Carpe diem!

oktobris 2018
P O T C P S Sv
« Sep    
1234567
891011121314
15161718192021
22232425262728
293031  

Historia

Senioru mafija jeb zviedru pensionāri darbībā

Kafija_laupisana_8Cilvēkus vienmēr ir baidījis vecums. Pensijas mazas, baidies bērniem dzīvot uz kakla un tad vēl visādas veselības problēmas. Par sirmiem matiem, šķidriem zobiem un krunkainu ģīmi vispār nerunāsim. Taču tā kā no vecuma neizbēgsi, katrs to sagaida kā nu māk. Kāds taisa kosmētisko operāciju pēc operācijas, kāds nolien kaktā, bet kāds pilnīgi pretēji, vecumā sāk dzīvot uz pilnu klapi pārsteidzot un iedvesmojot ne tikai savus tuviniekus, bet arī citus savus vienaudžus. Tieši par šādiem pensionāriem lasāms zviedru rakstniece Katarinas Ingelmanes-Sundberjas grāmatās “Lāceņu liķieris, kafija un laupīšana” un “Aizdevums – sudrabs, laupījums – zelts”.Aizdevums_sudrabs_laupijums_zelts-664x934

Abas grāmatas stāsta par piecu zviedru Robinu Hudu – pensionāru piedzīvojumiem. Viss aizsākas brīdī, kad dzīves apstākļi pansionātā “Briljantu nams” pēc vadības maiņas strauji pasliktinās un ir skaidrs, ka ar katru dienu paliks tikai sliktāk. Noskatījušie filmu par cietumnieku dzīvi Zviedrijas cietumos, pensionāri nolemj, ka viņiem jānokļūst cietumā, jo pat cietumnieku dzīve izskatās labāka esam par to, ko viņi vada veco laužu pansionātā. Taču, lai plāns tiktu kā pienākas realizēts, labi jāsagatavojas. Jautrais kvintets slepeni uzlauž pansionāta personāla trenažieru zāli un pavisam drīz no nespēcīgie vecīšiem, kļūst par diezgan spēcīgu bandu, kam veiksmīgi izdodas aplaupīt gan vienu no greznākajām viesnīcām, gan Nacionālo Mākslas muzeju. Laupīšana ir tik grandioza, ka nevienam nav īsti skaidrs, kā tā notikusi un kurš ir vainīgs, jo veco senioru atzīšanos neviens negrib ņemt pa pilnu, jo viņi nezina ne kur atrodas nozagtās gleznas, ne par tām pašu pieprasītie miljoni. Taču pie pensionāriem atrastās nedaudzās naudaszīmes liecina par viņu vainu. Pensionāru līga – tā sevi dēvē jautrais kvintets- kā plānot nonāk cietumā, kur kā izrādās dzīve nemaz nav tik salda. Vecuma dēl “jaunieši” no cietuma drīz tiek atbrīvoti, taču tur apgūtās iemaņas un prasmes ļauj realizēt jaunas laupīšanas, kurās gūto naudu Pensionāru līga ieskaita dažādos fondos, kas rūpējās par tām valsts jomām, kurām valdība piešķir maz līdzekļu: pansionāti, skolas, policijas pensijas fonds, mākslas muzeji utt. Plāns ir grandiozs un ieceres lielas, tomēr pateicoties dažādiem pārpratumiem un nekrietniem cilvēkiem Pensionāru līgas pārskaitījumi nesasniedz mērķi, bet viņu rokās nonākušie dārgumi nejauši tiek pazaudēti. Taču atraktīvie seniori nepadodas un tie, kas stājas viņiem ceļā, lai piesargās!!! Viņiem nopietni pretinieki nav ne vietējā policija, ne dienvidslāvu mafija, ne mežonīgas motociklistu bandas.

Asprātīgas, humorīgas grāmatas, kuras lasot tā vien prasās iemalkot glāzīti lāceņu liķiera. Katarina Ingelmane-Sundberja muld uz nebēdu. Lasītājs gribot negribot uz šo muldēšanu pavelkas un ar katru nākamo lapusi nevar sagaidīt kādu jancību spriganie seniori atkal izstrādās. Grāmata, kuru lasot labi var trenēt ķināšanas un spurgšanas māku.

Nina George

300x0_lavanduist_978-9934-0-5032-9Pieradums ir bīstama, iedomīga dieviete. Tā nepieļauj neko, kas pārtrauktu viņas valdīšanu. Citu pēc citas tā nogalina ilgas. Ilgas pēc ceļošanas, pēc cita darba, pēc jaunas mīlestības. Tā kavē mūs dzīvot tā, kā gribam. Jo aiz pieraduma mēs vairs nedomājam, vai vispār vēl gribam to, ko darām”. (Nina George “Lavandu istaba”)

Ninas Georges romāns “Lavandu istaba” noteikti nav no tām grāmatām, ko lasīt steigā un lieliem kampieniem starp darba rutīnu, nenomazgātiem traukiem un uzmanību pieprasošiem bērniem.  Steidzīga lasīšana šīs grāmatas kontekstā būtu pielīdzināma smalka vīna dzeršanai lieliem kampieniem, neizbaudot tā garšas nianses.

Ik teikums, notikums liek aizdomāties, ielūkoties sevī un izvērtēt, vai tikai tas nav arī stāsts par mani. Par manām bailēm, skumjām, slēpšanos aiz ieradumiem un par to, ka varbūt es nemaz nedzīvoju, jo vienkārši neļauju sev to darīt. Šī grāmata ir sava veida terapija tās lasītājam. Ne velti grāmatas galvenais varonis Žans Pardū tiek dēvēts par literāro aptiekāru. Žans Pardū ir palīdzējis daudziem. Viņa ieteiktās grāmatas to lasītājiem ir kā dziedējošs eleksīrs un viņa “literāras aptiekas” slava izskan tālu, tikai neviens no viņa klientiem nezina, ka paša Žana Pardū dvēsele ir nedziedināmi slima un ka viņš pats nespēj spert soli izdziedināšanās virzienā. Taču… ja tu pats neko nedari lietas labā, tad augstāki spēki izdara tā, lai tu būtu spiests izdarīt izvēli un pieņemt lēmumu, kā dzīvot tālāk. Stāties pretī savām bailēm nekad nav par vēlu. Žana Pardū un viņa draugu stāsts ir vistiešākais apliecinājums tam, ka tikai mēs paši varam savā dzīvē ko mainīt, ka tikai pārvarot bailes mēs varam saņemt to, pēc kā esam ilgojušies un ko esam kārojuši. Šī grāmata viennozīmīgi spēj iedvesmot ceļojumam pretī sev. Turklāt tā noteikti būs baudījums literatūras cienītājiem, jo tas ir ne tikai stāsts par cilvēkiem, bet arī par grāmatām. :)

Manuprāt, šī ir laba lasāmviela tieši šim laikam, kad augsta debesis birdina mirdzošās zvaigznes, stārķi kārtojas rindās, lai sekotu dienvidvējam, vasaras spridzīgums kļūst rimtāks, bet prāts kļūst apcerīgāks. Nederēs tiem, kas iecienījuši ļoti spraigu sižetu un ātri izlasāmās grāmatas.

Džila Mensela

debesis-sadziedas-putniAngļu rakstnieces Džilas Menselas (Jill Mensell) darbu “You and Me, Always “, ko apgāds Kontinents latviešu valodā izdevis ar nosaukumu “Debesīs sadziedas putni”, viennozīmīgi var nosaukt par īstenu vasaras romānu. Ja meklējat ko izklaidējoši romantisku ar nelielu intrigas piešprici, tad ziniet – šis romāns būs īstais. Viens no tiem, kuru izlasot gribas teikt: “Ai, cik mīlīgi! Un cik romantiski!” Šeit ir viss. Ģimenes noslēpumi, mīlestība, savstarpēja kacināšana, patieso jūtu slēpšanas, Īstā meklēšana un atrašana, smieklīgi pārpratumi un laimīgas beigas, kur visi labie saņem to, ko sen jau bija pelnījuši, bet sliktie… Mjā, kas tad ir ar sliktajiem? Ziniet, viņi arī dabū visādus labumus. Tas nekas, ka nemaz nav to pelnījuši. Autore, nevienam neliek šausmīgi ciest un visā visumā šis ir ļoti labestīgs romāns. Tas gan nenozīmē, ka varoņiem būtu aiztaupītas kaunpilnas izgāšanās un smieklīgi pārpratumi. Jo vairāk šādu ķezu, jo lasītājam jautrāk.

Tas noteikti nav romāns tiem, kas vēlas ienirt dziļākos ūdeņos, līdz smalkākajai niansei preparējot grāmatas varoņus un paši sevi. Tieši tāpat tas nederēs pārāk nopietnajiem, svarīgajiem un tiem, kas pasakām netic. Un visticamāk arī vīriešu auditorija nealks to lasīt un akurāt negrūstīsies stāvot pēc tās rindā vietējajā bibliotēkā. Šī grāmata drīzāk pieskaitāma pie pasakām pieaugušajām meitenēm. Tām, kam gribas pasapņot un izdzīvot romantiku kopā ar visai simpātiskiem un empātiju raisošiem grāmatas varoņiem. Tā ir grāmata atpūtai, kuru tā vien prasās lasīt gaisā saceltām kājām un sūcot atsvaidzinošu sulu kokteili. Bez liekas iespringšanas un smadzeņošanas tiek pāršķirta lapa aiz lapas un beigās visi ir laimīgi, gan grāmatas varoņi, gan lasītājs. Variet droši saukt mani par seklu, bet reizēm es ar lielāko prieku un aizrautību izlasu šāda veida “pasaku grāmatas”. Un es noteikti neesmu vienīgā, ja jau Džila Mensela tiek dēvēta par vienu no visvairāk lasītajām angļu autorēm pasaulē. Manuprāt, sava žanra ietvaros šis ir pat ļoti baudāms darbs. Mazliet gan gribētos pakritizēt grāmatas korektora darbu, jo vietumis varoņi maina vārdus. Šons, piemēram, kļūst par Semu, bet Geila par Deilu.

Andra Manfelde

majas-parnaca-basaAndras Manfeldes grāmata “Mājās pārnāca basa” laikam ir viena no pēdējā mēneša laikā visbiežāk aprakstītajām grāmatām un šoreiz man kaut kā neizdevās izvairīties no savas ierastās taktikas, neko nelasīt par grāmatu pirms neesmu noformulējusi savu viedokli. Izlasīju vairāk kā vienu aprakstu un sapratu, ka esmu sprukās, jo ko tad tagad varu uzrakstīt vēl vairāk. Tomēr mēģināšu.

“Mājas pārnāca basa” nevarētu nosaukt par klasiskiem Sibīrijas stāstiem. Tās ir atmiņas, vēstules, stāsti, ko reiz autorei izstāstījuši uz Sibīriju izsūtītie, kas daudzi vēl bija bērni un pusaudži. Autore šos stāstus nav ielikusi pašas radītā ietvarā, bet ļauj tiem dzīvot tādiem kādus tos izstāstījuši izsūtījumu pārdzīvojušie cilvēki. Emociju gamma līdz ar to šajos stāstos ir daudz bagātīgāka un niansētāka. Stāstījums ļauj uztvert katra stāstītāja personību, pārdzīvojumus, sāpes un “izdzīvošanas recepti”. Tas ļauj saskatīt mīlestību pret ģimeni un neizsakāmu vēlmi nepadoties, izdzīvot un atgriezties dzimtenē. Pārnākt, kaut basām kājām un oļu noberztiem papēžiem! Šie stāsti liek lepoties par mūsu tautas sīkstumu, bet nekur neizsprukt no kaklā kāpjošā asaru kamola. Tas kamols jau rodas ne tādēļ, ka kāds no stāstītājiem žēlotos par notikušo vai pārdzīvoto. Nežēlojas, nesūdzas, jo ir pārnākuši, ir izdzīvojuši…

Monika Zīle

sudrablapsaGrāmatas mēdz būt dažādas. Dažas liek ieslīgt sērās, citas dod neizmērojamu enerģijas lādiņu, kāda liek pārvērtēt dzīvi. Katrai grāmatai ir sava krāsa, garša un smarža. Grāmatas var reibināt vai gluži otrādi – atskurbt. Tās spēj radīt izsalkumu un spēj to arī remdināt. Tas viss atkarīgs no lasītāja un grāmatas, viņu satikšanās brīža un rakstura. Katra jauna grāmata ir kā jauns randiņš. Kāds uz to gājis, lai atklātu ko jaunu un neiepazītu, bet kāds – lai sameklētu ko līdzīgu tam, kas reiz bijis.

Ja man jautātu, kāds ir Monikas Zīles jaunākais stāstu krājums “Mētelis ar sudrablapsu”, es teiktu – Smeķīgs! Tāds gards, dvēseli sildošs un sātīgs. Kā stāsta “Resnie kāposti” galvenās varones Annas gatavotie kāposti, pie kuru grāpja mieloties būtu gatavs vai viss ciems. Nezinātāji varbūt teiks: “Ta ta atraduši delikatesi – kāpostus! Varētu padomāt, ka tas kāds putnu piens!” Taču tie, kas tos baudījuši tikai nosmaidīs un novēlēs teicējam veiksmi putna piena meklējumos, pašiem tā labuma vismaz vairāk paliks.

Monikas Zīles vārds Latvijas lasītājam ir labi zināms. Viena daļa mūsu valsts iedzīvotāju ir izauguši ar šī autores darbiem. Kā nu ne? Cienījamā autore pēc nedaudz dienām, 20, jūlijā svinēs savu  septiņdesmit septīto dzimšanas dienu. Monikas Zīles cienītāji zina “kāpostu” smeķi. Zina, ka tie nebūs pliekani, bet gan bezgali gardi un bagāti dažādam garšas niansēm.

Man šīs autores darbi vienmēr ir patikuši un ķeroties pie stāstu krājuma, zināju, ko sagaidu. Nevīlos! Tie ir klasiski, smeķīgi, aizraujoši un jautri sarakstīti stāsti, kuru varoņos ikviens var saskatīt kaut kripatiņu no sevis.  Stāstu varoņi ir tik dažādi, cik dažādi cilvēki vien var būt. To rīcības, mērķi, dzīves uztvere ir tik atšķirīga, taču tajā pašā laikā tik cilvēciska un labi saprotama. Es pat teiktu, ka šie stāsti ļoti labi parāda mūsdienu Latvijas iedzīvotāju ar visiem tā niķiem, stiķiem, stereotipiem un tarakāniem galvās. Šie stāsti ļauj pasmieties par sevi un nomest kādus pāris kilogramus nopietnības, ko diendienā kraujam uz saviem kamiešiem, jo gribam, lai mūs respektē un uzskata par nopietniem spēlētājiem. Reizēm šajā pārnopietnībā mēs aizmirstam, ka visi esam tikai cilvēki ar savām cilvēciskajām vājībām un nepilnībām. Monikas Zīles varoņi ir tik patiesi cilvēciski, ka lasot šos stāstus pārņem tāda silta mājīguma un laimes sajūta.

Un vēl… Šī grāmata liek smaidīt un arī skaļi smiet. Ieteicama tiem, kas žēlojas par sliktu garastāvokli un C vitamīna trūkumu. :)

Dace Judina

UMV_smallPavisam nesen pie Latvijas lasītājiem nonāca Daces Judinas veltījuma Latvijas simtgadei – tetraloģijas pēdējā daļa “Uzraksti man… vakar”. Četru grāmatu garumā ikvienam ir iespēja izsekot notikumiem jaunās Ozolu saimnieces Kates dzīvē viena gada griezumā – no Jāņiem līdz Jāņiem. Šobrīd, lūkojoties uz priekšā nolikto, nu jau izlasīto grāmatu kaudzīti, pārņēmušas neizprotamas skumjas. Varbūt tās ir skumjas par to, ka nākas atvadīties no grāmatas varoņiem, bet varbūt skumjas raisa grāmatā aprakstītie notikumi.

Pirmo tetraloģijas grāmatu “Septiņi vakari” izlasīju aptuveni pirms diviem gadiem, man ne visai vieglā dzīves brīdī. Tā bija grāmata, kas lika aizdomāties par dzimtu, ģimeni, Latviju. Par cilvēku sīkstumu, spēju izdzīvot vissmagākajos apstākļos. Grāmata lika aizdomāties par dzimtas mājām un to nozīmi cilvēka dzīvē, kā arī par to, ka “pienākums” pret dzimtu, ja tas ir pašu cilvēku nomācošs un spārnus aplauzošs, salauž arī cilvēku un neļauj viņam attīstīties kā pilnvērtīgam cilvēkam ar savu stāju un uzskatiem.

Nākamais romāns “Gredzens”pie manis atnāca brīdī, kad atkal noticēju mīlestībai. Uztveru to kā zīmi, kā apliecinājumu tam, ka ir iespējams izveidot stipru ģimeni, kur tikums un godprāts ir godā un ka tiem, kas ir sirdscilvēki un spēj nostāties pret netaisnībai, ļaunumam un apmānam, dzīvē viss sakārtosies. Diemžēl, ne visiem ir drosmes, ne atrod sevī spēku izkāpt no tik ērtās upura lomas, kad labāk šķiet klusēt, noklusēt un noslēpt visu šmuci, ka ne gailis pakaļ nedzied.

Par klusēšanu, noslēpumiem un klusumu, kas ir skaļāks par visskaļākajiem kliedzieniem ir šis tetraloģijas trešā grāmata “Kad klusums kliedz”, kura lieliski parāda, cik būtiski ir neklusēt un neslēpt tumšā skapī grabošos dzimtas skeletus. Ir svarīgi zināt gan savas dzimtas goda avis, gan tās kas dvēselē un savās izdarībās ir bijušas melnākas par pašiem melnākajiem velniem. Jo tikai zinot savas saknes, savas dzimtas tikumus un netikumus, mēs varam zināt, kas esam paši un arī nostāties pretī ļaunumam, lai cik liels tas nebūtu. Tikai runājot, stāstot, arī ikdienā, par savām sajūtām, domām, ģimenes un dzimtas var kļūt stipras. Klusums var tās nonāvēt.

Tagad lasot šīs tetraloģijas pēdējo daļu “Uzraksti man… vakar” mani pārņem skumjas. Atkal ne tas vienkāršākais brīdis manā dzīvē. Ir pazudusi kāda ļoti svarīga manas dzīves daļa. Es no tās atteicos, lai nedarītu pāri sev un savai ģimenei. Atteicos, jo noguru, vīlos un sapratu, ka gandrīz jau esmu pazaudējusi sevi. Tādēļ es izdarīju izvēli.

Principā Daces Judinas tetraloģijas pēdējā daļa ir par izvēlēm. Par pareizām, nepareizām, izdarītām skaidrā prātā vai pilnīgā tā aptumsumā. Tas ir arī stāsts par izvēli klusēt, izlikties neredzam un pieciest. Jā, ir lietas, ko mēs nespējam ietekmēt, piemēram, to pašu Padomju Savienība teroru pret Latvijas iedzīvotājiem, taču mēs esam tie, kas varam ietekmēt notiekošo mūsu ģimenēs un dzimtās, ieaudzinot bērnos dzīves vērtības, tikumus un cieņu pret sevi, saviem tuvākajiem un zemi, kurā dzīvojam un nostājoties pret nekrietnībām, pret ļaunumu. Tikai savlaicīgi novelkot robežas ir iespējams izaudzināt veselīgi domājošu cilvēku. Pieturoties pie konsekventas rīcības un tajā pašā laikā izrādot cilvēkam nepieciešamo mīlestību, cieņu, respektējot, ir iespējam integrēt arī bērnus ar garīgajiem traucējumiem. Tetraloģijā gandrīz visās daļās, gandrīz katrā dzimtā ir pa šādam rūpju bērnam. Daļai no tiem iespējams līdzētu zāļu terapija komplektā ar konsekventu audzināšanu, bet daļai pietiktu tikai ar otro un stingru robežu novilkšanu. Taču diemžēl, gan pirms Padomijas, gan tās laikā neviens negribēja atzīt, ka viņa ģimenē ir kāds, kurām varētu būt garīgās veselības traucējumi. Padomju Savienībā šādus cilvēkus vispār nogrūda nost no acīm. Ne velti mums Latgalē ir tik daudz speciālo internātskolu. Taču neviens nebija gatavs atzīt, ka viņa ģimenē ir kāds, kam visi simti nav mājās. Parasti bija divi scenāriji – abi cilvēka personību graujoši. Vienā gadījumā pret šāds rūpju bērns izjūt dziļu nemīlestību no tuvāko puses, otrā atkal pārāk lielu mīlestību, kad viņam ir atļauts viss un uz viņa nodarījumiem lūkojas caur pirkstiem. Diemžēl arī mūsdienās ļoti bieži notiek tāpat. Vēl nākusi klāt manipulēšana ar bērna veselības stāvokli sabiedrībā, lai gūtu labumu sev. Manipulēt rūpju bērni no vecākiem iemācās ļoti ātri. Tāpat kā tie, kas tādi nav. Vecāki ir tie, kas parāda viņiem to, kas šajā dzīvē ir pats svarīgākais. Bieži vien tā diemžēl ir vara, manta un lēta slava. Tādēļ lasot Daces pēdējo grāmatu man sametās ļoti skumji, jo mēs vēl arvien neesam neko pa šiem skaudrajiem piecdesmit gadiem iemācījušies – “čakarējam” savas, savu bērnu dzīves un graujam to pašu svarīgāko, kas ir ikvienas tautas pamata balsts – ģimenes un dzimtas. Vai nebūtu laiks aizdomāties?

Klēra Sendija

loti-liela-maja-laukosVasara ir gadalaiks, kad gluži kā laiskam kaķim gribas izlaisties saulītē un murrāt no labsajūtas. Vasarai īsti nepiedienas smagas apceres un dziļas analīzes. Tas lai paliek ziemas pelēkajiem vakariem, kad prāts kļūst apcerīgs un gluži neviļu piezogas skumjas. Vasarā plati jāsmaida saulei un cilvēkiem. Vēl vasarā daudz jāsmejas. Jāstāsta anekdotes, jāskatās smieklīgas komēdijas un jālasa jautras grāmatas.

Viena no vasarā lasāmajām grāmatām varētu būt Klēras Sendijas romāns “Ļoti liela māja”, kuras varoņiem nākas piedzīvot visaizraujošāko atvaļinājumu viņu mūžā. Citādi tas nemaz nevar būt, ja greznā lauku luksusmājā vasaru izbaudīt ieradušās veselas trīs ģimenes, no kurām viena ir uzaicināta tikai tāpēc, ka viena ģimene atkritusi divu ģimeņu matronu strīda dēļ. Tā nu piedzīvojums septiņu pieaugušo, trīs pusaudžu, četru sākumskolnieku, viena zīdaiņa un divu suņu izpildījumā var sākties. Katram no klātesošajiem ir pa noslēpumam, katram savas ilgas, cerības un vismaz ducis tarakānu galvā, kas noved pie neviena vien komiska atgadījuma. Trakākais, ka lasītājam, tāpat kā romāna galvenajai varonei Īvijai šķiet, ka viņam viss ir skaidrs un ka viņš ir tik vieds, ka redz un zina to, ko neredz citi, taču viss izrādās pavisam citādi. Labi vēl, ka lasītājiem nav spēju dot grāmatu varoņiem padomus un kļūt par kubkrēsla psihologu, jo tad Dievs vien zina kā šis romāns beigtos (patiesības labad jāsaka, ka īsti jau tas arī nav skaidrs, jo jautājums, kāpēc nākamā gada atvaļinājumam tiek pieteikts par vienu pieaugušo mazāk, nemaz nav tik viennozīmīgs, ja izlasot romānu sāk pārskaitīt visus pieaugušos). Īsāk sakot iemeslu klusai smaidīšanai, ķiķināšanai un smiešanai pilnām mutēm šai romānā ir gana. Protams, galīgi bez saldsērīgām atmiņām, kaislībām un trillera cienīgiem sižeta pavērsieniem arī gluži nevar. Vajag taču arī ko asaras noritināšanai, dusmu uzjundīšanai un kaut ko, no kā nobīties. Šur tur gan sižeta līnija sasaucas ar autores iepriekšējo romānu “Ne gluži ideāla ģimene”, kas mani mazliet garlaikoja un lika ilgoties saskatīt kādu atšķirīgu galvenās varones šķautni, bet, ja to neņem vērā vai arī ja iepriekšējā grāmata nav lasīta, kā viegls, jautrs vasaras romāns der pat ļoti labi.

Igors Kudrjavcevs

lejupielāde“Prieks ir spēka pazīme. Stipri cilvēki bieži mēdz būt priecīgi, turklāt priecājas pat dažādu sīku un nenozīmīgu iemeslu dēļ. Stipriem cilvēkiem nav baiļu, tātad nav arī naida. Viņi ir pārliecināti par sevi un grūtos brīžos apzinās, uz ko ir spējīgi. Viņus piepilda Miers un rāms Prieks.”

Tā par Prieku un tā spēku savā grāmatā “Prieka spēks” stāsta Latvijā pazīstamais ārsts un ciguna skolotājs Igors Kudrjavcevs, par kura spēcīgo harizmu man nav ne mazāko šaubu. Pati par to pārliecinājos klātienē apmeklējot šīs grāmatas prezentāciju. Domāju, ka lielākā daļa klātesošo gluži tāpat kā es bija viņa neatvairāmās personības pārņemti. Autors nevairījās savas prasmes demonstrēt visiem klātesošajiem strāvojot ūdeni. Kā varēju noprast pasākumā piedalījās daudzi no Igora Kudrjavceva pacientiem, kas pateicoties viņam veiksmīgi spēj likt lietā savus iekšējos resursus.

Jāsaka, ka šī grāmata man – nemiera garam bija īsts pārbaudījums. Sevišķi grūti bija izpildīt autora norādījumus par to, kā šī grāmata lasāma – lēni, ar prieku un ik pa brīdim apstājoties, lai pārdomātu izlasīto. Es tiešām centos, bet nevaru apgalvot, ka pilnībā izpildīt šos nosacījumus. Iespējams, ka mana personība līdz šai grāmatai vēl nav izaugusi. Tomēr tieši to, kas bija nepieciešams man, es tajā atradu.

Autors grāmatā izceļ Prieka nozīmi katra cilvēka dzīvē, tā labvēlīgo ietekmi un to kā neļaut šim resursam izsīkt. Prieks palīdz tikt galā ar stresu, veselības problēmām un palīdz paveikt iecerēto. Viņš zinātniski pamato Prieka labvēlīgo ietekmi uz cilvēka organismu, sadalot tos hormonos, precīzāk sakot “laimes hormonos”. Taču viņš neaprobežojas tikai ar teorijas skaidrošanu, bet lasītājiem sniedz praktiskus padomus un apraksta dažādus vingrinājumus, ar kuru palīdzību sajusties labāk. Autora valoda ir lasītājam labi saprotama un viss aprakstītai tiek ilustrēts ar piemēriem no paša autora pieredzes.

Grāmata ir interesanta, bet jāsaka godīgi, es no tās laikam izmantošu tikai pāris no autora ieteikumiem, kas man tiešām likās noderīgi. Pārējam man gan laikam pietrūkst pašdisciplīnas un nepieciešamā vieduma, spēja saglabāt mieru. Es vēl tikai mācos sevi rast Miera un Prieka spēku, bet ar nemierīgām domām tas diezko labi nevedas. Domāju, ka kāds noteikti realizēs visus šajā grāmatā aprakstīto, bet katrs, kas to izlasīs noteikti tur atradīs ko tieši viņam noderīgu.

Māra Rikmane “Mārdadzis”

Foto: LA.lv

Foto: LA.lv

Tie, kas reiz dzīvē mēģinājuši plaukstām apskaut mārdadzi, zina, cik sāpīgs un skaudrs šis apskāviens mēdz būt. Bez vīnsarkanas asinslāses pirkstgalā neiztikt. Taču tas nevienu neattur jūsmot par mārdadža skaistumu un majestātiskumu. Gluži kā mārdadzis skaista, aizraujoša un reizēm līdz kaulam dzeloša ir arī cienījamās latviešu mākslinieces, grafiķes, grāmatu ilustratores Māras Rikmanes grāmata – dienasgrāmata “Mārdadzis”, ko izdevusi izdevniecība “Latvijas Mediji”.

“Mārdadzi” varētu nosaukt par mākslinieces Māras Rikmanes dienasgrāmatu antaloģiju. Šajā grāmatā nopublicēti interesantākie un nozīmīgākie gabaliņi no mākslinieces dienasgrāmatām, kuras viņa raksta jau kopš piecpadsmit gadu vecuma. Tā kā dienasgrāmata ir rakstu darbs, kas sākotnēji tikusi rakstīta paša rakstītāja priekam un personīgai lietošanai, grāmatā publicētie gabaliņi ļauj izsekot ne tikai hronoloģiskajiem notikumiem autores dzīve, bet arī bez bez jebkādiem aizplīvurojumiem sekot līdzi viņas pārdzīvojumiem, jūtu pasaulei, personības izaugsmei. Autore sarunā ar sevi ir maksimāli atklāta un pauž savu viedokli, sajūtas, vērojumus un pārdomas gan par saviem līdzgaitniekiem: māksliniekiem, rakstniekiem, dzejniekiem, mūziķiem un citiem ar kultūru un mākslu saistītiem cilvēkiem, gan par mākslā un valstī notiekošo, gan par pašas ģimeni un radiniekiem. Viņa nebūt ne neizsakās maigi, baidoties kādu aizvainot, bet tas lasītājam ļauj saskatīt cilvēku, kas bieži vien ticis slēpts aiz neaizskaramā mākslinieka oreola. Mani, lasot šo grāmatu, aizrāva tas kā tika parādīti cilvēks, kas vienlaikus ir ģeniāls un bezgala talantīgs, bet tajā pašā laikā grēcīgs un līdz nelabumam sīkumains un mietpilsonisks. Māra Rikmane caur savām dienasgrāmatām ļoti talantīgi parāda ne tikai cilvēkus, bet arī laikmetu. Padomju gadi, pārmaiņu laiki un mūsdienas. Autore ir ļoti vērīga, viņas skatienam un dienasgrāmatai secen nepaiet nekas, ne nesakārtotā valsts politika, ne līdzgaitnieku mīlestība, ne naids, nodevība vai liekulība. Māksliniece norauj maskas no daudzu sejām un arī pati gluži atkailināta nostājas lasītāja priekšā. Tas ir apbrīnojami un ļoti, ļoti drosmīgi.

Manā vērtējumā šī grāmata ir līdzvērtīga nesen izdotajam Valda Rūmnieka darba “No Mežaparka līdz Murjāņiem”. Abas šīs grāmatas lasītājam palīdz nokļūt mākslinieku, rakstnieku un citu inteleģences pārstāvju pasaulē, ļaujot izprast gan laikmetu, gan cilvēkus, gan vidi.

Lūsinda Railija

300x0_perlu_masa_mazvaksSeptiņas zvaigznes debesīs – sešas māsas uz zemes, tik tuvas un tik atšķirīgas… Viena ir pirmā, otra no vēja, trešā pār ēnām valda, bet par ceturto lūk turpmākais stāsts. :)

Lūsindai Railijai tiešām piemīt apbrīnojama mērķtiecība un pašdisciplīna. Apbrīnoju viņu par viņas milzīgajām darbaspējām. Toreiz, kad biju uz tikšanos ar šo talantīgo rakstnieci un klausījos to, ko viņa stāsta par iecerēto septiņu māsu sēriju, es to uzskatīju par plānu, kas rakstniekam varētu būt diezgan liels izaicinājums. Taču šķiet tāda lieta kā radošā krīze, pašdisciplīnas trūkums, ikdienas klapatas, viņai nav nekāds šķērslis iecerētā paveikšanai. Viena aiz otra nemainīgā regularitātē pie lasītājiem ir nonākušas visas viņas iecerētās septiņu māsu sērijas grāmatas ( “Septiņas māsas” , “Vētru māsa” , “Ēnu māsa” ). Tagad lasītājiem ir iespēja sekot līdzi arī ceturtās māsas – Sese piedzīvojumiem, kas aprakstīti ceturtajā šīs sērijas romānā “Pērļu māsa”.

Jāsaka, ka tieši Selīnas jeb Seses stāstām es jutu līdzi viskvēlāk. Jā, visas iepriekšējās grāmatas un māsas ir brīnišķīgas, taču mazliet neveiklā un varbūt ne īpaši smalkjūtīgā Sese tiešām ir iekarojusi manu sirdi. Varbūt pie vainas tas, ka arī man pagāja diezgan ilgas laiks līdz spēju pieņemt sevi tādu kāda esmu, nedomājot, ka esmu lempīga, neveikla, nepieklājīga, pārlieku skaļa un ka ar mani vienmēr notiek tā kā nenotiek ar citiem. Tikai tagad saprotu, ka tieši centieni iekļauties, būt tādai kā pārējie ir bijis iemesls gan manam lempīgumam, gan visam pārējam, jo cilvēks nevar iet pret savu būtību. To darot viņš gribot negribot kļūst smieklīgs un neizsakāmi daudzu kuriozu galvenais varonis.

Ceturtās māsas stāsts ir vislabākais stāsts, jo parādā Sese ceļu pretī sev. Tas parāda, ka tikai pieņemot sevi, akceptējot sevi un esot pats cilvēks var kļūt laimīgs. Meklējot savas saknes Sese atrod pati sevi un saprot, ka viņai nav par ko kaunēties un ka viņa ir neizsakāmi talantīga, lai arī ko neteiktu viņas mākslu studiju pasniedzēji. Brīnišķīgs personības izaugsmes stāsts.

Katrā savā romānā Lūsinda Railija aizved lasītāju uz kādu zemi, iepazīstinot ar tās dabu, kultūru un vēsturei. Romāns “Pērļu māsa” aizved uz svelmaino Austrāliju, kur Sese saprot, ka ir cēlusies no ļoti bagātas un talantīgas dzimtas, kas savlaik ļoti ietekmējusi tur mītošās sabiedrības ieradumus un sadzīvi. Sese vecvecmāmiņa ir pirmā sieviete, kas drosmīgi metusies apgūt pērļu biznesa aizkulises, brīdī, kad viņas vīra uzņēmums neatrodas visai spožā situācijā. Turklāt viņa tikko ir kļuvusi par atraitni. “Pērļu māsa” ir arī burvīgs mīlas stāsts, kurš izceļ cilvēku vājības un kļūdas, kas izdarītas baidoties no sabiedrības nosodījuma. Tieši bailes būt atšķirīgiem, neiekļauties sabiedrības noliktajos rāmjos ir tās, kas sarežģī ļoti daudzu likteņus un laupa tiem iespēju būt laimīgiem.

Man tiešām bija ļoti grūti šķirties no šīs māsas, taču sirdi silda apziņa, ka viņai viss izdosies. Tādēļ ar lielu nepacietību gaidu abu pēdējo māsu stāstus, kas šķiet vienai no viņām – Tīgijai sākas brīdī, kad viņas dzīvība karājas mata galā.