Carpe diem!

oktobris 2021
P O T C P S Sv
« Sep    
 123
45678910
11121314151617
18192021222324
25262728293031

Historia

Greguārs Delakūrs

sieviete-kura-nenovecojaBetijas mātes Polas acīs parādījās skumjas, kad viņa runāja par laiku, kas liek izbalēt sievietes skaistumam. Viņa tāpat kā daudzas baidījās no šī mirkļa – pirmo krunku, ādas vītuma un sudrabkrāsā zaigojoša matu sirmuma. Viņai nenācās to piedzīvot.  Arī Betijai nē. Tas, par ko Pola sapņoja, pirms viņas novecošanu apturēja kāds okerkrāsas Ford Taunus, kļuva par Betijas realitāti un postu. Betija pēc trīsdesmit gadu vecuma nemainījās. Viņa piedzīvoja to, par ko tik daudzas sapņojam un kam tērēja kaudzēm naudas – mūžīgo jaunību. Taču iegūtās jaunības dēļ Betijai nācās zaudēt ko daudz svarīgāku un nozīmīgāku. Betijas sapnis nebija būt nemainīgi jaunai un skaistai, viņa sapņoja novecot kopā ar saviem mīļajiem.

Franču rakstnieks Greguārs Delakūrs gluži tāpat kā viņa romāna “Sieviete, kura nenovecoja” galvenā varone Betija ir zaudējis savu māti un pats atzīst, ka šajā romānā viņš realizējis vienu no sēru posmiem, ko izdzīvo ikviens cilvēks, kurš zaudējis kādu sev svarīgu un tuvu cilvēkiem. Delakūrs savas sēras ir pārvērtis burvīgā stāstā par mīlestību, pieņemšanu un piedošanu. Autora rakstības stils ir rotaļīgs, bet tas skar ļoti daudz cilvēka dzīvē nopietnas tēmas un pārdzīvojumus, kas, lasot, ik pa laikam liek noritēt pa kādai smeldzes pilnai asarai. Var būt, ka kāds man nepiekritīs, bet šajā romānā katrā burtā sajūtams tas franciskais šarms un attieksme pret dzīvi, kāda vērojama tikai franču autoru – vīriešu, kuri raksta par mīlestību un attiecībām, darbos. Jau izlasot pirmo rindkopu, noliku šo autoru blakus romāna “Smalkjūtība” autoram Davidam Foenkinosam un abu lielisko romānu “Ienirt” un “Ticēt” radītājam Kristofam Onodibio. Arī viņš ir no tiem, kurš tik prasmīgi spēj rindot vārdus un melno burtu rindās paust emocijas, kuras lasot uzmetas zosādā un kāri gribas tvert pēc nākamā vārda. Abus pirmos esmu satikusi dzīvē un ļoti ceru, ka arī Greguārs Delakūrs reiz ieradīsies Latvijā, lai parunātu par literatūru, mīlestību un dzīvi. Tad, kad tas notiks, es sapurināšu sirmot sākušās matu šķipsnas, uzlikšu uz sava delma pilīti franču smaržu un došos uz satikšanos ar vēl vienu autoru, kurš spēj sarunāties ar sievietes dvēseli.

Saša Stanišičs

zaldatsBargi robežsargi ar automātu pie sāna, jauni ātrgaitas ceļi, kas kā mirdzošas lentes vijās cauri kalnainajiem apvidiem, skaistas jaunbūves, bezgala sirsnīgi cilvēki un nomelnējuši bumbu sagrauti nami, ko ieskāva kupli ziedoši krūmāji, it kā cenzdamies dziedēt kara cirstā rētas.  Tieši tāda manā atmiņā palikusi Bosnija – valsts, ko vēl pavisam nesenā pagātnē bija plosījis karš, kurš bija viena no aktuālākajām ziņu tēmām manas pusaudzības noslēguma posmā. Toreiz, kad tur biju, karš bija beidzies pirms divdesmit gadiem, tomēr tā atstātās pēdas vēl arvien bija jaušamas. Taču to, ko šīs mazās valstiņas iedzīvotāji pārdzīvojuši, varēju tikai nojaust. Līdz atvēru bosniešu-serbu izcelsmes rakstnieka Sašas Stanišiča romānu “Kā zaldāts labo gramafonu” un nokļuvu nelielajā Višegradas pilsētiņā kopā ar mazo Aleksandru, kas neizsakāmi mīl savu ģimeni, dzimto pilsētiņu un tic vārdu spēkam.

Pirmais, kas man nāca prātā lasot šo grāmatu – kā es apskaužu autoru! To, kā viņš rindo vārdus un kā runā par lietām un notikumiem. Vīriešu sēras smaržo pēc skūšanās losjona. Tās stāv virtuvē mazos apļos un piedzeras. Sieviešu sēras sēž dzīvojamā istabā pie vecmammas, ierosina jaunus vārdus jaunajai dzīvībai Taifūntantes vēderā un diskutē par veselīgākajām guldināšanas pozām pirmajos mēnešos. Nezinu kā citi, bet izlasot ko tādu es varu tikai skaudībā noelsties un nodomāt – Kāpēc kaut ko tādu neesmu uzrakstījusi es?

Stanišičs ir no tiem autoriem, kas jau ar pirmajām izlasītajām rindkopām ierauj lasītāju sava romāna pasaulē, ļaujot to izjust to visā tā krāšņumā. Tikko sēdēji Rīgā uz dīvāna un malkoji kafiju, bet tad jau atjēdzies plūmju lasīšanas talkā un iemēģini Aleksandra vecvecpapa jauno tualeti. Tu tici valdošajai ideoloģijai un goda vietā turi maršala Tito bildi. Kopā ar  viņu piedzīvo valsts pārvaldes maiņu, pirmo interesi par meitenēm, kacini savus skolotājus, stāsti stāstus par kaimiņiem, radiniekiem un paziņām, viņu mazajām un lielajām traģēdijām. Un tad tu atjēdzies pagrabā, kur slēpies no kara un zaldātiem, kas atnāk un netīriem zābakiem sabradā visu, kam esi ticējis un kas ir bijusi daļa no tavas pasaules. Viņa stāstījumā patiesība mijas ar fantāziju, taču tas ļauj atklāt konkrēto laikmetu, tradīcijas un kara postu ar bērna acīm, caur bērna emociju prizmu.

Autors gluži kā dejodams kādu jestru deju ved lasītāju cauri Bosnijas kara šausmām, bēgļu dzīvei Vācijā un zaudētās dzimtenes sajūtai. Viņš to dara ar ekstravaganci un pamatīgu komisma piesitienu, bet viņa paustais ne mirkli nenonivelē notiekošā traģismu un iesaistīto pārdzīvojumus. Ir jāmāk caur smiekliem paužot sāpīgo, likt to lasītājam sajust uz savas ādas un notiekošo pārdzīvot kā savu. Stanišičs šajā ziņā ir ļoti prasmīgs.

Aizraujošs romāns, kas lasītāju jau no pirmās rindkopas padara par tā varoņu līdzgaitnieku, sniedzot neaizmirstamu paša klātesamības sajūtu. Stanišičs liek ar baudu un aizrautību izdzert visrūgtāko dzīves pieredzi un vēl ilgi sajust tās pēcgaršu. Kolorīti, trakulīgi, it kā pasmejoties, bet ļoti, ļoti sajūtami par to, kā pārdzīvot ierastās pasaules zaudējumu.

Indreks Hargla “Aptiekārs Melhiors un Akas iela rēgs”

aptiekarsGrāmatas sniedz lielisku iespēju doties ļoti īpašos ceļojumos. Tās ļauj nonākt ne tikai vietās, kur vēlētos nokļūt vai varbūt jau esam bijuši, bet arī ceļot laikā, doties savu varoņu dvēseles, atmiņu un emociju ceļojumos, tā ļauj ceļot to domās un fantāzijās. Dodoties šajos ceļojumos ar grāmatas palīdzību mēs ceļojam arī sevī. Labi uzrakstīta grāmata savu stāstu ļauj sajust, sasmaržot, ieraudzīt un arī sadzirdēt.

Igauņu rakstnieka Indreka Hargla romāns “Aptiekārs Melhiors un Akas ielas rēgs” ir romāns, kas pāris minūšu laikā lasītāju izrauj cauri laika lokiem un iemet viduslaiku Tallinas nakts melnumā. Nē, tā nebūs romantiska tikšanās vai pastaiga, jo pirmais ko sajūti ir smaka, kas liecina par kaulainās tuvumu. Notikumu pavērsiens ilgi nav jāgaida, jo dīvainos apstākļos mirst cilvēki, kuru nāvē vaino Akas ielas rēgu. Tallinas aptieķnieku Melhioru tādi māņi nepārliecina un tā aizsākas aizraujoša izmeklēšana īstenā viduslaiku stilā.

Šī grāmata ir aizraujoša un interesanta ne tikai tās sižeta dēļ. Apbrīnojami ir tas, cik prasmīgi Hargla apraksta Tallinu konkrētajā laika posmā. Jau pats pilsētas apraksts vien. Lasot burtiski var ieraudzīt pilsētu, aplūkot namus, pagalmus, izstaigāt tās un ieelpot tās senatnīgo elpu, kas ietver visu iespējamo smaržu buķeti.  Arī pilsētas iemītnieku un tā viesu apraksts ir ļoti dzīvs. Tas, kā viņi uzvedās, ko domā, kas viņus satrauc – viss atbilstoši laikmetam un ne mirkli nav sajūtas, ka stāstā iemaisījies kas no sveša laikmeta. Taču lieta par ko es tiešām autoru apskaužu, ir viņa prasme parādīt senās Tallinas iedzīvotāju valodu, to kā viņi sarunājās par dažādām lietām, kā komunicē savā starpā. Šajā komunikācijā nav liekas jaunāko laiku klīrības. Vismaz manuprāt, tieši varoņu sarunas un izteiksmes veids ļauj vislabāk sajust aprakstīto laikmetu un atklāt romāna varoņus visā to daudzveidībā.  Vislielākie cieņas apliecinājumi autoram par viņa talantu, viņš tiešām ļoti sajūtami spēj uzburt pagātnes realitāti.  Nav nekāds brīnums, ka pagājušo vasaru uzsākta šī romāna ekranizācija. Šis romāns ir  ļoti pateicīgs materiāls aizraujošas kinofilmas radīšanai. Tā kā Tallinas vecpilsētu darba dēļ nācies izstaigāt krustu šķērsu, varu pavisam droši apgalvot, ka atrast atbilstošu namu vai ielu konkrētas epizodes uzfilmēšanai nebūs grūti.

Man šis ceļojums laika patika un ja man reiz atkal radīsies vēlme pēc piedzīvojumiem viduslaiku stilā, es noteikti lūkošu pēc kāda no Indreka Hargla darbiem.

Dāvids Grosmans

9789984237183_108Ir grāmatas, kas vairāk vai mazāk patīk. Ir grāmatas, pret kurām nav nekādu emociju. Tām laikam ir visneapskaužamākais status. Ir grāmatas, kas vairāk vai mazāk nepatīk. Dažas pat sadusmo. Un tad ir tādas grāmatas, ar kurām tu nevari tik skaidrībā. Patīk? Nepatīk? Aizrauj? Garlaiko? Iepriecina? Sadusmo? Tas tādēļ, ka, lasot šādu grāmatu, tu it kā izdzīvo visu iepriekšminēto. Līdz ar to vēl pēc izlasīšanas staigā lauzīdams galvu – Laba? Slikta? Ko man tā deva? Kāpēc nevarēju nolikt? Kas patika, kas nē? Tās ir negantas grāmatas, jo pēc pieredzes tās atceras visai ilgi.

Izraēlas rakstnieka Dāvida Grosmana romāns “Bārā ienāk zirgs” ir viens no šādiem darbiem. Autors ļoti prasmīgi aizved savu lasītāju uz bāru, kurā ar stendapu uzstājas viņa galvenais varonis. Tu nepaspēj ne aci nomirkšķināt, kad jau atrodies patumšajā lokālā un saod uz skatuves esošā mākslinieka sviedrus. Šis mākslinieks ņemas kā traks, lai noturētu publiku. Taču tajā visā jaušas tāds izmisum, ka jau pēc brīža gribi, līdzīgi kā daļa publikas, piecelties un doties prom. WTF! KAS TAS PAR SVIESTU! Trauksme, tāda kā panika, histēriskais izmisums, kas joņiem vien gāžas virsū no grāmatas lappusēm. Un tad tie patizlie un parupjie joki! Tie nomāc stāstu, kura dēļi ar grāmatas lapu starpniecību atrodies  tumšajā lokālā starp izbijušu tiesnesi un sirmu kundzīti – punduri. Taču tie paši tizlie joki un mežonīgie smiekli disonē ar neizsakāmajām skumjām, kas pārklāj un veido galvenā varoņa dzīvi. Pasmejies par sevi pats! Citādi par tevi pasmiesies vēl kāds! Smiekli un muļķošanās ļauj noslēpties ne tikai no citiem, bet arī no sevis. Tāpat kā aiz šķietamas  atklātības. Dodiet cilvēkiem to, ko viņi sagaida un neviens neievēros patiesību. Esmu savā laikā šo māku labi izkopusi. Varbūt tieši tāpēc lasot šo grāmatu man gribējās piecelties un aiziet. Ļaut, lai man aizejot uzvelk uz tāfeles sarkano strīpu. Es aizietu, ja līdzīgi kā palikušie negribētu dzirdēt Dova stāstu. Es paliku. Tagad mani vajā skumjas. Ikreiz, kad atceros par šo grāmatu.

Romāns, kas krata iekšas kā augstsprieguma trieciens un neļauj aizbēgt. Patika? To apgalvot nevaru. Nepatika? Tas arī neatbilstu patiesībai.  Iespaidoja noteikti. Sevišķi jau autora stils.

Mišela Marlī

9789934158650Es domāju, ka ir tikai retais, kurš neko nav dzirdējis par Koko Šanelu. Ja ne par viņu, tad vismaz par viņas radītajām smaržām “Chanel No 5″ vai mazo melno kokteiļkleitu noteikti ir dzirdēts. Koko Šanela ir sava laikmeta ikona, kas reiz radīja apvērsumu modes pasaulē un apliecinājums tam, ka arī sieviete, ne tikai vīrietis, spēj izveidot veiksmīgu, peļņu nesošu uzņēmumu. Tieši Koko un citas viņas līdzgaitnieces, pateicoties tam, ka bija tik drosmīgas un uzņēmīgas, lai piepildītu savu sapni par savu uzņēmumu, lauza iepriekš valdošo sabiedrības uzskatu, ka sievietes vietā ir mājās pie pavarda, bet galvenais dzīves mērķis – veiksmīgi apprecēties. Koko ir viena no pirmajām, kas pierādīja, ka sievietes nav bezpalīdzīgas būtnes. Taču kāda tad īsti bija Koko Šanela? Ir tik daudz nostāstu un leģendu, no kurām lielāko daļu radījusi pati Koko, sevišķi, ja runa bijusi par viņas izcelsmi un jaunību. Koko Šanelas noslēpums ir vilinājis daudzus, kas viņas stāstu centušies iedzīvināt gan literatūrā, gan kinematogrāfijā. Koko Šanelas noslēpumu savā romānā “Mademoiselle Koko und Duft der Liebe” cenšas atklāt arī Mišela Marlī, kuras grāmatu ar nosaukumu “Koko. Mīlestības smarža” izdevusi izdevniecība “Latvijas Mediji”. Lai arī Koko Šaneles atstātais ikoniskais “mantojums” ir ļoti bagātīgs, Mišela Marlī par sava romāna centrālo notikumu ir izvēlējusies leģendārā aromāta “Chanel No.5″ radīšanu.  Savas smaržas Koko nolemj radīt kā pieminekli savam traģiski bojā gājušajam mīļotajam Arturam Kepleram, kurš reiz viņai ieteicis radīt ekskluzīvas smaržas. Meklējot ideālo aromātu, Koko ļauj savā dzīvē ienākt jaunām attiecībām, kas palīdz viņai satikt ideālo smaržu radītāju Ernestu Bo. Viņu abu sadarbība ļauj piedzimt leģendārajam aromātam. Katrs jauns mīļākais ienes Koko dzīvē jaunas vēsmas, ko viņa ļoti prasmīgi izmanto, radot jaunus apģērbus un aksesuārus. “Koko. Mīlestības smaržas” ir Mišelas Marlī stāsts par Koko Šanelu, kas, manuprāt, izdevies ļoti gaumīgs un sataustāms, lai arī, kā pati autore saka, uz neapstrīdamu patiesību nepretendē, jo īstu skaidrību nav devusi pat deviņu šīs leģendārās dāmas biogrāfiju izlasīšana. Varbūt, ka tāda neapstrīdama patiesība nemaz nav nepieciešama, jo Koko ir tik spilgta un radoša personība, ka tas viņai nemaz nepiestāvētu.

Viennozīmīgi šī ir grāmata, kas ļauj sajust leģendārās Koko Šanelas francisko šarmu, spēku, apķērību un nepārspējamo valdzinājumu tik ļoti, ka sāku apsvērt, vai tik manā garderobē nevajadzētu ieviest ko no Koko radītajiem apģērba gabaliem.

Dace Vīgante “Bumbulītis”

300x0_bumbulitis-dace_vigante_9789934089176Daces Vīgantes stāsti piestāv gadalaikiem, kas jauc pelēkos toņus. Rudens, ziema, agrs pavasaris. Laika posms, kad mirstot vecajam dzimst jaunais. Atvadu un gaidīšanas laiks. Laiks, kad trūkst krāsu un gribas izdzīvot ko dažādiem toņiem piesātinātu. Autores jaunākais stāstu krājums “Bumbulītis” ar tajā iekļautajiem 13 stāstiem pilnībā ļauj izbaudīt dažādus krāsu toņus, jo autore kā prasmīga māksliniece jauc ironiju, kaislības, humoru, apcerīgumu un citas dzīves nianses.

Ar autores pēdējo grāmatu satikos pāris dienas pirms sava dzimšanas dienas novembrī. Steidzīgi izrāvu cauri pirmos divus stāstus un noliku malā, apsolot, ka šī ir grāmata, ko negribu “aprīt”, lasot kā nemaņā, acīm negausīgi tverot katru nākamo rindiņu. Man Daces Vīgantes stāsti asociējas ar melnu, piesātinātu šokolādes gabaliņu, kas jāizbauda lēnām, ļaujot tam lēni izkust uz mēles. Tas nekas, ka tas reizēm pielīp pie smaganām un rūgtums rauj mēli čokurā. Apņēmos, viens stāsts dienā, lēni un izbaudot visu gammu.

Man un manai ģimenei laiks no novembra. līdz janvārim nav bijis tas vienkāršākais, tādēļ lasīšana, negribot ievilkās. Bet fons atbilstošs šim stāstu krājumam: miršana, dzimšana, skriešana pa dzīvi ar izkārtu mēli un galu galā lauzta kāja, kas arī nolika uz pauzes. Tā nu auklēju savu lauzto kāju un beidzot atradu laiku stāstiem.

Jāsaka, ka autore ar katru nākamo stāstu krājumu kļūst labāka un labāka. Tik prasmīgi izzīmētus tēlus, notikumus un vidi gadās redzēt reti. Teikšu godīgi, pārņem balta skaudība. Autore lasītājam liek sajust savus varoņus, sasmaržot viņu baiļu sviedrus, godkāri un rīta kafiju. Dace Vīgante ved lasītāju ceļojumā pa savu varoņu dvēselēm un ļauj kaut uz mirkli iejusties viņu ādā. Reizēm tas ļauj saprast, cik labi tomēr ir būt pašam savā ādā.

Manuprāt, Dace Vīgante un viņas stāsti pavisam noteikti var pretendēt uz to, ka tiks uzskatīti par sava laika klasiku.

Lūsinda Railija

saules-masaPamanīju viņu grāmatnīcā. Elegants vīrietis, zilā klasiska griezuma mētelī ar baltu lapu un pildspalvu rokā. Mūsdienu Ziemassvētku vecītis. Viņš darbojās mērķtiecīgi. Ar skatienu noskanēja grāmatu plauktus, sameklēja vajadzīgo un tad izsvītroja kaut ko no sava saraksta.  “Flirts virtuvē”, “Nekaunīgais pingvīns”,  nenovecojošā klasika “Krustēvs”, kaut kas ko Harija Potera sērijas… Labas izvēles!

Kaudzīte viņa priekšā auga un es mazliet sakaunējos, ka esmu ielūkojusies kādas ģimenes dāvanu maisā. Tādēļ cītīgi ņēmos pētīt savā priekšā esošo grāmatu plauktu. Tomēr paspēju pamanīt, ka viena no pēdējām Ziemassvētku vecīša izvēlēm bija Lūsindas Railijas “Saules māsa”. Neviļus pasmaidīju un sajutos kā slepenas biedrības dalībniece. Kādai, vai varbūt kādam, zem eglītes būs nolikta aizraujoša grāmata, kas aizvedīs neaizmirstamā ceļojumā ne tikai pa plašo pasauli, bet arī laikā. “Saules māsa” noteikti nebūs nejauša grāmata. Tā būs dāvana, kas piepildīs kādu konkrētu vēlēšanos. Vēlēšanos doties ceļojumā un izzināt sestās d’Aplijēzu māsas Elektras dzimšanas noslēpumu un izbaudīt ceļojumu uz kādu pasaules valsti, kur patlaban nokļūt nav iespējams.  Lūsinda Railija ir viena no lasītākajām pasaules autorēm, kura tulkota vairāk nekā trīsdesmit septiņās valodās un viņas darbi tiešām ir brīnišķīgi, taču domāju, ka daudzi no šīs autores daiļrades cienītājiem piekritīs, ka tieši Septiņu māsu sērija ir pati skaistākā un aizraujošākā. Tas, kas būs izlasījis pirmo šīs sērijas grāmatu, noteikti gribēs izlasīt un savā īpašumā iegūt arī pārējās. Tas, kurš vēlējās zem eglītes atrast “Saules māsu”, zināja, ka ne mirkli nebūs vīlies, saņemot šo grāmatu.

Romāns “Saules māsa” vēsta par sesto no d’Alipjēzu māsām – Elektru. Elektra ir pieprasīta modele, kurai it kā ir viss: skaistums, bagātība un slava. Daudzi viņu apskauž, visi vēlas būt draugos ar viņu, taču tikai retajam ir nojausma par to, kādi dēmoni moka Elektru un cik trausla viņa ir patiesībā. Tikai retais pamana, cik tuvu bezdibeņa malai atrodas Elektra, kas ļoti rūpīgi slēpj savas sāpes, bailes, nepārliecinātību un pārdzīvojumus. Elektra ir vienīgā no māsām, kas ilgu laiku ignorējusi Pā Solta atstātās norādes par viņas izcelsmi. Taču, ja Elektra nedodas izzināt pagātni, pagātne ierodas pie viņas. Viņa saņem ziņu no sievietes, kas sakās esam viņas vecmāte. Viena tikšanās un lasītājs tiek aizvests divos neaizmirstamos ceļojumos.

Viens no tiem sākas nesenā pagātnē Ņujorkā, īsi pirms II pasaules kara sākuma. Jauna, izglītota sieviete Sesila Hantlija-Morgana tikko ir piedzīvojusi apkaunojumu, jo viņas līgavainis ir atcēlis saderināšanos un visur, kur viņa parādās neizpaliek sačukstēšanās un līdzcietīgi skatieni. Sesila labprāt iesaistītos tēva biznesā, strādātu pie rēķinu grāmatām un sekotu līdzi ekonomika rādītāju līknēm, bet  viņas vēlmi neatbalsta ģimene, jo tā nav pieņemts, un tādēļ viņa piekrīt doties līdzi savai krustmātei uz Keniju. Viss nenotiek kā sākotnēji tika plānots, bet gluži neviļus viņa jau ir kļuvusi Laimīgās ielejas kopienas daļu un paliek tur uz dzīvi. Sesilas stāsts visā krāšņumā ļauj izbaudīt mežonīgo Āfrikas dabu, iepazīts lepno masaju cilti, tā laika sabiedrības paražas un uzskatus, bohēmu un arī tolaik valdošo nostāju, ka melnādainie cilvēki ir zemāki par baltādainajiem. Nostāja, kuras sekas vēl arvien ļoti spēcīgi atbalsojas mūsdienu sabiedrībā. Sesila nav vienisprāt ar pārējo sabiedrības daļu, līdz ar to ģimene no viņas atsakās, bet viņa nonāk bīstamās situācijās. Diemžēl šis ir arī laiks, kad vīrieši un sievietes ģimenē nerunā atklāti par savām sajūtām, vēlmēm un vajadzībām, jo tā nav pieņemts, katram jāievēro noteikts uzvedības princips. Tas ļoti labi redzams Sesilas un viņas vīra Bila attiecībās, kuras varēja būt ļoti laimīgas ilglaicīgi, bet tā nav savstarpējā komunikācijas trūkuma dēļ. Lusinda Railija ļoti krāšņi ataino tā laika sabiedrību, tās paražas un dzīvesveidu, tikumus un netikumus, kā arī pārmaiņas, kas notiek sabiedrībā, runājot par jebkuru no cilvēktiesību jautājumiem.

Otrs ceļojums, kurā autore aizved lasītāju, ir ļoti intīms un personīgs. Elektra ir vienīgā no māsām, kura nedodas uz valsti, no kuras nākuši viņas priekšteči. Viņai jādodas svarīgākā ceļojumā – jāiepazīst sevi un jāatbrīvojas no atkarībām, kas izposta ne tikai pašu Elektru, bet dara raizes arī viņai ģimenei. Elektrai ir jāmācās atzīt savu vājumu, lūgt atbalstu, uzticēties cilvēkiem un arī pašai sev. Elektras stāsts ļauj saprast, ka mūsu spēks slēpjas mūsos pašos, ne tikai mūsu spēkā, bet arī mūsu vājumā, ka reizēs, kad paši vairs netiekam galā lūgt palīdzību nav vājuma pazīme. Tikai tad, kad esam palīdzējuši sev, mēs varam palīdzēt citiem.

Lūsinda Railija savā romānā “Saules māsa” nebaidās pievērsties mūsdienās tādām aktuālām tēmām kā atkarības, garīgā veselība un rasisms. Viņa ļoti saprotami ataino šo problēmu vēsturi un to, kā tas atbalsojas mūsdienu pasaulē. To visu viņa ļoti veiksmīgi ievij aizraujošā stāstījumā, kas tikai ar grūtībām ļauj atrauties no grāmatas lappusēm. Lieliska lasāmviela gan mājsēdes laikā, gan ziemas tumsas kliedēšanai. Man gan jābrīdina, ka ar to, ka autore atklāj pēdējās zināmās māsas likteni nekas nav beidzies, jo grāmatas noslēgumā tiek izmests kārtējais “āķis” un neatliek nekā cita, kā pacietīgi vai nepacietīgi gaidīt nākamo – septīto grāmatu.

Dace Judina

judinaTrīspadsmit ir skaitlis, kurš daudzus baida. Piektdiena trīspadsmitais. Velna ducis un daudz citu dažādu ticējumu, kas skaitlim trīspadsmit piešķir ne visai pozitīvu auru. Bet varbūt trīspadsmit ir šķīrējskaitlis – robežšķirtne starp veco un jauno. Tieši tāda sajūta pārņem, lasot Daces Judinas jaunāko -  trīspadsmito sērijas Anna Elizabete izmeklē romānu.

“Pēdas putekļos” ir romāns, kuru lasot, pārņem tāds kā nemiers, vēlme sabuntoties, vēlme kaut ko mainīt. Tā realitātes klātbūtne, kā arī atpazīstamās ikdienas situācijas mulsina un biedē, taču rodas sajūta, ka ar to nevar un nevajag samierināties. Notikumi savijas, ierauj un neatlaiž. Reizēm pat sāc svīst no notikumu versmes. Kā tik šeit nav? Smalki izplānota diversija, pazudusi maniaka krimināllieta, asfaltā ierullēts domes priekšsēdis un cita par citu neizprotamākas lietas.  Lasītājam ir ko turēt, bet pēc noziegumu atrisināšanas paliek sajūta, ka beidzot noticis attīrīšanās process. Beidzot ir atvemts, izspļauts un cerams arī noslēgts viss, kas saistīts ar partiju Māja un Ģimene. Kaut kā man šis iestādījums gadu gaitā ir pamatīgi uzkritis uz nerva, un es ceru, ka visi, kas ar to bijuši saistīti ir vai nu izlaiduši garu, vai saņēmuši pēc nopelniem. Gribu jaunus tipāžus, noziegumus un pavērsienus. Esmu pārliecināta, ka autorei noteikti aprocē paslēpts kāds jauns un aizraujošs trumpis. Viss par to liecina. Gaidu ar nepacietību! Taču daži no romānā aprakstītajiem notikumiem mani uzrunāja vairāk kā citi. Lai cik absurdi tas neizklausītos, tie ir saistīti tieši ar māju un ģimeni. Dace Judina atkal un atkal pievēršas šai tēmai, runājot par attiecībām, kas valda it kā tuvu cilvēku starpā. Cik no šīm attiecībām ir īstas un cik tīrs aprēķins? Kas meitai liek ienīst māti un māsai māsu? Kas ir tas, kas liek ienīst savus līdzcilvēkus un kārot tiem nodarīt ko ļaunu, pat pēc daudziem gadiem? Vai pie tā vainojama audzināšana, temperaments vai raksturs, vai arī problēma meklēja konkrēto cilvēku prātos. Cik daudzi no mums ir gatavi atzīt, ka tuvs cilvēks nav pie labas garīgās veselības, tā vēl vairāk pasliktinot jau esošu. Kāpēc mēs tik bieži sāpinām cilvēkus, kurus vajadzētu cienīt, mīlēt un saudzēt? Vai iemesls ir tas, ka uztveram viņus kā pārāk pašsaprotamu savu dzīves daļu un ka viņi jau nu gan no mūsu dzīves nepazudīs? Varbūt mums ir tā maldīgā pārliecība, ka tuvinieki visu sapratīs, aizmirsīs un piedos? Taču, cik daudz viens cilvēks var saprast, piedot un aizmirst? Cik daudz aizvainojumu norīt? Vai mēs neesam pārvērtējuši savu svarīgumu un nozīmību, vai no tā, kam jāciena, jāmīl un jāsaudzē neesam kļuvuši par manipulatoru, varbūt pat varmāku? Iespējams, ka mēs paši savā pārvērtētajā nozīmīgumā atrodamies ar vienu kāju vājprāta muklājā. Un tad… Tad tiek saņemta trīspadsmitā alga. Reizēm šī alga ir ļoti skaudra, bet visticamāk tā ir godam nopelnīta.

Dace Judina, kā jau ierasts norauj rūpīgi darinātās maskas, ļaujot ieraudzīt daudzu sejas visā to neglītumā. Mums var nepatikt tas, ko mēs redzam. Varam kliegt, ka tas viss ir nieki. Muļķības. Tukšas fantāzijas. Taču mēs ļoti labi zinām, kas no tā visa ir patiesība. Tā patiesība, kas skar konkrēti mūs. Tomēr sevi apmānīt ir ļoti grūti vai pat neiespējami. Ja nu vienīgi… Ja nu vienīgi mēs glābiņu meklējam neprātā. Neprāts ir lielisks sabiedrotais. Tas attaisno visu, pat noziegumus, par vainīgo pasludinot nozieguma upurus.

Par Latviju. Arī par varonību, Lāčplēsi, ordeņiem un kavalieriem.

cover_b190d169bb371c6a75ba53855104665cŠī nedēļa ir par Latviju. Sarkanbaltsarkanā lentītē Latvija savijas uzvarā pie blūzēm, žaketēm un mēteļu atlokiem. Tā rūgteni smaržo rubīnsarkanās un baltās krizantēmās. Iezaigojas sveču liesmās un aizvijas tautiskā rakstā mammas adītajā šallē. Šī nedēļa ir par Latviju un tiem, kas tai ļāva piedzimt un aizstāvēt. Šī nedēļa ir par Latviju un Lāčplēšiem, kas nebaidījās tikko dzimušas valsts brīvību likt lielākā vērtē kā savu dzīvību.

“Par Latviju. Lāčplēša Kara ordenis, tā kavalieri un Lāčplēša diena ” ir tā grāmata, kura ļoti piestāv tieši šai nedēļai, kad svinam Lāčplēša dienu un godinām brīvības cīnītājus. Grāmatas autoru pulciņš ir kupls un gribas uzteikt viņus par ļoti labi paveiktu darbu. Patika ļoti pārdomātais grāmatas satura plānojums. Autori pievērsušies gan varonības kulta attīstībai pasaulē un Latvijā, gan tam, kādēļ šāds ordenis nepieciešams un kāpēc, par spīti visiem iebildumiem un diskusijām šīs ordenis tika izveidots. Tāpat aplūkots, kā tad jaunajai valdībai gāja ar šī ordeņa nolikuma un statūtu izveidi, kuri mākslinieki piedalījās konkursā par ordeņa izstrādi, kādi komentāri un viedokļi tika ņemti vai neņemti vērā, veidojot šo ordeni. Grāmata lieliski parāda, cik daudz cilvēku bija iesaistīti ordeņa izveidē, to dažādie viedokļi, kam ordenis būtu jāsaņem, kā arī kā tika noteikts, vai apbalvojumam izvirzītā persona atbilsta visām prasībām, kas ļauj to saņemt. Ļoti patika tas, ka tika aplūkoti dažādi ordeņa kavalieri un viņu likteņi, ne tikai augstākie armijas virsnieki, tas padara grāmatu interesantāku un aizraujošāku. Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri ir tik atšķirīgi: zemnieki, karavīri, sievietes, dēkaiņi, cittautieši, veselas ģimenes, utt. Priecē, ka grāmatā nav jālasa par jau pazīstamiem un dzirdētiem Lāčplēša Kara ordeņa saņēmējiem, bet tiek aplūkots viss sabiedrības kolorīts. Domāju, ka šī grāmata varētu būt labs iedvesmas avots tādām biogrāfiska un vēsturiska žanra lietpratējām kā rakstniecei Ingunai Bauerei vai Lindai Šmiti, kuras romāns “Aizved mani uz Hiršenhofu” likās ļoti labs vēsturiskās reālijas atspoguļojums daiļliteratūrā. Nezinu vai abas dāmas man piekritīs, bet es domāju, ka viņām abām sanāktu labi romāni par kādu no grāmatā pieminētajiem Lāčplēša ordeņa kavalieriem. Likteņstāsti, grāmatā publicētās fotogrāfijas, vēstules un citāti no dažādu aktīvistu. politiķu, diplomātu teiktā, kā arī svētku svinēšanu tradīciju izklāsts ļauj iejusties laikmetā un sajust to. Viena no interesantākajām šāda veida grāmatām, ko esmu lasījusi. Domāju, ka šī grāmata būtu labs materiāls vēstures skolotājiem un ļautu skolēniem labāk izprast Lāčplēša dienas nozīmi un svinēšanas tradīcijas. Turklāt grāmatā atrodamais materiāls ļauj to darīt interesantā veidā, izmantojot to radoši. Tāpat tā būs interesanta ikvienam, kas vēlas vairāk uzzināt par šo apbalvojumu un svētkiem, kā arī par tā laika sabiedrību, jo ordeņa kavalieri bija būtiska šīs sabiedrības daļa.

Par Latviju. Par Tevi. Par Mani. Par Mums.

Pandēmijas ziemas sezona #2

AgendaZiniet, kurā brīdī es pirmo reizi piedzīvoju tādu kā šoku. Sajūtu, ka īsti nezini ko darīt. Tā it kā tava dzīve būtu izjukusi un tu nezini, no kura gala tai pieķerties. Man tā bija 2018. gada marta beigās. Es aizgāju no darba. It kā nekā īpaša. Es no darba biju aizgājusi jau iepriekš. Vairākkārt. Vienmēr pēc tam izjutu tādu kā uzrāvienu. Tā sajūta, kad viens darbiņš pabeigts un priekšā kas jauns. Taču 2018. gadā aiziešana no darba bija citāda. Es tam nebiju gatava. Notikumi sakrita tā, ka citu variantu nebija, lai arī darba devējs manu atlūguma parakstīja negribīgi. Es vienkārši vairs nevarēju! Biju uz izdegšanas robežas un dabūju tā saukto Lielo belzienu no Visuma. Pēc tam uz darbu varēju aiziet tikai pēc 3 cigarešu izsmēķēšanas (šis grēks man nav svešs, bet tas noteikti nekad nav bijis manas dzīves būtiska sastāvdaļa) un 20 minūšu riņķošanas ap darbavietu. Aiziet bija prātīgākais, ko varēju darīt savā un dēla labā. Taču es tam nebiju gatava. Te nu es biju. Bez darba, kas pēdējos sešu gadus bija kalpojis kā rāmis manai ikdienai. Man, protams, vēl bija mana sirdslieta – gida darbs. Taču… sezona vēl īsti nebija sākusies un es ar to nodarbojos brīvajā laikā, pielāgojot pamatdarbam. Līdz ar to nebiju šo rūpalu vēl attīstījusi tik tālu, lai mans plānotājs būtu pilns. Tādēļ mani pārņēma tāda kā panika. Kas rezultētajās ar to, ka vienīgais ko varēju gulēt gultā saritinājusies zem segas un nedarīt pilnīgi neko. Šajā nodarbē es gan biju jau praktizējusies visu pēdējo gadu. Brīvdienās, kad bērns nebija mājās. Un tad, kad man uz darbu bija jāiet pēcpusdienā. Tā ir tāda jocīga sajūta. Tu it kā visu dienu guli, bet tik un tā esi noguris. Jūties slikti un tevi viss kaitina. Pat bērna apkampiens. Tādēļ tu jūties vēl sliktāk. Tik slikti, ka vienīgais ko vari darīt – gulēt.

No šīs stadijas toreiz mani izvilka sezonas sākšanās un gandarījums par to, ko tas sniedza.  Un tā nu es kļuvu par pašnodarbinātu personu. Ar labiem ienākumiem sezonā un ne tik labiem nesezonā. Vasarā veidoju krājumus, bet ziemā no tiem iztiku. Arī šajā laikā neiztiku bez gulšņāšanas periodiem. Tie aktivizējās pavasarī, kad krājumi izsīka, bet sezona vēl tikai gaidāma.

2020. gadam vajadzēja būt ļoti veiksmīgam. Beidzot biju ieskrējusies un plānotājs bija piepildījies decembra beigās. Turklāt darbs nedaudz turpinājās arī ziemā un sezonai vajadzēja sākties jau 18. martā. Pandēmijas izsludināšana 14. martā tam visam pārvilka treknu svītru. Un te jau tā atkal bija. Šī šokējošā sajūta.  Zināju, ka gulšņāt nevaru atļauties. Sevišķi jau tāpēc, ka dēlam, kurš ir noteiktas kārtības un rituālu cienītājs, attālinātais mācību process ar guļšņājošu māti varētu būt traumējošs. Tādēļ pirmais ko izdarīju – sastādīju dienas plānu. To, kas noteikti jāizdara, arī aktivitātes svaigā gaisā un ēdienreizes. Taču, lai nesajuktu prātā no pašas radītās rutīnas, kas grozies kā gribi, iznāca diezgan vienveidīga, nolēmu pabeigt iesākto romānu (tobrīd bija uzrakstītas 40 lapas no 120). Tas bija mans glābiņš, jo pandēmija sākās ar brīvlaika nedēļu un brīvlaikā režīms nesanāk. Šis lēmums un arī tas, ka līdz romāna konkursa beigām bija palikušas tikai divas nedēļas, ļāva man neiekrist jau tik zināmajos sedziņas apkampienos un jāsaka, ka tālāk galā tiku diezgan labi, jo maksātie nodokļi atmaksājās un turēšanās pie režīma nomierināja.

Tagad atkal esmu tur, kur biju martā. Tikai viss izskatās bailīgāk. Uzkrājumu nav nekādu, par pēdējo algu samaksāju pusi no rēķiniem. Nezinu, kas būs un ko darīt ar otru pusi, bet no rītiem velku sevi laukā no gultas. Iestāstu, ka tikai dēlu pavadīšu līdz skolai, bet tad nākšu atpakaļ un gulēšu. Tikusi līdz skolai, pierunāju sevi paiet vēl mazliet tālāk. Un tā veselu stundu. Pēc tam jau gulēt iet liekas kaut kā stulbi. Un vēl es izvilku uztura režīmu. To pašu, kuru marta sākuma man izrakstīja uztura speciālists, bet kuru jau pirmajā nedēļā izbojāju. Izrādās, arī tas labi palīdz savākties un sajusties labāk.  Taču tas galīgi netraucē mani sadusmoties. Bet tas varbūt ir labāk kā būt kamoliņam zem segas. Ja godīgi, nezināju, ka manī slēpjas tik daudz agresivitātes. Pavasarī es dusmojos uz kaimiņiem,  kas bija tik bieži sākuši pīpēt dārzā, ka nevarēju tur vienatnē kā iecerēts izdzert savu rīta kafiju. Veikalā man gribējās lamāt mātes, kas velk līdzi savus bērnus, bet kad maijā visi kļuva mazliet vaļīgāki, mani tracināja cilvēku daudzums veikalā un es biju gatava uzrakstīt sūdzību policijai par to, ka lielveikalā trīs dienas pie durvīm nebija uzpildīts dezinfikators. Šobrīd es saprotu, ka dusmas ir tepat. Tikai vēl nezinu, kā tās lietderīgāk izmantot.