Carpe diem!

augusts 2018
P O T C P S Sv
« Jūl    
 12345
6789101112
13141516171819
20212223242526
2728293031  

Historia

Mans simtgades prieks: 100 pasakas, 100 mākslinieki un 100 gadi

Latvijas simtgades tēma tiek daudzināta vismaz 3 gadus. Gandrīz katrs pēdējo gadu kultūras pasākums norisinās zem Latvijas simtgades karoga. Man personīgi tas rada divejādas sajūtas: aizkaitinājumu un prieku.

Aizkaitinājums kā dusmu mākulis briest ikreiz, kad redzu, ka it kā simtgades  svinību mērķim pa labi un kreisi bez apdomas tiek šķiesta valsts nauda, kuru varētu izmantot lietderīgāk. Es dusmojos, ka šo Latvijas simtgades tēmu sprauž vietā un nevietā. Diez  vai lielāka daļa skolu jauniešu, kuriem pēdējo triju gadu laikā, lai kādā pasākumā viņi nepiedalītos atkal un atkal priekšā tiek likta valsts simtgade, ir kļuvuši patriotiskāk noskaņoti kā iepriekš. Ticiet man, vienā brīdī tas piegriežas. Ne velti saka, kas par daudz, tas par skādi. Turklāt simtgades birka tiek pielikta pat visneiedomājamākajām lietām. Tas tiešām tracina!

Taču man ir arī milzīgs prieks par kolosālām filmām, teātra izrādēm, mākslas darbiem un grāmatām, kas tapušas par godu mūsu valsts simtajam gadam. Un es ticu, ka liela daļa no tiem tik pieminēt arī mūsu valsts divsimtajā dzimšanas dienā.

32738959_1897293476971561_332406330994196480_nViens no maniem simtgades priekiem ir grāmatu apgāda “Zvaigzne ABC” izdotais pasaku krājums “Latviešu tautas pasakas”, kurā apkoptas 100 dažādas pasakas, bet tās ilustrējuši 100 Latvijas mākslinieku.

12. maijā tirdzniecības centrā “Plaza Rīga” radošā gaisotnē notika šīs grāmatas atvēršanas svētki. Kā jau kārtīgā ballītē neiztikt bez dažādām aktivitātēm. Sanākušajiem bija iespēja uz brīdi pašiem tapt par īstiem māksliniekiem zīmējot kaķi. runcisNosacījums atstāt zem zīmējuma parakstu bija obligāts, jo kā solīja pasākuma vadītāja, kādam no māksliniekiem būs iespēja savu zīmējumu ieraudzīt uz zīmēšanas albuma vāka. Turpat norises vietā pulcējās daļa no plašās grāmatu mākslinieku saimes, kuri pastāstīja par sevi, savu veikumu un nākotnes plāniem. Ikviens, kas vēlējas varēja ar mākslinieku aprunāties un iegūt autogrāfu.

kukaBieži vien pasakas beidzas ar frāzi: Es tur biju, mutē putnu pienu lēju… Arī šoreiz par putnu pienu bija padomāts un ikviens no klātesošajiem varēja nobaudīt neizsakāmi gardo kūku. Kūka tiešām bija brīnišķīga gan pēc garšas, gan izskata, tāpēc vislielākie komplimenti konditoriem, kas to tapinājuši par godu šim pasākumam.

klav2Pēc mielošanās lieli un mazi tika aicināti uz meistardarbnīcām, kur tapa skaistas grāmatzīmes un sapņu ķērāji. Šo iespēju lielākoties izmantoja bērni, taču sapņu ķērāju radīšana, kā novēroju, bija aizrāvusi arī dažu labu mākslinieka. klavs1Šeit bija arī iespēja tikt pie mākslinieces radīta, unikāla kaķa “tetovējuma”. Kā teica mans astoņgadnieks: Viss bija brīnišķīgi, bet pat labākais ir tas, ka es to varu nofotografēt ar savu jauno fotoaparātu. :) Paldies apgādam “Zvaigzne ABC” par jaukajiem pasaku svētkiem!

Grāmata jau pati par sevi ir neizsakāma vērtība, jo tajā apkopota viena no mūsu tautas bagātībām – pasakas, kas ir mazākais desmit reizes vecākas par mūsu valsti. Pasakās ir ierakstīts katras nācijas psiholoģiskais kods un zemapziņa. Šīs pasakas parāda mūsu tautas dzīvesgudrību un spēju pasmieties pašiem par sevi. Tās jau pašas par sevi ir unikāla vērtība, kas dzīvos cauri ne tikai gadu simteņiem, bet arī gadu tūkstošiem. Krājumā ietvertas gan maģiskas brīnumpasakas, gan dzīvnieku pasakas, kas labi raksturo mūsu tautas saikni ar visu dzīvo. Te atradīsiet arī asprātīgas un smieklīgas sadzīves pasakas, ar kuru palīdzību mūsu senči pasmējušies par saviem netikumiem.

Vēl vērtīgāku to padara tās ilustrācijas, jo apgāds “Zvaigzne ABC” šīs grāmatās tapšanā ir pulcinājis simts Latvijas māksliniekus, kas ir atšķirīgi ne tikai savās mākslinieciskajās izpausmēs, dzīvesveidā, pieredzē un temperamentā, bet arī izcelsmē, jo mākslinieku tautība ir dažāda. Pati Latvija ir dažāda un daudzveidīga. Cauri gadu simteņiem uz zemes pleķīša, ko tagad sauc par Latviju, kopā dzīvojušas visdažādākās nācijas. Dzīvojušas un sadzīvojušas, lai arī ko kāds neteiktu. Manuprāt šī lieliskā grāmata simbolizē to kopības sajūtu, toleranci un spēju pieņemt atšķirīgo, kas vienmēr valdījusi Latvijas iedzīvotāju starpā, lai arī dažādi stereotipi pie mums ir diezgan spēcīgi. Ir tik daudz lietu, par kurām mēs visi krītam un ceļamies, neskatoties ne uz nacionalitāti, vecumu, dzimumu vai orientāciju. Tas arī ir vislabākais apliecinājums mūsu kopā būšanai. Nesaskaņas, diskusijas, un viss pārējais ir tikai loģisks blakusprodukts šai kopā būšanai. Tas, ka grāmatu ilustrējuši simts Latvijas mākslinieki, viennozīmīgi ierindo to unikālo Latvijas grāmatu starpā un es uzskatu, ka tā ir grāmata, kam vajadzētu būt katra Latvijas iedzīvotāja plauktā. Šī noteikti ir lieliska dāvana jebkuram absolventam, sākot ar bērnudārza beidzēju un beidzot ar zinātņu maģistru. To vajadzētu dāvināt gan kāzās, gan krustabās, gan citos godos.

Martina Hāge “Uz mūžu. Līdz sestdienai”

hc481geAprīlī Latvijas lasītāju vērtējumam izdevniecība “Latvijas mediji” nodeva zviedru rakstnieces un aktrises Martinas Hāges romānu “Uz mūžu. Līdz sestdienai”, kurš 2016. gada Zviedrijā nominēts kā gada labākais romāns. Baltais vāks ar rozā un violetā piesitienu piešķir grāmatai tādu kā romantiski noskaņu, tādu kā vieglumu. Savukārt nosaukums un vāka zīmējums liek domāt, ka gan jau šis būs stāsts par laulību dzīves nedienām un laimīgām beigām. Taču tā tas nav…

Es ticu, ka grāmatas, lai kādas tā būtu: labas, sliktas, izcilas, jautras, priecīgas, nervus kutinošas vai mierinājumu sniedzošas, pie sava lasītāja atnāk konkrētajā brīdī, liekot sajust emocijas, ko cilvēks varbūt cenšas noliegt, aizmirsts vai ignorēt. Man šobrīd ir skumji. Nu tik skumji, ka reizēm gribas kaukt. Lai arī īsti nemaz nav laika skumt. Tomēr skumjas neatstājas un saka: Hei! Mums ir jābūt! Mums ir jāizskumst! Lai tālāk Tu ietu ar pilnu jaudu, nevis klupdams un krizdams, pats sevi bremzēdams. Skumjas ir jāizskumst un tā līdz mielēm! Un alojas tie, kas domā, ka skumjas nevar raisīt smaidus. Var! jo skumstam jau mēs parasti tad, ja zaudējam kaut ko, kas mums ir bijis svarīgs. Un kaut ko zaudējot vienmēr rodas sēras. Cilvēki mēdz sērot par daudz ko: par zaudētām mājām, draugiem, mīļotajiem, sapņiem, kanārijputniņiem un ideāliem. Un te nelīdzes tas ko bieži mēdz teikt apkārtējie: “Ei! Nu, ko tu ņemies! Nospļaujies un ej tālāk. Ir sācies jauns dzīves posms, laiks jauniem piedzīvojumiem! ” Tie ir tikai vārdi, jo lai sāktu ko jaunu ir kaut nelielu brīdi jāapglabā un jāapraud vecais. Tikai caur sērām un skumjām mēs atdzimstam, lai iet tālāk. Tās mums liek veikt ģenerālo tīrīšanu savos emociju kambaros, izmest bezjēdzīgo un paturēt svarīgāko,

Martinas Hāges romāns “Uz mūžu. Līdz sestdienai.” ir par sērām… par vilšanos, skumjām, sērām un atdzimšanu, ko autore pasniedz caur ļoti smalkjūtīgu humoru, tādā veidā nenomācot galvenās varones pārdzīvojumus un izjūtas ar vulgāru ķiķināšanu vai homēriskiem smiekliem. Viss ir vajadzīgajās devās un tieši tik daudz, lai lasītājs neieslīgtu galvenās varones skumjās, bet kopā ar viņu pasmietos par sevi un paironizētu par situāciju, kurā viņa nokļuvusi. Humora ir tieši tik daudz, lai ne varonei, ne lasītājam neļautu zaudēt cerību, ka emociju jūklis, skumjas un ellišķīgās sirdssāpes ir smags, bet dziedinošs un pārejošs dzīves posms, kurš ir jāizdzīvo.

Romāna galvenā varone  Petra ir veiksmīga rakstniece, kura līdz asarām un vēdera krampjiem spēj sasmīdināt savus lasītājus. Viņai ir lielisks vīrs un burvīgi bērni. Viņu ģimenes foto rotā žurnālu vākus un Petra tiešām tic, ka reiz pie altāra dotais solījums ir vienādi nozīmīgs gan viņai gan viņas vīram. Diemžēl tā tas nav, jo viņas vīram jau kādu brīdi ir mīļākā. Šoreiz stāstam nav veiksmīgas beigas, jo laulātais draugs nolēmis, ka otra sieviete ir viņa īstā mīla. Mīlas taureņu aplidots Petras vīrs dodas pie citas mīkstajiem sāniem, bet Petra paliek ar sāpēm, skumjām, vilšanos un vēl veselu kaudzi emociju gūzmu, kas jāpārvar un jānoslēpj, jo bērniem jānodrošina kaut cik mierīga vide un arī lasītāji no viņas sagaida smieklus. Visu šo procesu vēl smagāku vīra meli. Autore ļoti labi ataino visu emociju gammu, sajūtas un domas, ko piedzīvo cilvēks, kas savā dzīvē zaudējis ko svarīgu un aptver, ka tas kas šķitis ļoti stabils izrādās tāds nemaz nav bijis. Un alojas tie, kas varbūt domā, ka grāmata tādēļ ir grūti lasīt. Teksts raisās, ritinās vieglā deju solī, jo viegli var izdejot arī skumjas.

Grāmata liek domāt par saviem zaudējumiem, skumjām, par to, ka esmu tikusi ar to galā. Tā ļauj izjust empātiju pret galveno varoni, jo tas viss ir tik pazīstams un labi saprotams, kā arī liek cīnīties, saņemties un savās skumjās atrast prieku, tā liek tās pieņemt un palīdz tās atlaist. Es domāju, ka ikviens zina, kas ir sirdssāpes un kādus pārdzīvojumus tās nes, bet gandrīz visi tiek tam pāri, arī Petra.

“Uz mūžu. Līdz sestdienai” ir grāmata, kas liek skumt, smaidīt un ataino to, kas mūs padara par cilvēkiem.

Lulū Teilore “Salā sastingusī saule”

sala-sastingusi-sauleSaka, karā un mīlā visi ieroči labi. Pēc šī principa šķiet vadās arī viena no angļu rakstnieces Lulū Teilores romāna “Salā sastingusī saule” galvenajām varonēm. No malas izskatās, ka Frančeskai pieder viss, ko vien var vēlēties veiksmīga, koša un sabiedrībā pazīstama sieviete. Bagāts vīrs, burvīgi bērni un kredītkarte, kas ļauj viņai lutināt ne tikai sevi, savus mīļos, bet arī studiju laika draugu – Denu. Taču ne Dens, ne viņa sieva Olīvija nenojauš Frančeškas patiesos nodomus. Un liktenis piespēlē Frančeskai veiksmīgu kārti, kas ļauj viņai radīt pavisam velnišķīgu plānu. Tikai… Memento te hominem esse – atceries, ka esi cilvēks! Lai cik gudri un slīpēti mēs nebūtu un lai cik velnišķīgus plānus nebūvētu, ir muļķīgi iedomāties sevi par Dievu esam, jo tik un tā galu galā viss notiks pēc kāda cita plāna.  To lieliski parāda gan Frančeskas, Dena un Olīvijas stāsts, gan stāsts, kuru ļoti ilgus gadus glabājis kāds skaists, aristokrātisks nams, kurš gluži neviļus kļuvis par Frančeskas plāna sastāvdaļu. Tikai… tāds pavisam neliels sīkums…velns ne vienmēr ir tik melns, cik melnu to mālē. Lasītājs mierīgi dzīvo ar apziņu, ka viņam ir skaidrs, kurš te ir tas labais un kurš tas sliktais, bet tad autore par grēkāzi padara kādu citu.

Šis romāns tiek saukts par psiholoģisks trilleris un zināmā mērā tas tāds ir, tomēr man šis romāns uzdzen skumjas. Skumjas par to, cik mērķtiecīgi cilvēki reizēm dzenas pakaļ pašu radītām vīzijām un ilūzijām. Par visu varu gribam iegūt to, kas nav iegūstams un lai apmierinātu savas alkas, esam gatavi ziedot uz savu ilgu altāra citus cilvēkus, viņu dzīves un sapņus. Tas pats skumjākais ir tas, ka savā apmātībā cilvēks nespēj novērtēt to, cik daudz jau viņam ir dots un cik laimīgs viņš patiesībā ir. Šī laime bieži vien tiek likta uz spēles skaistu iedomu burbuļu vārdā. Tādēļ es pat nespēju uz Frančesku dusmoties, jo man viņas vienkārši bija žēl, jo viņa savu laimi saistīja ar vienu vienīgu cilvēku. Šis cilvēks diemžēl nebija viņa pati. Arī ne tas cilvēks, kas ļāva viņai sajusties dzīvai pēc smagām ciešanām un bēdām. Pat ne viņas bērni. Viņa savu laimi saistīja ar to, kurš jau reiz viņas dzīvi un sapņus bija satriecis smalkās druskās. Diemžēl šādi dzīvo ļoti daudzas sievietes, kas spītīgi atsakās ieskatīties acīs patiesībai un tikai pašas sevi pakļauj savu ilūziju radītām mocībām visas dzīves garumā. Viens ir mocīt sevi, bet pavisam baisi kļūst tad, kad apmātības vārdā tiek aizmirsts par cilvēcīgumu. Diemžēl cilvēcīgums mūsdienu attiecībās izpaliek arvien biežāk. Būtu pavisam cilvēcīgi otram nedot veltas cerības un būt pret viņu godīgam, taču ļoti daudzi izvēlas aizbēgt klusumā un nepieliekot punktu. Tikpat cilvēcīgi būtu nepadarīt otru par vienīgo savas laimes avotu, bet… Egoisms, apmātība, gļēvulība, aizspriedumu un meli… Tas viss ir savijies, saplūdis un satecējis Lulū Teilores romānā “Salā sastingusī saule” un radījis stāstu, kas kādam rada spriedzi, bet kādam skumjas.

Šī noteikti ir kārtējā grāmata, kas liek novērtēt to, kas man jau pieder, kā arī pārskatīt savu vēlmju sarakstu, vai tur nav iezagusies kāda vēlme, kas jau kļuvusi par slimīgu apmātību, kas traucē nevis ļauj attīstīties.

Kad traka lapsa ceļo un tironozauram klājas plānas

Nesen radio dzirdēju raidījumu par bērnu grāmatām. Runa bija par LALIGABA izvirzītajām četrām grāmatām, kuru autori bija arī savu grāmatu ilustrētāji. Nosauktie autori visi kā viens jau iepriekš plūkuši laurus grāmatniecībā, bet šoreiz arī ķērušies pie sava darba ilustrēšanas. Ja jau minētie autori izvirzīti Latvijas Literatūras gada balvai, jāsecina – viņiem tas ir izdevies. Literatūras speciālisti spriež, ka arvien tiekot izdotas grāmatas, kur autors ir ne tikai autors, bet arī mākslinieks. 30771768_1874302695937306_2012576021_oNeesmu lasījusi  un pat ne pāršķirstījusi nevienu no LALIGABA nominētajām grāmatām, par to esamību uzzināju tikai klausoties minēto raidījumu un intervijas ar autoriem, taču februārī notikušajā Latvijas Grāmatu izstādēs 2018 apmeklēju pasākumu, kurā tika prezentētas trīs bērnu grāmatas. Šajā gadījumā gan jāsaka, ka grāmatas mākslinieks bija tās autors, jo visas trīs autores ir profesionālas mākslinieces. Pasākums manam dēlam un viņa draugam patika. Tomēr abu jauniešu simpātijas viennozīmīgi iekaroja Agnese Aizpuriete ar savu Trako lapsu. Tad nu šoreiz par Trako lapsu un tironozauru, kuram kā apgalvo grāmatas autore Veronika Veldze klājās plānis.

AGNESE AIZPURIETE “TRAKĀ LAPSA CEĻO”

300x0_trakalapsa_celovaxdrNo abām izstādē iegūtajām grāmatām manam astoņgadniekam šī patika vislabāk. Pirmkārt jau šī grāmata paņem ar savām skaistajām ilustrācijām. Autorei bonuss par ļoti veiksmīgo Trakās lapsas tēlu, kā arī ideju, ka lasītājs un arī pats autors par lapsas piedzīvojumiem uzzina caur Trakās lapsas sūtītajām pastkartēm un fotogrāfijām. Principā galvenais informācijas nesējs šajā grāmatā ir ilustrācijas (kas ir visai likumsakarīgi, ja grāmatas autore ir māksliniece), taču īsie, kodolīgie un asprātīgie komentāri pie katra attēla liek pasmaidīt un padara grāmatu vēl saistošāku. Tie ļauj izprast lapsas būtību un raksturu, jo Trakā lapsa nav nekāda parastā lapsa. Viņa ir viņa pati un nemaz nebaidās atzīties savās vājībās, kas ir tik cilvēcīgas un labi saprotamas. Ļoti patika tas, ka lapsa ceļo ne tikai pa ārzemēm, bet arī pa Latviju. Lasot šo grāmatu tiek radīta arī interese par dažādām vietām Latvijā un pasaulē. 30911928_1874302899270619_2052403040_oMan vismaz nācās grāmatas lasīšanas procesā skaidrot, kas ir Rotko, kurā novadā atrodas Latvijas vecākā pilsēta – Ludza un kāpēc ir bīstami aiztikt latvāņus. Ja man taujātu kādam vecumam grāmata domāta, grūti pateikt, bet es lēšu ka 6-8 gadīgajiem tā varētu šķist interesanta, lai gan… arī man tā tīri labi patika.

VERONIKA VELDZE “TIRONOZAURAM PLĀNI KLĀJAS”

300x0_vaki_tiranozauram_plani_klajas_jpgAtklāti runājot jāsaka, ka šī grāmata mani mazliet samulsināja. Īsti nesaprotu, kādai vecuma grupai tā domāta. Man jaunietis vienreiz apskatīja bildes un nolika plauktā, ka tā ir bēbīšu grāmata, lai gan ne ilustrācijas, ne teksts īsti atbilstošs mazuļiem nelikās. Vecākiem bērniem tomēr gribētos izvērstāku stāstu par tironozaura piedzīvojumiem. Mēģināju grāmatu prezentēt māsīcas mazajai meitiņai, šajā gadījumā vairāk interesēja bildes, bet teksts uzmanību piesaistīja tikai tad, kad lasīju to pārvērstā balsī. Lielāku uzmanību gan bildes un teksti izpelnījās pieaugušo auditorijā, kaut gan arī šeit jāpiebilst, ka bija komentāri par to, ka pateikts daudz par maz un īsti nav skaidrs, vai tas ir dzejolis, vai stāsts.  Par gaumi tiešām nestrīdas, bet šī laikam nav grāmata, kas atbilst manam priekšstatam par labu bērnu grāmatu. Lai gan tajā pašā raidījumā par bērnu grāmatām tika teikts, ka pēdējā laika tendence esot radīt bērnu grāmatas, kas ir tendētas arī uz pieaugušajiem. Nekas šai dzīvē nav viennozīmīgs.

Valdis Rūmnieks

300x0_rumnieks-starp_munm_vaksValda Rūmnieka autobiogrāfijai „Starp Mežaparku un Murjāņiem” ir apakšvirsraksts Atmiņas, piedzīvojumi un pārdzīvojumu 1951-1980, kas vislabāk norāda uz šī darba vienīgo un neatkārtojamo pirmavotu – pašu autoru. Grāmata „Starp Mežaparku un Murjāņiem” ir uz rakstnieka Valda Rūmnieka  piedzīvotā, dzirdētā un sajustā balstīts atraktīvs stāstījums par latviešu rakstniekiem, māksliniekiem, aktieriem un citām ar kultūru saistītām personībām. Tā ir arī grāmata no kuras lapām pludo milzīga mīlestība pret literatūru.

Šī noteikti nav no tām sausajām autobiogrāfijām, kur fakti un gadi rindojās rātnā secībā un reizēm lasot uznāk snaudiens. Lasot šo autobiogrāfiju ir iespējams sadzirdēt mūziku, sasmaržot persikus miglainā rītā un sajust uz mēlēs kafejnīcas „Sēnītes” slavenās desiņās ar kāpostiem. Tā ir grāmata, kuru lasot acu priekšā nostājās mazāk vai vairāk amizantas ainiņas, notikumi no latviešu rakstnieku, dzejnieku un citu ar literatūru un mākslu saistītu cilvēku dzīves, ļaujot iepazīt to talantus, spēku, vājības un arī dažas  īpatnības. Grāmata ļauj ielūkoties aprakstīto cilvēku ikdienā un sadzīve.  Autors lasītājām atklāj lietas, ko nemāca ne skolā, ne augstskolā, tādā veidā padarot konkrēto personību labāk izprotamu un cilvēcīgāku, jo nezinu kā tas ir citiem, bet man rakstnieki, dzejnieki, kultūrā nozīmīgas personības ir bijušas mazliet tā kā uzliktas uz „pjedestāla”, vismaz tie, ar kuru radītajiem darbiem esmu izaugusi.  Tomēr ik rindā jaušama cieņa un mīlestība pret  aprakstīto personu, ja vien tas nav bijis kāds, par kura glupību pelnīti jāpasmejas. Galu galā secinājums viens – visi cilvēki vien esam.

Pats  interesantākais ir tas, ka autors ļauj lasītājam palūkoties uz minētajām personībām gan no mazā Valda acīm, gan trakulīga pusaudža, gan jau ar pieauguša vīrieša – rakstnieka, literatūras pētnieka skatu punkta.  Atzīšos, ka pat izjutu zināmu skaudību pret rakstnieku, kuram ne tikai palaimējies piedzimt radošu cilvēku ģimenē, bet jau no zīdaiņa vecuma būt vidē, kurā bagātīgos slāņos apgrozās Latvijas literāti un citas radošas personības. Es tiešām apskaužu Valdi Rūmnieku par to vieglumu, ar kādu viņš pieņēma lēmumu par to, ar ko vēlas nodarboties nākotnē, ar ko vēlas pelnīt dienišķo maizi. Šķiet viņam izpalikušas mokas, ko nākas pārdzīvot tiem, kas tā kā gribētu un varētu rakstīt, bet nav īstas drosmes sevi iztēloties rakstnieku esam.

Mani fascinēja cik izjusti un ar kādu vieglumu Valdis Rūmnieks apraksta laikmetu, kurš nemaz nebija tik draudzīgs un iedvesmojošs. Ne visiem bija pa spēkam sadzīvot ar to, ka nācās rakstīt tā, kā tiek pieprasīts. Taču radošie cilvēki vienmēr ir meklējuši un atraduši veidu kā paust savu un savu līdzcilvēku viedokli. „Starp Mežaparku un Murjāņiem” ļoti labi ilustrē šo radošo personību uzdrīkstēšanos un drosmi, kā arī apbrīnojamo izdomu, ar kuru viņi izkuļas no dažādām likstām. Rūmnieks ne rindiņā nežēlojas par laikmetu un situāciju Latvijā un citās padomijas tīklā nonākušajās valstīs,  bet caur humora prizmu kā izcils mākslinieks uzzīmē patieso ainu neliekot ne mirkli aloties mānīgos priekšstatos pa Lielajā Vissavienībā valdošo gaisotni.

Manuprāt ļoti interesanta  un izglītojoša grāmata. Lasīju to kā visaizraujošāko romānu, kur varoņi top dzīvi un šķiet tūlīt, tūlīt izkāps no grāmatas lapaspusēm. Vienu brīdi pat aizdomājos, kāpēc man studējot filoloģiju nemaz neienāca prātā, ka varētu pievērsties literatūras pētniecībai.

Klēra Sendija

ne-gluzhi-ideala-gimeneVai jums patīk vērot cilvēkus? Tā vienkārši sēdēt un vērot. Man patīk. Varbūt kādam es likšos esam lūriķe, bet jā, man patīk vērot cilvēkus un iztēloties, kāda ir viņu dzīve. Lūk tur aiziet iemīlējies pāris… Diez, vai viņi ir precējušies? Skat, kāda tur jauka ģimenīte! Vīrs, sieva un divi jauki eņģelīši. Vai viņi vienmēr ir tik laimīgi? Vai varbūt tā ir tikai labi atstrādāta maska apkārtējai pasaulei?

Vēl man patīk grāmatas un filmas par ģimenēm. Par to, cik reizēm tās mēdz būt trakas, skaļās, ņurdošas un nebūt ne ideālas. Par vienu tādu ģimeni ir arī angļu rakstnieces Klēras Sendijas romāns “Ne gluži ideālā ģimene”.

Šis romāns ir uzskatāms par izklaidējošu literatūru, kas lasītājam ļauj aizbēgt no ikdienas un varbūt no paša “ne gluži ideālās ģimenes”. Tas ļauj pasmieties par dažādiem pārpratumiem, situācijām un notikumiem, kas atainoti romānā un bieži vien nav sveši arī pašam lasītājam.

Fērna Kārlaila ir atrakīva, optimistiska un talantīga sieviete, kas kopā ar vīru, diviem bērniem un suni mitinās namā ar vēsturi un īpašu auru. Šķiet viņa ir viena no laimīgākajām sievietēm, taču kādu dienu Fērna attopas pie sasistas siles, jo vairs nespēj atrast kopēju valodu ar vīru, kuru vēl arvien mīl, bet kurš viņai pārmet spārnu aplaušanu. Pašai Fērna gan ir aizdoma, ka šeit iejaukta cita sieviete. Sieviete vēl nepaspēj atjēgties pēc vīra aiziešanas, kad par savu apmešanos pie viņas paziņo viņas vecā, bet negantā tante Nora. Fērnas viedoklis šeit netiek prasīts. Arī viņas pusaugu dēls ir sagatavojis “jauku pārsteigumu” – Fērna drīz kļūs par vecmāmiņu un viņa draudzenes vecāku noraidošās attieksmes dēļ, Fērnas mājās apmetas vēl viens iemītnieks. It kā ar to vēl nepatiktu, tante Nora panāk, ka nama iemītniekiem pievienojas arī Evka, čehu meitene, kura reiz nolīgta kā palīdze mājas uzkopšanā, bet īsti pat nezina, kur atrodas slota. Palielinoties viņas nama iemītnieku skaitam Fērnai nav laika sēdēt dīkā. Tajā pašā laikā viņai jātiek galā ar savām emocijām, ar mīlestību pret bijušo vīru, jāsamierinās ar to, kā viņš ir mainījies un jāsaprot, kā viņa vispār nonākusi tur, kur nonākusi.

Autore romāna vienai ģimenei likusi pārdzīvot iespējams vismaz piecu ģimeņu stāstus, bet tas tikai šo darbu padara interesantāku un amizantāku. Tas ļauj vērot galvenās varones personības izaugsmi un parāda, cik liela vērtība ir ģimene. Kā arī to, cik viegli mēs šo ģimeni varam zaudēt pavisam vienkārša iemesla dēļ – neizrunājot lietas. Romāns liek arī aizdomāties par mīlestību, par lietām, kas varētu likt tai zust vai apmaldīties pašu cilvēku izveidotajos attiecību režģos un stereotipos. Tomēr visam pāri ir attiecības ģimenes locekļu starpā, jo ģimene ir institūcija, kura apvieno ļoti dažādus raksturus un personības. Turklāt šī institūcija nekad nav pilnīgi noslēgta un tajā vienmēr var uzrastie kāds, kas izjauks ierasto kārtību.

Romāns ir viegla lasāmviela un atbilst uzstādītajam mērķim – izklaidēt un likt lasītājam pasmaidīt. Tas ļaus atpazīt sevi un savus mīļos, pasmaidīt un varbūt arī paša ikdienu tvert mazliet vieglāk. Jā, beigas…. beigas ir mazliet negaidītas, bet labas. Kā jau šāda žanra romānam pienākas.

Aivars Kļavis

300x0_melnais_akmens_vaaksPirms ķeros pie latviešu rakstnieka Aivara Kļavja jaunākās grāmatas jauniešiem “Melnais akmens” apraksta, man jāatzīstas, ka pat autors mani ir samulsinājis. Ne jau personīgi, bet gan tīri bibliogrāfiski. Sev par kaunu jāatzīst, ka laikam neesmu lasījusi nevienu no šī autora grāmatām, lai gan visu laiku dzīvoju ar pārliecību, ka savos pusaudža gados, kad apriju ik grāmatu, ko ieraudzīju, esmu izlasījusi vismaz divus Aivara Kļavja darbus. Taču tīmeklī atrodamajā rakstnieka biblogrāfijā neatpazīstu nevienu no tur minētajiem nosaukumiem, ja nu “Spoguļa pārbaudījums”, lai gan acu priekšā kā dzīva stāv grāmata plānajos vākos, sarkanīgi melnos toņos ar sacīkšu auto uz vāka. Lai nu kā tur arī nebūtu, autora jaunākais darbs “Melnais akmens” noteikti patiks ne tikai jauniešiem, bet arī pieaugušajiem.

“Melnais akmens” ir vēsturiskas triloģijas “Ceļš uz nezināmo zemi” pirmā grāmata. Šajā darbā autors jauniešiem saprotamā un aizraujošā veidā izklāsta vēsturiskus notikumus jeb stāsta par baltu izcelsmi, par to kā mūsu senči jeb pirmbalti nonākuši pie Baltijas jūras.

30008217_1851254414908801_313569098_nKā savas grāmatas prezentācijā Latvijas Grāmatu izstādē 2018 stāstīja pats Aivars Kļavis, rakstīt grāmatu jauniešiem nebūt nav bijis viegls uzdevums, jo viņš ir baidījies, ka mūsdienu jauniešiem viņa izteiksmes veids varētu būt grūti saprotams. Tieši tāpēc viņš pēc palīdzības vērsies pie Ādažu Brīvās Valfdorfa skolas literatūras skolotājas un audzēkņiem, kuri piekrituši izlasīt viņa uzrakstīto grāmatu. Jauniešiem grāmata patikusi, vēl jo vairāk viņi autoram ieteikuši lielisku ilustrāciju meistaru – pašu klasebiedru Emīlu Mozgu. 30019957_1851254821575427_404614983_nSadarbojoties vairāk kā 20 grāmatu autoram un 8. klases skolēnam ir tapusi lieliska grāmata jauniešiem, kas ir ne tikai aizraujoša, bet arī ļoti skaista pateicoties asprātīgajām ilustrācijām. Mans astoņgadnieks par ilustrācijām ir vienkārši sajūsmā un to dēļ šķirsta grāmatu atkal un atkal.

“Melnais akmens” ir darbs, kurā savijas tagadne ar pagātni. Ne velti autors satraucās, vai viņa mūsdienīgie varoņi runās jauniešiem atbilstošu valodu. Viņš pat darba procesā mazliet pārcenties ar jauniešu sarunvalodu, ko bez žēlastības “izravējusi” viņa mazmeitiņa, kas teikusi: “Opīt, šis jau nu ir par traku!”. Tomēr galarezultāts ir labs un Dāvis, kurš meklējot meteorītu atrod senu akmens plāksni, uz kuras redzami noslēpumaini raksti, ir diezgan reāls un mūsdienīgs jaunietis. Savam laikmetam atbilstošs ir arī visa šī stāsta galvenais varonis – Vardots, kurš mežonīgo klejotāju uzbrukumu laikā zaudē visu savu ģimeni un dzimtu. Viņš nolemj, ka aistiem laiks stāties pretī mežonīgajiem klaidoņiem, kas kā upuravis apkauj vienu aistu jeb pirmbaltu dzimtu pēc otras. Kopā ar citiem pusaudžiem, kas gatavi stāties pretī naidniekiem, viņš izveido jaunu cilti, kas ar katru dienu kļūst varenāka un bagātāka. Aizraujoši piedzīvojumi, dažādu grūtību pārvarēšana, pirmbaltu tradīcijas, cilvēku vājības un spēks ir tas, kas neļauj atrauties no grāmatas. Jāsaka gan, ka grāmatas pirmā daļa beidzas brīdī, kad lasītājam ir skaidrs, ka tūlīt, tūlīt jābūt jaunam pavērsienam. Līdz ar to neatliek nekas cits, kā gaidīt triloģijas nākamo daļu. Kā ilustratīvs materiāls un iztēles rosinātājs šī grāmata noderēs ne tikai literatūras, bet arī vēstures skolotājiem.

Anna Lora Bondū, Žans Klods Murlevā

300x0_padejosim_vaks_webvaksEpistolārais jeb vēstuļu žanrs ir gandrīz tik pat vecs kā mūsu civilizācija. Tā radīšanu piedēvē senajiem grieķiem, tomēr uzskatu, ka patiesībā arī zīmējumi uz alu sienām pieskaitāmi pie šī žanra, jo nekas cits kā vēstulīte pašiem tuvākajiem tie nebija. Senie grieķi uzskatīji, ka tieši vēstulēs cilvēks var būt pats un vislabāk izteikt sevi. Pēcāk arī senie romieši bez kautrēšanās plaši izmantoja šo izteiksmes veidu uzticot papīram daudz ko tādu, ko nespētu paust mutvārdos.”Epistula non erubiscit  (vēstule nenosarkst)” – noteica senais romietis un ķērās pie rakstīšanas (sūdzību, izsmejošu dzejoļu, vēstuļu, utt.). Arī viduslaikos un laika posmā, ko dēvējam par mūsdienām, šis žanrs bijis gana populārs un jāsaka, ka ir arī viens no maniem mīļākajiem literatūras žanriem. Pēdējos desmit gados gan arvien biežāk tiek runāts par epistolāra žanra degradāciju. Datoru un dažādu viedierīču ienākšana mūsdienu cilvēka ikdienā padarot šo žanru neinteresantu un seklu. Šis žanrs kā baudāma literatūra lēnā garā izmirstot. Neskatoties uz visiem šiem epistolārajai prozai veltītajiem negatīvajiem izteikumiem, man tomēr liekas, ka “velns tiek mālēts melnāks nekā tas ir”. Kā apliecinājums tam varētu būt franču rakstnieku dueta: Anas Loras Bondū un Žana Kloda Murlevā romāns e-pasta vēstulēs “Padejosim?”, kuru tiešām izlasīju ar lielu interesi un baudu. Vēstulēs izvērstā tematika, varoņu dialogi, notikumu, emocionālo stāvokļu apraksti, asprātīgie jociņi – nekas neliecināja par domu seklumu un to, ka šis žanrs būtu degradējies vai ka cilvēki vairs nespēj skaisti izteikties vēstulēs.

Annas Loras Bondū un Žana Kloda Murlevā romāna “Padejosim?” romāna varoņi rakstnieks Pjērs Marī Soto un Adelīna Parmelāna. iepazīstas ar vēstuļu starpniecību, kas varētu šķist visai dīvaini mūsdienu steidzīgajā un dažādām tehnoloģijām pārpildītajā laikmetā. Tās protams nav uz grezna vēstuļpapīra rakstītas rindas un viņu mērķis nebija iepazīties. Pjērs Marī Soto brīdī, kad atrodas savas radošās krīzes dziļākajā bedrē saņem mīklainu sūtījumu no kādas dāmas – Adelīnas Parmelānas. Domādams, ka tas ir manuskripts, ko viņam atsūtījusi kāda raksniece – diletante, Pjērs šo sūtījumu neatver, bet sameklējis internetā sūtītājas e-pastu, nosūtu ziņu, kurā paziņo, ka sūtījumu neatvērs un atvainojas par to. Viņš saņem pieklājīgu Adelīnas atbildi un gluži neviļus aizsākas asprātīga, humorpilna sarakste, kas izgaismo gan abu sarakstes dalībnieku dēmonus, ļaujot viņiem tikt galā ar savām dvēseles sāpēm un aizvērt durvis uz pagātni. Šajā sarakstē gluži neviļus tiek “ievilkti” arī citi Pjēra draugi un paziņas, kas padara romānu interesantāku, jo ļauj ielūkoties ne tika Adelīnas un Pjēra, bet arī citu tiešāk vai netiešāk iesaistītu personāžu sadzīvē.  Šis romāns ir tiešs apliecinājums tam, ka epistula non erubiscit. Abi varoņi bez kautrēšanās apspriež visdažādākās tēmas, ne brīdi nekļūstot vulgāri vai banāli. Asprātīgā ķircināšanās līdzinās duelim, kurā tā dalībnieki izmanto nevis dzelzs špagas, bet gan vārdus. Viņi ir līdzvērtīgi pretinieki un viņu duelis var beigties tikai pēc noslēpumainā sūtījuma atvēršanas. Vai tās būs beigas? Varbūt tomēr jauns sākums kaut kam, ko abi uzskatījuši par neatgriezeniski zaudētu. Bet varbūt tas drīzāk uzskatāms par deju – tango, pasadobli vai rumbu, ko abi varoņi uzsākuši vēstuļu rindās un iespējams turpinās dzīvē. Ne velti grāmatas nosaukums ir “Padejosim?”

Aizraujošs, interesants romāns vēstulēs, ko, manuprāt, īpašu padara tas, ka tas ir dialogs starp vīrieti un sievieti. Liela nozīme ir tam, ka sievietes vārdā runā reāla sieviete, bet vīrieti pārstāv reāls vīrietis. Mēs varam tielēties un noliegt, saukt pēc līdztiesības, izkliegt feministiskus saukļus, nu, esam… esam mēs sievietes atšķirīgas no vīriešiem, ne tikai izskatā, bet arī domāšanā un pasaules uztverē. Tur nav nekā slikta vai nepareiza.

Santa Montefjore

deverilupilsmeitas_rekl (1)Šodien priecīga diena ir tiem lasītājiem, kas lasījuši Santas Montefjores Deverilu sāgas pirmo daļu “Mīlas un kara dziesma”, kurā iepazinās ar diezgan atšķirīgo Deverilu dzimtu: dzīvesgudro Kitiju, vieglprātīgo Sīliju, mūžīgo veiksminieku – Digbiju un daudzus citus, kuru kaislības, prieki un bēdas lika aizrautīgi lasīt lapu pēc lapas. Pie lasītājiem dodas otrs šīs īru sāgas romāns “Deverilu pils meitas”, kurš ir tikpat aizraujošs, kā pirmā daļa.

Romānā “Devrilu pils meitas” turpinās pirmajā daļā iepazīto varoņu likteņstāsti, daļa no tiem apraujas, daļa tiek ierauta piedzīvojumu virpulī, bet citi tiek parādīti ne visai labā gaismā, turklāt uzrodas jauni varoņi, kuri ir ne mazāk pievilcīgi. Lai arī pirmais pasaules karš ir beidzies un šķiet, ka pasaulē valda miers, ka viss lēnā garā nostājas. Tomēr tas viss izrādās ir  mānīga ilūzija, jo grāmatas varoņi vienu pēc otru pārdzīvo dažādus likteņa triecienus, kas tiem liek pieaugt, mainīties uz saprast, kas ir viņu patiesās vērtības. Viens pēc otra krīt noslēpumu plīvuri un atklājas Deverilu īstais gars. Santa Montefjore neļauj lasītājam atslābt ne mirkli, jo ik brīdi jādzīvo līdzi vienam vai otram varonim. Viņa prasmīgi aizved lasītāju uz visdažādākajām vietām pasaulē un noliek to dažādu notikumu epicentrā. Ja romāna pirmajā daļā priekšplānā bija Kitija Deverila, tad otrajā daļā lielāka uzmanība ir pievērsta viņas vieglprātīgajai māsīcai Sīlijai, kura pierāda, ka ir īstena Deverila un ka viņai piemīt īstens šīs dzimtas gars, par spītu visu priekšstatam par Sīliju kā krāšņu, bet vieglprātīgu tauriņu. Liktenis Sīlīju nežēlo un viņai nākas izciest vienu triecienu pēc otra, taču viņa iztur, jo ir īsta Deverila.

Grāmatā parādās vēl viena Deverila un tā vien šķiet, ka tieši viņai būs lemts lauzt Deverilu dzimtas lāstu. Aizvesta tālu prom no dzimtenes, viņa atgriežas, lai atrastu savas saknes. Taču viņa nav vienīgā, kas atgriežas, jo no tālienes dzimtajā ciemā atgriežas arī viņas māte un Kitijas mīļotais Džeks O’Līrijs. Viss liecina, ka šīs aizraujošās sāgās varoņus trešajā romānā gaida ne mazāk aizraujoši piedzīvojumi.

Dace Judina

Tiritajs_vax_webPirms pāris dienām braucu autobusā. Iekāpa trīs sveštautieši. Čalma uz viena galvas apliecināja viņu piederību Indijai (vēlāk noskaidrojās, ka puiši studē medicīnu Latvijā). Un tad iekāpa viņš – stalts latvju tautu dēls, kurš ieraugot trijotnes eksotisko apjautājās par puišu izcelsmes zemi. Kad nu tas bija noskaidrots tautu dēls apjautājās, vai eksotiskajiem putniem mūsu zeme patīkot. Indieši ar sajūsmu apliecināja, ka patīkot. Uz ko no mūsu tautiešu mutes izvēlās vārdi – melni kā purva krupji: “Es ienīstu šo zemi, maz naudas un stulba valsts!” Tam sekoja slavas dziesmas Zviedrijai, kur viņš esot kādu laiku strādājis. Vērojot šo epizodi un klausoties tautu dēla teikto man kļuva bezgala skumji un man neviļus ienāca prātā sociologa Aivja Biķernieka teiktais Daces Judinas grāmatas atvēršanas svētkos. Viņa teiktais bija skarbs. Mēs latvieši esam puves apsēsti, visos līmeņos, jo ja jau jaunās māmiņas facebook grupās cenšas apkrāpt tādas pašas māmiņas ar mazuli pie krūts, tad valdības un citos sektoros notiekošais ir tikai mūsu nācijas dvēseles spogulis. Un kamēr šī puve netiks apkarota sevī, ģimenēs un dzimtās, diez vai kas mainīsies valsts mērogā. Par puvi un tās apkarošanu savā romānā “Tīrītājs” runā arī Dace Judina. Un ir, ir tā puve, jo kā gan citādi pie mums notiktu šādas lietas: Continue reading Dace Judina “Tīrītājs”