Carpe diem!

jūnijs 2020
P O T C P S Sv
« Mai    
1234567
891011121314
15161718192021
22232425262728
2930  

Historia

Vladis Spāre

300x0_gajiensarklibozirgu978-9934-0-8532-1Vladi Spāri kā autoru iepazinu caur viņa romānu “Tu nevari dabūt visu, ko gribi”. Ziniet, ja man jautā par ko bija romāns, man būtu grūti izskaidrot, bet pavisam droši varu teikt – šis darbs tiešām ir lielisks! Viens no tiem romāniem, ko lasi un domā: kas ellē ratā tas ir? Taču iesācis lasīt tu nespēj atrauties. Sižeta pavērsieni seko cits citam un tu saproti, ka lasīt šo grāmatu ir tīrā bauda. Autors ir īsts teksta virtuozs, kurš romāna varoņus un pat absurdas situācijas padarīja reāli sajūtamas, liekot smieties pilnā kaklā. Vēl arvien ik pa laikam atceros to maitu Elmoru Betijas ledusskapī un smejos kā traka. Vladis Spāre savā romānā iesmej par nāvi un to turpina darīt arī savā tikko iznākušajā stāstu krājumā “Gājiens ar klibo zirdziņu”.

Šajā stāstu krājumā apkopoti 18 dažādi stāsti. Taču visus vienojošā tēma ir nāve. Klaiņošana pa Lielajiem kapiem ir pārcelta uz konkrētu personāžu un viņa pieredzi. Šie stāsti liek pieņemt nāvi kā neiztrūkstošu cilvēka mūža sastāvdaļu. Tie liek gaidāmās vai jau notikušās nāves faktu pieņemt, izprast un arī paironizēt par to. Autoram ir izdevies uzrakstīt vieglus stāstus. Gluži kā vieglās smiltis, ko palicēji novēl aizgājējam. Neviens stāsts, lai arī runa ir par nāvi nerada nomācošu vai nospiedošu sajūtu. Tie nav kā smagas, lietus pielijušas velēnas, kas kapraču mestas ar būkšķi atsitas pret mūža māju, atstājot smagumu palicēju dvēselēs. Šie stāsti līdzi nes smeldzi, atmiņas, varbūt nepiepildītas ilgas, zaudējuma sāpes, bet tie neliek smagi ciest ne varoņiem, ne lasītājam. “Gājiens ar klibo zirdziņu” iztiek bez klasiskā bēru marša, tajā ieskanas blūzs, roks, kaut kas džezīgs, bet, ja labi ieklausās var sadzirdēt arī ko no popsas un kaislīga tango, jo, kurš ir teicis, ka nāve nevar būt draiska vai kaisles pārpilna.

Jānis Straubergs “Rīgas vēsture. XII-XX gadsimts”

oljATRhmihRa_400x600_2mRPEZPfRīga tiek uzskatīta par vienu no skaistākajām Eiropas pilsētām. Ir tik daudzi, kas šeit ieradušies un iemīlējušies šajā tik daudzveidīgajā pilsētā, kur satikušās dažādas kultūras, laikmeti un tradīcijas. Rīga tiek dēvēta par iedvesmas pilsētu un greznāko pērli Baltijas valstu kronī. Es pilnībā tam piekrītu, jo personīgi mani šī pilsēta ik dienas pārsteidz no jauna. Jau deviņus gadus savu mīlestību pret šo pilsētu es paužu savā darbā.

Es emu Rīgas gide un mana darba ikdiena paiet iepazīstinot tūristus un arī vietējos iedzīvotājus ar mūsu skaisto pilsētu. Man ir liels prieks par cilvēku interesi un aizrautību, ar kādu viņi klausās stāstos par Rīgu. Cilvēkiem patīk skaistie nami, romantiskās ieliņas, augstie baznīcas torņi, viņus, protams, interesē arī vēsture, taču visvairāk manus klausītājus interesē tieši neparasti stāsti, leģendas un interesanti notikumi, kas saistīti ar pilsētas dzīvi un pilsētnieku ikdienu. Atzīšos, mums gidiem ir tradicionālie stāsti, ko stāstam, taču visu laiku stāstīt vienu un to pašu nav interesanti. Tādēļ tiek šķirstīti dažādi avoti un meklēti vēl nezināmi stāsti vai interesanti fakti, kas esošos stāstus varētu padarīt aizraujošākus, niansētākus un dzīvākus. Manuprāt, vislabāk stāstus par pilsētu atdzīvina tieši vēstījums par to, kādi tad ir bijuši un ir šīs pilsētas iedzīvotāji, viņu darbi un arī nedarbi.

Pavisam nesen izdevniecība “Latvijas Mediji” atkārtoti izdeva matemātiķa, izglītības darbinieka, vēstures pētnieka un bijušā pilsētas bibliotekāra Jāņa Strauberga apjomīgo sacerējumu “Rīgas vēsture. XII-XX gadsimts”, kas pirmo reizi izdota 1937. gadā. Jāsaka, ka šī darba apjoms tiešām atbilst saturam un Straubergs ir izdarījis grandiozu darbu apkopojot visus viņam tajā laikā pieejamos avotus ne tikai šeit Latvijā, bet arī ārvalstīs. Kaut kur lasīju, ka savā laikā Straubergam pārmests tas, ka iztrūkušas atsauces un komentāri par avotiem.  Atkārtotajā izdevumā komentāri gan ir atrodami un to, tāpat arī ievadvārdu autors ir vēsturnieks un arheologs, Dr. hist. Andris Šnē. Savukārt priekšvārda autors ir Dr. habil. art. Ojārs Spārītis.

Man ļoti patika tas, ka grāmata ir uzrakstīta viegli lasāmā valodā. Ja neizjustu nepārtrauktu vajadzību izrakstīt kādus man interesējošus faktus, izlasītu to noteikti daudz ātrāk. Taču visvērtīgākā lieta Strauberga sacerējumā ir pilsētnieku sadzīve un ikdienā, kas atainota visos tās smalkumos, īpaši parādot attiecības starp vācu pilsoņiem un “nevāciem” jeb latviešu un lībiešu izcelsmes pilsētas iedzīvotājiem, kam pilsētas sadzīvē un ikdienā bija būtiska loma. Šajā grāmatā atrodami likumi un noteikumi, kas regulējuši pilsētnieku, katras amatu brālības, vāciešu un nevāciešu dzīvi. Tā atklāj, kas bijis atļauts Rīgas pilsoņiem un kas nē. Taču tā ļauj arī ieraudzīt to, ka rīdzinieki šos likumus dažādā veidā mēģinājuši apiet, vai arī vērst par labu savām interesēm. Dažādi sūdzību pieteikumi, rātes lēmumi un tiesas spriedumi lieliski ataino, kā savā starpā sadzīvojuši dažādu slāņu pilsētnieki. Man, kā gidam, kurš vēlas savu stāstījumu padarīt interesantāku un dzīvāku – īsta dārgumu krātuve!

Straubergs savā sacerējumā īpaši izceļ tieši latviešu amatu brālības, kas ņemot vērā laiku, kad šis grāmata sacerēta pilnībā ir saprotama. Tomēr tas nenozīmē, ka viņš ko būtu izskaistinājis vai izdomājis.  Straubergs ir rūpīgi apkopojis dažādus avotus, kas cauri laikmetiem parāda šo amatu brālību cīņu par savām tiesībā, nostādot savas tiesības pret vācu pilsoņu tiesībām un pieprasot līdztiesību. Viņš lieliski parāda, kā laika gaitā mainījusies latviešu un vācu pilsoņu dzīve Rīgā. Man ļoti patīk tas, ka Strauberga “Rīgas vēsturē” latvieši neparādās kā nabaga apspiesti grūtdienīši, bet gan kā vērā ņemams spēks, kas pamatojoties uz to, ka ir bijuši Rīgas pirmiedzīvotāji, pieprasa respektēt viņu tiesības un līdztiesību, kā arī cīnās par to.

Vēl viena no šī darba vērtībām ir lieliskie attēli un kartes, kas ne tikai kalpo kā vizuālais informācijas avots un atdzīvina autora sacerējumu, bet arī man kā gidam lieti noder pētot dažādu informāciju, gatavojot ekskursijas vizuālo materiālu vai, piemēram, tos ļoti labi var izmantot gatavojot interaktīvas ekskursijas jauniešiem un skolēniem.

Es teiktu, ka šis darbs mums gidiem ir kā vērtīga dārgumu lāde, kur iespējams pasmelties iedvesmu, idejas un bagātīgu informāciju, kura ļautu padarīt mūsu ekskursijas īpašas, atšķirīgas un aizraujošas.

Deivids Nikolss

300x0_mes_webvakssNav tā, ka es savā blogā aprakstu pilnīgi visas grāmatas, ko esmu izlasījusi. Ne tāpēc, ka neaprakstītās būtu sliktākas vai mazvērtīgākas. Drīzāk pie vainas ikdienas skrējiens, steiga, rakstīšanas atlikšana, kēksu cepšana un vēl daudz citu lietu. Taču ik pa laikam uzrodas grāmatas, kas iesēžas galvā un neatlaiž.  Par tām jādomā atkal un atkal. Tās laikam ir grāmatas, kas uzrunā īstajā brīdī. Viena no tādām grāmatām ir Zvaigzne ABC 2016. gadā izdotā Deivida Nikolsa romāns “Mēs”.

Ja pavisam godīgi, sākotnēji romāns mani nedaudz garlaikoja. Domāju stīva zinātnieciņa žēlošanās par neizdevušos ģimenes dzīvi. Taču tad noķēru smeķi un sapratu, cik lielisks ir šis romāns. Patiesībā arī šīs romāns ir visai nepierastā veidā izstāstīts pieaugšanas stāsts. Tā nav “Jelgava 94″ un pat ne “Puika, kurš redzēja tumsā”, lai gan šeit var atrast līdzības. Šis ir pieaugšanas stāsts no vecāka skatu punkta. Stāsts, par to, kā gribēdams tikai to pašu labāko, tu attālinies no sava bērna. Jo izrādās, ka tu nemāki ar viņu runāt viņa valodā. Tajā, ko tu labi domādams un darīdams saki, tav bērns saskata noraidījumu, pārmetumu un vilšanos, kaut arī tu nekad neko tādu neesi ne domājis, ne izjutis.

Romāna galvenais varonis Duglass nonācis sev neērtā situācijā. Viņš ne tikai saprot, ka ir zaudējis kontaktu ar savu dēlu, bet arī viņa laulība ir uz izjukšanas robežas. Viss, ko viņš godprātīgi ir darījis un bijis pārliecināts, ka dara to pēc labākās sirdsapziņas, izrādās ir kaķim zem astes. Duglasa vienīgā cerība ir jau sen ieplānotais Lielais ģimenes ceļojums, kam vajadzētu palīdzēt sakārtot attiecības ne tikai ar dēlu, bet iespējams arī glābt viņa laulību. Taču viss izvēršas ne tā kā viņš ir cerējis.

Man šis romāns lika raudāt. Man ir ļoti sarežģītas attiecības ar mammu. Ilgāk par trim dienām mēs viena otrai blakus pastāvēt nespējam. Mani nepārtraukti vajā sajūta, ka neesmu gana novērtēta, ka neko nespēju izdarīt tā kā nākas. Sajūta, ka esmu slikta meita. Un es es neko nevaru izdarīt. Šī sajūta neatkāpjas, pat ne tas labākajos laikos. Derētu tā kā pieaugt, vai ne? Bet es esmu gluži ka astoņpadsmitgadīgais Albijs no Deivida Nikolsa romāna “Mēs”, un, sasodīts, nespēju tikt ar to galā! Un tad vēl ir Duglass, kurš Albijā rada gluži tādas pat sajūtas, ka manī mana mamma. Bet… Johaidī! Viņu es saprotu! Saprotu, kāpēc viņš saka un dara to, ko saka un dara. Viņš taču to nedara aiz ļauna prāta. Un es jau arī savam bērnam vēlu tikai to labāko. Bet viņš dusmojas. Un ir tik grūti saprast, kurā brīdī es varētu viņu aizvainot, apkaunot vai pārāk daudz kontrolēt. Pēkšņi, es saprotu arī savu mammu. Viņa ir kā Nikolsa Duglass, kurš vēl to labāko, bet neprot runāt manā valodā un es neprotu runāt viņas. Un laikam jau to ir jāsaprot un jāpieņem. Jo izrādās dzīvot un sadzīvot kļūst vieglāk.

Taču vecāku tēma nav vienīgā, kas skarta romānā “Mēs”. Tas ir arī stāsts par attiecībām starp laulātajiem. Stāsts par to, kā tās mainās un kā mēs no tām izaugam. Un pat vislielākā mīlestība nespēj tās saturēt kopā. Un tad neatliek nekas cits, kā novērtēt tos, kas ir bijis, pateikt paldies un atlaist… Atlaist, lai varētu iet tālāk un kļūt laimīgi.

Deivida Nikolsa romāns “Mēs” ir stāsts par spēju pieņemt, saprast, mīlēt un atlaist…

Rasa Bugavičute-Pēce

puikaVai jums ir gadījies, ka pēc grāmatas izlasīšanas gribas klusēt, jo ko teikt ir lieki? Autors jau visu ir pateicis. Visi komentāri ir lieki un neko labāku arī vairs nepateiksi. Šķiet necienīgi ko piebilst, prātot vai izteikt kādus apgalvojumus. Tieši tā man bija ar Rasas Bugatevičutes-Pēces romāna “Puika, kurš redzēja tumsā” izlasīšanas. Es esmu no tiem cilvēkiem, kam pēc vārda kabatā nav jāmeklē. Taču pēc šī īpašā pieaugšanas stāsta vienīgais ko spēju – klusēt. Klusēt, jo šis darbs atklāj to, par ko mēs ikdienā pat neaizdomājamies – kā ir dzīvot tumsā. Un kā ir būt vienīgajam redzīgajam starp neredzīgajiem. Kā ir būt neredzīgu vecāku bērnam, vienīgajam gaismas avotam viņu tumsā.

“Puika, kurš redzēja tumsā” ir īpašs pieaugšanas stāsts. To nevar salīdzināt ar nevienu citu. Citos šāda veida stāstos bērns, pusaudzis pieaug, izejot cauri tā sauktajam trakajam pusaudžu periodam. Jēkabam, kuram kā jau neredzīgu vecāku bērnam pieaugt nācies jau piedzimstot, drīzāk ir jāpieliek pūles, lai viņš par spīti tai atbildībai, kas gulstas uz viņa pleciem, varētu atļauties būt bērns un pusaudzis. Atļauties būt tāds pats kā citi, normāli pusaudži, mazliet bezrūpīgi, demonstratīvi, riebīgi un pat ļauni. Bez vainas sajūtas. Tāpēc, ka viņš vienkārši jūtas tā kā jūtas. Jēkabs ir tāds pats kā viņi un viņam gribas iekļauties, būt piederīgam. Taču vai Jēkabs to var atļauties?

Grāmatā galvenais vēstītājs ir Jēkabs un prizma caur kuru viņš lūkojas uz pasauli, savu ģimeni un ikdienu. Taču pavisam nedaudz, ik pa brītiņam ierunājas arī Jēkaba māte. Tas ir arī viņas stāsts par uzdrošināšanos neredzīgai laist pasaulē bērnu un viņu audzināt. Stāsts par ikkatras mātes bailēm – būt labai mātei un labu vēlot nenodarīt ļaunu. Tā apziņa, ka tavs bērns pieaug, kļūst neatkarīgāks, bailes izlaist grožus no rokām, ja nu noiet no ceļa! Apziņa, ka tev ir jāuzticas savam bērnam, jo tu neredzi un nespēj visam izsekot līdzi tā, kā to spēj redzīgie vecāki. Tik saprotami kļūst mēģinājumi manipulēt ar dēlu, vēlme viņu neatlaist, jo neredzīgas mātes jau ar neko neatšķiras no redzīgajām. Māte vienmēr ir un paliek māte. Viņa vēl savam bērnam to pašu labāko, pat ja varbūt neprot to izrādīt tā, kā tas nepieciešams viņas bērnam.

Ļoti īpašs, ļoti empātisks un prasmīgi uzrakstīts romāns, kurš vārdus padara bezjēdzīgus.

Anna Gavalda

300x0_atzisanas_978-9934-0-8157-6Mazs zēns sēž tēvam uz pleciem, sit plaukstas un smejas. Kafejnīcā pie galdiņa sēž Viņš un Viņa. Rūgteni smaržojot dziest kafija, bet viņi to nemana. Iegrimuši viens otrā. Skaļi smejoties parkam cauri iziet meiteņu bariņš. Viens otru balstīdams nedrošā gaitā aiziet divi seniori. Eleganta kundzīte un sirms kungs. Dzidra asara uz skumjas gaišmates vaiga…

Katru dienu mēs satiekam cilvēkus. Tie nāk mums pretī, paiet garām, uzsmaida. Nejauši sastapušies skatieni. Smaids. It kā nejauša satuvināšanās un… attālināšanās. Mēs veidojam priekšstatus, izdomājam savus stāstus par viņiem un viņu dzīvi. Taču mums nav ne mazākā priekšstata par to, kāda tā ir patiesībā. Mēs nezinām, kas viņus iepriecina un nezinām, kas viņiem liek skumt. Mēs varam tikai iztēloties.

Stāsti par cilvēkiem. Par viņu vājībām, zaudējumiem, sāpēm un cerībām. Tieši tādi ir arī franču rakstnieces Annas Gavaldas stāsti, kas apkopoti krājumā “Atzīšanās”. Stāstu krājumā apkopoti septiņi stāsti, kas ļauj ielūkoties septiņu dažādu cilvēku likteņos. Gavalda prasmīgi iepazīstina lasītājus ar savu stāstu varoņiem, ļaujot iepazīt viņu raksturu, vēlmes, ilgas un sāpes. Sāpes ir tās, kas cilvēku padara vāju. Tās liek saplaisāt rūpīgi veidotajam ārējajam tēlam, ko ik dienas redz apkārtējie, gan tie ko satiekam ik dienas, gan tie, ar kuriem tikai garāmejot pārmīti pavirši skatieni. Sāpes atkailina, satriec, biedē un ļauj izprast, raisot visdziļākās empātijas pret ikvienu no grāmatas varoņiem, neatkarīgi no tā, kas šīs sāpes radījis. Sāpes rada vientulība, nepiepildītas ilgas, tuvinieku zaudējums, aizvainojums… sāpes ir kā daudzsejaina dieviete, kas apciemo ikvienu. Neviens no tām nav pasargāts. To savos stāstos izstāsta Anna Galvada. Tomēr tie nav tikai skumji un sāpju caurvīti stāsti. Šīs rakstnieces stāstos mīt gaišums un cerība. Cerība un ticība labākai nākotnei. Tas nomierina un raisa pozitīvas emocijas. Tas ļauj pieņemt sāpes, kuras ir neatņemama dzīves daļa. Visi šie stāsti ir apliecinājums tam, cik svarīgi ir turpināt dzīvot, pieņemt visas dzīves krāsas, piedot un atvainoties, tiekties pēc mīlestības, draudzības un emocionālas tuvības. Šie stāsti liek saņemties un nezaudēt cerību.

Alesandro Bariko

300x0_jaunaligava_978-9934-0-8405-8Literatūra ir ļoti dažāda. Tā var aizraut, izsaukt sajūsmu, garlaikot, raisīt sašutumu vai nelabumu. Tā var sevī apvienot šķietami neapvienojamo. Ir muļķīgi mēģināt to iebāzt kaut kādos standarta rāmjos un censties uzspiest tai noteiktu štempeli, jo tikpat dažāds kā literatūra ir ari tās lasītājs. Kas vienā raisīs sajūsmu, kādā cita neizpratni. Tādēļ pavisam lieka ir šausmināšanās un skaļa ņemšanās par to, kas un kāpēc lasa konkrēto darbu. De gustibus et coloribus non disputandum! – Par gaumi un krāsām nestrīdas!

Tad vēl ir autori, par kuru veikumu viedokļi ir diametrāli pretēji. Kāds ar sajūsmu gaida katru nākamo grāmatu, bet kāds sašutumā kaistošiem vaigiem to aizsviež pa gaisu jau pēc pāris lappusēm. Tieši šādus, pavisam atšķirīgus viedokļus biju dzirdējusi par itāļu rakstnieka Alesandro Bariko sarakstītajiem darbiem. Bija cilvēki, kas dievināja šo autoru, bet bija arī tādi, kas paziņoja, ka šī autora darbi ir absolūti nelasāmi. Tieši šī iemesla pēc es iepazinos ar Jauno Līgavu un iemīlējos.

Alesandro Bariko darbs “Jaunā Līgava” lika sajūsmā noelsties jau pēc pirmajām desmit izlasītajām lapām. Teksts burtiski apbūra. To lasīt bija tāda bauda, ka jau pēc šīm pirmajām lapaspusēm steidzu twiterī paziņot – Bariko teksts izraisa smadzeņu orgasmu. Teksts, īpašais stāstījums, lomu maiņa… To lasot pārņēma tād kā neizskaidrojama līksmība, es pat teiktu bauda… Bauda, ko spēj sniegt teksts. Ģeniāls teksts, kas rada sajūtu, ka uz kaut ko tik labu spējīgs tikai retais. Tajā brīdī es vēl nesapratu, kas varētu raisīt sašutumu.

Taču jo dziļāk grimu teksta sniegtajā baudā, jo skaidrāka bija apjausma, kur šim sašutumam aug kājas. Ģeniāli uzrakstīts stāsts, kas skar tēmas, kuras ne visiem šķitīs piedienīgas. Domāju, ka viena daļa šo Bariko darbu nodēvēs par nepiedienīgu un perversu. Jo tas ir teksts, kas ielien smadzenēs, palien zem ādas un salien dvēseles pašos tumšākajos kaktos. Tas apgāž vispārējus uzskatus par to, kas ir pareizs vai nepareizs. Bariko rakstītais vispārpieņemtajām normām un uzskatiem liek izskatīties smieklīgiem. Jau tādēļ vien, ka viņš parāda ģimeni, kura dzīvo pēc pašu radītiem, no pārējās sabiedrības atšķirīgiem noteikumiem un likumiem. Ir lietas, kuras jāievēro ļoti strikti un visa ģimenes sadzīves notiek pēc noteiktas sistēmas un shēmas. Taču ikvienam no šīs ģimenes ir noslēpumi, vājības un veids, kā šos noteikumus nemanot pārkāpt, jo citādi neviens no viņiem neizdzīvotu. Gluži neviļus tas liek domāt par gan pagājušajā, gan mūsdienu sabiedrībā valdošo liekulību. Mēs cenšamies būt ļoti normāli, iekļauties, pielāgoties, piederēt, nosodīt tos, kas ir citādi un bailēs nosvīstam, ja kāds sāk apšaubīt mūsu radīto tēlu. Bet ja esam pavisam godīgi… Cik daudz no šī tēla ir patiesība? Cik daudz no pašu uzliktajām normām un noteikumiem mēs slepeni neievērojam un pārkāpjam, pēc tam mokoties sirdsapziņas ēdās un vainas apziņā? Vai tas ir tā vērts? Vai tas nav kaut kādā mērā smieklīgi un absurdi? Es šeit nerunāju par juridisku likumu noteikto kārtību, vairāk gan par pašu cilvēku uzliktajiem uzvedības rāmjiem un stereotipiem. Bariko  taču pavisam acīmredzami parāda, ka šīs normas un uzvedības etiķeti var izveidot jebkurš un tā, kā viņam labpatīkas.

Otra tēma, kas daudziem liek kaist sašutumā ir cilvēku seksualitāte un libido. Lai jau arī tagad topā ir erotiskie bestselleri, šaubos, ka Bariko “Jaunā līgava” būs šīs literatūras cienītāju vidū atzīta. Burvīgs teksts lieliski aprakstīta cilvēka seksualitāte, libido un kaislības, pārkāpjot jeb kuras ierastās robežas… Taču tā noteikti nav standartizēta un erotiskajos romānos simtreiz pārkošļāta erotika. Tas nav romāns par tēmu: “Jā, mazā! Es zinu, ko tu gribi! Es zinu, kādā veidā lai tevi izmīlēju!” Te netiek aprakstīti locekļu izmēri un vagīnu ciešums! Šeit aprakstītais ir cieši saistīts ar cilvēka dvēseli, patību, viņa būtību. Bariko savus varoņus it kā izvērš uz āru un parāda ne tikai to miesas, bet arī dvēseles kailumu. Parāda tajos paslēpto daudzslāņainību. Nav labāka veida kā atklāt cilvēka patieso patību, kā palūkošanās uz viņu caur viņa seksualitātes prizmu. Un es ļoti labi saprotu, kāpēc daudziem varētu “Jaunā līgava nepatikt”. Pirmkārt jau pārāk daudz atklātības laikā, kad tiek uzskatīts, ka noslēpumainība ir ļoti lielā vērtē. Otrkārt, lai jau arī mūsdienu sabiedrība krūtis izriezuši deklarē, ka sekss un cilvēku seksualitāte mums problēmas nesagādā, nav jau dziļie viduslaiki, ļoti bieži vērojama tendence ir mēģinājums citu cilvēku seksualitāti ielikt noteiktos rāmjos un visu, kas tiem neatbilst nosaukt par nepareizu, nenormālu vai perversu.

Līga Rozentāle. Angese Aizpuriete “Apsveic Latviju!”

foto - la.lv

foto - la.lv

Novembris ir ļoti patriotisks mēnesis. Par to liecina gan pēdējie statistikas dati, gan īpašā gaisotne, kas valda laikā posmā no 11. – 18. novembrim. Šis laiks mums latviešiem ir ļoti īpašs. Tādēļ ļoti labi var saprast to, kas pirms šķendējas par pārāk steidzīgajiem Ziemassvētku sludinātājiem, kuru mērķis ir pārdot pēc iespējas vairāk. Šķendēties liek bailes. Bailes, ka starp mirdzošajiem bumbuļiem un jautrajiem džinglbeliem apmaldīsies Lāčplēša dienas liesmiņas, streļķu dziesmas un šī mums tik īpašā laikā nozīmīgums. Kā to saglabāt, kā nodot šo brīvības vēsti tālāk nākamajām paaudzēm? Kā jauniešiem un bērniem likt saprast, ka sava valsts nav pašsaprotama lieta, un ka tikai no mums pašiem ir atkarīgs, kāda šī valsts būs? Un kā patriotisma sajūtu ieaudzināt bērnos, kā viņiem izskaidrot, ko mums nozīmē Latvija un kā tā veidojusies?

Vecākiem, kas jau no mazotnes vēlas savos bērnos ieaudzināt mīlestību un atbildību pret savu dzimteni, ļoti labs palīgs varētu būt jaunākais Līgas Rozentāles un  mākslinieces Agneses Aizpurietes veikums  grāmatiņa un darba burtnīca bērniem “Apsveic Latviju!”.

Šī jaukā un krāsainā grāmatiņa bērniem labi saprotamā veidā izskaidro, kas ir Latvija, Lāčplēša diena un 18. novembris, kāpēc šis laiks mums ir tik nozīmīgs. Šīs mīlīgās grāmatiņas galvenie varoņi ir bērni, kas ‘tikai bērniem raksturīgā manierēm cenšas noskaidrot lietas un atklāt pasauli. Ar šiem varoņiem ir viegli identificēties un tas varētu būt arī viens no galvenajiem trumpjiem, kāpēc šī grāmatiņa varētu būt bērniem saistoša. Ļoti patika tas, ka varoņi nav samāksloti, uzvedība, domu gājiens un valoda atbilstoša katra tēla vecumam un pieredzei. Tas šo grāmatu tās mērķauditorijai padara labi uztveramu un saprotamu. Manuprāt,  ļoti laba priekšā lasāmā grāmata ģimenes lokā. Tā varētu būt arī laba lasāmviela mazāko klašu skolēniem

Skatoties uz grāmatu tīri no pedagoģiskā viedokļa, jāsaka, ka papildus punktus šī grāmata nopelna ar komplektā esošos uzdevumu un radošo darbiņu krājumiņu, kas veido tā saukto atgriezenisko saiti, rosina bērnos vēlmi izzināt, sadzirdēt un sekot līdzi lasītajam. Grāmatiņā ir vairāki radošie uzdevumi, kā arī uzdevumi, kas liek padomāt un saprast, cik tad labi es pazīstu Latvijas dabu. Bērnus noteikti iepriecinās tas, ja vecāki šos uzdevumus un radošos darbiņus veiks kopā ar viņiem. Gan grāmata, gan uzdevumu krājums lieti noderēs arī pirmsskolas un sākumskolas pedagogiem Vismaz es viņu vietā šo grāmatu novembrī turētu pa rokai.

Grāmatas trešais un krāšņākais trumpis ir mākslinieces Agneses Aizpurietes ilustrācijas. Agnesei Aizpurietei ir piemīt tāds pavisam īpašs rokraksts. Par viņas ilustrācijām mans dēls saka: Tās ir tik mīlīgas! Taču Agnesei Aizpurietei pie viņa ir blats. Brīdī kad neticēja, ka var vinnēt kādā konkursā viņš Ķīpsalas grāmatu izstādē, atbildēja pareizi uz mākslinieces jautājumu un tika pie grāmatas par Trako lapsu, kas bija… Tiiiiiiiik mīīiīiīlīga! Arī grāmatas “Apsveic Latviju” ilustrācijas ir TIK MĪĪĪĪLĪĪĪGAS!

Lelde Kovaļova

bezvests-pazudusasEs vienmēr ar interesi lasu jauno latviešu autoru darbus. Jo viņi ir izdarījuši to, ko es tā arī neesmu sadūšojusies izdarīt – tikt pie savas grāmatas. Tādēļ, lai arī kāds būtu mans subjektīvais viedoklis par katru konkrēto darbu, es apbrīnoju ikvienu, kam ir pieticis dūšas, pašdisciplīnas, apņēmības un ticības sev, lai realizētu savu sapni. Tādēļ visdziļākais cieņas apliecinājums ikvienam jaunajam autoram.

Viena no tiem, kas ir ticējusi sev un uzdrošinājusies darīt to, par ko jau sen ir sapņojusi, ir romāna “Bezvēsts pazudušās” autore Lelde Kovaļova. Jāatzīst, ka šo debijas romānu var uzskatīt par diezgan spēcīgu pieteikumu latviešu detektīvžanrā. Aizraujoši, intriģējoši, mazliet mistiski un ar tādu kā nelabumu uzdzenošu sajūtu. Kaut kas, kas piemīt arī Leldes Kovaļovas iedvesmas avotam jeb tādam kā guru – vācu rakstniecei Šarlotei Linkai.  Jā, romānā “Bezvēsts pazudušās” šī nelabuma sajūta uzvirmo ne vienu reizi vien un pavisam negaidītos brīžos. Šeit nav runa par parastu nelabumu. Tas vairāk ir kāds prāta mežģis, ko rada teksts. Kā teiktu kāda mana paziņa: Šitas, nones jumtu!  Detektīvs, kas mazliet nones jumtu, iebelž pa smadzenēm un liek uzdot sev  jautājumus – pat ļoti neslikti debijas romānam.

Jāsaka gan, ka romānā ir manāmas šādas tādas nepilnības. Piemēram, dažu romāna varoņu tēls nav līdz galam nostrādāts. Nezinu, kāpēc autore tik krāšņam tēlam kā Liza liek romāna beigās izbalēt.  Konflikts ar klasesbiedrenēm un tā atrisinājums nelika noticēt, pārāk viegls happy end. Bet var jau būt, ka sešpadsmit gadi pedagoģijā un seši no tiem skolā, kur mācās bērni ar uzvedības traucējumiem, paaugstinātu agresivitāti un emocionalitāti,ir atstājuši zināmas sekas, ko sauc par profesionālo kretīnismu un es tikai piesienos. Tāpat īsti ticam nav arī Vladimira un Anastasijas attiecību sarežģījumu atrisinājumam. Tur varēja labāk, daudz labāk. Un viss liecina, ka autorei ir iekšā gan spēšana, gan varēšana. Tādēļ mazliet žēl, ka redaktore viņu mazliet vairāk nepadricelēja. Taču jāatzīst, ka romāna galveno sižeta līniju un intrigu Lelde Kovaļova godam notur tajā pašā līmenī līdz pat romāna beigām.

Noteikti novēlu autorei turpināt iesākto, pilnveidoties, augt un nezaudēt krampi! Lelde, raksti par tiem desmitiem un simtiem, kas tā arī sev nenotic un nesadūšojas!  :)

Dace Judina

cietaks-par-dimantuTumšsarkanie, līdz pleciem garie, viegli cirtainie mati atrisuši vējā, viņa uzjautrinās – par ko vai kuru, to neviens nezina, – bet zaļpelēko acu dzīlēs dzirkstī sīksīkas zeltainas dzirkstelītes. Tā bija viņa paša uzņemta bilde…

Šķiet, kāds ir iemīlējies Annā Elizabetē. Tā pa īstam! No visas sirds! Par to vēsta ik vārds, ik rindiņa, ik sīkums, ko bildētājs piefiksējis. Tas, kurš starp daudzajām maskām un veidoliem spējis pamanīt viņas patieso būtību. Cilvēks, kurš, iespējams, spēj akceptēt Annu Elizabeti tādu, kāda viņa ir, nemēģinot iebāzt kādā tikai pašam izdevīga un pieņemamā rāmīti.

Vai šis kāds ir Miks Kaķītis. Tā vismaz vajadzētu būt. Kā ne kā kopš abu kāzām un medusmēneša, kas vainagojās ar Lielā Pelēkā medībām, nemaz tik daudz laika nav pagājis. Domājat šis mīlas spārnotais jūsmotājs ir Annas Elizabetes cienītais vīra kungs? Varbūt… varbūt…

“Tu tiešām nevari vienkārši baudīt dzīvi Pūču salā? Dzīvot mājās, lasīt grāmatas, skatīties labas filmas, pa reizei uztaisīt kādu teātra izrādīti, nevis dauzīties apkārt pa pasauli, meklējot nelaimes pār savu galvu? Nu, kāpēc tu nevari veltīt laiku jūsu dzimtas hronikai – palīdzēt baronesei, citādi viņa viena rokas cauri mūžseno papīru kalniem?…”

Taču kādam citam liekas, ka Annas Elizabetes vieta ir mājās pie pavarda, bet no noziegumu izmeklēšanas jāatturas. Tā teikt jāpieturas pie principa Kinder, Kueche, Kirche. Trīs lietas, kuras piedienas kārtīgai sievai. Vai šis runātājs maz nojauta, ka kādam šī principa piekritējam nāksies meklēt Annas Elizabetes palīdzību? Vai šo vārdu autore varētu būt Mātes kundze, kurai Annas Elizabetes ņemšanās ar slepkavniekiem allaž bijusi kā dadzis acīs. Varbūt… varbūt…

Uz teātra skatuves, prožektoru gaismās, visu acu priekšā tiek nogalināta starptautiska kosmētikas koncerna spīdeklis – labākā izplatītāja, balvas Dimanta zvaigzne ieguvēja. Kāds slavas  un pētniecības nolūkā steidz manipulēt ar saviem darbiniekiem, diemžēl ir tādi, kas tām aklā paklausībā ļaujas, zaudējot visu, kas bijis kā vērts. Pa Pūču salu salu ložņā Muša, kas savām melnajām peciņām steidz apgānīt to, kas citiem svēts. Nabadziņš, nezināja, ko sataisījies aptaisīt! Ticiet man, ātri tika apgaismots, pēc visas likuma bardzības! :)

Ko Anna Elizabete? Izklaidējas. Mainās, maskējas un kož līdz kaulam! Neviens nav  pasargāts, jo izrādās, ka bieži vien cilvēkiem labsirdība, laipnība un rūpes ir kas pilnīgi pašsaprotams, kas tāds, kas viņuprāt viņiem vienkārši pienākas pretī nedodot pilnīgi neko. Diemžēl, šie cilvēki bieži vien izrādās tie paši tuvākie, tie kuru attieksme var ievainot visskaudrāk. Tādēļ Anna Elizabete ir sākusi bruņoties, jo vīs pācem para bellum – gribi mieru, gatavojies karam. Jāsecina, ka Anna Elizabete, lai arī ne bez vilšanās un sirdssāpēm, noteikti nav zaudētāja. Neļaujot sevi sabradāt, cieņu un tos, kuri ir tavējie, zaudēt nav iespējams. Tādēļ… galvu augšā un… ar zobu pret zobu! Protams, jāatceras par vēl kādu senu romiešu teicienu – aurea mediocritum jeb par zelta vidusceļu, lai nesanāk pāršaut pār strīpu.

Dace Judina kā ierasts ir radījusi lielisku, aizraujošu lasāmgabalu, kas izklaidē, ievelk un no visa spēka “bliež pa olām”. Atvainojos, par paprasto izteicienu, bet es nespēju atrast piemērotāku apzīmēju rakstnieces unikālajai spējai izgaismot lietas, kas mūsdienu sabiedrībai godu nedara. Viņa izsmej absurdo, melīgo un liekulīgo. Viņa nolikusi malā samta cimdus, bet kā ar mietu bliež – tu zodz, tu skrien pakaļ tukšai slavai, tu melo, tu iekāro to, kas nav tavs! Ikvienam top skaidrs, ka paša iedomātais perfektais grims, patiesībā izrādās pamatīga mēslu kārta, kas ne tikai pārvērš seju neglītā vieplī, bet arī nelāgi ož.

Saruna rudens pievakarē jeb tasīte kanēļkafijas ar Annu Elizabeti.

daces-gramatasBrāzmains vējš bez žēlastības triec dzeltenas lapas, kas kā zelta dālderi pirms mirkļa mirdzēja rudens saules staros. Padebeši savelkas melnā mākulī. Būs lietus! Tāds rupjš, lielām aukstām lāsēm, kas ieritējušas aiz apkakles saldēs bez žēlastības. Taču šķiet, ka nācēju tas nemaz netraucē. Vējš rausta raganīgās matu cirtas, bet skatienā atmirdz visa iespējamās emociju gamma: uzticēšanās un vilšanās, sāpes un spīts, aizvainojums un ticība labajam, pieredze un jaunatklājēja prieks, viedums un maksimālisms. Šis skatiens sevī slēpj tik daudz… Pat pašiem tuvākajiem tas neatklāj pilnīgi visu. Mums bija jāsatiekas jau sen…

Steidzu liet kafijkannā avota ūdeni un līdzīgi kā seno laiku aptieķnieks krāmēties pa garšvielu plauktiņu. Šoreiz bez kanēļkafijas neiztikt. Annai Elizabetei tā garšo vislabāk.

Viņa ieslīd pa durvīm un smaida to īpašo smaidu, kas visiem, kuri viņu pazīst liek saausīties.

- Sveika!  Kafiju? – pastiepju viņai pretī kanēļu smaržas apvītu krūzīti un aicinu piesēst. Viņa apmierināti ieslīgst manā vecajā klubkrēslā, bet skatiens kā izvērtēdams klīst pa manu seju. Šķiet viņas skatienam nekas nepaliek nepamanīts. Ne nedēļām krāts nogurums, ne pāragri uzradušās vārnu kājiņas ap acīm, ne neapmierinātības ievilktais krunku grāvis starp uzacīm, ne acīs vīdošā vainas apziņa un atvainošanās, ka agrāk nesanāca… tā mierīgi piesēst… un aprunāties.

Te nu viņa bija. Anna Elizabete jeb Līzbete, Pūču mājas saimniece un dvēsele. Reizē tik pazīstama un sveša. Desmit aizraujošu grāmatu garumā iepazīta un apbrīnota. Šķiet, ka pazīstu viņu labāk kā sevi pašu, bet tik un tā pārņem tāds kā satraukums un apmulsums.

- Garda kafija. – viņa bilst un es neviļus piesarkstu.

- Tava recepte! – atbildu un atviegloti nopūšos. Pirmais pārbaudījums izturēts veiksmīgi. Jo, kā secinājuši Pūču mājas iemītnieki un patstāvīgie viesi, laba kanēļkafija raisa domas un padara asāku prātu.

- Priecājos Tevi šeit redzēt. – bilstu. – Bet, ja godīgi, nezinu, ar ko lai sāk. Viss, ko gribēju jautāt, šķiet kaut kur pagaisis un pazudis.

- Sāc ar mazumiņu! – viņa smaida, bet šķiet, ka gaisā novēdī kas līdzīgs skumjām – Mazumiņā mīt spēks! Tikai daudzi to aizmirst. Vajag ātrāk, augstāk un vairāk! Ātru rezultātu, karjeras un naudas dēļ cilvēki ir gatavi nodot savus tuvākos, ziedot līdzcilvēku likteņus un pārdot savu dvēseli. Tiek ignorēta lietu dabiskā kārtība un aizmirstas cauri gadsimtiem izdzīvojušas vērtības. Cilvēks kā viendienītis skrien pretī postošai liesmai un pats nemana, kā apzināti iznīcina un saindē ne tikai sevi, bet arī savus pēcnācējus. Vēstures piemēri, lielo impēriju un varaskāro cilvēku likteņu mums neko nav mācījuši. Cilvēks it kā ir vienīgā būtne, kam dots saprāts, tomēr mēs šo saprātu izmantojam, lai sevi iznīcinātu, nevis lai izdzīvotu, kā to dara visas pārējās dzīvās būtnes uz zemes. Nav zemes virsū nežēlīgāka dzīvnieka par cilvēku!

- Ai! Kādēļ tik skarbi? Viss nav nemaz tik ļauni! Visi taču tādi nav. Ir taču tik daudz labu cilvēku! Es esmu labs cilvēks! Tu tāda esi! – mēģinu viņai iebilst.

- Tu esi par to pārliecināta? – viņa smaida, bet skatiens dur kā īlens. – Kā tad ir ar katra cilvēka personīgo krēslas zonu. Tā mīt ikvienā. Manī. Tevī. Bez tās mēs neviens neizdzīvotu. Tur mīt mūsu iekšējais zvērs, kas pats par sevi nav slikts, ja mēs to piejaucējam, mācām un mīlam, gluži kā kinologs Viktors savu Zorro. Noteikumiem ir jābūt skaidriem un sekām konsekventām, bet tikko mēs savu krēslas zonas iemītnieku atstājam bez uzraudzības vai barojam ar saindētu barību, tumsa izplatās un drīz vien mēs esam kļuvuši par tumsas sējējiem. Neviens no tā nav pasargāts. Ne tu, ne es… Es esmu tik daudzus  pazaudējusi krēslas zonā: Zane, Ģirts, Dins un Ilga… vēl un vēl. Cilvēkus, kas bija blakus, tik tuvu, ka tuvāk vairs nevar! Atvaino, bet absolūtai labsirdībai es sen jau vairs neticu! Cilvēks pirmkārt jau domā par sevi, savu labumu, savām emocijām un pašsajūtu. Tos labsirdīgos samin, izmanto un aizmirst. Atstāj, lai paši salasa savas sadragātās sirds lauskas. Smieklīgi, bet beigās vēl izrādās, ka tas labsirdīgais pats esot vainīgs, ka ticis sāpināts.  Bet tur, kur ir sāpes, tur ir arī vilšanās, aizvainojums – krēslas zonas iemītnieka lielākie kārumi.

- Tu saki saindēta barība. No vilšanās, aizvainojuma un sāpēm mēs neviens neesam pasargāti. Tās palīdz mums attīstīties, augt un kļūt par labākiem cilvēkiem. Tās taču ir lietas no kurām nevaram atteikties, bez kurām neiztikt.  Tas būtu pretdabiski. Tu taču pati zini, bez ļaunā nav labā, tā ir dabiska mēraukla, ko mums ikvienam nākas iepazīt, apgūt un akceptēt.

- Pasaulē ir gan ļaunais, gan labais. Ne viss nāk viegli un bez sāpēm. Zaudējumi, vilšanās, aizvainojums ir jāakceptē, jāpieņem un no tā jāmācās, jāgūst rūdījumu. Taču cilvēki savu tumsas iemītnieku baro ar aizvainotu pašapziņu, vēlmi izcelties, būt pārākam un īpašākam par citiem, ar sajūtu, ka viņiem pienākas kas vairāk kā dots, ar pārliecību, ka ikviens viņiem ir ko parādā, un ka visās likstās un nelaimēs vainojams kāds cits. Taču vislielākais mūsdienu posts ir paštaisnums un vienaldzība. Cilvēki ir ir aizmirsuši vecās labās vērtības un senču mācības.

- Par kādām vērtībām Tu runā? Neviens taču nenoliedz, ka ļauns ir ļauns un labs ir labs. Principā, bērniem tas arī tiek mācīts un stāstīts. Neviens saprātīgs cilvēks nemāca savus bērnus zagt, slepkavot vai darīt ko citu ļaunu. Tas jau būtu slimi! Jā, daži agrāko laiku likumi vairs nedarbojas, bet mums taču jāiet līdzi laikam.

- O, jā! Laikam līdzi iet mēs protam! Ja nepratīsim, mums to iemācīs! Atzīs par nederīgu esošo, mainīs, vētīs un reformēs, kamēr būsim gana moderni. Mēs Pūču mājā pēdējā laikā bieži runājam par morāli un tikumību. Mūsu pārdomas nekādi nesaskan ar to, kas patlaban notiek mūsu valstī un sabiedrībā. Vecāki pārdod bērnus, tuvinieks apkrāpj tuvinieku, aci nepamirkšķinot nevainīgs cilvēks tiek aizsūtīts uz cietumu, jo kāds iecerējis no tā gūt labumu. Mums liekas, ka tā tam nevajadzētu būt, taču pavisam nesen, kādā radioraidījumā par tikumīgu audzināšanu, kāda jauno izglītojošo reformu ieviesēja sašutumu pilnā balsī izteicās, kā gan  skolotājs varot no skolēna pieprasīt cieņpilnu attieksmi, ja pusdienu starpbrīdī tiek pieprasīts skolas ēdnīcā skolotāju palaist pa priekšu. Mūsu dainās, teikās un pasakās, vienmēr mācīts ar cieņu izturēties pret vecākiem cilvēkiem, pieaugušajiem. Cieņa pret vecāku cilvēku, pieklājība, laipnība. Tās ir lietas, kas līdz šim bijušas vērtības. Tagad tas izrādās ir netikums. Un kā izskatās, jaunie tikumi ieviešas ātri. Izrādīšanās, reitingu ķeršana, ātra slava par jebkādu cenu. Viss tiek samērots naudā, baudā un izdevīgumā. Tās ir modernās vērtības un tikumi. Mūsdienu tehnoloģijas un to piedāvātās iespējas to tikai veicina. Īkšķīšu, sekotāju un atpazīstamības dēļ tiek darītas prātam neaptveramas lietas, un tas, vai publikas reakcija ir pozitīva vai negatīva, nevienu neinteresē. Bet tauta pavelkas. Arī tie, kam liekas, ka ir saprātīgi, ka viņus tas neskar. To nodrošina nevajadzīgas informācijas plūsma, ko bagātīgas devās piegādā mediji.  Tie, kas moralizē, vai tie ir labāki? Vai moralizēšana un diezgan brutāls izteiksmes veids uzmanības pievēršanai, nav tāda pati izrādīšanās? Vai dāmīte, kas twitter vietnē paziņo, ka grib “atrubīt” māti, kura nes sava dēla skolas somu, jo tādā veidā šī bezsmadzeņu māte audzinot tizleni, arī nealkst pēc uzmanības, retvītiem un “like”? Vai viņa nevēlas nodemonstrēt, ka ir gudrāka un labāka? Un vai viņa kaut mirkli ir pabijusi minētās mātes vai viņas bērna “kurpēs”? Taču arī augstprātība un iedomība jau sen kā pieskaitīta tikumiem. To apbrīno un par to apskauž, jo tā palīdz rāpties augstāk, tā palīdz izcelties un tā nepieļauj iebildumus. Lūk, tādi laiki un tikumi!

- Bet ko Tu iesaki? Klusēt? Neteikt neko? Izlikties, ka tas mani neskar?

- To mēs ļoti labi mākam… Klusēt, noslēpt, izlikties neredzam. Esam iemācījušies. Mums bijusi skaudra skola piecdesmit gadu garumā. Daudzi tā dara. Tā taču vieglāk. Tā vietā, lai pamatoti un pieklājīgi vērstos pret nejēdzībām, lai skaidri paustu, ka neesam mierā, mēs klusējam, pieciešam un ļaujam izteikties tiem, kas alkst ātras slavas, uzmanības un lietas būtībā pat neiedziļinās. Jo skaļāks un skandalozāks paziņojums, jo lielāks atbalsts un uzmanība. Nevienu pat neinteresē, cik daudz tajā visā ir patiesības. Mēs sačukstamie, pukstam un ķiķinam pa stūriem, bet neesam spējīgi uz atklātu un tiešu cīņu ar nejēdzībām. Bet, ja kāds to mēģina, mēs viņu nevis atbalstām, bet visgudri vērojam, vai tur kas sanāks? Ja sanāk, metamies komentēt, kā būtu bijis labāk, bet ja nesanāk viszinoši mājam ar galvu un pie sevis smīkņājam: nav ko lēkt augstāk pa savām biksēm!

- Jā, bet ko Tu iesaki darīt?

- Pirmkārt sākt ar sevi. Pašam dzīvot pēc labākās sirdsapziņas un mācīt to arī saviem bērniem. Novērtēt mūsu senču atstātās zināšanas, godāt tās un turēties pie savām saknēm. Cienīt sevi un citus. Neklusēt un nepieciest, vērsties pret nepareizo, nejēdzīgo un ļauno. Negaidīt uz kaut kādiem brīnumiem, bet rīkoties tūlīt. Jo tikai mūsu pašu spēkos ir pateikt nē tam, kas notiek tā kā nevajag. Pieciešot, klusējot un neprotestējot, mēs ļaujam nevēlamajam notikt un līdz ar to esam līdzvainīgi. Ir pienācis laiks kļūt atbildīgam pret sevi, saviem tuvākajiem, sabiedrību un valsti. Nepalikt vienaldzīgam, redzot,ka kādam nepieciešama palīdzība vai atbalsts. Nebaidīties pieprasīt to, kas pienākas. Pats galvenais – godprātīgi darīt savu darāmo un nebūt paštaisniem attiecībā uz citiem. Ir jābūt godīgam pret sevi, bet patiesi godīgam, bez atrunām un nevajadzīgas koķetērijas.

- Paklau, kā tu vispār spēj smaidīt! Tas taču ir tik grūti… Tik skaidri saskatīt visu notiekošo, pat paredzēt sekas un tad vēl visas vilšanās un zaudējumi, ko Tev nācies un vēl nāksies piedzīvot… Kāpēc Tu rocies, kāpēc meklē un iesaisties visu šo noziegumu atklāšanā? Ja pavisam atklāti, ne vienmēr tas tiek novērtēts.

- Ko līdzēs tas, kas žēlošos? Tu taču redzi, ka neesmu vairs tā Anna Elizabete, kas pirms gadiem ieradās Pūču mājā. Es esmu skarbāka, esmu tiešāka. Arī es mācos neklusēt un nepaciest. Es neesmu ērta! Nevienam tas nav noslēpums. Ne velti man nācies dzirdēt dažādus apvainojumus, nievas un draudus. Bet es neesmu ar mieru atbalstīt ļaunumu. Tieši tādēļ es daru to, ko es daru, lai uz pasaules netaisnīgo līdzsvarotu taisnīgais. To darīja mans vectēvs un to, savu iespēju robežās daru arī es. Vairot labo un vērsties pret to, ka līdzi nes ļaunumu un postu. Jā, es nogurstu, viļos un man sāp, bet es to daru, jo citādi nemāku un negribu.

Aiz loga melnē tumsa un traku deju griež vējš. Logā iesitas rupjas lietus lāses, bet viņa atsakās no piedāvātajām naktsmājām. Pūču mājas iemītnieki gaidot. Atveras durvis un viņa pazūd melnajā rudens tumsā. Tā viņu nebaida. Tā baidās viņas.

Vai viņa tiešām te bija? Varbūt jā un varbūt arī nē. Uz galda tvano kanēļkafija. Tā raisījusi pārdomas un kas to zina, vai šeit rakstītais kaut kādā veidā saskan ar pašas Annas Elizabetes vai viņas radītājas Daces Judinas viedokli. Viss manā iztēlē noticis un ar manu spalvu pierakstīts īsu brīdi pirms latviešu rakstnieces Daces Judinas Anna Elizabete izmeklē jaunākās – vienpadsmitās grāmatas “Cietāks par dimantu” došanās pie lasītājiem.