Carpe diem!

februāris 2019
P O T C P S Sv
« Jan    
 123
45678910
11121314151617
18192021222324
25262728  

Historia

Haruki Murakami

300x0_viriesibezsievietem_978-9934-0-7817-0“Sieviete – dieviete, sieviete – velns. Vīrietis bez sievietes maziņš un melns!” Iespējams, ka šis citāts nav precīzs, iespējam, ka tajā senajā dziesmā tiek dziedāts citādāk, bet tieši šādas rindas man savirknējās izlasot  grāmatu apgāda “Zvaigzne ABC” nesen izdoto japāņu rakstnieka Haruki Murakami stāstu krājuma nosaukumu. “Vīrieši bez sievietēm” – visai intriģējošs nosaukums, sevišķi jau man kā sievietei. Mums sievietēm, protams, ir savs viedoklis par to kāda būtu vīriešu dzīve bez sievietēm un kāda vispār būtu pasaule, ja tās vienīgie iedzīvotāji būtu vīrieši. Visticamāk tā ātri vien pārvērstos par neapdzīvotu tuksnesi. Tieši tādēļ izlasot, ka šādu tēmu septiņos dažādos stāstos nolēmis apspēlēt vīrietis, mani pārņēma diezgan liela ziņkāre, kāds tad ir vīrieša viedoklis. Ņemot vērā, kā šā vīrieša darbi tulkoti vairāk kā piecdesmit pasaules valodās.

Haruki Murakami vārds man nav svešs. Esmu dzirdējusi un lasījusi daudzas sajūsmas pilnas atsauksmes par šī autora darbiem. Tomēr jāatzīst, ka japāņu literatūru un arī kino līdz šim īsti neesmu izpratusi un ja godīgi… vienmēr likusies mazliet dīvaina. Tādēļ Murakami lasīšanai tā arī nebiju pievērsusies. Bet viss notiek pirmo reizi un šoreiz man likās, ka Jauno gadu iesākt ar Haruki Murakami ir lieliska izvēle.

“Vīrieši bez sievietēm” ir stāstu krājums, kas sevī ietver septiņus dažādus stāstus ar vienotu motīvu. Tie ir stāsti par vīriešiem, kuri dažādu iemeslu dēļ ir zaudējuši sievietes, kuras reiz ir mīlējuši vai kuras viņu dzīvē ir bijušas nozīmīgas. Šajā gadījumā gan nav runa ne par māti, ne kādu citu vīrietim svarīgu radinieci. Visi stāsta varoņi ir zaudējuši vai arī baidās zaudēt sievieti – partneri. Sievieti, kuru iekārojuši, mīlējuši, sievieti, ar kuru mīlējušies un bijuši tuvi gan miesiski, gan emocionāli. Murakami šajā stāstu krājumā ir sapulcinājis visdažādākos varoņus, ļaujot tiem runāt pašiem vai arī liekot viņu stāstu izstāstīt kādai trešajai personai. Jāatzīst, ka visi varoņi, par spīti diezgan rimtajam stāstījumam, ir ļoti kolorīti, uzmanību piesaistoši un satraucoši. Neviens no viņiem nav parasts, neviens nav no pelēkā pūļa, lai arī mēģina tajā iekļauties. Murakami varoņi ir īpaši un tieši sievietes zaudēšana vai bailes to zaudēt, ir tas, kas padara viņus vēl atšķirīgus. Stāsti ir par alkām pēc sievietes, tajos skepse mijas ar ironiju, mistiku un zināmu devu naturālisma. Varoņi ir reāli, nereāli, pat no grāmatu lappusēm izkāpuši. Taču lasot katru konkrēto stāstu tas ievelk sevī, nelaiž vaļā un liek paņemt pauzi pirms ķeries pie nākamā. Trakākais ir tas, ka pēc krājuma izlasīšanas vēl arvien diskutēju ar sevi par to, vai tas man patīk vai tomēr nē. Autora rakstītais personīgi mani vienlaicīgi tur ciet un atgrūž. Visticamāk, lai tiktu skaidrībā par to, vai Murakami man patīk vai tomēr nē, nāksies izlasīt vēl kādu no viņa darbiem. Patiesības labad gan jāsaka, ka bija viena nodaļa, kas man ļoti, ļoti, ļoti patika. Tas bija grāmatas priekšvārds, kurā autors dalās kā tapis šis stāstu krājums, kā arī par to kā viņš raksta, pie kāda plāna pieturas.

Īsumā, šis ir stāstu krājums, par kuru viedoklis jāveido katram pašam. Domāju, ka katrs tajā saskatīs ko citu, bet jā, visticamāk to nevar uzskatīt par literatūru, kas paņems pūli. Būs, kas to uzskatīs par ko īpašu, bet kāds teiks – pilnīgs sviests! Bet viens ir skaidrs – autora apgalvojums, ka vīrieši bez sievietēm ir kā izmirstoši vienradži, ir ļoti glaimojošs. :)

Hanna Lindberga

300-RsuJDfNav noslēpums, ka visā pasaulē notiek sīva konkurence starp dažādiem restorāniem un šefpavāriem. Ikviens kāro pēc zvaigznītes, pēc labākā pavāra titula, ja ne pasaules, tad vismaz valsts mērogā. Lielākā daļa galveno balvu un atzinības nes līdzi smagu darbu, asiņu garšu mutē un sūrus sviedrus. Tikai īstam laimes luteklim tā varētu nākt viegli un iekrist klēpī. Kādam varētu paveikties ar bagātu un ietekmīgu mecenātu, kas plašu vēzienu aizslauka visus iespējamos un neiespējamos konkurentus, it kā to darot aiz labas sirds. Vai tiešām tā ir? Un kas notiek, ja vēlies no viņa laipnās gādības atbrīvoties? Vai tas vispār ir iespējams? Vai arī cerot uz savu sapņu piepildījumu, tu esi kļuvis par marioneti kāda cita rokās?

Par kaislību uz ēdienu, cīņu par atzinību un nāvējošu noslēpumu. Aizraujoša intriga, noslēpumi un spriedze, kas aug ar katru lapaspusi… Tieši tāds ir zviedru rakstnieces Hannas Lindbergas romāns “Stokholmas virtuve”. Katram šī romāna varonim ir savi mērķi un motīvi, katram savs noslēpums, dažam tas ir dzīvības cenas vērtē. Tik kurš šeit ir vainīgais, bet kurš tiek padarīts par grēkāzi. Vai visā šajā jūklī ir arī vieta mīlestībai, piedošanai un mēģinājumiem sākt visu no jauna un kļūt par labāku cilvēku?

Romāns, kurš līdzinās spēcīgai, pikantai gaļas mērcei, kas bagāta ar daudzveidīgam garšu niansēm. Autore ieved lasītāju piedzīvojumā, kurš pēc pēdējās lapaspuses aizvēršanas atstāj spēcīgu pēcgaršu. Turklāt ikvienam Hannas Lindenbergas daiļrades cienītājam tā ir atkalredzēšanās ar iepriekšēja romāna “Stokholmas fails” varoņiem Solveigu Bergu un cilvēku, kam viņa reiz sagādājusi nepatikšanas – izbijušu zvaigžņu fotogrāfu Lenniju Lī.

Daina Šadre

1182670-01v-Sens-attelsInteresantākie ir tie romāni, kuriem ir aizraujošs sižets un intriga. Pat ja tur nav nekādu superdziļo atklāsmju un domu, un visi beigās ir laimīgi. Bieži vien tie ir romāni par ģimenes noslēpumiem, par cilvēkiem, kurus liktenis saved kopā un atkal izšķir, lai pēc tam liktu satikties viņu pēcnācējiem. Šādos romānos ir viss. Mīlestība. Nodevība. Naids. Bez vainas vainīgie un noslēpumi, kuriem jātop atklātiem.

Latviešu rakstnieces Dainas Šadres grāmatu”Sens attēls” var uzskatīt par šādu darbu. Viss sākas ar kādu nekaunīgu lauku lūriķi, kurš no no Rīgas atbraukušai atpūtniecei uzglūn pēc pirts, brīdī kad viņa kaila peldas dīķī. Tobrīd ne Rīgas skaistule, ne nekauņa vēl nezina, ka nākotnē viņu ceļi krustosies. Viņiem pat nav ne mazākās nojausmas, kā viņus abus saista slepkavība nomaļā lauku mājā. Likteņu līkloči, traģiskais mijiedarbībā ar komisko, pagātne krustdūrienā ar tagadni un nākotni…

Jau ar pirmajām lappusēm grāmata paņem un nelaiž vaļā. Ļoti labs sižets, aizraujoši notikumi, intriga, kas tiek noturēta līdz grāmatas beigām. Man tiešām patika. Tikai uzskatu, ka varēja būt daudz, daudz labāk, ja autore tik ļoti nebūtu dzinusi uz priekšu notikumus. Šīs grāmatas lasīšana līdzinājās sprintam. Izlasīju to tieši stundā un piecdesmit minūtēs. Beigās viss it kā sakrita lielā čupā. Es būtu gribējusi, lai grāmatā tomēr būtu vairāk emociju, vairāk lirisku atkāpju. Es būtu vēlējusies šo grāmatu baudīt ilgāk. Patlaban tā man vairāk atgādina aizraujošu filmas scenāriju. Tā apliecina, ka rakstniece ir ļoti talantīga, ka spēj aizraut un apburt. Jo tieši tā tas notika ar mani, bet… Tas vairāk līdzinājās steidzīgai gardas, bet karstas zupas strēbšanai. Man būtu labāk paticis, ja to varētu baudīt lēnām un izbaudot katru karoti. Mīļā, mīļā, Daina Šadre, vai Jūs lūdzu, lūdzu varētu savas nākamās grāmatas rakstīt tik pat aizraujošas, bet vismaz trīs reizes biezākas?!

Kristīna Hārmeta

kanela-smarzaSaldenā vaniļa mijas ar pikanto kanēli. Rūgteni smaržo tikko malta kafija. Tveicīgi tvano no krāsns izvilkta ābolu strūdele. Mutē saskrien siekalas un gluži neviļus saproti, ka nevis kā iecerēts lasi grāmatu, bet virtuvē enerģiski kul krēmu, īgņojoties, ka mājās nav grāmatā atrodamajā receptē minētie produkti un nākas gatavot ko citu.

Man vienmēr ir patikušas grāmatas, kas ne tikai aizved neaizmirstamā ceļojumā, bet apbur ar aromātu, kas uzvirmo no ik lappuses. Šīs grāmatas smaržo ļoti dažādi. Kāda reibina ar spēcīgu rožu aromātu, cita pēc Chanel No. 5, bet vēl kāda smaržo pēc svaiga apmetuma un tikko krāsotas grīdas. Taču visvairāk mani apbur grāmatas, kas smaržo pēc tikko pagatavota ēdiena: grilēta bifšteka ar piparu garoziņu, rozmarīna, tikko ceptas maizes vai kūciņām. Ja vēl starp grāmatas lappusēm ir iespējams atrast pusdienu vai kāda našķa recepti, es bezmaz vai murrāju no labsajūtas. Nē, šoreiz runa nav par pavārgrāmatām. Visticamāk arī sliktu grāmatu neglābtu pat tas, ka tajā ievietotas pāris izcilas receptes. Es šoreiz runāju par grāmatām, kurās ir gan garša, gan smarža, gan sajūtas, gan aizraujošs sižets, no kura atrauties ļoti grūti. Viena no šādām grāmatām ir Kristīnas Hārmetas romāns “Aizmirstības kanēļa smarža”.

Romāna “Aizmirstības kanēļa smarža” pamatā ir kāds dzimtas noslēpums, kas līdzi nes neizmērojamas sāpes, zaudējumus un mīlestību mūža garumā. Mīlestību, kuras dēļ kāds varbūt ticis nemīlēts vai atstumts. Noslēpums, kura dēļ divu paaudžu sievietēm nav izdevies būt laimīgām. Noklusētais, kuram, ja godīgi, tādam nevajadzēja būt, jo pie tā kas noticis vainojams nav neviens no iesaistītajiem. Rakstniece lasītājiem servē ļoti aizraujošu stāstu, kas smaržo pēc kanēļa, vanilīna un kaltētām dzērvenēm, bet nevienā brīdī nekļūst salkani šķebinošs. Šeit mijas tagadne, pagātne un nākotne. Laikmets papildina laikmetu un patiesības meklējumi saliek visu pa plauktiņiem, liekot noticēt, ka dzīvē viss iespējams. Taču šis romāns nebūt nav brīnumpasaka no ikdienas nogurušajām. Visi notikumi ir loģiski pamatoti un saprotami. Autore nevairās runāt par skaudriem vēstures notikumiem, kas divdesmitā gadsimta sabiedrību izmainīja uz visiem laikiem. Viņa prasmīgi parāda kā paaudze atšķiras no paaudzes un cik liela vērtība tomēr ir ģimenei, pat tai, kas šķietami tikusi pazaudēta.

lapas-lido-ligatne-2018 (1)Aizraujoša, vienkārši maģiska grāmata, kas gan grāmatas galveno varoni, gan lasītāju aizved uz Parīzi, liekot iemīlēt, pazaudēt un izsāpēt. Garlaicīgi nav ne mirkli un ik pa laikam mutē sariešas siekalas no burvīgā smalkmaizīšu aromāta, kas liek steigties uz virtuvi, ieslēgt cepeškrāsni un jaukt mīklu.

Klēra Makintoša

300x0_es_tevi_redzu_mazvaksDiendienā mēs ejam tos pašus ceļus. Kā ierasts noteiktā laikā izejam no mājām, braucam ar to pašu autobusu, vilcienu vai trolejbusu. Pērkam kafiju tajā pašā kioskā un iespējams paejam garām tiem pašiem cilvēkiem tos pat nepamanot. Tomēr kas notiktu, ja kāds pēkšņi krustotu jūsu ceļus nepārtraukti, ja atrastos tur, kur atrodaties jūs? Visticamāk jūs sajustos neomulīgi. Gluži tāpat kā Zoja no Klēras Makintošas romāna “Es tevi redzu”.  Tikai viņas gadījumā viss sākās ar kādu iepazīšanās sludinājumu, ko Zoja ierauga kādā avīzē. Fotogrāfijā viņa atpazīst sevi un jūtas ļoti pārsteigta. Par notikušo viņa pastāsta savai ģimenei, bet visi kā viens apgalvo, kā fotogrāfija nemaz nav viņas, turklāt norādītā mājaslapa neeksistē, bet telefona numurs ir nederīgs. Taču Zoju tas nepārliecina un viss kļūst vēl aizdomīgāk, kad viņa pamana, ka ar sievietēm, kuru foto parādījies avīzē līdzīgā sludinājumā notiek nepatīkamas lietas. Kāda tiek aplaupīta, bet kāda noslepkavota. Londonā sievietes vairs nav pasargātas, jo ir kāds, kas par viņām zina gandrīz visu. Ir kāds, kurš pārzina viņu ikdienas gaitas un par attiecīgo samaksu ir gatavs ar šo informāciju dalīties. Viņu neinteresē, vai šādi tiek satikta mūža mīlestība, seksa partnere vai arī varmācīgs noziedznieks sameklē savu potenciālo upuri. Visu izšķir naudas summa, azarts un neizmērojama varas sajūta, kas liek justies līdzīgam Dievam.

“Es tevi redzu” ir nervu kutinošs trilleris, kas aizrauj, neatlaiž un uzdzen visai dīvainu sajūtu. It kā tiek atklāti noslēpumi un atrasti vainīgie. Taču tas, kurš par notiekošo atbildīgs tik viegli rokā nedodas. Un kādā brīdī jau aizdomīgs šķiet ikviens, pat pats mīļākais. Īpaši “mīlīgu” sajūtu piedod vainīgā dienasgrāmata jeb jūsmošana par savu ģenialitāti un atzīšanos, ka pasargāts no viņa nav neviens. Tādēļ šī atzīšanās biedē vēl vairāk. Nevaru teikt, ka romāna atrisinājums nomierina lasītāju satrauktos prātus, jo brīdī, kad visi, lasītāju ieskaitot it kā uzelpo, autore no aproces izvelk melno zirdziņu, liekot saprast, ka patiesībā nekas nav beidzies. Patiesības labad gan jāsaka, ka tā viņa apstiprināja manas aizdomas. Līdz ar to apmierināta uzsitu sev pa pleciņu un piespraudu kartupeļu medāli par vērību un intuīciju. Visā visumā diezgan ievelkošs un viegli lasāms detektīvgabals ar psiholoģiska trillera piesitienu.

Ketija Kellija

viss-sakas-arpariziKādā lietainā un vējainā novembra dienā es pēkšņi iedomājos par pavasari un Parīzi. Šķiet akurāt biju sailgojusies pēc kāda mīlas stāsta. Tā jau tas daždien notiek, ja pašai vēderā nedejo traki taureņi, bet stiprais plecs un roka, kas gatava vadīt dzīves dejā līdz sirmam vecumam vēl arvien kaut kur kavējas. Tā nu manā uzmanības lokā nonāca jau gan pirms kāda laika apgāda “Kontinents” izdotā grāmata “Viss sākās ar Parīzi”.

Biju iedomājusies, ka nu tikai lasīšu par lielo skaisto mīlu, par pāri, kuru nespēs šķirt neviens un nekādi apstākļi. Grāmatas sākums par to arī liecināja. Jo kur nu vēl skaistāks brīdis. Parīze. Eifeļa tornis. Jauns sanervozējies puisis ar gredzenu bikšu kabatā. Viņa mīļotā un ziedošs pavasaris. Te nu tā bija -ielā mīla mūža garumā. Pat rēķinājos ar saldu mīlas marcipānu rozā krāsā. Taču saņēmu stāstu par grūtību pārvarēšanu, situācijas pieņemšanu un spēju piecelties, lai sāktu visu no jaunu, par spīti tam, ka tavi sapņi un ieceres sašķīduši drumslās.

Ketijas Kellijas “Viss sākās ar Parīzi” protams ir stāsts par lielo mīlu, bet vairāk gan par brīdi, kad šī mīlā kādā brīdī beidzas, vai kā dažos gadījumos izrādās, varbūt ir bijusi tikai vienpusēja. Rakstniece prezentē plašu dažādu sieviešu plejādi, kas palikušas bez savām otrajām pusītēm. Kāda ir atraitne, kādu vīrs pametis, kāda ir šķīrusies, kāda saprot, ka jāšķiras, bet kādai noteikti jau sen vajadzēja no sava vīra izšķirieties. Katra no sievietēm uz esošo situāciju reaģē atšķirīgi. Viena dusmojas un nemana kā grauj sevi un savu bērnu dzīvi. Cita tikusi pāris sirdssāpēm sāk jaunu dzīvi. Vēl cita tik ļoti aizrāvusies ar pagātnes apraudāšanu pat nemana, ka laime ir tepat blakus, bet kāda ziedo sevi uz ģimenes altāra kaut arī ir dziļi nelaimīga. Šie stāsti caurvijas, satiekas un viens otru papildina. Šķiet Ketija Kellija šajā romānā nolēmusi apskatīt visus iespējamos sieviešu uzvedības modeļus, riskus un ieguvumus, ko nes līdzi šķiršanās. Kādā brīdī pat likās, ka mazliet par daudz notikumu un personāžu, jo bija ellīgi grūti izšķirties, kurš no varoņiem ir mans favorīts. Tomēr jāsaka, ka grozies kā gribi, vissvarīgākā lieta šajā stāstā tomēr bija ģimene. Kāzas un lielā mīla neizpalika. Tā uzplauka par spīti visam. Kā jau dzīvē tas daždien notiek. Kāds šķiras, kāds precas, kāds saka, ka nemīl, bet kāds atzīstas mīlestībā. Gan jau ikviena no mums kādā varonē atpazīs arī sevi un savus pārdzīvojumus.

Laura Vinogradova

izelpasLaikam jau oktobrī teicu, ka rudeni šogad derētu nodēvēt par stāsteni. Novembris jau atrodas savā finiša taisnē, bet arī šis rudens mēnesis nācis ar savu stāstu birumu. Šoreiz par latviešu autores Lauras Vinogradovas stāstu krājumu “Izelpas”.

Laura Vinogradova jau kādu laiku ir pazīstama kā bērnu grāmatu autore, taču šogad viņa debitē ar stāstu krājumu “Izelpas”. Ja jau rudens ir par stāstiem, tad jau par stāstiem. Tad nu 8. novembrī izmantoju iespēju un devos un viņas jaunākās grāmatas atvēršanas svētkiem grāmatu apgādā “Zvaigzne ABC”, lai aplūkotu autori dzīvajā.

Foto: Inese Kalniņa

Foto: Inese Kalniņa

Pasākums noritēja ļoti omulīgā gaisotnē, lai arī ne kā ierasti apgāda pagrabiņā. Grāmatas atvēršanas svētki notika star grāmatām, kas manuprāt ir veiksmīga izvēle, jo piesaistīja arī to pircēju uzmanību, kas varbūt vienkārši bija ienākuši pēc jaunas lasāmvielas vai kādas kancelejas preces. Domāju, ka daļa no viņiem aizgāja mājās ar grāmatu “Izelpas” somā. Grāmatas atvēršanas svētkos valdīja omulīga galotne. Autores balss mijās ar dziesmām un klausītāju pulciņš auga. Pavisam neviļus sapratu, ka visā šajā omulībā jau esmu sākusi lasīt grāmatu un izlasījusi vienu no stāstiem. Pirmais iespaids bija ļoti labs. Tādēļ domās jau rezervēju vakaru šī stāstu krājuma lasīšanai.

Stāstu krājumu “Izelpas” varētu nodēvēt par dzīvēm, kas ietvertas vienā izelpā. Īsi koncentrēti stāsti, kas ļoti skaistā veidā pasaka pašu būtiskāko. Apbrīnoju autores spēju tik mazā vārdu apjomā paust tik daudz un saglabāt stāsta sulīgumu, aromātu un garšu. Un šeit nav runa par turzu plūmju vai aprikožu, kad noreibsti tās pašas smaržas un garšas. Katram stāstam ir sava forma, garšas nianse un aromāts. Katrs stāsts nes līdzi jaunu pārdzīvojumu un pārdomas. Kāds iegriež skaudri dvēselē, kāds izvelk sen noglabātu sāpi, bet kāds liek pasmaidīt un neticībā nogrozīt galvu. Reiz kāds man teica: Nu, tā notiek tikai grāmatās! Jā, jo dzīvē notiek vēl trakākas lietas! Grāmatās dzīves realitāte tiek servēta skaistā vārdu ietērpā un viss nesaprotamais padarīt saprotams, un baudāms. Lauru Vinagradovu var droši uzskatīt par meistari nebaudāmas realitātes padarīšanā par baudāmu literatūru. Un atkal jau dvēselē nosmeldz un gribas kaukt pret pilnmēnesi caur cigarešu dūmu plīvuru. Latviešu autorēm šogad ir talants šīs sajūtas radīšanā un Laura Vinogradova nav izņēmums. Viņa droši var nostāties blakus Janai Eglei, Dacei Vīgantei un Ingai Gailei, kuru stāstu krājumus šogad klajā laiduši dažādi grāmatu apgādi un izdevniecības.

Franciska Ermlere “Bliks”

bliksFranciska Ermlere ir Latvijā pazīstama rakstniece, dramaturģe, dzejniece, atdzejotāja un scenāriju autore. Taču daudzu Latvijas lasītāju sirdis viņa ir iekarojusi tieši ar savu “Rīgas detektīvu”romānu sēriju. Pavisam nesen izdevniecība “Latvija mediji” izdevusi pēdējo šīs sērijas grāmatu “Bliks, kas lasītājus ieved kino industrijas aizkulisēs.

Godīgi jāatzīstas, ka līdz šim nebiju lasījusi nevienu no Franciskas Emleres  darbiem, tādēļ “Bliks” bija mana pirmā satikšanās ar šis rakstnieces daiļradi. Šo tikšanos tiešām varētu salīdzināt ar pirmo randiņu. Iesākumā tā mazliet neveikli, taustoties, mēģinot saprast kas ir kas, vai saruna vedas vai tomēr nē. Tad tiek atrasts kas kopīgs, saistošs un tad… tad jau iemirdzas acis, no aizrautības sārtojas vaigu gali un vienā brīdī saproti… Jā! Ir! Ir īstais! Un tad jau pienācis laiks pēdējām kafijas malkam, smaidam, acu skatienam, kad katram jāpošas savā dzīvē, lai pēcāk atkal satiktos.

Sākot lasīt romānu “Bliks” nedaudz  apmulsu. Autores stils tiešām atšķiras no citiem šī žanra pārstāvjiem. It kā neitrāls, taču tajā pašā laikā vīd intriga, kas īsti grāmatu neļauj nolikt malā. Es pat teiktu, ka man iesākumā gribējās romānu salīdzināt ar fiksētiem filmas kadriem, ko kāds sastindzinājis fotogrāfijā un ar knaģīšiem piekabinājis pie istabai pārvilktas šņores. Es kā lasītājs stāvu šajā istabā un pētu kadru pēc kadra, taču es neesmu viena, jo man līdzās šos foto pēta romāna galvenais varonis – detektīvs Andrejs, kuram kinopasaule arī ir kas pilnīgi jauns un neierasts.

Andrejs saņem uzdevumu atrast pazudušu filmu, kas kādam bagātam investoram izmaksājusi diezgan lielu naudas summu. Otrs investors – kāda bagāta dāma filmēšanas laikā mirusi visai mīklainos apstākļos.  Vai tiešām kino industrijā strādā sapņotāji, kam nauda ir tikai tukša skaņa, bet viss tiek darīts idejas vārdā? Kas vainojams Rīgas miljonāres nāvē un kur palikusi filma? Kopā ar detektīvu lasītājam nākas atklāt, kas tad īsti ir noticis un kāpēc? Ja citos detektīvromānos lasītājam ir iespējams izteikt kādus pieņēmumus par vainīgo un vēl beigās sajūsmā izsaukties: Es taču zināju!!! Tad Franciska Ermlere viņam neļauj sevi pasludināt par pašu gudrāko, jo nākas visu atklāt tikai soli pa solim, kopā ar ar galveno varoni, nevis minūti pirms viņa.

Lielākā daļa grāmatas sižeta, ja neskaita vienu absurdu pēc otra, šķiet visai mierīgs un bez trakotiem pavērsieniem, kaut kādā mērā pat salīdzināms ar rāmo meža ezeriņu, ko galvenais varonis redz sapņos. Tomēr šo it kā ieaijājošo rāmumu atsver visi iesaistītie varoņi, kas ir ļoti kolorīti. Savu varoņu personības un īpatnības Franciska Emlere ir izzīmējusi ļoti filigrāni, līdz smalkākajai rakstura un rīcības niansei. Tas gan lasītājā rada diezgan lielu apjukumu, jo šeit nav iespējams stereotipu vadītam izvēlēties vienu vai otru vainīgo. Katrs no tēliem var būt gan vainīgais, gan upuris. Tieši romāna varoņi, pat vispelēkākie no visa krāšņā varoņu klāsta, bija paši interesantākie un saistošākie. Varu tikai autori apbrīnot par viņas spēju likt viņas varoņiem būt tik dzīviem, par spīti tam, ka reizēm šķiet: nu šis gan jau ir par traku!

Kronis visam ir romāna noslēgums, tas kā viss atrisinās. Varu autorei tikai paspiest roku. Ne velti grāmatas nosaukums ir “Bliks”. Jāsaka, ka autore ar “blikiem” neskopojas. Līdz ar to sajūta, ka kaut kas nav pamanīts vai ir palaists garām, lasītāju neatstāj ne mirkli. Pat tad, kad beidzot tu domā, ka viss beidzot notiek tā kā jānotiek, nāk “Grande finale”, pēc kura galvenajam varonim un man kā lasītājam neatliek ne kā cita kā tikai noplātīt rokas. :)

Lorina Grofa

300x0_gaismaunniknums_978-9934-0-7186-7“Likt cilvēkam sevī iemīlēties nav grūti, grūti ir viņu mīlēt.” Reiz, vismaz gadus divdesmit atpakaļ šo atziņu starp eļļā čurkstošām cūkādiņām un Korejas burkānu salātu sīvumu uz mēles pavisam parasta lielveikala virtuvē izmeta kāds pavisam jauniņš zēniņš. Dzīve rāda, ka šķietami bezrūpīgajam puisim, kurš to izteica bijusi taisnība. Uzplaucēt taureņus, aizraut neprātīgā dejā, likt smieties un nemierīgi mīņāties gaidot nākamo tikšanos nemaz nav tik grūti. Grūti ir pieņemt to, kad taureņi norimst un parādās pirmie neglītie kāpuri. Grūti ir sagaidīt, kad tie pārvērtēsies kokonā, bet vēl grūtāk ir pacietīgi gaidīt, kad no kokonas beidzot izšķilsies jauns taurenis. Dzīvē un arī mīlestībā viss notiek pa spirāli. Īsta mīlestība jautri aizspurdz ar taureņu bariem, tā apmīļo un apčubina ik kāpuru, lai cik tas neglīts nebūtu un tā nekad nebeidz ticēt, ka no necilajām kokonām izšķilsies jauni taureņi – daudz krāšņāki un spēcīgāki par iepriekšējiem.

Par iepriekšminēto atziņu un taureņiem man bija jādomā lasot amerikāņu rakstnieces Lorinas Grofas romānu “Gaisma un niknums”. Šo darbu pavisam droši var uzskatīt par sava veida pieminekli mīlestībai divu laulāto starpā.  Šis darbs nav par dedzīgu kaisli, taureņu radītām trīsām vēdera apvidū un un bezgalīgu romantiku. Šeit varoņiem nav jānostājas pret visiem savas mīlas vārdā un nerodas nepārvarami šķēršļi, ko mīlas spārnu nesti tie veiksmīgi pārvar un beidzot ļaujas mežonīgam vai glāsmaini maigam seksam gremdējoties viens otra dzīlēs. Seksa gan šeit ir daudz un tam ir gana noteicoša loma abu galveno varoņu attiecībās, bet tas noteikti nav šī stāsta sāls. Romāns ir par laulāto attiecībām. Tas ir stāsts par to, kas notiek pēc tam, kad mīti gredzeni un draugi pēc kāzu svinībām devušies prom. “Gaisma un niknums” lieliski parāda attiecības starp laulātajiem pēc tam kad ballīte ir beigusies, kad sākas ikdiena un kopdzīve, kas varbūt nemaz nav tik vienkārša kā no malas izskatās. Šis ir stāsts par kāpuru lološanu pēc tam, kad taureņiem nokrituši spārni un par neizmērojamu pacietību, kas nepieciešama, lai sagaidītu izšķiļamies jaunus taureņus. Es lieliski saprotu, kāpēc šī grāmata 2015. gadā bija Baraka Obamas mīļākā grāmata. Visticamāk bijušais Amerikas prezidents lasot šo grāmatu vilka paralēles ar savu laulības dzīvi. Es domāju, ka nekļūdīšos, ja apgalvošu, ka romāna galvenā varone Matilde, viņas mīlestība, rūpes un upurēšanās sava vīra labā Barakam Obamam asociējās ar viņa pašu sievu Mišelu. Ne velti saka, ka aiz izcila vīra stāv izcila sieviete.

Grāmatai ir divas daļas. Pirmā runā galvenā varoņa Loto balsī. Šur tur, ko iestarpināt ļauts arī viņa bērnības draugam Čolijam un māsai Reičelai. Bet pamatā Loto jeb Lanselots dzied slavas dziesmu savai vienīgajai un mīļotajai sievai, kuru uzskata par savu Gaismu. Šīs Gaismas dēļ viņš atteicies no seksa dieva troņa un kritis mātes nežēlastībā. Matilde pašaizliedzīgi pilda viņai uzticēto lomu rūpēdamies un atbalstot viņu gan tad, kad nākas krimt bada maizi, gan tad, kad viņš kļuvis par slavenu dramaturgu. Viņa ir Loto balsts, sargs un iedvesmotāja, lai kādi laiki nāktu. Ne kur nav teikts, ka laulības dzīve ir viegla. Tā var būt laimīga, bet tai ir kāpumi un kritumi. Mīlēt cilvēku visā viņa neglītumā un dailē nav viegli. Taču Matilde to dara ar tādu spītību un niknumu, ka reizēm viņas dzīvesdraugs sabīstas. Tomēr viņas mīlestība ir neizmērojama un pašaizliedzīga. Tādēļ Loto paliek tur, kur ir – blakus Matildei un liek viņai mirdzēt, padarot gandrīz par svēto.

Tiem, kas vēro laulību no malas par to ir savs priekšstats un tas mēdz atšķirties no realitātes. Tomēr laulībā tiek savienotas divas atšķirīgas dzīves un divi pavisam atšķirīgi cilvēki. Laulība ir arī stāsts par kompromisiem un reizēm arī par ziedošanos otra labā. Tomēr diez vai kādam var ienākt prātā, ka pat divu dziļi mīlošu cilvēku skatījums uz viņu laulību un kopdzīvi var būt ļoti atšķirīgs un ka tur, kur šķietami dzīvo atklātība, blakus mīt arī noslēpumi. Pats lielākais paradoks laikam ir tas, ka tas, kas mīl, to ko mīl redz citādāku nekā sevi redz pats mīlas objekts. Šo atšķirīgo sevis un sava laulātā uztveri Lorina Grofa savā romānā ļoti lieliski nodemonstrē grāmatas otrajā daļā ļaujot runāt pašai Matildei. Tā nav liega, mierinoša un iedvesmojoša sievietes balss. Šī balss ir pilna bēdu, niknuma un vilšanās. Tā izskaidro un pamato visu, kas palika neskaidrs pēc Loto patosālās slavas dziesmas sievai un viņas mīlestībai. Tā atklāj pašu Matildi, kura pirmajā grāmatas daļā šķiet bija izšķīdusi savā vīrā. Tā parāda Matildes spēku un vājumu. Tieši grāmatas otrā daļa ļoti labi parāda, cik liela vara pār vīrieša dzīvi var būt mīļotajai sievietei. Tā viņu var pacelt virsotnēs, bet ja gribētu, varētu satriekt pīšļos. Loto reiz uzskatīja, ka ir talantīgs aktieris, bet viņš pat nenojauta, cik talantīga aktrise ir viņa sieva, jo to Niknumu, ko sevī slēpa Gaisma, viņš savas dzīves laikā tā arī nepieredzēja. Ik krāšņi rozei ir asi dzelkšņi, tā vienlaicīgi spēj reibināt un sāpīgi ievainot, bet prasmīga dārznieka rokās tās uzplaukst vēl krāšņāk, jo dārznieku dzelkšņu atstātās rētas nebiedē. Par spīti niknumam, Matilde ir tā, kas abu varoņu laulībā Mīlestībai ļauj uzplaukt, sazarot un krāšņi ziedēt. Tieši tāpēc pēc vīra nāves viņas Niknums kļūst nevaldāms.

Es teiktu, ka šī ir ļoti īpaša grāmata par laulību, par tās skarbumu un krāšņumu, par mīlestības spēku un prasmi mīlēt, jo “likt cilvēkam sevī iemīlēties nav grūti, grūti ir viņu mīlēt.” Šī noteikti nav ātri izlasāma grāmata. Viena no tām, kas pieprasa, lai tās lasīšanai tiktu veltīta visa lasītāja uzmanību.

Makaronu ēdieni. Vienkārši un gardi.

300-ieobTZĒdiens vienmēr ir bijusi viena no manām kaislībām. Es dievinu gardas maltītes un man patīk gatavot. Ne velti pirmā profesija, ko apguvu bija pavārs. Tie bija četri gardi gadi. Smejos, ka mani var uzpirkt ar gardu maltīti. Nezinu gan vai man mīlestība gluži kā vīrieti iet caur vēderu, bet kas zina, iespējams. Nav bijusi iespēja pārbaudīt. Taču es ik pa laikam izmēģinu dažādas receptes.  Tādēļ dažādām pavārgrāmatām manā dzīvē ir īpaša vieta. Ļoti priecājos, kad manā īpašumā nonāca izdevniecības “Latvijas mediji” izdotais recepšu krājums “Makaroni”, kurā apkopoti simts dažādi makaronu ēdieni.

Grāmatai ir četras daļas: Makaroni ar dārzeņiem. Makaroni ar sieru, olām un krējumu. Makaroni ar gaļu un zivīm. Cepeškrāsnī cepti makaroni. Īsāk sakot nelielajā, bet krāšņi ilustrētajā recepšu krājumā var atrast ko gardu katrai gaumei. Bez rūpnieciski gatavotiem makaroniem ikviens var iemēģināt roku un pagatavot makaronus pats. Personīgi mani šī grāmata iedvesmoja pagatavot gnoči, kas tradicionāli tiek gatavoti no kartupeļiem, bet šī grāmata piedāvā citu gnoči variantu ar rikotu. Gardi!!!

Spageti ar maltās gaļas ragū jeb kad aizstāj to kā nav ar to, kas ir :)

Spageti ar maltās gaļas ragū jeb kad aizstāj to kā nav ar to, kas ir :)

Makaroni ir ēdiens, ko var pagatavoti diezgan īsā laikā. Turklāt labi pagatavot pasta vienmēr ir cieņā. Lieliskākais ir tas, kas šīs receptes var kombinēt, jo ja mājās nav kāds no konkrētajā receptē minētajiem produktiem, var izmantot produktus no citas receptes. Taču pats labākais ir tas, ka pastas gatavošana neaizņem daudz laika un neaizraujoties ar treknām mērcēm, tā ir veselīga.

Šī grāmata noteikti ir lielisks iedvesmas avots gardām maltītēm. Izmēģinātās receptes tiešām bija gardas. Ieskatam pati vieglākā, bet ļoti garda recepte:

Spageti ar ķiplokiem un eļļu (4 porcijas)

400 g spageti, sāls, 5 ķiploka daiviņas, 1 pētersīļu saišķis, 1/2 svaigas, sarkanas čili pāksts, 1 kaltēta čili pāksts.

Spageti ar ķiplokiem un eļļu

Spageti ar ķiplokiem un eļļu

Spageti vāra sālsūdenī kā norādīts uz iepakojuma. Tikmēr nomizo ķiploku un sagriež plānās šķēlītēs. Pētersīļus nomazgā un sasmalcina. 1 ēdk. pētersīļu noliek malā.  Svaigo čili nomazgā, izņem sēklas un sagriež plānās strēmelītēs.

Lielā pannās lēnām sakarsē eļļu un čili strēmelītes cep 2 minūtes. Pievieno ķiplokus un turpina cept apmēram 1 minūti. Ķiplokus pārāk nesabrūnina, citādi tie kļūst rūgti. Sadrupina kaltēto čili pāksti un samaisa.

Spageti notecina sietā un ieliek pannā pie eļļas-ķiploku maisījuma. Kārtīgi samaisa. Pēc garšas pievieno sāli un piparus un dekorē ar atlikušajiem pētersīļiem. Lai labi garšo! :)