Carpe diem!

decembris 2017
P O T C P S Sv
« Nov    
 123
45678910
11121314151617
18192021222324
25262728293031

Historia

Dace Judina

Gredzens-664x1014Daces Judinas “Gredzens “ir viena no grāmatām, pēc kuras izlasīšanas atkal gribas ticēt tam, ko citi dēvē par muļķīgu ideālismu, kam ar reālo dzīvi nav nekāda sakara. Brīžiem mani pārņem sajūta, ka viņiem taisnībā, ka mana pārliecība ir pašas izdomāti maldi, arhaiskas vērtības, kas mūsdienās jau pasludinātas par zudušām un nevajadzīgām. Taču  tad atnāk kāda zīme vai vēstījums, kas aizdzen visas šaubas un liek atkal noticēt. Šoreiz šis vēstījums ir Daces Judinas romāna „Septiņi vakari” turpinājums „Gredzens”.

Iespējams, ka kāds man nepiekritīs, bet man šī grāmata raisīja ļoti pozitīvas sajūtas. Par spīti šausminošajiem dzimtas noslēpumiem, par spīti tam, ka parādīta cilvēku melnākās īpašības, par spīti salauztajām dzīvēm un likteņiem. Nav tā, ka man nebūtu žēl, ka lasot nenoritētu pa asarai, ka nesāpētu, bet… Es priecājos par krietnajiem, par tiem, kam nepiemīt varaskāre un vēlme iedzīvoties uz citu ciešanu rēķina. Es priecājos, ka tiem krietnajiem iet labi. Es laikam esmu no tiem naivajiem, kas līdz pēdējam elpas vilcienam ticēs labajam katrā cilvēkā un tam, ka vienmēr jāsāk ar sevi un, ka ir jācīnās par sevi un sev mīļajiem. Es cīnos, es nespēju pieņemt upura lomu, mani sadusmo, ja kāds mani nodēvē par upuri vai “mazo nabadzīti”. Tādēļ. atzīšos pavisam godīgi, mani sadusmoja dažu varoņu bezspēcība un samierināšanās ar varmāku. Brālis, kas ļauj otram brālim aizvilt līgavu, kas gaida viņa bērnu. Māte, kas samierinās, ka varmāka vīrs nogalina viņas tikko dzimušo bērnu, jo tas nav viņa bērns. Un daudz citas samierināšanās, upurēšanās… Var jau teikt, tādi laiki, tāds cilvēks. Bija bail. Es zinu, ka es nesamierinātos, es zinu, ka nepaliktu jau pēc pirmā nozieguma pret mani un man mīļajiem. Man upura loma nav pieņemam. Un ja tiešām mana cīnīšanās novestu pie mana gala, mirtu ar apziņu, ka es nepadevos, ka nesamierinājos, jo pa lielam jau tā samierināšanās un padošanas neko nemaina. To, kas reiz izdzīvojuši KGB šausmas, pieredze tam ir vistiešākais apliecinājums. Arī Daces Judinas grāmatā “Gredzens” aprakstītais Kalēju dzimtas stāsts to apliecina. Samierināšanās, klusēšana, baidīšanās neko nemaina – varmāka turpina darīt savus melnos darbus, sagādājot ciešanas arvien vairāk cilvēku. Manā uztverē tas, kurš izvēlas būt upuris vienkārši attaisno savu bezdarbību. Ir taču tik viegli vainot visus, ko vien iespējams vainot, bet pašam raudāt par savu ļauno likteni un tiem, kas apbižo. Ja es izvēlētos būt upuris, necīnītos un nedarītu, mans bērns būtu pusēdis, noskrandis, nelaimīgs un kompleksu nomākts. Manam psihoterapeitam šajā sakarā būtu ko teikt, bet es nevaru atļauties būt vāja. Tieši tāpēc šoreiz, lasot Daces Judinas grāmatu, es no tās smēlos pozitīvo. Es priecājos par krietniem ļaudīm, to attiecībām un cerību, ka pavisam drīz varētu rasties jauna stipra dzimta.

Tāpat kā „Septiņos vakaros” arī šajā darbā Dace runā par dzimtām, kas ir mūsu tautas pamatu pamats. Jo stiprākas būs mūsu ģimenes, jo stiprāka būs mūsu tauta un valsts. Tomēr, ja pirmajā grāmatā autore ir pievērsusies dzimtas māju liktenim, ļaujot caur vienas dzimtas prizmu aplūkot mūsu tautas likteni un vēsturi sākot no baronu laikiem līdz mūsdienām, tad „Gredzens” liek saprast, ka katrs cilvēks pats ir sava likteņa kalējs. Tikai katrs pats ir atbildīgs par savām izvēlēm un rīcību. Ne velti šis ir Kalēju dzimtas stāsts.

Pirmajā grāmata autore pievērsusies pašas Katrīnas dzimtai, izceļot šīs dzimtas sieviešu spēku, kas ļāvis dzimtai izdzīvot. Katrīna ir cienīga dzimtas māju un vērtību mantiniece, kas šo mantojumu nesīs tālāk. Tomēr ģimeni veido divi – vīrietis un sieviete. Savā otrajā grāmatā autore pievēršas Katrīnas drauga Mārtiņa Kalēja dzimtai. Jau pirmajā grāmatā neatstāj sajūta, ka Mārtiņš Katrīnai nav īsti piemērots. Viņš varbūt nav slikts, bet viņi ar Katrīnu neskatās vienā virzienā, viņu vērtību sistēma un dzīves uztvere ir atšķirīga. Romāna nobeigumā gan šķiet, ka viss būs labi, taču otrās grāmatas pirmā nodaļa liecina, ka tā nav. Katrīna, Mārtiņa aicināta, ieradusies viņa vecāku mājās uz kartupeļu talku, par ko priecājas gan Mārtiņa vecāki, gan vecāmāte. Visi cer uz precībām un neviens nenojauš, ka tās patiesībā ir abu attiecību beigas. Iespējams, ka punkts šīm vēl kādu laiku netiktu pielikts, ja ne vecs, brīnumskaists gredzens, ko kartupeļu laukā atrod Katrīna. Gredzena atrašana atklāj Katrīnai Kalēju dzimtas stāstu, kurā spilgti tiek izgaismoti gan dzimtas krietnākie, gan nekrietnākie pārstāvji. Ja stāstā par Ozola dzimtu grožus savās rokās turēja sievietes, tad Kalēju dzimtā vienmēr noteicēji bijuši vīrieši. Viņi arī vienmēr bijuši tie, kas izvēlējušies iet krietnus vai nekrietnus ceļus. Viņi ir tie, kas izkaluši savas ģimenes laimi. Šajā dzimtā netrūkst krietnu vīru, bet ir arī tādi, kurus vairāk interesējusi nauda, vara un slava. Ir tādi, kas nav vairījušies slepkavot, nodot, sist sievas un iedzīvoties uz citu nelaimes rēķina. Principā tas nav nekas pārsteidzošs, jo domāju, ka katrā ģimenē ir pa savam skeletam, noslēpumam un melnai avij. Katrs pats ir savas laimes kalējs un katrs pats, neatkarīgi no vecāku audzināšanas, izcelsmes un izglītības izvēlas, kā nodzīvot savu dzīvi, ko uzskatīt par vērtību. Tas skaidri atklājas Kalēju dzimtas stāstā. Līdz ar gredzena atrašanu tiek atklāts pēdējais dzimtas noslēpums, kam vajadzētu likt pārvērtēt nu jau Katrīnas bijušajam draugam Mārtiņam, kādu ceļu viņš izvēlēsies iet, un vai viņš ir ko sadzirdējis no Katrīnas un viņa paša vecāku teiktā. Tagad ir atkarīgs tikai no paša Mārtiņa.

Varētu domāt, ka romāns beidzas uz skumjas nots, jo Katrīna ir palikusi viena un cerības par jaunas stipras ģimenes rašanos ir zudušas. Tomēr tā tas nav. Jo Katrīna ir sastapusi cilvēku ar līdzīgām vērtībām, interesēm un vēlmēm. Viņa ir sastapusi līdzvērtīgu partneri, kurš ir gatavs kļūt par viņas balstu, aizstāvi un domubiedru. Tieši šī sižeta līnija lika man atkal noticēt, ka viss ir iespējams un mans priekšstats par to, kādām vajadzētu būt attiecībām starp vīrieti un sievieti, lai rastos stipra ģimene, nav pašas radīta ilūzija. Man ļoti patika visi Kalēju dzimtas stiprie vīri, kas dzīvojuši saskaņā ar sirdsapziņu un godaprātu, taču vislielākās manas simpātijas ieguva tieši Katrīnas kaimiņš Kaspars, kas simbolizē spēcīgu, izglītotu un mūsdienīgu vīrieti, kas spēj piecelties arī pēc vislielākajiem likteņa triecieniem. Taču Dace Judina nebūtu Dace Judina, ja visā notiekošajā neievītu ko mistisku un maģisku. Kā gan lai citādi izskaidro to, ka slavenais Kalēju dzimtas gredzens pirms četrsimts gadiem kaldināts kādam Kaspara sencim Nordenam, kura pēcteči laika gaitā mūspusē pārtapuši par Ziemeļiem. Kalēju-Nordenu dzimtas sāga lieliski parāda, ka nav nozīmes tam, kas esi pēc izcelsmes. Nozīmē ir tikai tam, ko tu savā dzīves laikā uzskati par vērtību.

Pēc romāna „Gredzens” izlasīšanas pārņem ļoti pozitīva noskaņa un rodas pārliecība, ka ar mums te Latvijā viss būs labi, neskatoties ne uz ko, jo mums ir un būs stipras dzimtas. Manuprāt tas ir tieši tas, kas nepieciešams mūsu valsts simtgadi sagaidot.

Katrīna Pankola

vel-viena-dejaJau kādu laiku, klejojot pa grāmatu veikaliem, kaut kur ar tālāko acu kaktiņu esmu manījusi apgāda “Kontinents” izdotās grāmatas, kuras nodēvētas par “jauno franču līniju”. Atnākot vasarai un atvaļinājuma laikam, nolēmu, ka pienācis laiks papētīt, kas tad īsti slēpjas zem šī nosaukuma un manā īpašumā nonāca vairākas Katrīnas Pankolas (Katherine Pancol) grāmatas.

Autore pati dzimusi Marokā, pēc izcelsmes francūziete. Pēc ģimenes pārcelšanās uz Franciju studējusi literatūru. Savā laikā strādājusi gan kā franču, gan latīņu valodas skolotājā, gan žurnālisti. Katrīnas Pankolas grāmatas tulkotas vairāk kā 25 valodās un ir kļuvušas par iecienītu lasāmviela dažādos pasaules nostūros. Pankolu mēdz dēvēt par sīvus sieviešu tiesību aizstāvi, kas spējīga kafejnīcā iekraut pa aci vīrieti, kurš fiziski aizskāris savu draudzeni, ar kuru strīdējies. Par sievietēm, to spēku un vājumu ir arī Pankolas grāmatas. Šoreiz par vienu no šīs autores darbiem “Vēl viena deja”.

Romāns “Vēl viena deja” ir stāsts par sešiem bērnības draugiem, kas izauguši uz vienas ielas un kurus saista kopēji pārdzīvojumu. Sešinieku veido četras draudzenes: Klāra, Lisila, Agnese, Klāras brālis Filips un jaunais talantīgais gleznotājs Rafs. Abiem vīriešiem ir sava loma sešinieka dzīvē un romānā aprakstītajos notikumos, taču tā centrā ir visas četras draudzenes, viņu draudzība, sevis meklējumi, sapņi, zaudējumi un savstarpējās attiecības. Katra no sievietēm dzīvo savu dzīvi, reizi mēnesī satiekas meiteņu vakarā, uztic viena otrai savu bēdu un šķietami šo četrotni nevien nespēs šķirt vai sanaidot.  Taču tad nāk notikums, kas draudzeņu dzīvi apgriež kājām gaisā. Katrai no varonēm nākas stāties pretī savām vislielākajām bailēm, saprasts, kas tad ir tas, ko viņas vēlas, kā arī iepazīt pašām sevi un pārvērtēt savu draudzību, jo reizēm draugs var izrādīties pats lielākai ienaidnieks.

Autore ļoti meistarīgi atklāj katra varoņa dzīves uztveri, pārdzīvojumus un patieso būtību. Viņa parāda katru niecīgāko niansi, katru pārdzīvojumu, katru notikumu, kam ir bijusi būtiska nozīme konkrētās personības veidošanās procesā jau no agras bērnības. Nevienam no varoņiem nav bijusi harmoniska bērnība. Katram no viņiem ir bērnības traumas un pārdzīvojumi, ar kuriem viņi ir tikuši vai gluži otrādi nav tikuši galā. Katrs no viņiem cenšas būt laimīgs atbilstoši savai dzīves izpratnei, sirdsapziņai un savai vērtību skalai. Kādu vada dusmas, kādu skaudība, kādu bailes, bet kāds grib būt uzmanības centrā. Tikai no katra paša ir atkarīgs, kāda turpmāk izvērtīsies viņa dzīve un cik laimīgs viņš būs.

“Vēl viena deja” ir stāsts par cilvēku attiecībā, stāsts par to, ko cilvēki saprot ar vārdu mīlestība. Kādam tā vienkārši ir un viņš pats ir mīlestība. Kāds varbūt to nespēj saskatīt. Vēl kāds no tās bēg, smīnot un ironizējot par to. Kāds tic, ka otra cilvēka mīlestība ir tik stipra, ka spēj piedot vislielāko nodevību, bet kāds ir pārliecināts, ka mīlēt var piespiest. Tikai dzīve parādīs, kuram no viņiem ir taisnība. Varbūt nevienam…

Šī grāmata lasītājos rosina diskusiju ar sevi, liek aizdomāties un mēģināt saprast, kāda tad īsti ir mana dzīve. Tā katrā no varoņiem ļauj saskatīt kaut ko no sevis, kā arī liek izvērtēt, cik daudz man dzīvē ir dots un cik daudz no tā varbūt es pat nepamanu un nenovērtēju.

Laima Kota

mana-turku-kafija-6a9Vai tu zini kāds ir turks? Kāda ir turka dvēsele? Kas turkam ir pats svarīgākais un kas pie turkiem tiek godā turēts?

Par turkiem pasaulē klīst ļoti daudz stereotipi un ne vienmēr tie ir tie pozitīvākie. Mans vācu priekšnieks kādā lietainā dienā, savācot no lauka strādniekus, aizcirta pieskrējušam turkam deguna priekšā auto durvis un skaļi nosmējās: “Tā smirdīgā turku pakaļa manā mašīnā nekāps!” Holandē kāds holandiešu paziņa, kas prot latviešu valodu, redzot, ka blakus mājā ievākušies turki, noteica: “Re, kur sūdi! Tādi riktīgi smirdīgi sūdi!”  Tas gan man bija pārsteigums, jo jau tad un arī tagad uzskatu, ka holandieši ir viena no tolerantākajām valstīm imigrācijas jautājumos, vismaz cilvēki, ko pazinu tādi bija un ir. Taču to atceroties man gribot negribot bija jāsmīn, kad Eiropas valstu pārstāvji, pārmeta, ka Latvijas iedzīvotāji nav toleranti un ir pat rasistiski noskaņoti, jo nav sajūsmā par to, ka jādod patvērums Sīrijas bēgļiem. Vai tad pašiem tas baļķis acī nemaz negrauž?

Latvijā meitenes, kas iepazinušās ar turkiem tiek biedētas ar harēmu, mūžīgajiem lakatiem ap galvu, bezierunu paklausību vīram un verdzenes likteni līdz mūža galam. Es pati ar turkiem esmu saskārusies pavisam mazliet. Hāgā zināju tikai vienu turku. Skaistu kā bildi un savos deviņpadsmit bija iemīlējusies no pirmā acu skatiena. Diez kā tas būtu beidzies, ja mūsu ceļi krustotos vairāk par vienu reizi. Vācijā strādājot melleņu plantācijā satiku citādus turkus: vairākas ģimenes, kas lielākoties bija pārstāvētas no sievietēm un bērniem, bet pa vidu kā gailis vienmēr rosījās arī pats ģimenes galva, kas arī pieskatīja, lai viņējie netiktu “apbižoti”. Mēs latvieši, lietuvieši, igauņi un poļi no turkiem turējāmies pa gabalu. Skaļie turki, kas savā starpa sasaucās mums nesaprotamā valodā mūs biedēja, lai gan… visticamāk, viņi par mums domāju to pašu. Un galu galā, mēs jau arī ne vienmēr sapratām, ko runā poļi, lietuvieši vai igauņi savā mēlē. Taču mēs visi dzīvojām uz vietas plantācijā un savā starpā ne tikai komunicējam, bet arī sadraudzējāmies, iemīlējāmies. Mūsu ikdiena meža vidū līdzinājās savdabīgam realitātes šovam. Kut kur aiziet lielākoties sezonas laikā bija maz iespēja. Taču turki darba dienas beigās sakāpa savos auto un aizbrauca, bet jau nākamajā dienā melleņu rindā atskanēja turciskais: “Čabuk, čabuk!” Taču ne par bēgļiem, rasismu vai tautu savstarpējo netoleranci šoreiz ir stāsts, jo šeit var runāt par konkrētiem cilvēkiem nevis tautu. Šoreiz par Laimas Kotas grāmatu “Mana turku kafija” un to kā viņa savus un arī manus stereotipus par turkiem lauza.

Esmu lasījusi dažus Laima Kotas agrāko laiku darbus. Tos, ko viņa sarakstīja laikos, kad tika dēvēta citā uzvārdā. Man patika. Taču tad nesen pie manis nonāca viņas sarakstītā “Miera ielas vilkme”. Kauns atzīties, bet es nespēju šo grāmatu izlasīt!!! Nepatika, neaizrāva un likās pilnīgs murgs. Visticamāk, neesmu šai grāmatai vēl nobriedusi. Gluži tā pat kā Muntes “Stāstam par Sanmikēlu” – grāmatu, kurā nespēju ielasīties, lai arī ar visām maņām sapratu, ka laba.

“Man turku kafija” man atšķirībā no “Miera ielas vilkmes” patika. Pat ļoti. Grāmata piesaista jau ar savu noformēju. Paskatoties uz grāmatas vāku neviļus rodas māju sajūta. Gribas saritināties uz dīvāna ar kafijas krūzi rokā. Savukārt zeltītās priekšlapas, liek domāt par ko ļoti stabilu, vērtīgu, ko tajā pašā laikā nevar izmērot nekādā naudā.

Laima Kota caur grāmatu ļauj lasītājam atklāt Turcijas garšu, izgaršot to pa malkam vien, lēni un nesteidzīgi, baudot un sagaršojot pašu smalkāko niansi. Rakstot par turkiem, viņu ikdienu, kultūru un vērtībām, rakstniece runā ar ļoti lielu pietāti, taču tajā pašā laikā nezaudējot sevi kā latvieti. Ir lietas uz kurām viņa lūkojas ar latvietim raksturīgo piesardzību un skepsi, ir lietas, ko viņa apbrīno un ir lietas, kurās saskata līdzību ar mums latviešiem.  Mums eiropiešiem turki šķiet skaļi, uzmācīgi, pārāk pašpārliecināti. Un ir jau grūti to pieņemt, ja pats dzīvo pēc principa “Nu ko tad es? Es taču esmu mazs nabadziņš. Es taču tā nevaru. Ko citi par mani padomās? utt.” Taču pēc “Manas turku kafijas” izlasīšanas sapratu, ka šai pašpārliecinātībai ir  iemesls. Turki mīl savu zemi un lepojas, ka ir turki. Lasot grāmatu manī apbrīnu radīja tas ar kādu cieņu turki izturas pret savu dzimtu, ģimeni un tradīcijām, pat ja no malas varbūt tā tas nemaz neizskatās. Kaut mēs latvieši tik ļoti turētos pie šīm no senčiem mantotajām vērtībām.  Kaut mēs spētu ar tik pat lielu pašpārliecinātību vērsties pret ikvienu, kas pret šīm vērtībām izturas ar necieņu.

Grāmata pilnīgi sagrāva manu iespaidu par “nabaga turku sievietēm”, jo kā izrādās katrai turku sievietei ap plaukstas locītavu zvīļo nodrošinājums gadījumam, ja liktenis iegrozās tā, ka ar visu jātiek galā pašai. Taču arī grūtos brīžos viņai ir kas vērtīgāks par zeltu – viņas dzimta, draugi un paziņas, kas atbalstīs un palīdzēs. Kāds noteikti iesauksies: Bet kā tad ir ar stāstiem par ļaunajiem turku vīriem, ar noziegumiem, kas veikti tradīciju un ticības vārdā? Tiem es gribētu atbildēt ar visiem sen zināmu frāzi: Katrā ģimenē ir savas melnās avis, neatkarīgi no tautības. Un lai nu kam, bet mums latviešiem, kurus vēstures gaitā maluši daudz dažādas varas un sistēmas, vajadzētu to zināt vislabāk. Katrā trešajā dzimtā atrodama pa melnajai avij vai puspuvušam ābolam, par ko cenšas nerunāt vai mēģina iegrūst dziļi, dziļi skapī.

Laimas Kotas “Mana turku kafija” ir ļoti kolorīts un aizraujošs lasāmgabals, kurš lauž stereotipus un ļauj iepazīt, manuprāt, ļoti apbrīnojamu tautu.

Frēderiks Bakmans

9789984236308Katram septiņgadīgam cilvēkam pienākas pa supervaronim. Tā nu tas ir…

Elzas supervaronis ir viņas Omce. Traks sievišķis, kas savas mazmeitiņas labā ir gatava paveikt visu iespējamo un neiespējamo. Jo viņa ir Elzas Omce un Elza ir citāda. Tā vismaz apgalvo Elzas skolas direktors, skolotāji un uzskata bariņš skolasbiedru, kas nezina, ka būt citādam ir liela priekšrocība. Elzai skolā neiet viegli, jo viņai nepārtraukti jābēg no pāridarītājiem, kas ne tikai izsmej Elzu, bet arī ietekmē fiziski. Kāds cits Elzas vietā varbūt pielāgotos, apspiestu sevi, censtos kļūt tāds kā citi un būtu dziļi nelaimīgs. Taču Elzai ir viņas Omce un Gandrīz-nomod-zemes karalistes. Omce ir tā, kas Elzai māca, ka būt citādam ir labi, bet lai kliedētu mazmeitiņas bēdas, viņa spēj noorganizēt piedzīvojumus, ko Elza neaizmirsīs nekad. Kurš gan spētu aizmirst vecmāmiņu, kas brauc bez tiesībām un flirtē ar policistiem? Kā gan var aizmirst to, ka savos septiņos gados tumšā naktī kopā ar vecmāmiņu esi ielauzies zooloģiskajā dārzā un apmētājis policistus ar mērkaķu kakām? Vai vecmāmiņas rīta izklaidi – garāmgājēju apšaudīšanu no balkona ar peintbola šauteni? Ikvienam, kas apgalvos, ka ar Elzu kas nav kārtībā Omce iemetīs ar globusu vai izplēsīs matus pa vienam vien.

Tomēr neviens nav mūžīgs. Arī septiņgadīgu cilvēku surpervaroņi reiz nomirst. Tā tas notiek ar Elzas vecmāmiņu. Tomēr Elzai vēl ir Gandrīz-nomod-zeme, ceļu uz kurieni viņai ir parādījusi Omce. Turklāt Omce Elzai ir atstājusi uzdevumu, mīklu, kuru atminot Elza labāk iepazīst ne tikai pašu vecmāmiņu, bet arī savu mammu, kuru jau nu nepavisam nelīdzinās Omcei. Pildot Omces atstātos uzdevumus Elza saprot, ka Gandrīs-nomod-zemes karalistēs mītošie varoņi un briesmoņi mīt tepat Elzas mājās, kā arī to, ka Omce nav bijusi tikai viņas supervarone. Elzas dzīvē ienāk jauni cilvēki, draugi, jo Omce ir izdarījusi visu, lai arī pēc nāves sargātu savu mazmeitiņu un kliedētu viņas skumjas par Omces aiziešanu.

Brīnišķīga Frēderika Bakmana grāmata, kas aizrauj, liek aizdomāties un meklēt savu supervaroni pat tad, kad Tev vairs nav septiņi. Gaiša, dzirkstošu humoru piepildīta grāmata, kas rada vēlmi būt labākam, būt supervaronim un būt pašam.

Džeims Gripando

18493176_1575780225800755_649232623_o (1)Vai Tu baidies Tumsas? Nē? Bet vajadzētu…

Vai jūs pazīstat tumsu un tās daudzos veidolus? Gara tumsa, aklums, dvēseles tumsa. Visas šīs tumsas ir biedējošas un nomācošas. Bet kas notiek tad, kad Tumsa ieņēmusi cilvēka veidolu un kur vien dodas aiz sevis atstāj sērojušus ģimenes locekļus, draugus un paziņas. Vai esi mēģinājis tumsu noķert, ieslēgt lādēs, kastēs vai burkās. Reizēm  tumsa mēdz būt mierinoša… Tikai ne tā, kas kāpj no Džeimsa Gripando romāna “Biedējošā Tumsa”.

Policijas Seržants Vinss Paulo dzīvo tumsā. Izpalīdzēdams draugam un cenzdamies pieskatīt viņa nepilngadīgo meitu no nevēlama pielūdzēja Vinss kļūst par meitenes nāves liecinieku. Cenšoties aizturēt slepkavu viņš zaudē redzi. Taču viņš nav vienīgais. Arī slepkavas dzīve kopš šī notikuma slīgst tumsā. Tomēr tas nemaz viņu netraucē pašu sēt tumsu un izdarīt vienu noziegumu pēc otra. Paradoksālākais ir tas, ka savā nelaimē Tumsa vaino tieši Vinsu. Aklais policist iesākumā nemaz nenojauš, ka kļuvis par atriebības mērķi.

Par Tumsu un tās esamību nenojauš daudzi. Arī jaunās meitenes slepkavībā vainotajam Džamalam par to nav ne jausmas. Viņš nemaz nezina, ka caur viņu tiks atriebts sens naids. Vēl jo mazāka skaidrība par visu notikušo ir Džamala advokātam Džekam Svitekam. Tomēr tik daudzi nevēlas, ka viņš uzņemas Džamala aizstāvību, ka nekas cits neatliek. Džamala attaisnošana, ne bez upuriem, kļūst par spriedzes pilnu un aizraujošu dzīšanos pakaļ Tumsai. Romānu var salīdzināt ar Tumsas un Gaismas cīņu, ko sarežģī dažādu datorģēniju klātbūtne, valsts drošības dienestos strādājošo nelegālās darbības, terorisma klātbūtne un dažādas citas tumsas izpausmes.

Grāmata ir aizraujoša un to var izlasīt gan ātrā tempā. Reizēm kāds varonis nedaudz nokaitina, bet galu galā ir skaidrs, ka tas viss piederas pie lietas. Notikumi mijas viens ar otru un ir rēbus ne tikai romāna varoņiem, bet arī lasītājam, kurš labprāt tēlotu viszini un lietu atklātu pirms to ir izdarījuši varoņi. Šo var feini palasīties! :)

Gerijs Čepmens un Ross Kempbels “5 mīlestības valodas bērniem”

300x0_5_milestibas_val_berniem_mazvaksGerija Čepmena grāmata “5 mīlestības valodas” visā pasaulē kļuvušas populāras un daudziem tās kļuvušas par rokasgrāmatu veidojot veiksmīgas laulāto attiecības. Tas kas sākumā bija viena grāmata kādā brīdī ir pārvērtusies grāmatu sērijā, jo tagad iespējams nopirkt “5 mīlestības valodas” bērniem, pusaudžiem, sievietēm un vīriešiem, kurās katrai no minētajām kategorijām tiek pievērsta īpaša uzmanība.

Lai arī līdz šīm nebiju lasījusi nevienu no Gerija Čepmena grāmatām, par viņa aprakstītajām piecām mīlestības valodām biju dzirdējusi.  Grāmata “5 mīlestības valodas bērniem” mani ieinteresēja, jo man pašai aug dēls, un kā vienīgo vecāku un uz pilnu slodzi strādājošu mammu mani nomoka šaubas par to, vai es visu daru pareizi un kā būt vēl labākai mammai. Tā nu iedvesmas pilna ķēros pie grāmatas lasīšanas. Atzīšos man gāja kā pa kalniem.

Rakstot šo grāmatu Gerijs Čepmens, kurš vairāk specializējies laulāto attiecību jomā, talkā ņēmis bērnu psihiatru Rosu Kempbelu, kā arī izmantojis savu kolēģu veiktos pētījumus. Grāmatā autori apskata piecas mīlestības valodas, kurās vislabāk sazināties ar savu bērnu un parādīt, ka tiešām viņu mīlat. Bērni, tāpat kā pieaugušie ir ļoti dažādi un arī veids, kā viņi vēlas saņemt mīlestību ir atšķirīgs. Vieniem mīlestība ir pieskārieni, otriem – apliecinājuma vārdi, citiem – dāvanas,  bet  vēl kādam ļoti svarīgs ir kopā pavadītais laiks vai praktiskā palīdzība. Pareizā būs viena valoda, bet kā autors uzsver ar bērniem jārunā visās piecās valodās, tā mācot viņiem saprast arī citas valodas, kas viņiem pieaugušo dzīvē ļaus veidot labākas attiecības ar saviem mīļajiem.

Man personīgi ļoti patika autora minētie piemēri no dzīves, kā arī tas, ka autors runā ne tikai pilnajām ģimenēm, bet pievēršas arī vecākiem, kas dažādu apstākļu dēl savus bērnus audzina vieni un kuriem konkrētās situācijas dēl varbūt reizēm nemaz nepietiek spēka, bērnam tik nepieciešamo mīlestību izpaust viņam saprotamā mīlestības valodā un arī visās pārējās četrās. Reizēm šādiem vecākiem pat nav laika, enerģijas un pacietības, lai iedziļinātos un saprastu, kādu tieši mīlestības valodu no viņa sagaida bērns. Autori arī iesaka, ko darīt šādā situācijā un kā pašam vecākam gūt mīlestību, ko dot bērnam, kā arī kur meklēt atbalstu. Būtiski ir tas, ka autori runājot par bērniem, neaizmirst arī par vecākiem un to, ka bērns jutīsies mīlēt un laimīgāks, ja arī vecāki pratīs viens ar otru runāt viņu mīlestības valodā. Autors nedzīvo utopiskā pasaulē, uzskatot, ka runājot ar bērnu viņa mīlestības valodā viss būs ideāli un bērns nedarīs nerātnības un nebūs konfliktu. Vesela nodaļa veltīta bērna disciplinēšanai, izmantojot mīlestības valodu, kā arī nodaļa tam, kā varam bērniem palīdzēt mācībās skolās. Vecākiem, kuriem īsti nav skaidrs, kura no visām piecām valodām ir viņa bērna mīlestības valoda, noderēs spēle grāmatas beigās.

Grāmata pati par sevi ir ļoti noderīga un dažu ieteikumu jau steidzu pielietot dzīvē, tomēr ar lasīšanu negāja tik veikli kā citās reizēs. Var jau būt, ka tas izskaidrojams ar pavasara nogurumu un paveicamo darbu gūzmu, nevaru teikt, ka visu grāmatu lasīju ar vienādu interesi. Vietumis tā mani ļoti aizrāva un lasīju ļoti rūpīgi, vietumis kļuvu izklaidīga un beigās iesākto nodaļu lasīju no jauna. Kādā brīdi atkal grāmata mani, kaitināja, jo likās, ka autori visu pārāk vienkāršo un varbūt par pārāk idealizē paša izstrādāto metodi. Taču pilnīgi iespējams, ka tie ir kaut kādi manis pašas tarakāni, ar kuriem neesmu tikusi galā. Lietas, ko izmēģināju darbojas. Nezinu vai tas ir tādēļ, taču bērns ar mani ir sācis apspriest lietas, ko agrāk neapsprieda. Vairāk tiek pastāstīts arī par skolā notiekošo un lietām, kas viņu satrauc vai apbēdina. Tas mani tiešām iepriecina. Es esmu pārliecināta, ka lielākoties jau vecāki jūt, kā mīlēt savus bērnus, bet šī grāmata noteikti palīdzēs ceļā uz labākā mammas vai tēta titulu. :)

Mišela Ričmonda “Laulību līgums”

17671306_1518160451562733_1029929577_nKāzas cilvēka dzīvē ir ļoti skaists mirklis. Tas ir publisks paziņojums, ka divi cilvēki nolēmuši savu dzīves ceļu turpināt kopā, dalot gan priekus, gan bēdas. Saka jau, ka precēties cilvēki nolemj dažādu iemeslu vadīti un visticamāk tas arī tā ir, bet man tomēr gribētos ticēt, ka lielākā daļa cilvēki par kāzām ir izšķīrušies mīlestības vadīti. Visi cer uz „ilgi un laimīgi”, bet ne visiem iecerētais izdodas realizēt. Kādēļ? Iemesli ir ļoti dažādi: ikdienas rutīna, nevērība vienam pret otru, cilvēkam tik raksturīgais slinkums, garlaicība attiecībās un vēl, un vēl simts dažādu iemeslu, kas bieži vien noved pie laulības šķiršanas.

Mūsdienās neviens vien ir lauzījis galvu cenšoties izdomāt, kā laulību padarīt stabilāku un saglabāt mīlestību vienam pret otru. Par to arī ir amerikāņu rakstnieces Mišelas Ričmondas romānā „Laulību līgums”, ko izdevis grāmatu apgāds Kontinents.  Domāju, ka nevienam nav jāskaidro, kas ir laulību līgums un ka arvien vairāk cilvēku noformējot savas attiecības oficiāli vēršas pie jurista, lai šādu līgumu sastādītu. Tomēr Līgums, ko paraksta tikko laulības ostā iestūrējušais jaunais pāris – Elisa un Džeiks ir ļoti īpašs. To parakstīt piedāvā tikai izredzētajiem. Tiem, kuru kandidatūras izvērtējusi speciāla komisija un kuri tiek uzskatīti par Līguma cienīgiem. Šī līguma mērķis ir saglabāt laimīgu laulību līdz nenovēršamajam „līdz nāve mūs šķirs”. Tiem, kas šo Līgumu parakstījuši izvēles nav. Viņiem jābūt laimīgiem un jāpadara laimīgu vienam otru. Turklāt tas jādara saskaņā ar biezu rokasgrāmatu, ko saņem ikviens pāris, kurš atstājis savu parakstu zem greznā līguma sējuma. Šī rokasgrāmata ir kā likumu sējums, par kuru neievērošanu saņemams bargāk vai mazāk bargāks sods. Smagākos gadījumos „likumpārkāpēji” tiek nogādāti īpašā cietumā, kur viņiem tiek spriesta tiesa. Kādi ir pārkāpumi? Visparastākie. Pārāk liela koncentrēšanās uz karjeru, sava laulātā vēlmju neievērošana, greizsirdība un daudz citas lietas, kas it kā padara ģimenes dzīvi nelaimīgu.

Sākumā jaunajai advokātei Elisai un psihoterapeitam Džeikam liekas, ka rokasgrāmatā aprakstītais tiešām ļaus stiprināt viņu laulību. Taču pavisam drīz viņi saprot, ka vairs nav savas dzīves noteicēji, jo viņus nepārtraukti vēro modrā Līguma acs, kas nepiedod pat vissīkākos pārkāpumus. Arī pāris liekos kilogramus, kas varētu kļūt par iemeslu tam, ka zūd laulāto simpātijas vienam pret otru. Ja pārim ir kaut mazākā iespēja nebūt laimīgiem, Līgums ar visskarbākajām metodēm piespiedīs viņiem tādiem būt.

Lai cik laba ir bijusi Līguma pamatideja, ne visiem pāriem pilnai laimei ir nepieciešams tas, kas tiek prasīts rokasgrāmatā. To Džeiks un Elisa ātri vien saprot, bet atpakaļceļa vairs nav, jo no Līguma neviens neaiziet. Taču viņi vēlas aiziet, sevišķi jau Džeiks, kurš pats būdams praktizējošs psihoterapeits saprot, cik šāds Līgums ir absurds un patiesībā arī pretlikumīgs. Džeiks nav ar mieru samierināties un meklē iespēju atbrīvoties no Līguma. Viņš pat nenojauš, cik ļoti šie viņa centieni ietekmēs viņu abu dzīvi.

It kā jau realitātē šāds Līgums neeksistē, bet lasot Džeika pārdomas par to, kas pēc Līguma noslēgšanas notiek viņa un Elisas dzīvē, aizdomājos par to, vai mūsdienu sabiedrība droši var teikt, ka ir brīvi savā laulībā, attiecībās un ģimenēs? Cik daudz šīs cilvēkam tik būtiskās saistības ietekmē dažādi sabiedrībā valdoši stereotipi, vecāku nodoti attiecību modeļi un vērtību sistēmas? Cik daudz no mums savā laulībā, attiecībās, pat partneru meklējumos ir brīvi no sabiedrības uzspiestiem priekšrakstiem un no vecākiem aizgūtiem attiecību modeļiem, vai kāda citu gaidu piepildījuma?  Bieži vien mēs vai nu mēģinām izveidot laulību atbilstoši kaut kādam sabiedrībā valdošam ideālam, vai arī cenšamies izveidot ko pēc vecāku laulību parauga, vai ko pilnīgi atšķirīgu. Brīvības sajūta nāk ar laiku, kad jau esi aplauzies un sapratis, ka tev neder  tas, kas der visiem, kad esi audzis un audzis ir cilvēks blakus. Jā, kā tad ir ar to ģimeni, kā individuālu sabiedrības daļiņu un spēju esot kopā būt brīviem un laimīgiem?

Lai nu kā grāmata liek domāt. Ko? Tas atkarīgs no lasītāja un jautājumiem, kas viņa dzīvē konkrētajā brīdī ir paši svarīgākie. Nav vienādu cilvēku, nav vienādu pāru un vienādu ceļu, kas tiem ejami. Katrs gadījums ir atšķirīgs un to lieliski savā darbā arī parāda Mišela Ričmonda.  To lieliski parāda arī Elisa un Džeiks ar savu rīcību grāmatas beigās. Amor vincit omnia.

Lūsinda Railija “Ēnu māsa”

300x0_enumasa_978-9934-0-6752-5Ziniet, kāpēc man tik ļoti patīk lasīt? Tā ir vienreizēja iespēja ceļot dažādos laikmetos, nokļūt visdažādākajās vietās un pārdzīvot tik atšķirīgas emocijas, ka reizēm pēc grāmatas izlasīšanas nesaproti, kāpēc jūties tik pacilāts, lai arī lasītais nemaz tik priecīgs nav bijis. Man patīk, ka grāmatas ir tik dažādas. Es noteikti neesmu no tiem, kas nepārtraukti lasa dziļi nopietnu literatūru. Man patīk gan sievišķīga dāmu literatūra, gan bezbēdīgi smejamgabali, gan izklaidējoši krimiķi Ritas Falkas garā. Galvenais, ka darbs mani aizrauj un aizved brīnumainā ceļojumā. Viena no pēdējā laika manām mīļākajām autorēm, kuras grāmatu iznākšanu gaidu ar nepacietību ir Lūsinda Railija. Nezinu, kur autore smeļas neizmērojamo iedvesmu un enerģiju, lai radītu jaunus darbus, kas aizrauj un rada bezmaz vai ko līdzīgu nelielai atkarībai. Varu droši apgalvot, ka man šī atkarība radās brīdī, kad izlasīju pirmo grāmatu  no L. Railijas iecerētās septiņu māsu sērijas. Jau pēc romāna “Septiņas māsas” izlasīšanas zināju, ka noteikti gribēšu izlasīt arī pārējos šīs sērijas darbus, jo lai arī pirmā grāmata bija veltīta vecākajai no visām Pā Solta adoptētajām meitām, arī pārējās turpat vien blakus bija. Katra no māsām ir tik kolorīta un savā veidā savdabīga, ka uzzinot par iespēju atklāt katras māsas izcelšanās noslēpumu, pārņēma tāds kā noslēpumu atklājēja azarts, kas tikai pieaug brīdī, kad esi kopā ar kādu no meitenēm atminējis vienu no Pā Solta mīklām. Sauciet mani par naivu vai nelabojamu romantiķi, bet man patīk tā sajūta, kas pārņem pēc katras šis sērijas grāmatas izlasīšanas. Tā ir tā priecīgā sajūta, ka kādam dzīve ir nokārtojusies. Lūsinda Railija nav skopa un laimi savām varonēm nenoskauž. Varonēm ir jāpārvar grūtības, šaubas un bailes, bet viņas diezgan veiksmīgi tiek ar to galā un kā jau tas pieklājas dāmu romānā kļūst laimīgas. Tā tas notiek gan ar Maiju romānā “Septiņas māsas”, gan ar Aliju, kas nodēvēta par “Vētru māsu“, gan ar Zvaigznīti, kas ir šīs sērijas trešās grāmatas “Ēnu māsa” galvenā varone.

Jau romāna “Vētru māsa” pēdējā nodaļa tapa skaidrs, ka nākamā grāmata būs veltīta trešajai no māsām – Zvaigznītei, par kuru pēc abām pirmajām grāmatām radies iespaids, kā ļoti pakļāvīgu būtni, kas principā dzīvo savas nedaudz jaunākās māsas Seses ēnā. Jau kopš agras bērnības abas māsas bijušas nešķiramas un teikšu atklāti, abās pirmajās grāmatās radās iespaids, ka Zvaigznīte ir ļoti pakļāvīga un par sevi nepārliecināta būtne, ko virza enerģiskā Sese. Tomēr grāmata “Ēnu māsa” lasītājam atklāj pilnīgi citu Zvaigznīti un ļoti acīmredzami parāda, ka ne vienmēr šķietamais atbilst patiesībai.

Zvaigznīte tāpat kā abas vecākās māsas nolemj noskaidrot savu izcelsmi. Pā Solta atstātās norādes aizved viņu uz kādu grāmatu veikalu un saved kopā ar kādu visai ekscentrisku ģimeni, kuras bibliotēkā glabājas mīklas atminējums. Tobrīd Zvaigznītei vēl nav ne mazākās nojausmas, kas viņu saista ar šo ģimeni, taču viens ir skaidrs – šīs ģimenes dzimtas mājās viņa jūtas iederīga. Lusinda Railija savā savdabīgajā manierē atkal ļoti prasmīgi ir savijusi divus stāstus no dažādiem laikmetiem, kuru galvenās varones, kā beigās izrādās nav pat attālas radinieces. Tomēr vienas varones dzīvesstāsts ļauj drosmi smelties otra stāsta varonei. Grāmatas beigās vari atviegloti nopūsties, ka vismaz literāro varoņu pasaulē ir par vienu laimīgu varoni vairāk.

Romāna “Ēnu māsa” darbība notiek Londonā un šoreiz autore pieķērusies Anglijas augstākajai sabiedrībai, aplūkojot to gan mūsdienās, gan tā sauktajos ziedu laikos. Tāpat grāmatā ļoti daudz tiek runāts par literatūru un ne velti diviem romāna varoņiem ir ļoti savdabīgi vārdi, turklāt viens no viņiem burtiskā nozīme ir pārņemts ar literatūru. Kā izrādās literatūrā ļoti zinoša ir arī Zvaigznīte, kas nevien ir ļoti talantīga literatūrzinātniece, bet arī rakstniece. Kā izrādās šeit savu artavu devuši arī pašas Zvaignītes no vecākiem mantotie gēni. Zvaigznīti sagaida ne viens vien pārsteigums, sākot ar ļoti ekscentrisku darba devēju, sieviešu dzimuma pielūdzēju, gudru, bet nedzirdīgu zēnu un mīlestību, kas vienkārši atnākt, liekot pārvarēt bailes ne tikai pašai Zvaigznītei, bet arī tam, kurš viņu iecerējis. Par nebeidzamo noslēpumu gūzmu, kas jaunajai dāmai jāatklāj, nemaz nerunāšu.

“Ēnu māsa” ir stāsts par jaunas sievietes ceļu pretī sev un saviem sapņiem, atsakoties no ierastā dzīves modeļa. Tikai ar laiku Zvaigznīte saprot, ka dzīvojot savu dzīvi un piepildot savas vēlmes, viņa palīdz ne tikai sev, bet arī savai māsai, ar kuru tik ilgi bijusi nešķiramas. Bieži vien mums liekas, ka palīdzam sev tuvam cilvēkam pielāgojoties viņa vēlmēm, taču mēs aizmirstam, ka šādā veidā mēs neļaujam būt laimīgiem ne tikai sev, bet arī tam, kuram pielāgojamies. Zvaigznītes stāsts to lieliski parāda, jo tikai tad, kad viņa pievēršas sev un savām interesēm, mainīties sāk arī Sese un kā rāda romāna pēdējā nodaļa, nākamais stāsts būs par viņu. Šoreiz autore lasītāju atstāj pilnīgā neziņā, jo nākamā romāna varone velns vien zina ko dara lidostā un tāpat kā Zvaigznīte it kā pamana Pā Soltu, kurš ir beigts un pagalam. Tā nu lasītājs īsti nesaprot kas notiek un kur nolēmusi doties Sese. Skaidrs ir tikai viens – sekos aizraujošs stāsts Lūsindas Railijas izpildījumā.

Dace Judina

4kaulins_456x739_webIesākumā es Daci Judinu iepazinu kā autori, kura relaksējoši romantiskā gaisotnē pavadāmu mēnesi pie jūras var pārvērst par ko  līdzīgu kanibālu dzīrēm, kur viesiem tiek pasniegtas “delikateses”: sasalusi kaija krāšņas tortes virsotnē, apvārīta topoša skatuves dīva, grilēta baņķiere un auksti kūpināts viesnīcas īpašnieks.(“Mēnesis pie jūras”).  Atzīstiet – bezsirdīgi. Izskatās, ka Dace Judina, līdzīgi Baltajai Kaulainajai nešķiro, cik slavens, bagāts vai atraktīvs esi. Viens izkapts vēziens, un kāds no romāna varoņiem, atstājot visus šai zemē tik nozīmīgos krāmus, ir devies uz labākiem medību laukiem. Svarīgākais, lai palicēji gūst mācību, bet lasītāji aizdomājas un nepaliek vienaldzīgi, jo Dace savos darbos runā par to kas viņai sāp un satrauc.

Reizēm kādam var šķist, ka tiek pārspīlēts, ka velns tiek mālēts melnāks nekā tas patiesībā ir un ka Daces rakstītais ir pārāk pesimistisks. Daces aktivitātes sociālajos tīklos bieži pavada spraigas diskusijas, un reizēm varbūt liekas, ka viņa uz kādu komentāru reaģējusi pārāk skarbi vai emocionāli, tomēr tieši šī emocionalitāte un jūtīgums reizēs, kad tiek runāts par mūsu valsti, par tautu, par mūsu tautas vērtībām, tradīcijām un iespējamo nākotni, ir tas, kas Daci padara par autori, kuru mīl un ciena daudzi. Viņa nespēj noklusēt savu viedokli, ja redz, ka kas tiek darīts greizi, ja tiek liekuļots un melots, ja tiek noniecināts tas, kas gadsimtiem ilgi bijis svēts mūsu senčiem. Tāpēc Dace neklusē, bet raksta, izliek uz papīra visu, kas viņu satrauc. Sevišķi labi tas redzams viņas jaunākajos darbos no sērijas “Izmeklē Anna Elizabete”.

Romānā “Siers otrajai pelītei” Dace Judina vēršas pret sabiedrības vienaldzību un neieinteresētību, par skatiena novēršanu un muguras pagriešanu brīžos, kad varēja palīdzēt, iejaukties un novērst noziegumu, vardarbību, pašiznīcināšanos… Var jau teikt, ka tā nav, ka tiek pārspīlēts un ka tas viss līdzinās vaimanoloģijai. Tikai – par ko gan liecina pagājušā gada nogalē notikums ar bērniem Dobelē, nogalinātais un sadedzinātais pusaudzis Liepājā, dzīvi sadedzinātie kaķi Kapsēdē un Priekuļos, vai notikums ar bērnu ratiņos sadegušo meitenīti, kā arī daudzi citi noziegumi, kuri varbūt varēja izpalikt, ja kāds būtu iejaucies, reaģējis un nepalicis vienaldzīgs?

Nākamajā grāmatā par Annu Elizabeti “Trīs klikši līdz laimei” autore pieskaras visu varenajam tīmeklim, nekontrolētai jauniešu aktivitātei internetā, kamēr vecāki norobežojas no savu bērnu audzināšanas, jo… nav laika. Taču nekas nenotiek tāpat. Ir kāds, kas to visu kontrolē, sapin pavedienu aiz pavediena, tīklu pēc tīkla un piebārsta ar kārdinošiem spīguļiem un niekiem: slavu, bagātību, varu, šķietamiem sapņiem un ilūzijām. Un skat, nepaiet ne diena, kad, varenajā tīklā iepinušies, raustās tie, kas izdarīs visu, ko vien šis kāds vēlēsies. Viņš ir gana pārliecinošs… Un ja nu kāds tomēr atjēdzas un saprot, viņam ļoti paveiksies, ja sagaidīs uzaustam nākamā rīta sauli.

Domāju, ka nu jau vairs nevienu īpaši nevajag pārliecināt par to, ka ir dažādas shēmas visā pasaulē, kurās, spēlējoties ar cilvēku vājībām, sapņiem un neizglītotību, tiek ievilkti daudzi. Tikt no šī tīkla laukā nav viegli. Šeit var runāt gan par dažādām sektām, kustībām, gan par to pašu internetspēli “Zilo vali”, par kura esamību vai neesamību Latvijā vēl tiek lauzti šķēpi. Dīvaini gan, ka krimināls nodarījums būtu saskatāms tikai tad, ja tajā visā būtu iesaistīts pieaugušais. Un kā ar robežu novilkšanu bērniem??? Vai šī audzināšanas metode un bērnu harmoniskai attīstībai psiholoģiskā nepieciešamība būtu atcelta? Šeit jau atkal atgriežamies pie vienaldzības un pasivitātes, kas ir vēl briesmīgāka par pašu nodarījumu. Stāv padsmitgadnieks naidu acīs un uzsvērti lēni svepst tev sejā: “Paldies tev! Paldies, Krople!” Ir dusmas un šoks, jo kāds pielicis punktu visatļautībai un izdarījis solīti jau pēc pirmā brīdinājuma. Visi pārējie pa simts lāgiem draudēja, bet reāli – nekā nebija, tik mēles kulstīšana un vāvuļošana. Tie citi vēl ilgi klukstēs, sūdzēsies un cietīs, bet Krople ir novilkusi robežu, ko akceptē un nepārkāpj. Cik ilgi? Līdz brīdim, kad būs jānovelk nākamā robeža. Palasiet Jana Ūves Roge “Bērniem nepieciešamas robežas” – pārbaudīta un efektīva bērnu audzināšanas metode ar gadsimtiem ilgu vēsturi, tikai izpildījums mainījies.

Arī Dace Judina mēģina novilkt robežu, vairāk gan sabiedrībai, kurā vēl vērojams zināms līdzsvars starp tiem kas dzenas pēc visa, kas superultra moderns, kičīgs un prestižs un tiem, kas apelē pie sentēvu gudrībām, paaudžu vērtībām un cilvēces godaprāta. Tomēr ik pa laikam neatstāj sajūta, ka apzināti tiek pārprogrammēta cilvēku apziņa, cenšoties tos padarīt seklus, vērstus uz ārišķībām un skandālu kārus. Par to arī Daces Judinas jaunākais darbs no Annas Elizabetes sērijas – “Ceturais kauliņš”.

Jau pēc romāna “Trīs klikšķi līdz laimei” izlasīšanas bija skaidrs, ka nekas vēl nav beidzies, lai arī šķiet, ka lieta atrisināta un vainīgie saņēmuši sodu. Tā vis nav, jo lielais zirneklis turpina aust savu tīklu, bet viņa pakalpiņi turpina strādāt pat aiz cietuma restēm. Tiek filmēts šovs, kura dalībnieki pat nenojauš, ka ne jau scenārijs ir tas, kas interesē viņu darba devējus. Interesantākas ir tieši spēlītes ar dzīviem cilvēkiem, ar viņu vājībām. Tas, kuram ir vēl kāda kripata godaprāta, metīsies meklēt glābiņu pie psihoterapeita, lai neļautu kādam ar sevi manipulēt, izmantojot paša vājības, bet tas, kurš sirdsapziņu gatavs iemainīt pret slavu un maldīgu pārākuma sajūtu, ar baudu iesaistīsies spēlītē, kas ļauj bradāt pa citu dzīvēm, spēlēties ar cilvēkiem un viņu dzīvībām.

Memento morī” – saka sens teiciens. “Memento morī” - saka Dace Judina un visi ļaundari saņem pēc nopelniem, neatkarīgi no tā, vai nelietība (par ko uzskatāma arī robežu nenovilkšana un svešu grēku notušēšana) bijusi maziņa vai liela. Dubultā nākas maksāt visiem. Gan tam, kurš uzspļāvis mīlestībai un uzticībai, gan tam, kurš nežēlīgi izmantojis, gan tam, kas iekārojis svešu mantu, gan tam, kas centies uz citu rēķina sev labumu gūt, utt. Visi kā viens saņems sodu. Kāds lielāku, kāds mazāku, bet nodarītais nāks atpakaļ dubultā.

Varētu teikt, ka savā romānā “Ceturtais kauliņš” autore it kā rezumē visu, par ko jau runājusi abos iepriekšējos un vēl agrāk. “Ceturtais kauliņš” līdzinās vēstījumam par apokalipses atnākšanu. Romānā aprakstītie notikumi liek domāt par lietām, kas notiek, bet par kurām daļa sabiedrības  negrib runāt vai arī saka, ka tas viss ir pārspīlēts. Cilvēki vienkārši  nevēlas ticēt, ka viss notiek tepat aiz kaimiņu durvīm.

Tā tikai šķiet, ka vecāki visiem ieaudzinājuši gan morāles vērtības, gan godaprātu, gan darba mīlestību, gan cieņu pret cilvēkiem, zemi un tautu, kurā dzīvo. Diemžēl nav. Ir tik grūti pieņemt, ka tepat līdzās dzīvo cilvēki, kam tas viss ir svešs.

Mēs mēdzam lamāt valdību, kurnēt par viņas varaskāri, mantkārību un lēmumiem, kas iznīdē, nevis ceļ saulītē mūsu valsti. Tikai, cik daudzi no mums ir aizdomājušies, ka mūsu simts gudrās galvas patiesībā ir spogulis tam, kāda ir mūsu sabiedrība? Protams, šeit nevar mest visus vienā katliņā. Tāpat kā tos simts. Taču lasot “Ceturto kauliņu” es aizdomājos par to, cik ļoti mēs ietekmējamies no dažādiem medijiem, kā ļaujam viņiem mainīt mūsu domas…

Un, jā, vēl ir tā žults, kas tiek izlieta virtuālajā telpā. Vienu brīdi lasot facebook ziņas, man likās, ka esmu nonākusi pasaulē, kur viss ir slikts un visi par kaut ko ir šokā, vai kāds uzvilcis mugurā kaut ko ne tādu. Gribam vai negribam, virtuālajam tīmeklim mūsu dzīvē ir ļoti liela nozīme, un var tikai vēlēties, lai visi spētu atšķirt pelavas no graudiem.

Runājot par Annu Elizabeti un “Ceturto kauliņu”, skaidrs – lai arī lieta ir atrisināta, diez vai ir iestājies miers. Jo dažu ļaundaru atmaskošana Daces Judinas pēdējos trijos šīs sērijas romānos uzzīmēto ainu nav padarījusi gaišāku un spodrāku. Ko tālāk?

Diāna Čemberlena

sadragatie-sapniNesen grāmatnīcu plauktos nonācis viens no amerikāņu rakstnieces Diānas Čemberlenas agrīnajiem darbiem “Secret lives”, ko ar nosaukumu “Sadragātie sapņi” klajā laidusi izdevniecība “Kontinents”. Kopumā autores kontā ir vairāk kā divdesmit darbu un jāsecina, ka autore ir viena no tiem autoriem, kuri visticamāk nespēj nerakstīt, jo viņas bibliogrāfija vēsta, ka ik gadu tiek sarakstīta jauna grāmata. Tiešām apbrīnojama disciplīna un darba spējas!

Romāns “Sadragātie sapņi” ir stāsts par cilvēkiem, dzīvēm, sapņiem, kuriem nav bijis lemts piepildīties, jo likteņi un situācijas, kurās nokļuvuši romāna varoņi īpaši lielu izvēli neatstāj.

Romāna centrālais tēls ir slavenā aktrise Īdena Railija, ar kuru lasītājs tiek iepazīstināts viņas dzīves ne tai labākajā posmā. Īdenas laulība ir izjukusi, bet karjera vairs nesniedz gaidīto gandarījumu. Pēkšņas idejas iedvesmota viņa nolemj uzņemt grāmatu par savu māti – slavenu bērnu grāmatu autori Ketrinu Sviftu, kura traģiski gājusi bojā Īdenai vēl mazai esot. Ketrīnas Sviftas vārds sabiedrībā raisa divejādas izjūtas. Viņa tiek uzskatīta par brīnišķīgu rakstnieci, bet tajā pašā laikā tiek mēļots par to, cik dīvaina, savdabīga un ekscentriska bijusi šī talantīgā sieviete. Īdena nolēmusi mest izaicinājumu sabiedrībai un mainīt tās uzskatus par viņas māti. Lai noskaidrotu ko vairāk par savu māti, Īdena atgriežas mātes dzimtajās mājās, kur dzīvo viņas mātesbrālis Kails, pret kuru aktrise izjūt skaudru vainas sajūtu. Tobrīd viņa vēl nezina, ko līdzi nesīs šī atgriešanās mājās un kādus dzimtas noslēpumus nāksies atklāt.

Meitas vēlme godināt savas mātes piemiņu tomēr ir jauka, bet kas tas būtu par bestselleru, kurā netiktu mīlēts un ciest. Tādēļ autore Īdenas dzīvē ieved pievilcīgo arheologu Benu Aleksandru, no kura visi godīgi cilvēki pēdējos divus gadus izvairās, bet draugi un paziņas izliekas nepazīstam. Taču Īdena neko nezina par skandālu, kas izpostījis Bena laulību un veiksmīgo karjeru. Viņa pat apzināti atsakās uzklausīt Bena stāstu. Īdena domā, ka uzveiks sabiedrību un spēs norobežoties no tās viedokļa. Vai tiešām tiks sadragāti arī Īdenas pašas sapņi un dzīve?

Romāna sižets ir aizraujos un dažādu noslēpumu pārpilns. Tas līdzinās īstam noslēpumu labirintam, kurā vienam noslēpumam seko nākamais. Noslēpumi ir visiem iesaistītajiem un to atklāšana Īdenai ļauj iepazīt pašai sevi un savus tuvākos. Iespējams, ļauj pašai kļūt par labāku cilvēku un saprast, kas viņas dzīvē viņai pašai ir tas svarīgākais. Autore ļoti prasmīgi ataino to, kā veidojusies katra grāmatā iesaistītā dzīves uztvere, psihiskais stāvoklis, kas pamato arī tēla rīcību konkrētās situācijās.

Grāmata tiem, kam patīk lasīt par dažādiem attiecību līkločiem, izprast dažādu cilvēku rīcības motīvus. Un arī tiem, kas tic, ka labais uzvar un ka ir iespējams izrāpties no jebkuras bedres.