīlestībā bija zvērējis. Un bez šīs mīlestības viņš nespēja.

- Zvēru visvarenā Dieva priekšā, ka visas būtnes, kas mīt manī, jūs mīlēs mūžīgi! – viņa skandēja saņēmusi plaukstās manu zodu..

- Svētā Gara priekšā solos dienu un nakti mīlēt un lolot visas tās būtnes, kas jūs būsiet, neatkāpties no jums ne soli jūsu mūža garumā un sekot jums, lai kurp jūs ietu – es atbildēju uzlicis plaukstas uz viņas apaļajiem vaigiem..

-Tātad jūs zvērat pie visiem eņģeļiem, ka sekosiet man visur, patiešām visur?

- Jā, patiešām visur!

Trakulīga, aizraujoša pat jautra un vienlaikus smeldzīga grāmata, kas aizkustina, apbur un vēl ilgi pēc tās izlasīšanas nelaiž vaļā. Tā liek smiet, apbrīnot, mesties aizstāvēt un raudāt, jo skumjas pārņem  pēkšņi un vairs nelaiž vaļā.

Dace Judina

VR_2019_Dace_JudinaViena no stabilākajām tradīcijām literatūrā ļoti daudzus gadus ir bijis “Lata romāns”. Taču laiki mainās un tradīcijas arī. Šī gada janvārī ikvienam “Latvijas avīzes” lasītājam tiek prezentēts “Vakara romāns”, kurš ik mēnesi saviem lasītājiem sola grāmatas par mīlestību, kaislību, naidu, sarežģītām attiecībām, noziegumiem un neparastiem pavērsieniem. “Vakara romāns” tāpat kā viņa priekšgājējs “Lata romāns” saglabājis savu nelielo formātu, mīkstiem vākiem, ko pavisam ērti var iebāzt paprāvākā kabatā. To var vienlīdz labi paņemt līdzi ceļojumā, cik lasīt sēžot ērtā krēslā izstieptām kājām, vienā rokā turot atvērtu grāmatu, bet otrā, piemēram, šīs sērijas pirmās autores Daces Judinas tik ļoti iemīļoto kanēļkafiju. Lai gan… ja tagad nemaldos, Daces Judinas “Vakara romānā” kafija ieguvusi mandeļu aromātu. :)

Nebaidieties vaicāt. Spogulis atbildēs. Jūs to ieraudzīsiet atspulgos – dziļākos, asākos, patiesākos… Tikai izturieties ar cieņu un neizniekojiet šo dāvanu sīkumos. Citādi sāks runāt Spoguļa Ēnas…

Daces Judinas romāns “Ēnas spogulī” ir pirmais “Vakara romāns”, kurš devies pie saviem lasītājiem. Šī romāna pamatā ir sarežģītas attiecības, kas ne vienmēr tādas ir tāpēc, ka tām tādām jābūt. Lasot šo romānu man nākas domāt par to, cik mums cilvēkiem ellīgi labi padodas ne tikai sačakarēt savu, bet arī savu tuvinieku un pēcnācēju dzīves. Šī stāsta galvenās varones ir trīs sievietes, kuru dzīve kaut kādu iemeslu pēc nav visai harmoniska, viegla un laimīga.

Romāna centrālais tēls ir izbijusi žurnāliste un praktizējoša psiholoģe Dagnija, kuras īpašumā nonācis ne tikai brīnumains spogulis, bet kurai piemīt savdabīgs čujs, ņuhs un poņs. Dagnija labi atpazīst dažādu cilvēku problēmas, izprot to cēloņus, saskata, kur ļaunumam aug kājas, pat raksta par to zinātnisku darbu, bet… Tas nekādi nepalīdz viņas personīgajā dzīvē un pieredzē, jo Dagnija, lai arī cik saprātīga nebūtu ir no tām sievietēm, ko dēvē par vilcējām. Šīm sievietēm ir tendence pazaudēt sevi. Rūpējoties par citiem, norijot sarūgtinājumu un nesaņemot to, ko ir pelnījušas, šīs sievietes vai nu izdeg, saslimst un top par ēnām, ne tikai spogulī, bet arī realitātē, vai arī aizsper visu pa gaisu un sāk dzīvi no jauna. Domāju, ka ikviena sieviete savā dzīvē ir bijusi šāda vilcēja. Kāda no šīs situācijas mācās, kāda paķer jaunu vezumu un atkal velk atstiepdamās. Kā ir ar Dagniju? To nāksies noskaidrot katram pašam. :)

Ap Dagniju kā centrālo orbītu spieto viņas draudzenes Laima un Guna. Arī šīs divas kolorītās dāmas sevī ietver kādu daļu no ikvienas sievietes. Domāju, ka gan jau mums katrai ir bijusi kāda pirmā mīlestība, kaislība, kāds vīrietis, par kuru iedomājoties ļimst kājas pat pēc daudziem atšķirtības gadiem. Tas nekas, ka bija maita, nelietis un nemaz nemīlēja. Daudzu sieviešu dzīvē ir bijis kāds periods, kad pievelk tā sauktie sliktie puiši. Kad esi kā sadegusi uz vienu vienīgo un viņa dēļ gatava skriet kaut vai uz pasaules tālāko malu, aizmirstot par jebkādu loģiku un pēdējām saprāta paliekām. Tu esi pārliecināta, ka ar savu mīlestību spēsi viņu mainīt, ka viņš ir tikai nomaldījies un dzīvē daudz cietis. Netrūkst vīrieši, kas to izmanto un pat pēc daudziem atšķirtības gadiem pārbauda savu varu pār uzticamāko mīļoto viņa dzīvē. Tas nekas, ka viņa varbūt ir precējusies, viņai ir bērni un varbūt, ka šādā veidā viņš varētu izpostīt ne tikai viņas ģimeni, bet arī dzīvi. Viņam pa lielam ir vienalga, jo, ja kas… vienmēr jau var pateikt, ka viņa ko pārpratusi, ka apstākļi tādi un lai piedod. Viņa taču vienmēr piedod! Varbūt pat ir pārliecināta, ka tieši tāpēc viņš viņu mīl, lai arī viņš nekad to nevienā vārdā nav minējis. Ziniet, mīlestību uz manipulatoru – nelieti es nenovēlu nevienai! Taču tieši ar šo ligu slimo romāna poētiskākā un daiļākā būtne – Laima. Ko viņa izvēlēsies? Reāli sataustāmu laimi vai pašas radītu ilūziju par mūža mīlestību? Paši vien savām rociņām darinām savas dzīves kataklizmas, paši vien izvēlamies turēties tajā pie nevajadzīgiem krāmiem.

Mana favorīte šajā romānā bija mazliet robustā Guna. Tas nekas, ka paskaļa, varbūt ne tā tolerantākā un smalkjūtīgākā. Taču tieši šī varone, manuprāt, ir diezgan daudz ieguldījusi savā personības attīstībā, cenšoties būt laimīga. Jā, varbūt viņai viss vēl lāgā nesanāk. Savu artavu devusi gan ačgārnā audzināšana, gan tas ka viņas vecmāmiņa, tante un arī māte ar savu rīcību, pretdabisko pasaules uztveri kaut kādā mērā Gunu ir aplaupījušas. Tomēr jāatzīmē, ka šī varone ir izdarījusi ļoti daudz, lai nokļūtu līdz savai patībai un būtu laimīga. Viņai vēl ir daudz ko darīt, lai izgainītu savus tarakānus, bet viņa to dara! Guna nav meitene, kas sēdēs un saldsērīgi punķosies par pirms pusgadsimta nosprāguša kanārijputniņu, vai iedomāsies sevi par feju esam. Viņa labi zina, ka ir dramadāns un to akceptē.  Un kādu dienu dramadāns varbūt kļūs par feju… :)

Romānā “Ēnas spogulī” ļoti labi jaušams Daces Judinas rokraksts. Raits stāstījums, prasmīgi uzburts teksts, kas liek aizdomāties par lietām, par kurām biji nolēmis domāt rīt vai nedomāt vispār. Domāju, ka ikviena sieviete, kas lasīs šo romānu kādā brīdi iesauksies: “Pag! “‘Šāda epizode bija arī manā dzīvē! Oi! Šito sviestu arī es piedzīvoju! Labi, ka laicīgi nācu pie prāta!” Autore ļoti skaidra parāda to, ka mēs cilvēki, gribēdami būt radību augstākais kronis, cenšoties būt superuberizsmalcināti, dvēseliski un…  velns vien zin kādi tur vēl…ļoti lieliski paši sarežģījam savu dzīvi, nenovērtējot to kas mums dots. Smieklīgi, bet novērojumi romānā un dzīvē rāda, ka tieši tie, kas baidīdamies izskatīties prasti cenšas būt ļoti izsmalcināti, galu galā izrādās prastāki par parastāko zirgābolu. :)

Linda Laplante

imagesVājā dzimuma titulu sievietes valkā jau daudzus gadu simteņus. Neskatoties uz to, ka laika gaitā atkal un atkal ir pierādījies, ka sievietes sīkstumā spēj mēroties ar vīriešiem, pat pārspēj tos, vēl arvien šis stereotips ir visai dzīvs. Vēl aizvien kādā daļā sabiedrības valda tendence sievieti uzskatīt par nevarīgāku, neattapīgāku, varbūt pat aprobežotāku. Par spīti acīm redzamajam ir cilvēki, kam izdevīgi šo stereotipu uzskatīt neapgāžamu patiesību. Vai tas tiešām viņiem būtu taisnība? Vai velti par šādu uzskatu errojos?

Lindas Laplantes  romāns “Atraitnes” ir stāsts par sievietēm. Par sievietēm, kuras palikušas vienas, jo zaudējušas savus vīrus. Neskatoties uz vecuma  starpību nevienai no viņām nav bērnu. Nekā, kas būtu palicis pāri no cilvēka, kura dēļ pukstējušas viņu sirdis. Sāpes un zaudējuma sajūta ir neizmērojama. Šķiet visa pasaule sabrukusi un nav nekā kā vērts dzīvot. Taču apkārtējie to negrib respektēt, jo atraitnes iesākumā apciemo policija, vēlāk kriminālās autoritātes. Dārgie aizgājēji nav bijuši kristālskaidri. Uz viņu sirdsapziņas guļ neviens vien sodāms nodarījums, kuram pierādīts, kuram nepierādīts. Nevienu neinteresē, ka trim traģēdijas skartajām dāmām vīru darbi bijuši nezināmi. Likteņa joks vai gudri slīpēts plāns, kas to vairs pateiks? Taču viena no dāmām bez nedalītas policijas uzmanības mantojumā saņem kādu ļoti vērtīgu piezīmju grāmatiņu, kas dāmām ļauj turpināt vīru iesākto, pat viņus pārspēt. Viņām izdodas ne tikai izdarīt to, ko plānojuši viņas vīri, bet arī apvest ap stūri visus, kas uzskatīja viņas par vājo dzimumu, aprobežotām un neattapīgām būtnēm. Brīdī, kad spēlē iesaistās atraitnes, asinskāriem noziedzniekiem neatliek nekā cita, kā pamest Londonu un doties uz siltajām zemēm. Bet mirušie… mirušie dus svētā mierā un negrēko, bet tie… kuri pat miruši grēko un piedēvē sievietēm aprobežotību, maksās dārgi un ilgi.

Linda Laplante savā romānā “Atraitnes” aizved lasītāju spriedzes pilnā piedzīvojumā, kas liek šķirt lapu pēc lappuses un priecāties par dāmu izveicību un visu pārējo “aplauzienu”.  Sevišķi jau tāpēc, ka visi kā viens uzskatīja sevi par gudrākiem esam. Izņemot kādu detektīvu. Detektīva tēls Laplantas romānā tiešām ir ļoti īpašs. Parasti jau šādos romānos, kur iesaistītas kriminālās autoritātes, policija, kāds nežēlastībā kritis detektīvs, lasītājs jūt līdzi arī policijas darbam, detektīvam. Lielākoties šie detektīvi ir simpātiski un lasītājs izjūt pret viņu empātijas. Lindas Laplantas  radītais detektīvs šādas empātijas neradīja, lai arī ar prātu viss bija saprotams.  Autorei viņu izdevies radīt tik nesimpātisku, ka viņš kaut kādā mērā riebjas ne tikai saviem kolēģiem, bet arī lasītājam. Taču pašās beigās tieši šī detektīva dēļ nākas apraudāties. Lasi par to nabadziņu un žēlums klāt, birst asaras kā pupas un tu vēl sajūties vainīgs, ka visas grāmatas garumā savās domas esi viņu lamājis un pat nicinājis. Jāsaka, ka autorei vispār ir talants ļoti labi parādīt savus varoņus, viņu raksturu un domu gājienu. Pat sīks gariņš ir ar savu raksturu, izskatu un atbilstošu uzvedības modeli. Grūti atrast varoni, kurš būtu blāva pelēcības, bez kādas rozīnītes. Reizēm gan pārņem sajūta, ka ir visa kā par daudz un kāds varonis varētu būt blāvāks, bet domāju, ka šī romāna ekranizētājiem, filmējot filmu ar tādu pašu nosaukumu, autore aiztaupījusi diezgan daudz darba.

Lindas Laplantas romāns “Atraitnes” sienakaudze.lv bibliotēkā nonācis ar izdevniecības “Kontinents” laipnību un gādību. Tam grāmatplauktam vienmēr pilnam būt! :) Lai arī Tavs grāmatu plaukts būtu pilns aizraujošiem romāniem, saņem 10% atlaidi jebkurai “Kontinenta” grāmatai! Iepērkoties apgāda interneta veikalā vai redakcijā Elijas ielā 17, norādi kodu SIENAKAUDZE un saņem grāmatu ar atlaidi.

Haruki Murakami

300x0_viriesibezsievietem_978-9934-0-7817-0“Sieviete – dieviete, sieviete – velns. Vīrietis bez sievietes maziņš un melns!” Iespējams, ka šis citāts nav precīzs, iespējam, ka tajā senajā dziesmā tiek dziedāts citādāk, bet tieši šādas rindas man savirknējās izlasot  grāmatu apgāda “Zvaigzne ABC” nesen izdoto japāņu rakstnieka Haruki Murakami stāstu krājuma nosaukumu. “Vīrieši bez sievietēm” – visai intriģējošs nosaukums, sevišķi jau man kā sievietei. Mums sievietēm, protams, ir savs viedoklis par to kāda būtu vīriešu dzīve bez sievietēm un kāda vispār būtu pasaule, ja tās vienīgie iedzīvotāji būtu vīrieši. Visticamāk tā ātri vien pārvērstos par neapdzīvotu tuksnesi. Tieši tādēļ izlasot, ka šādu tēmu septiņos dažādos stāstos nolēmis apspēlēt vīrietis, mani pārņēma diezgan liela ziņkāre, kāds tad ir vīrieša viedoklis. Ņemot vērā, kā šā vīrieša darbi tulkoti vairāk kā piecdesmit pasaules valodās.

Haruki Murakami vārds man nav svešs. Esmu dzirdējusi un lasījusi daudzas sajūsmas pilnas atsauksmes par šī autora darbiem. Tomēr jāatzīst, ka japāņu literatūru un arī kino līdz šim īsti neesmu izpratusi un ja godīgi… vienmēr likusies mazliet dīvaina. Tādēļ Murakami lasīšanai tā arī nebiju pievērsusies. Bet viss notiek pirmo reizi un šoreiz man likās, ka Jauno gadu iesākt ar Haruki Murakami ir lieliska izvēle.

“Vīrieši bez sievietēm” ir stāstu krājums, kas sevī ietver septiņus dažādus stāstus ar vienotu motīvu. Tie ir stāsti par vīriešiem, kuri dažādu iemeslu dēļ ir zaudējuši sievietes, kuras reiz ir mīlējuši vai kuras viņu dzīvē ir bijušas nozīmīgas. Šajā gadījumā gan nav runa ne par māti, ne kādu citu vīrietim svarīgu radinieci. Visi stāsta varoņi ir zaudējuši vai arī baidās zaudēt sievieti – partneri. Sievieti, kuru iekārojuši, mīlējuši, sievieti, ar kuru mīlējušies un bijuši tuvi gan miesiski, gan emocionāli. Murakami šajā stāstu krājumā ir sapulcinājis visdažādākos varoņus, ļaujot tiem runāt pašiem vai arī liekot viņu stāstu izstāstīt kādai trešajai personai. Jāatzīst, ka visi varoņi, par spīti diezgan rimtajam stāstījumam, ir ļoti kolorīti, uzmanību piesaistoši un satraucoši. Neviens no viņiem nav parasts, neviens nav no pelēkā pūļa, lai arī mēģina tajā iekļauties. Murakami varoņi ir īpaši un tieši sievietes zaudēšana vai bailes to zaudēt, ir tas, kas padara viņus vēl atšķirīgus. Stāsti ir par alkām pēc sievietes, tajos skepse mijas ar ironiju, mistiku un zināmu devu naturālisma. Varoņi ir reāli, nereāli, pat no grāmatu lappusēm izkāpuši. Taču lasot katru konkrēto stāstu tas ievelk sevī, nelaiž vaļā un liek paņemt pauzi pirms ķeries pie nākamā. Trakākais ir tas, ka pēc krājuma izlasīšanas vēl arvien diskutēju ar sevi par to, vai tas man patīk vai tomēr nē. Autora rakstītais personīgi mani vienlaicīgi tur ciet un atgrūž. Visticamāk, lai tiktu skaidrībā par to, vai Murakami man patīk vai tomēr nē, nāksies izlasīt vēl kādu no viņa darbiem. Patiesības labad gan jāsaka, ka bija viena nodaļa, kas man ļoti, ļoti, ļoti patika. Tas bija grāmatas priekšvārds, kurā autors dalās kā tapis šis stāstu krājums, kā arī par to kā viņš raksta, pie kāda plāna pieturas.

Īsumā, šis ir stāstu krājums, par kuru viedoklis jāveido katram pašam. Domāju, ka katrs tajā saskatīs ko citu, bet jā, visticamāk to nevar uzskatīt par literatūru, kas paņems pūli. Būs, kas to uzskatīs par ko īpašu, bet kāds teiks – pilnīgs sviests! Bet viens ir skaidrs – autora apgalvojums, ka vīrieši bez sievietēm ir kā izmirstoši vienradži, ir ļoti glaimojošs. :)

Hanna Lindberga

300-RsuJDfNav noslēpums, ka visā pasaulē notiek sīva konkurence starp dažādiem restorāniem un šefpavāriem. Ikviens kāro pēc zvaigznītes, pēc labākā pavāra titula, ja ne pasaules, tad vismaz valsts mērogā. Lielākā daļa galveno balvu un atzinības nes līdzi smagu darbu, asiņu garšu mutē un sūrus sviedrus. Tikai īstam laimes luteklim tā varētu nākt viegli un iekrist klēpī. Kādam varētu paveikties ar bagātu un ietekmīgu mecenātu, kas plašu vēzienu aizslauka visus iespējamos un neiespējamos konkurentus, it kā to darot aiz labas sirds. Vai tiešām tā ir? Un kas notiek, ja vēlies no viņa laipnās gādības atbrīvoties? Vai tas vispār ir iespējams? Vai arī cerot uz savu sapņu piepildījumu, tu esi kļuvis par marioneti kāda cita rokās?

Par kaislību uz ēdienu, cīņu par atzinību un nāvējošu noslēpumu. Aizraujoša intriga, noslēpumi un spriedze, kas aug ar katru lapaspusi… Tieši tāds ir zviedru rakstnieces Hannas Lindbergas romāns “Stokholmas virtuve”. Katram šī romāna varonim ir savi mērķi un motīvi, katram savs noslēpums, dažam tas ir dzīvības cenas vērtē. Tik kurš šeit ir vainīgais, bet kurš tiek padarīts par grēkāzi. Vai visā šajā jūklī ir arī vieta mīlestībai, piedošanai un mēģinājumiem sākt visu no jauna un kļūt par labāku cilvēku?

Romāns, kurš līdzinās spēcīgai, pikantai gaļas mērcei, kas bagāta ar daudzveidīgam garšu niansēm. Autore ieved lasītāju piedzīvojumā, kurš pēc pēdējās lapaspuses aizvēršanas atstāj spēcīgu pēcgaršu. Turklāt ikvienam Hannas Lindenbergas daiļrades cienītājam tā ir atkalredzēšanās ar iepriekšēja romāna “Stokholmas fails” varoņiem Solveigu Bergu un cilvēku, kam viņa reiz sagādājusi nepatikšanas – izbijušu zvaigžņu fotogrāfu Lenniju Lī.

Daina Šadre

1182670-01v-Sens-attelsInteresantākie ir tie romāni, kuriem ir aizraujošs sižets un intriga. Pat ja tur nav nekādu superdziļo atklāsmju un domu, un visi beigās ir laimīgi. Bieži vien tie ir romāni par ģimenes noslēpumiem, par cilvēkiem, kurus liktenis saved kopā un atkal izšķir, lai pēc tam liktu satikties viņu pēcnācējiem. Šādos romānos ir viss. Mīlestība. Nodevība. Naids. Bez vainas vainīgie un noslēpumi, kuriem jātop atklātiem.

Latviešu rakstnieces Dainas Šadres grāmatu”Sens attēls” var uzskatīt par šādu darbu. Viss sākas ar kādu nekaunīgu lauku lūriķi, kurš no no Rīgas atbraukušai atpūtniecei uzglūn pēc pirts, brīdī kad viņa kaila peldas dīķī. Tobrīd ne Rīgas skaistule, ne nekauņa vēl nezina, ka nākotnē viņu ceļi krustosies. Viņiem pat nav ne mazākās nojausmas, kā viņus abus saista slepkavība nomaļā lauku mājā. Likteņu līkloči, traģiskais mijiedarbībā ar komisko, pagātne krustdūrienā ar tagadni un nākotni…

Jau ar pirmajām lappusēm grāmata paņem un nelaiž vaļā. Ļoti labs sižets, aizraujoši notikumi, intriga, kas tiek noturēta līdz grāmatas beigām. Man tiešām patika. Tikai uzskatu, ka varēja būt daudz, daudz labāk, ja autore tik ļoti nebūtu dzinusi uz priekšu notikumus. Šīs grāmatas lasīšana līdzinājās sprintam. Izlasīju to tieši stundā un piecdesmit minūtēs. Beigās viss it kā sakrita lielā čupā. Es būtu gribējusi, lai grāmatā tomēr būtu vairāk emociju, vairāk lirisku atkāpju. Es būtu vēlējusies šo grāmatu baudīt ilgāk. Patlaban tā man vairāk atgādina aizraujošu filmas scenāriju. Tā apliecina, ka rakstniece ir ļoti talantīga, ka spēj aizraut un apburt. Jo tieši tā tas notika ar mani, bet… Tas vairāk līdzinājās steidzīgai gardas, bet karstas zupas strēbšanai. Man būtu labāk paticis, ja to varētu baudīt lēnām un izbaudot katru karoti. Mīļā, mīļā, Daina Šadre, vai Jūs lūdzu, lūdzu varētu savas nākamās grāmatas rakstīt tik pat aizraujošas, bet vismaz trīs reizes biezākas?!

Kristīna Hārmeta

kanela-smarzaSaldenā vaniļa mijas ar pikanto kanēli. Rūgteni smaržo tikko malta kafija. Tveicīgi tvano no krāsns izvilkta ābolu strūdele. Mutē saskrien siekalas un gluži neviļus saproti, ka nevis kā iecerēts lasi grāmatu, bet virtuvē enerģiski kul krēmu, īgņojoties, ka mājās nav grāmatā atrodamajā receptē minētie produkti un nākas gatavot ko citu.

Man vienmēr ir patikušas grāmatas, kas ne tikai aizved neaizmirstamā ceļojumā, bet apbur ar aromātu, kas uzvirmo no ik lappuses. Šīs grāmatas smaržo ļoti dažādi. Kāda reibina ar spēcīgu rožu aromātu, cita pēc Chanel No. 5, bet vēl kāda smaržo pēc svaiga apmetuma un tikko krāsotas grīdas. Taču visvairāk mani apbur grāmatas, kas smaržo pēc tikko pagatavota ēdiena: grilēta bifšteka ar piparu garoziņu, rozmarīna, tikko ceptas maizes vai kūciņām. Ja vēl starp grāmatas lappusēm ir iespējams atrast pusdienu vai kāda našķa recepti, es bezmaz vai murrāju no labsajūtas. Nē, šoreiz runa nav par pavārgrāmatām. Visticamāk arī sliktu grāmatu neglābtu pat tas, ka tajā ievietotas pāris izcilas receptes. Es šoreiz runāju par grāmatām, kurās ir gan garša, gan smarža, gan sajūtas, gan aizraujošs sižets, no kura atrauties ļoti grūti. Viena no šādām grāmatām ir Kristīnas Hārmetas romāns “Aizmirstības kanēļa smarža”.

Romāna “Aizmirstības kanēļa smarža” pamatā ir kāds dzimtas noslēpums, kas līdzi nes neizmērojamas sāpes, zaudējumus un mīlestību mūža garumā. Mīlestību, kuras dēļ kāds varbūt ticis nemīlēts vai atstumts. Noslēpums, kura dēļ divu paaudžu sievietēm nav izdevies būt laimīgām. Noklusētais, kuram, ja godīgi, tādam nevajadzēja būt, jo pie tā kas noticis vainojams nav neviens no iesaistītajiem. Rakstniece lasītājiem servē ļoti aizraujošu stāstu, kas smaržo pēc kanēļa, vanilīna un kaltētām dzērvenēm, bet nevienā brīdī nekļūst salkani šķebinošs. Šeit mijas tagadne, pagātne un nākotne. Laikmets papildina laikmetu un patiesības meklējumi saliek visu pa plauktiņiem, liekot noticēt, ka dzīvē viss iespējams. Taču šis romāns nebūt nav brīnumpasaka no ikdienas nogurušajām. Visi notikumi ir loģiski pamatoti un saprotami. Autore nevairās runāt par skaudriem vēstures notikumiem, kas divdesmitā gadsimta sabiedrību izmainīja uz visiem laikiem. Viņa prasmīgi parāda kā paaudze atšķiras no paaudzes un cik liela vērtība tomēr ir ģimenei, pat tai, kas šķietami tikusi pazaudēta.

lapas-lido-ligatne-2018 (1)Aizraujoša, vienkārši maģiska grāmata, kas gan grāmatas galveno varoni, gan lasītāju aizved uz Parīzi, liekot iemīlēt, pazaudēt un izsāpēt. Garlaicīgi nav ne mirkli un ik pa laikam mutē sariešas siekalas no burvīgā smalkmaizīšu aromāta, kas liek steigties uz virtuvi, ieslēgt cepeškrāsni un jaukt mīklu.

Klēra Makintoša

300x0_es_tevi_redzu_mazvaksDiendienā mēs ejam tos pašus ceļus. Kā ierasts noteiktā laikā izejam no mājām, braucam ar to pašu autobusu, vilcienu vai trolejbusu. Pērkam kafiju tajā pašā kioskā un iespējams paejam garām tiem pašiem cilvēkiem tos pat nepamanot. Tomēr kas notiktu, ja kāds pēkšņi krustotu jūsu ceļus nepārtraukti, ja atrastos tur, kur atrodaties jūs? Visticamāk jūs sajustos neomulīgi. Gluži tāpat kā Zoja no Klēras Makintošas romāna “Es tevi redzu”.  Tikai viņas gadījumā viss sākās ar kādu iepazīšanās sludinājumu, ko Zoja ierauga kādā avīzē. Fotogrāfijā viņa atpazīst sevi un jūtas ļoti pārsteigta. Par notikušo viņa pastāsta savai ģimenei, bet visi kā viens apgalvo, kā fotogrāfija nemaz nav viņas, turklāt norādītā mājaslapa neeksistē, bet telefona numurs ir nederīgs. Taču Zoju tas nepārliecina un viss kļūst vēl aizdomīgāk, kad viņa pamana, ka ar sievietēm, kuru foto parādījies avīzē līdzīgā sludinājumā notiek nepatīkamas lietas. Kāda tiek aplaupīta, bet kāda noslepkavota. Londonā sievietes vairs nav pasargātas, jo ir kāds, kas par viņām zina gandrīz visu. Ir kāds, kurš pārzina viņu ikdienas gaitas un par attiecīgo samaksu ir gatavs ar šo informāciju dalīties. Viņu neinteresē, vai šādi tiek satikta mūža mīlestība, seksa partnere vai arī varmācīgs noziedznieks sameklē savu potenciālo upuri. Visu izšķir naudas summa, azarts un neizmērojama varas sajūta, kas liek justies līdzīgam Dievam.

“Es tevi redzu” ir nervu kutinošs trilleris, kas aizrauj, neatlaiž un uzdzen visai dīvainu sajūtu. It kā tiek atklāti noslēpumi un atrasti vainīgie. Taču tas, kurš par notiekošo atbildīgs tik viegli rokā nedodas. Un kādā brīdī jau aizdomīgs šķiet ikviens, pat pats mīļākais. Īpaši “mīlīgu” sajūtu piedod vainīgā dienasgrāmata jeb jūsmošana par savu ģenialitāti un atzīšanos, ka pasargāts no viņa nav neviens. Tādēļ šī atzīšanās biedē vēl vairāk. Nevaru teikt, ka romāna atrisinājums nomierina lasītāju satrauktos prātus, jo brīdī, kad visi, lasītāju ieskaitot it kā uzelpo, autore no aproces izvelk melno zirdziņu, liekot saprast, ka patiesībā nekas nav beidzies. Patiesības labad gan jāsaka, ka tā viņa apstiprināja manas aizdomas. Līdz ar to apmierināta uzsitu sev pa pleciņu un piespraudu kartupeļu medāli par vērību un intuīciju. Visā visumā diezgan ievelkošs un viegli lasāms detektīvgabals ar psiholoģiska trillera piesitienu.

Ketija Kellija

viss-sakas-arpariziKādā lietainā un vējainā novembra dienā es pēkšņi iedomājos par pavasari un Parīzi. Šķiet akurāt biju sailgojusies pēc kāda mīlas stāsta. Tā jau tas daždien notiek, ja pašai vēderā nedejo traki taureņi, bet stiprais plecs un roka, kas gatava vadīt dzīves dejā līdz sirmam vecumam vēl arvien kaut kur kavējas. Tā nu manā uzmanības lokā nonāca jau gan pirms kāda laika apgāda “Kontinents” izdotā grāmata “Viss sākās ar Parīzi”.

Biju iedomājusies, ka nu tikai lasīšu par lielo skaisto mīlu, par pāri, kuru nespēs šķirt neviens un nekādi apstākļi. Grāmatas sākums par to arī liecināja. Jo kur nu vēl skaistāks brīdis. Parīze. Eifeļa tornis. Jauns sanervozējies puisis ar gredzenu bikšu kabatā. Viņa mīļotā un ziedošs pavasaris. Te nu tā bija -ielā mīla mūža garumā. Pat rēķinājos ar saldu mīlas marcipānu rozā krāsā. Taču saņēmu stāstu par grūtību pārvarēšanu, situācijas pieņemšanu un spēju piecelties, lai sāktu visu no jaunu, par spīti tam, ka tavi sapņi un ieceres sašķīduši drumslās.

Ketijas Kellijas “Viss sākās ar Parīzi” protams ir stāsts par lielo mīlu, bet vairāk gan par brīdi, kad šī mīlā kādā brīdī beidzas, vai kā dažos gadījumos izrādās, varbūt ir bijusi tikai vienpusēja. Rakstniece prezentē plašu dažādu sieviešu plejādi, kas palikušas bez savām otrajām pusītēm. Kāda ir atraitne, kādu vīrs pametis, kāda ir šķīrusies, kāda saprot, ka jāšķiras, bet kādai noteikti jau sen vajadzēja no sava vīra izšķirieties. Katra no sievietēm uz esošo situāciju reaģē atšķirīgi. Viena dusmojas un nemana kā grauj sevi un savu bērnu dzīvi. Cita tikusi pāris sirdssāpēm sāk jaunu dzīvi. Vēl cita tik ļoti aizrāvusies ar pagātnes apraudāšanu pat nemana, ka laime ir tepat blakus, bet kāda ziedo sevi uz ģimenes altāra kaut arī ir dziļi nelaimīga. Šie stāsti caurvijas, satiekas un viens otru papildina. Šķiet Ketija Kellija šajā romānā nolēmusi apskatīt visus iespējamos sieviešu uzvedības modeļus, riskus un ieguvumus, ko nes līdzi šķiršanās. Kādā brīdī pat likās, ka mazliet par daudz notikumu un personāžu, jo bija ellīgi grūti izšķirties, kurš no varoņiem ir mans favorīts. Tomēr jāsaka, ka grozies kā gribi, vissvarīgākā lieta šajā stāstā tomēr bija ģimene. Kāzas un lielā mīla neizpalika. Tā uzplauka par spīti visam. Kā jau dzīvē tas daždien notiek. Kāds šķiras, kāds precas, kāds saka, ka nemīl, bet kāds atzīstas mīlestībā. Gan jau ikviena no mums kādā varonē atpazīs arī sevi un savus pārdzīvojumus.