Carpe diem!

decembris 2018
P O T C P S Sv
« Nov    
 12
3456789
10111213141516
17181920212223
24252627282930
31  

Historia

Četrdesmit kūkas un viena svecīte. Trešā jeb kūka-cepums

cepums-cudo-pannaCik vien sevi atceros mani vienmēr ir aizrāvusi ēdienu gatavošana. Viens no lielākajiem izaicinājumiem vienmēr ir bijusi tieši konditoreja. Viens no pirmajiem kūkveidīgajiem izstrādājumiem, ko bērnībā bieži gatavoju un lepni dēvēju par kūku bija cepums “čudo” pannā.  Man tiešām nav ne mazākās nojausmas par to, kāpēc šo pannu tā dēvēja. Iespējams tas bija īpašs metāls, no kā panna pagatavota, bet tagad pat māte Google par tādu čudo neko nezina. Zinu, ka panna bija no gaiša, pabieza metāla ar vāku, bet nebija tik smaga kā čuguna panna. Lai nu kā cepums “čudo” pannā bija mans iemīļotākais kūkas variants, lai arī tika dēvēts par cepumu. Ar to ļoti reti varēja nošaut greizi, to pagatavot ir ļoti vienkārši un tas gandrīz nekad nesakritās, kas parasti mēdza notikt ar parasto biskvītu. Turklāt to nevajadzēja ne īpaši dekorēt, ne griezt ripās. Mēdzu to pārkaisīt ar pūdercukuru. Šis viengabalainais cepums lieliski piedienas pie tējas un kafijas. “Čudo” panna jau sen nav atrodama manā virtuvē, bet lieti noder arī parastā tortes forma.

Ņem 200 g sviesta (bērnībā izmantoju cūku taukus un nebija ne vainas :) ), 200 g cukura, 3 olas, 500 g miltu, 200 g piena, pēc garšas vanilīns un rīvēta citrona miziņa, tējkaroti cepamā pulvera. Visu labi samaisa un lej ietaukotā pannā. Cep 180 grādos cepeškrāsnī zeltainu brūnu. Gatavs, ja iedurtais kociņš paliek sauss.

Četrdesmit kūkas un viena svecīte. Otrā jeb kūka - glābēja.

abolrausisDzīvē ne vienmēr viss notiek pēc plāna. Ne velti jau senie romieši par lielo plānu kaldinātājiem teica: Homo proponit deus disponit – cilvēks plāno, bet Dievs dara. Brīžos, kad piesakās kāds negaidīts viesis vai vienkārši viss nenotiek pēc mana plāna. Piemēram, sadegusi plānotā kūka vai pēkšņi atklāju, ka mājā nav kāds no iecerētajai kūkai nepieciešamajiem produktiem.  Šādās reizēs mani vienmēr glābj mūsu ģimenē iecienītā Ātrā ābolu kūka jeb Ābolrausis. Šī kūka glābj arī reizēs, kad mājās nav nekā garda un pēc kārumiem uz veikalu doties kavē slinkums vai pēkšņi uzradies skopums. Nezinu kā citiem, bet man tā mēdz gadīties. Ceptu ābolu un kanēļa smarža atstāj vienaldzīgu reto un Ābolrausis burtiski kūst uz mēlēs. Līdz šim neesmu satikusi nevienu, kam šī kūka negaršotu. Ābolrausis ir stāsts par mājām, par rudens atnākšanu un viesmīlību.

Ņem pāris ābolus un nemizotus sagriež šķēlītēs. Sagrieztās šķēlītes blīvi sakārto labi ietaukotā kūku veidnē (apaļā, ovālā vai četrkantīgā, kāda nu forma pašiem mīļāka).  Veidni var izklāt ar cepampapīru. Cepeškrāsni uzkarsē līdz 180 grādiem.

6 olas (var arī mazāk vai vairāk, tas atkarīgs no paredzētās kūkas lieluma), saputo ar vanilīnu un 6 karotēm cukura. Puto līdz cukurs izkusis, masa palielinājusies un kļuvusi gaiši dzeltena. Turpina putot pakāpeniski piesijājot 6 karotes kviešu miltu. Labi saputoto masu lej veidnē uz āboliem un liek cepties cepeškrāsnī, kuras temperatūru pēc kūkas ielikšanas noregulē uz 160 grādiem. Cep līdz kūka zeltaini brūna un tajā iedurtais kociņš sauss. Iesaku pirmās 15 minūtes krāsni vispār neatvērt! Kad kūka gatava, to izgāž no veidnes ar āboliem uz augšu. Pārsmērē kūku ar skābu krējumu, pārkaisa ar cukuru un kanēli. Atstāj, lai atdziest. Pasniedz pie tējas, kafijas. Labu apetīti!

Četrdesmit kūkas un viena svecīte. Pirmā.

pirma-kukaŠodien gluži neviļus atskārtu, ka līdz manai četrdesmitajai dzimšanas dienai atlikušas tieši četrdesmit dienas. Saprotot, ka man esmu nodzīvojusi četrdesmit no Latvijas simts gadiem, sajutos tik laimīga, ka nolēmu, ka šo laimi vajadzētu nosvinēt kaut kā īpaši. Pēkšņi sajutos kā tas omulīgais vīrietis labākajos gados (Nu štrunts, ka esmu sieviete!), kas mēdza laidelēties virs Stokholmas krāsainajiem jumtiem. Nekavējoties sev apsolīju, ka esmu pelnījusi tieši 40 kūkas un vienu svecīti. Un lai lieki nekavētu laiku, tapa pirmā no kūkām – PANKŪKA.

Man pankūka asociējas ar bērnību. Plānu, pēc vanilīnu smaržojošu zeltaini vizošu kārumu ar  kraukšķīgu maliņu, kas vislabāk garšo ar zemeņu vai brūkleņu ievārījumu. Pankūkas ir mani rimtie svētdienu rīt, dēla sajūsmas sauciens, kad pamodies ierauga uz galda pankūku tornīti. Pankūkas ir mani tumšie ziemas vakari reizēs, kad pēkšņi sailgojos pēc vasaras ar no salduma tvanošām zemenēm un pēc liepziediem smaržojošā jūlija. Tad uz pankūku zelta klājas zemeņu ievārījums un krūzē ieziedas liepziedu tēja ar medu. Pankūkas man ir omulības un mājīguma simbols. Pankūkas ir pirmās kūkas, ko iemācījos cept. Tieši tādēļ tām būt manām pirmajām KŪKĀM. :)

Ir gadījies, ka cilvēki man saka. Klau, es galīgi neprotu pagatavot pankūku mīklu un izcept normālas pankūkas. Kā tu to dari? Katram jau ir sava recepte un savi knifi, bet man pankūkas divām personām top šādi:

Ņemu 3 olas, sakuļu ar nedaudz piena, cukuru, sāli, nedaudz vanilīna. Tad lieku klāt miltus un izmaisu biezu mīklu bez kunkuļiem. Maisu un pakāpeniski leju klāt pienu līdz iegūta nedaudz tumīga mīkla. Atstāju 15 minūtes pastāvēt. Tad pieleju klāt kādas 5 ēdamkarotes eļļas (tas lai nav tik daudz eļļas jālej uz pannas un pankūkas nav treknas), samaisu un cepu uz sakarsētas pannas. Iesākumā gan iesaku pannā ieliet nedaudz eļļas, vēlāk pietiek ar to daudzumu, kas iemaisīts mīklā. Pankūkas cep zeltainas no abām pusēm. Pasniedz ar ievārījumu, medu, krējumu vai ko citu. Labu apetīti!

Jana Egle

svešieVai esat lasījuši stāstus, kas iekož līdz kaulam, atrauj vaļā sajūtas, emocijas kauč kādus dvēseles atvarus un akačus? Stāstus, kurus lasot dvēsele smeldz un gluži neviļus sāk dziedāt kādu krievu romanci, lai arī esi sevi pasludinājis latviskāku par pašu latviskāko. Šādi stāsti piedienas rudenim, kad dvēsele mazliet raud pēc aizgājušās vasaras un prāts ziemai tuvojoties kļūst apcerīgs un nedaudz velk uz sentimentu.

Mums latviešiem ir rakstniece, kura spēj uzrakstīt šādus stāstus. Tūliņ pie lasītājiem dosies jaunākā latviešu rakstnieces Janas Egles stāstu krājums “Svešie jeb miļenkij ti moi “. Un jāsaka kā ir – autore ļoti prasmīgi spēlē uz lasītāja dvēseles stīgām. Viņa nebaidās noraut maskas un parādīt dažādu, it kā svešu cilvēku patieso seju. Taču šis svešums ir visai izstiepts jēdziens, jo dziļāk papētot, nākas secināt, ka svešais nemaz nav tik svešs, kā mums šķiet. Svešums mēdz būt dažāds. Ir cilvēki, kas ģimenē, kopā esot ir viens otram svešāki par uz ielas satiktu garāmgājēju. Bet ir arī cilvēki, kas gluži intuitīvi starp svešajiem atrod savējo un nemaz nebrīnās, kad šī saikne apstiprinās. Janas Egles stāsti ir par svešajiem starp savējiem un  savējiem starp svešajiem. Tie ir stāsti par saikni, kas pastāv starp it kā svešiem cilvēkiem, par saikni un radniecību, ko šie cilvēki paši nemaz neapzinās vai nezina. Šie stāsti ir lielisks apliecinājums teicienam, ka pasaule ir maza. Tie ir apliecinājums ļoti spēcīgām saitēm, caur radniecību vai likteņa piespēlētām, kas pastāv starp cilvēkiem. Janas Egles stāsti liek aizdomāties par to, vai tiešām ir vērts cilvēkus ļoti konsekventi sadalīt svešajos un savējos, cik liela loma šajā sadalījumā ir nacionalitātei, sociālajam statusam, dzīvesveidam, vēsturiskajai pieredzei un tam, kas atšķiras no normas. Tāpat lasot šo grāmatu nākas aizdomāties par to kā šāda dalīšana svešajos un savējos ietekmē cilvēku likteņus un personības attīstību, cik traumējoša tā patiesībā var kļūt.

Šis stāstu krājums ir apliecinājums Janai Eglei kā rakstniecei, kas ar savu darbu spēj “izsist” lasītāju no ikdienas rutīnas radītās pašapmierinātības un kritiski palūkoties uz stereotipiem, kas ļoti dziļi iesakņojušies mūsdienu Latvijas sabiedrības apziņā. Grāmata tiem, kam nav bail kritiskāk palūkoties uz paša būvētu lietu kārtību un uzskatiem, tiem, kam nav bail “dziļi rakties”, ne tikai lasītajā daiļdarbā, bet arī sevī.

Sofija Kinsela “Mana ne tik perfektā dzīve”

300x0_mana_ne_tik_perfekta_mazvaksDomāju, ka sieviešu auditorijai Sofijas Kinselas vārds nav svešs. Šīs autores vārds ir garantija aizraujošam un humorpilnam piedzīvojumam grāmatas lapaspusēs. To apliecinās ikviens, kas lasījis kādu no iepriekš izdotajiem šīs autores darbiem. Kinselas dzīvesprieks, spēja likt saviem varoņiem pasmieties par sevi un savām ķibelēm ir apbrīnojams. To apliecina gan viņas iepriekšējais romāns “Man ir tavs telefons”, gan tikko Zvaigznes ABC izdotais romāns “Mana ne tik perfektā dzīve”.

Romāns “Mana ne tik perfektā dzīve” ir stāsts par jaunu mārketinga speciālisti Keitiju, kurai ir lieli sapņi un ieceres. Patiesībā visi Keitijas draugi un paziņas domā, ka Keitijai ir iekārojams darbs, lielisks dzīvoklis un viņa vada aizraujošu dzīvi Londonā. Tā tas vismaz izskatās ikvienam, kurš seko līdzi Keitijas dzīvei dažādās sociālajās vietnēs. Tomēr… kā jau tas daždien gadās, realitāte ir daudz skaudrāka un maz atbilst rozā sapnim, ko Keitija uzbūrusi apkārtējiem. Var jau būt, ka viss nemaz nav tik slikti, ja vien nebūtu Keitijas priekšnieces Demētras. Demētru necieš neviens un viņai viss ir ideāli: ideāla ģimene, ideāla mājā un ideāls darbs. Viss, kas nav Keitijai. Turklāt Demētra ir tik neciešama un iedomīga. Viss cilvēcīgais viņai ir svešs. Tā vismaz saka visi apkārtējie un Keitijai nav iemesla viņiem neticēt. Taču Demētras ģenialitātes dēļ Keitija ir gatava viņai piedot visu, pat to, ka nākas nokrāsot viņas ataugušās matu saknes. Kā lai dusmojas uz priekšnieci, ja to pašu nelaimīgo ataugušo matu sakņu dēļ Keitija iepazīstas ar lielisku puisi. Taču vienā dienā visa Keitijas dzīve sabrūk un pie tā nav vainojams neviens cits, kā Demētra. Keitijai neatliek nekas cits kā atgriezties tēva mājās, kur gluži neviļus viņai izdodas  pierādīt, ka ir lieliska savas jomas lielpratēja. Viņai nav ne mazākās nojausmas, ka liktenis viņai sniegs lielisku iespēju atriebties. Atriebība ir salda, bet tā ļauj atklāt patiesību un saprast, ka ne viss ir tā kā šķiet.

Šī grāmata ir lieliska lasāmviela brīvdienām. Tā sasmīdina, lieliski izklaidē un liek priecāties par pašas ne tik perfekto dzīvi. Kinseles talants ir likt nonākt savām varonēm tādās situācijās, par kurām lasot, nav iespējams iztikt bez smieklu izpausmēm visās to antiplūdās, sākot ar vieglu ieķiķināšanos un beidzot ar skaļu “rēkšanu” balsī, nedomājot par apkārtējo izbrīnītajiem skatieniem un domām.

Kristofs Onodibio - autors, kurš aizrauj ne tikai ar savām grāmatām, bet arī ar personību.

tiksanas-onodibioJāsaka, ka franču rakstnieka Kristofa Onodibio ierašanās Latvijā vēl arvien ir diezgan aktuāla vēsts. Iespējams, ka to mazliet aizēnoja pāvesta vizīte mūsu valstī un vēlēšanu solījumi, bet vēl arvien medijos un sociālajās vietnēs tiek jūsmots par viņu kā autoru, kā šarmantu vīrieti un personību. Ne velti, jo tiekoties  ar saviem lasītājiem gan Rīgā, gan Ventspilī autors apbūra ar savu personību.

Sēžot Francijas Institūta Latvijā bibliotēkā ļāvos franciskajam garam un ar baudu klausījos franču valodā, nožēlojot, ka pati neprotu šo melodisko valodu. Taču vēl lielāku baudījumu sniedza autora domas un skatījums uz pasaule notiekošo. Pārdomas par mīlestību, attiecībām realitāti un fikciju, kā arī viņa personīgais stāsts par viņa pievēršanos literatūras radīšanai.

Kristofs Onodibio ir vēl viens piemērs tam, ka cilvēks darot to, kas viņam patīk un sagādā prieku, var piepildīt savus sapņus, turklāt ar to var arī nopelnīt. To dzirdot atkal noticēju, ka it viss ir iespējams. Viennozīmīgi varu teikt, ka Ondibio ir ļoti iedvesmojošs autors un klausoties viņā nekas nešķiet neiespējams.

foto Zvaigzne ABC

foto Zvaigzne ABC

Mani fascinēja autora domas par fikciju un realitāti, par to, ka fikcija ir vadāma, bet cik grūti valdāma un absurda mēdz būt realitāte. Autors nebaidījās nosaukt piemērus no paša pieredzētā un novērotā, kas liecināja par to, cik absurds ir šis laikmets un cik ļoti ir mainījušās mūsdienu sabiedrības vērtības, izpratne par mīlestību, attiecībām kā tādām, ne tikai sievietes un vīrieša attiecību kontekstā. Ikviens no klātesošajiem bija liecinieks tam kā Literārās sarunas laikā starp Francijas Institūta Latvijā direktoru Žilu un Kristofu Onodibio rodas jaunas domas un secinājumi, piedzimst jaunas idejas. To ko autors pasaka savās grāmatās, viņš nebaidās paust arī esot aci pret aci ar savu lasītāju. Taču neskatoties uz šo atklātību, jāsaka, ka lai arī kā Žils viņu pratināja un lai cik ieinteresēti bija klātesošo skatieni, Ondobio palika nesalaužams. Viņš ne vārdiņā neatklāja, kas no romānā aprakstītā ir paša piedzīvots un izjusts. Paliekot noslēpumains un neizdibināms, Ondibio tomēr nezaudē ne grama no sava šarma un pievilcības.

Tikšanos ar romānu “Ienirt” un “Ticēt brīnumainajam” autoru Kristofo Onodibio vērtēju kā ļoti iedvesmojošu un aizraujošu. Viennozīmīgi lieliski pavadīts laiks, kas vainagojās ar autora autogrāfu grāmatām un gardām uzkodām franču gaumē.

Santa Montefjore

deverilu-pedejais-noslepumsAr aristokrātiskajiem Deveriliem Santa Montefjēras cienītājiem bija iespēja iepazīties šīs dzimtas sāgas abās iepriekšējās grāmatās “Mīlas un kara dziesma” un “Deverilu pils meitas” . Šodien pie saviem lasītājiem dodas arī triloģijas noslēdzošā daļa “Deverilu pēdējais noslēpums”, kuru ar nepacietību noteikti gaida ikviens, kas izlasījis abas iepriekšējās grāmatas. Šīs gaidas ir pilnīgi pamatotas, jo lai arī abās iepriekšējās grāmatās tika atklāts viens noslēpums pēc otra, šai dzimtai vēl arvien bija noslēpumi, kuriem bija jātiek atklātiem, jo pretējā gadījumā, Deverilu pēcnācēji nespēs tapt laimīgi un senču gari vēl arvien turpinās klimt pils tornī, nespējot rast mieru.

Jāsaka, ka ķeroties pie šī romāna trešās daļas lasīšanas, autore nemaz nežēlo lasītāja nervus, jo viņš zina noslēpumu un ir spiests noskatīties kā divi no sāgas varoņiem iemīlas viens otrā, kaut arī to nedrīkst. Nezinu kā veiksies citiem, bet man, kas šo romānu varēja izlasīt pirms tā iznākšanas, klājās ļoti grūti. Es nekādi nevarēju sagaidīt, ka kāds abiem mīlētājiem atklās patiesību, pirms tas jau būs par vēlu un pirms šī neziņa tiem varētu nest ne tikai sirdssāpes, bet arī vainas apziņu un sevis noniecināšanu. Lasot lapu aiz lapas mani tiešām sāka pārņemt panika, jo tik ļoti gribējās, lai nenotiktu pats ļaunākais. Gandrīz jau tiecos vienkārši pāršķir lapas un noskaidrot, noslēpums atklāsies savlaicīgi, tomēr  audzināju raksturu un biju priecīga, kad viss nāca gaismā un varēju pievērsties citu varoņu pārdzīvojumiem.

Jāsaka, ka noslēdzošā triloģijas daļa saliek visu pa vietām, lai gan kā jau katrā romāna daļā nākas zaudēt kādu no iemīļotiem varoņiem. Taču man ir prieks, ka šis daļas galvenais vadmotīvs ir piedošana, spēja aizmirst aizvainojumu un piedot, ļaujot dzīvot mīlestībai. Tieši piedošana ir tā, kas Deverilu gariem beidzot ļauj doties pie miera, bet pēcnācējiem kļūt laimīgiem.

Es dievinu Santu Montefjori, jo viņa saviem varoņiem bez karstas sirds ir iedevusi arī saprātu un spēju novērtēt savu ģimeni, cilvēkus, kas viņiem nostājušies blakus smagos brīžos, kad liktenis nav ļāvis būt kopā ar to pēc kura alkst sirds. Gan Kitija, gan Džeks, lai arī ļaujas savai jaunības kaislei, saprot, ka mīl cilvēkus, ka viņiem ir blakus, kas solījuši uzticību un ar kuriem kopā ir izveidota ģimene. Viņi zina, ka vienmēr mīlēs viens otru, bet tā jau ir cita mīlestība, ne tā, ko viņi izjūt pret saviem dzīvesbiedriem, kurus nemūžam negribētu zaudēt. Viņiem tiešām ir paveicies, ka mīlestības vārdā šie cilvēki spēj piedot un dzīvot tālāk.

Šoreiz Montefjore ir diezgan slepkavnieciska, jo stāstā parādās gan grāfa galva pludmalē, gan degošs līķis un vainīgie nevis saņem sodu, bet tiek apbalvoti ar iespēju beigt sevi šaustīt un sākt jaunu dzīvi. Kas? Kā? Kāpēc? Nāksies vien noskaidrot pašiem, bet šis romāns tāpat kā abi iepriekšējie savu lasītāju aizved aizraujošā ceļojumā laikā, liekot piedzīvot gan stresu, gan noraust pa laimīgai asariņai, gan noskumt par dažu varoņu zaudēšanu, gan priecāties par citu atgriešanos.

Kristofs Onodibio

300x0_ticet_brinumam_vax2Es ļoti gaidu šodienu. Jau visu nedēļu gaidu. Viņa dēļ. Jo vēlos satikt un redzēt tieši Viņu. Vīrieti, kurš tik prasmīgi spēj rindot vārdus un melno burtu rindās paust emocijas, kuras lasot uzmetas zosādā un kāri gribas tvert pēc nākamā vārda. Viņš ir klāt! Lieliskais franču žurnālists un rakstnieks Kristofs Onodibio ir ieradies Latvijā, lai tiktos ar saviem lasītājiem Latvijā. Mans šis ir šī gada gaidītākais pasākums, jo manuprāt Onodibio ir viens no prasmīgākajiem pēdējo laiku rakstniekiem un es tiešām apbrīnoja viņa meistarību.

Ar franču rakstnieka Kristofa Onodibio daiļradi iepazinos lasot viņa lielisko romānu “Ienirt”. Toreiz lasot viņa romānu jutos apburta. Romāns fascinēja ar savu emocionalitāti, dziļumu un lieliskajām antīkas literatūras zināšanām. Kristofam Onodibio tik prasmīgi sapludina antīko un mūsdienu pasauli, ka katra rindiņa ir baudījums. Ir tik lieliski atpazīt citātus, antīkās literatūras dižgarus un varoņus. Šķita antīkā pasaule atdzīvojusies mūsdienās, turklāt kalpo kā lielisks galvenā varoņa emocionālās pasaules atainotāji.

Kristofa Onodibio jaunākais romāns “Ticēt brīnumainajam”, kas ir iepriekšējā romāna turpinājums mani pārsteidza nesagatavotu. Atverot šo grāmatu es biju pilnīgi pārliecināta, ka mani sagaida lieliskas literatūra, rindas, kas saviļņo, sajūsmina un skar dvēseles smalkākās stīgas, taču tam, ka šis romāns būs tik spēcīgs un tik emocionāls īsti gatava nebiju. Romāns ir tik, tik, tik… Tik emocionāls un aizkustinošs, ka neviļus acīs sariešas asaras. Un to visu ir uzrakstījis vīrietis, ne mirkli nezaudējot vīrišķību. Izmantot antīko literatūru kā dvēseles stāvokļa, emociju atainotāju, un padarīt senos dievus klātesošus un tik dzīvus ir jāprot. Tikpat labi ir jāprot tos nomaskēt mūsdienu pasaulē tā, lai lasītājs tos sākotnēji neatpazītu un nepamanītu, un lai atklāsme nāktu gluži kā zibens spēriens no skaidrām debesīm, liekot pašam pasmieties par savu alošanos. Onodibo to prot un liek saprast, ka brīnumainais ir it visā mums apkārt, tikai vajag tam ticēt un tu saņemsi atbildi pēc kuras tik ļoti kāro. Apbrīnoju autora spēju atainot sava galvenā varoņa dvēseles stāvokli, šaubas, bailes, sāpēs, ilgas tik prasmīgi, ka tu kā lasītājs to visu sajūti kā savu.

Šī noteikti ir mana grāmata. Un kaut ko stāstīt par tās saturu man pat īsti negribas. Šo grāmatu katram jāatklāj pašam. Es gan ieteiktu vispirms izlasīt pirmo Kristofa Onodibio romānu, jo es otro grāmatu spēju iedomāties tikai pirmās grāmatas kontekstā. Tikai zinot kas mēs bijām, mēs varam būt tas, kas esam. Otrs Onodibio romāns nebūtu tik vienreizējs bez pirmā. Pēc manām domām šie romāni nav lasāmi kā atsevišķi darbi.

Mani ir ir aizrāvis Onodibio teksts un es tiešām nevaru sagaidīt mirkli, kad šo neticamo autoru redzēšu klātienē. Es ceru, ka šī tikšanās man ļaus kaut nedaudz saprast kā viņam izdodas uzrakstīt kaut ko tik brīnumainu.

Valentīna Nazarova

Nazarova_6-664x938Kad šīs grāmatas beigās izlasīju nelielo aprakstu, lai noskaidrotu par ko tad īsti ir stāsts, nolēmu, ka šī grāmata mani varētu interesēt tieši tajā skartās māsu tematikas dēļ. Domāju, ka stāsts būs par māsu mīlestību un saikni starp asinsradiniecēm, taču saņēmu ko vairāk. Valentīnas Nazarovas romāns “Slepenā dziesma” ir ļoti aizraujošs kriminālromāns – trilleris, kura fonā roka notīs tiek izspēlēta galvenās varones emocijas un pārdzīvojumi.

Šī grāmata, manuprāt, ir nevis tikai stāsts par saikni starp māsām, bet gan stāsts par neizsakāmu mīlestību pret mūziku. Tā ir mūzika caur ko romāna galvenā varone Nika sajūt saikni ar pazudušo māsu, kuru tā līdz galam iepazīt viņai nav izdevies vecuma atšķirības un māsas prombūtnes dēļ. Tieši mūzikas dēļ aizsākas abu māsu komunikācija un iespējams viņas vēl būtu kļuvušas par lieliskām draudzenēm, ja vien Žeņa mistiski nepazustu. Viņa izgaist, pazūd un neviens pat īsti viņu nemeklē. Tā vismaz liekas Nikai, kurai gada laikā nākas piedzīvot vēl otru zaudējumu, jo mirst viņas māte. Tas pilnīgi un galīgi izposta Nikas ģimeni. Mūzika un vēstules pazudušajai māsai ir tas, kas ļauj Nikai izdzīvot, un kādā brīdī viņa ir gatava doties meklēt savu māsu un noskaidrot, kas īsti noticis 2007. gada vasarā. Šie meklējumi ir labas mūzikas un bīstamu situāciju caurvīti. Nikai nākas iepazīt savu nezināmo māsu un arī pašai sevi. Tas nebūt nav viegli, taču Nika nepadodas un arī lasītājs nepadodas, jo katrā nākamajā romāna lappusē ieskanas jauni akordi un grāmata kļūst par ko līdzīgu nebeidzamai dziesmai, kuru grūti pārstāt klausīties.

Grāmata lasītājus ieved mūzikas pasaulē un ļauj paskatīties no zinātāja skatu punkta uz pasaulē pazīstamām mūzikas grupām un viņu dziesmām. Ik rindiņa vēsta, ka grāmatas autore ir šīs jomas pārzinātāja un viņas varoņu teiktais tiešām ļāva uz šīm dziesmām palūkoties no mūzikas fana skatu punkta, jo tā nu ir sanācis, ka es sevi nekādi nevaru sevi nosaukt par kāda mūzikas veida vai grupas cienītāju. Vēl aizraujošāka grāmatas lasīšana izvēršas tad, ja lasot konkrēto grāmatas nodaļu pirms tās lasīšanas noklausās galvenās varones izvēlēto dziesmu.

Grāmata patiks kriminālromānu, aizraujošu trilleru un rokmūzikas cienītājiem.

Senioru mafija jeb zviedru pensionāri darbībā

Kafija_laupisana_8Cilvēkus vienmēr ir baidījis vecums. Pensijas mazas, baidies bērniem dzīvot uz kakla un tad vēl visādas veselības problēmas. Par sirmiem matiem, šķidriem zobiem un krunkainu ģīmi vispār nerunāsim. Taču tā kā no vecuma neizbēgsi, katrs to sagaida kā nu māk. Kāds taisa kosmētisko operāciju pēc operācijas, kāds nolien kaktā, bet kāds pilnīgi pretēji, vecumā sāk dzīvot uz pilnu klapi pārsteidzot un iedvesmojot ne tikai savus tuviniekus, bet arī citus savus vienaudžus. Tieši par šādiem pensionāriem lasāms zviedru rakstniece Katarinas Ingelmanes-Sundberjas grāmatās “Lāceņu liķieris, kafija un laupīšana” un “Aizdevums – sudrabs, laupījums – zelts”.Aizdevums_sudrabs_laupijums_zelts-664x934

Abas grāmatas stāsta par piecu zviedru Robinu Hudu – pensionāru piedzīvojumiem. Viss aizsākas brīdī, kad dzīves apstākļi pansionātā “Briljantu nams” pēc vadības maiņas strauji pasliktinās un ir skaidrs, ka ar katru dienu paliks tikai sliktāk. Noskatījušie filmu par cietumnieku dzīvi Zviedrijas cietumos, pensionāri nolemj, ka viņiem jānokļūst cietumā, jo pat cietumnieku dzīve izskatās labāka esam par to, ko viņi vada veco laužu pansionātā. Taču, lai plāns tiktu kā pienākas realizēts, labi jāsagatavojas. Jautrais kvintets slepeni uzlauž pansionāta personāla trenažieru zāli un pavisam drīz no nespēcīgie vecīšiem, kļūst par diezgan spēcīgu bandu, kam veiksmīgi izdodas aplaupīt gan vienu no greznākajām viesnīcām, gan Nacionālo Mākslas muzeju. Laupīšana ir tik grandioza, ka nevienam nav īsti skaidrs, kā tā notikusi un kurš ir vainīgs, jo veco senioru atzīšanos neviens negrib ņemt pa pilnu, jo viņi nezina ne kur atrodas nozagtās gleznas, ne par tām pašu pieprasītie miljoni. Taču pie pensionāriem atrastās nedaudzās naudaszīmes liecina par viņu vainu. Pensionāru līga – tā sevi dēvē jautrais kvintets- kā plānot nonāk cietumā, kur kā izrādās dzīve nemaz nav tik salda. Vecuma dēl “jaunieši” no cietuma drīz tiek atbrīvoti, taču tur apgūtās iemaņas un prasmes ļauj realizēt jaunas laupīšanas, kurās gūto naudu Pensionāru līga ieskaita dažādos fondos, kas rūpējās par tām valsts jomām, kurām valdība piešķir maz līdzekļu: pansionāti, skolas, policijas pensijas fonds, mākslas muzeji utt. Plāns ir grandiozs un ieceres lielas, tomēr pateicoties dažādiem pārpratumiem un nekrietniem cilvēkiem Pensionāru līgas pārskaitījumi nesasniedz mērķi, bet viņu rokās nonākušie dārgumi nejauši tiek pazaudēti. Taču atraktīvie seniori nepadodas un tie, kas stājas viņiem ceļā, lai piesargās!!! Viņiem nopietni pretinieki nav ne vietējā policija, ne dienvidslāvu mafija, ne mežonīgas motociklistu bandas.

Asprātīgas, humorīgas grāmatas, kuras lasot tā vien prasās iemalkot glāzīti lāceņu liķiera. Katarina Ingelmane-Sundberja muld uz nebēdu. Lasītājs gribot negribot uz šo muldēšanu pavelkas un ar katru nākamo lapusi nevar sagaidīt kādu jancību spriganie seniori atkal izstrādās. Grāmata, kuru lasot labi var trenēt ķināšanas un spurgšanas māku.