Carpe diem!

jūnijs 2019
P O T C P S Sv
« Mai    
 12
3456789
10111213141516
17181920212223
24252627282930

Historia

Vai tiešām esam dumjākie?

hqdefault“Skolotāj, es tiešām nesaprotu, vai viņi visu mācās vēlāk vai arī viņiem ir kaut kāda bremzēta domāšana? Labi es vēl tik labi neprotu valodu, bet matemātikā mēs to, ko viņi mācas septītajā klasē jau iemācījāmies piektajā. Un parasti mēs jau to zinājām pēc divām nedēļām, bet viņi to mācās vairāk kā mēnesi” – šādu atklāsmi telefona sarunas laikā pauda kāds mans bijušais skolēns, kurš šeit Latvijā nebūt nebija ģimnāzists vai prestižas skolas audzēknis. Visparastākais “Meža skolas” audzēknis, par kuras audzēkņu zināšanu līmenim dažās parastajās skolās jau ir uzlikts “štamps”, ka atzīmes dāvinātas un neatspoguļo patiesās zināšanas. Audzēknis principā ar gaišu galvu, bet ļoti emocionāls un diezgan temperamentīgu raksturu. Tāds kam Latvijas parastajās skolās integrēties būtu pagrūti. Bet par integrācijas tēmu varbūt kādu citu reizi. Taču jāpiebilst, ka jaunietis tagad nonācis valstī, kur realizēta mūsu Izglītības ministrijas tik ļoti slavētā kompetenču izglītība. Turklāt tur tā tiek kritizēta un atzīta par neefektīvu. Jāpiebilst, ka tās valsts valodu mācās pilnīgi no jauna un tikai pusgadu.

Šī saruna man atsauca prātā kādu citu sarunu pirms septiņiem gadiem, kad pēc devītās klases ģimnāzijā uz citām ārvalstīm bija devies kāds cits mans audzēknis. Ne tas čaklākais un ne tas apzinīgākais. Gudrs, bet diezgan paslinks. Tāds kura atestātā vairākos priekšmetos gozējās knapi “izvilkts” četrnieciņš. Viens no vājāk apgūtajiem priekšmetiem – fizika. Saruna līdzīga. Valodas dēļ, kuru arī apgūst no nulles, mācās klasi zemāk, bet fizikā mūsu Latvijas slaists uz klases fona bezmaz vai ģēnijs un fiziku jādodas apgūt pāris klases augstāk.

Mana māsīca aizprecējusies uz Vāczemi, kur kā nav noslēpums, kompetenču izglītība tiek jau diezgan ilgi realizēta un nu jau domāts par atteikšanos. Viņa pavisam nopietni ar šausmām gaida brīdi, kad meita uzsāks skolas gaitas. Kā personāldaļas darbiniece, kam nākas pieņemt darbā jaunus cilvēkus, kas kā reiz ir kompetenču izglītības galaprodukts, viņai jāsecina, ka potenciālo darbinieku, kuru izglītības līmenis ir ļoti zems un skatījums uz lietām ļoti šaurs ir nomācoši daudz.

Tai pašā laikā radio ziņo, ka lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju, ja runa ir par ES un politiskā notiekošo, salīdzinot ar citām Eiropas valstīm ir ļoti labi izglītoti. Cilvēki, dažādos sabiedrības līmeņos, ļoti labi orientējas un izprot politiskos procesus, spēj tos analizēt un ir labi informēti par ES notiekošo. Tāpat ik pa laikam tiek ziņots par starptautiskām balvām, ko ieguvuši gan mūsu valsts skolēni, gan studenti. Mums ir talantīgi zinātnieki, mūziķi, inženieri, ārsti un citi jauni speciālisti. Un es atļaušos apgalvot, ka mūsu mazizglītotais jeb tas, kam ir tikai pamatizglītība, tomēr zināšanu līmeņa un pasaules skatījuma ziņā ir daudz vispusīgāks, kā tādu pašu izglītības līmeni guvušais ārvalstīs. Pie mums, par laimi nedarbojas, piemēram, Vācijā un Nīderlandē spēkā esošā sistēma, kad bērna tālākās izglītības liktenis tiek izlemts 5. klasē, kur bērnus sadala pēc viņu vidējās atzīmes, no kuras tad arī atkarīgs, kurš tālāk tiek virzīts kā potenciālais augstskolas absolvēts, kurš kā vienkāršā darba darītājs, līdz ar to tiek mācīts atbilstoši kompetencēm. Pamatojums, tie kas līdz šim nav sasnieguši konkrēto izglītības līmeni, nesasniegs to arī turpmāk. Nopietni? To var spriest par 12 gadus vecu  bērnu, pusaudzi, kurš gan psiholoģiski, gan emocionāli ir ļoti nestabils un kurš vēl pat īsti nesaprot, kas ar viņu notiek? Mana 16 gadu pieredze pedagoģijā rāda, ka tieši 5. klasē vērojama diezgan krasa sekmju un uzvedības pasliktināšanās. Ļoti liela daļa tādu kā atklāsmi par mācībām un to nozīmīgumu gūst tieši pēc 7. klases,kad hormoni kaut nedaudz pierimuši. Dažs savus talantus un spējas atklāj tikai 9. klasē. Ja mūsu izglītības sistēmām notiktu šāda šķirošana 5. klasē, domāju, ka mēs zaudētu daudz izcilu un talantīgu speciālistu, jo viņu potenciāls tiktu ierobežots jau 12 gadu vecumā.

Gluži likumsakarīgi man rodas jautājums: Vai tiešām esam dumjākie? Vai tiešām mūsu izglītības līmenis ir tas sliktākais? Man kā Latvijas izglītības sistēmas galaproduktam tā nešķiet. Kā cilvēks, kas ļoti daudz komunicēju ar cilvēkiem no ārvalstīm, vienmēr saņemu komplimentu par to, ka esmu vispusīga un spēju orientēties ļoti dažādās jomās. Vai tas nav tieši tas, ko pārmet patreizējai izglītības sistēmai? Ja jau ir tik slikti, kāpēc mūsu pamatskolniekiem un vidusskolniekiem nav īpašu problēmu turpināt mācīties ārvalstīs. Kāpēc mums ir tik daudz ārvalstu studentu no attīstītajām Eiropas valstīm? Zinātniskie atklājumi, sasniegumi IT un tehniskajās jomās. To taču ir gana daudz. Ir reta valsts, kuras iedzīvotāji pārvalda mazākais divas svešvalodas. Tieši tas ir tas, par ko mūs apbrīno ārvalstīs. Vai tieši izglītības līmenis nav tas, kas mums ļauj būt vispusīgiem, diezgan fleksibliem un spējīgiem iekļauties gan profesionāli, gan sociāli Eiropas sabiedrībā? Tad kāpēc mums stāsta, kas viss ir slikti, ka viss jāreformē, jāpārņem kas svešs un par neefektīvu atzīts? Vai lielie reformātori nav pamanījuši, ka lielākā daļa pedagogu,kas iet līdzi laikam jau sen izmanto kompetenču metodes ļoti labi  iekļaujot tās patreizējā izglītības sistēmā? Tie, kas to nedara, atvainojiet, to nedarīs nekad!

Vērojot to, kas patlaban notiek izglītībā, mani neatstāj sajūta, ka dotajā brīdī tiek darīts viss, lai pēc kāda laikā mūsu tautas izglītības līmenis un skatījums uz lietām tiešām būtu šaurs. Tiek reformēts tas, ko varbūt nemaz tik ļoti nevajadzētu reformēt, bet tajā pašā laikā īsti netiek pievērsta uzmanība tam, lai bērni ar īpašām vajadzībām saņemtu savām spējām atbilstošu izglītību un apgūtu nepieciešamās prasmes, lai iekļautos sabiedrībā. Tādā veidā viņi jau savlaicīgi tiek norakstīti un viņiem nemaz nav dota iespēja gūt labu izglītību. Es šajā gadījumā pat nedomāju par cilvēkiem ar garīgo atpalicību. Runa ir par bērniem ar disleksiju, autismu, arī tiem, kam ir dažādi fiziska rakstura traucējumi un nepieciešami asistenti, kā arī viņu vajadzībām pielāgotas telpas. Tieši šie, manuprāt, ir jautājumi, kuru risināšanai būtu bijis nepieciešams piesaistīt Eiropas naudu.

Tāpat diez vai izglītības līmeni veicinošs ir apstāklis, ka ekonomisku apsvērumu labad skolotāji tiek spiesti strādāt milzīgās klasēs, bet mazākās skolas tiek slēgtas. Par kādu individuālo pieeju, par kādu diferenciāciju, par kādu uz bērnu orientēta izglītība šeit var būt runa? Neiespējamā misijā! Paveiksies, ja izdosies disciplīnu nodrošināt! Kā reiz nesen dzirdēju divu vidusskolnieku sarunu par to, cik cool ir latviešu valodas stundā ar austiņām skatīties Netflix. Diez vai mazākā klasē šāda dzimtās valodas apguve būtu iespējama. Un es lieliski saprotu kā skolotāja, kaut ko tādu var nepamanīt vai arī kāpēc, varbūt mīļā miera labad, izliekas ko tādu neredzam. Palīgskolotāji vai skolotāju asistenti, kas varbūt būtu risinājums strādājot ar lielām klasēm? Tam mums nav naudas. Tiek runāts par skolotāju novecošanu un trūkumu, bet arī pārprodukciju, jo visu priekšmetu skolotājiem nesanāk pietiekoša slodze. Varbūt būtu lietderīgāk tieši reformēt šo un šos skolotājus nodarbināt kā palīgskolotājus vai skolotāju asistentus, ja jau mazās skolas ir tik neizdevīgas? Tas noteikti nāktu par labu skolēnu izglītības līmenim!

Disciplīnas jautājumi ir tie, kas traucē apgūt izglītību ne tikai tiem, kas negrib mācīties, bet arī tiem, kas to grib. Vai taisot lielās reformas nevajadzētu ko darīt valstiskā līmenī, izstrādājot kopējus noteikumus, kā strādāt ar bērniem, kas traucē mācību apguvei. Citās Eiropas valstīs, piemēram, par skolēna publiku paziņojumu, ka viņš nemācīsies nekādu “sūda fiziku”, skolēnu uz laiku izslēdz no skolas un vecākiem ar bērnu jāapmeklē psihologs, kā arī informē bāriņtiesu, telefonu un citu ierīču lietošana skolas telpās liegta, ir tā sauktie “lidojošie skolotāji”, kas jebkurā brīdi izņem no klases bērnu, kurš traucē mācību procesu, ir dažādi citi valstiskā līmeni izveidoti instrumenti, kas liek apzināties savas uzvedības sekas. Turpretī pie mums skolotājam izsaka rājienu par to, ka viņš licis savam audzēkni uzrakstīt eseju par lamuvārdu, kurā viņš nosaucis citu skolēnu. Vai nevajadzētu beidzot padomāt par skolotāja profesijas prestiža celšanas pasākumiem valstiskā līmeni, radot instrumentus, kas nodrošina arī skolotāja, ne tikai bērnu tiesības? Jo tagad pat brīdī, kad skolotājs cietis no skolēna fiziska uzbrukuma un ir bijis upuris, pret skolotāju automātiski ierosina lietu un ir jāpierāda, ka viņš nav bijis vardarbīgs. Tajā pašā laikā nevienu nesatrauc tas, ka izmeklēšanas laikā neviens no bērna vecākiem, ne arī pats bērns uz nevienu aicinājumu ierasties konkrētajā valsts institūcijā nav ieradies. Neviens neizmeklē un necenšas noskaidrot, kas notiek skolēna ģimenē, kāpēc viņš ir bijis agresīvs. Diez vai ārvalstīs kas tāds notiktu. Emocionāla un fiziska vardarbība pret skolotāju nav nekas jauns. Alojas tie, kas domā, ka tādas lietas notiek tikai speciālajās skolās. Tās vairāk par to runā, tās mēģina to kā risināt un saņem mājienus, ka pašiem vien jātiek galā, jo nākamais skandāls novedīs pie slēgšanas. Mobings pret skolotāju, skolotājs, kas atrasts klasē ar lauztu galvaskausu, skolēns, kas triecis skolotāju pret sienu… Man zināmi gadījumi, kas notikuši parastās un pat prestižās skolās. Tikai tas tiek noklusēts, par to nerunā un to noslēpj, jo neviens negrib nekādas izmeklēšanas, aizrādījumus, skandālus un ķengāšanos medijos. Skolu vadības reakcija pavisam loģiska, labāk saglabāt veselu savu un savu darbinieku nervu sistēmu. Ja taisot reformas pieķertos pie šī jautājumu, valstiskā līmenī strādātu arī ar vecākiem, garantēju, izglītības līmenim tas tikai nāktu par labu.

Var man piekrist, var nepiekrist, bet es uzskatu, ka mēs neesam tie dumjākie un mums nav tā sliktākā izglītība, un ka dižo reformu vietā varbūt tomēr beidzot būtu jārisina tās lietas, kas tiešām ir būtiskas.

Inguna Dimante

VR_paslepta_dziveAr sniegiem, saliem un lediem ir atnācis februāris. Zaigo lāstekas, kokos pūkojas sniegs un pavisam nemanot rodas sajūta, ka dzīvo ikdienas realitāšu caurvītā pasakā. Par savdabīgu, dažādu dzīves reālijām caurvītu pasaku var uzskatīt arī jaunāko izdevniecības “Latvijas Mediji” “Vakara romāna” sērijas jaunāko Ingunas Dimantes romānu “Paslēptā dzīve”.

Šis romāns ir no tiem literārajiem darbiem, kur kopā savijas tagadne un pagātne, nostāsti mijas ar patiesību, bet visam par cēloni ir divu cilvēku kaislība vienam pret otru. Tiek atklāti noslēpumi, personības, cilvēki un to talanti. Dažs atklājums visnegaidītākajā brīdī pārsteidz ne tikai grāmatas varoņus, bet arī lasītājus.

Romāna centrālais tēls ir Agneta, kuru jau agrā jaunībā dzīve savedusi kopā ar cilvēkiem, kuri piedzīvojuši ko neparastu. Arī pati Agneta gluži neviļus attopas kāda maģiska spēka ietekmē. Tieši šis maģiskais spēks, vēsturiskie nostāsti un noslēpumi, kas tos apvij ir tas, kas ļauj Agnetei tikt galā ar pašas pārdzīvojumiem un skumjām, ko radījusi pašas neveiksmīgā pirmā mīlestība, mīļotā puiša un draudzenes nodevība. Dzenot pēdas Zīres hercoga meitas liktenim Agneta, ne tikai atklāj noslēpumus, bet arī atrod savu nākotnes profesiju. Agnetai viņas mazais projektiņš palīdz iepazīt pašai sevi, sadziedēt mīlas radītās rētas un ļauj viņas dzīvē ienākt mīlestībai, kaislei un arī apkārtējo atzinībai. Taču vai Zīres hercogienes noslēpums tiešām ir atrisināts?

“Paslēptā dzīve” ir labs romāns sava žanra ietvaros. Tas ir viegli izlasāms, aizraujošs un intrigu saturošs darbs, kurš pārsteidz visnegaidītākajā brīdī. Labs ceļabiedrs kādā ceļojumā vai labs veids kā pavadīt vakaru omulīgā kompānijā ar grāmatu. Tieši tā omulīgs veids, jo, ja neskaita dažus ļoti neomulīgus notikumus, romāns tāds arī ir.

Mario Džordāno neatvairāmā tante Poldī

poldiSievietei ir jābūt pamanāmai. Ar rozīnīti. Tādai, kuru nav iespējams aizmirst. Jāsaka gan, ka pat neizmirstamu, neatvairāmu un acīs krītošu sieviešu starpā sastopamas tādas, kas ir pārākas par visām. Ja vēl šīs dāmas ko ir ieņēmušas prātā, viņas neapturēs pilnīgi nekas. Augstas sienas, dziļi grāvji un visa izmēra buldozeri var vien kautrīgi pastāvēt “pie ratiem”. Viena no šādām dāmām ir Vācijā dzīvojoša itāļu izcelsmes rakstnieka Mario Džordāno romāna “Tante Poldī un sicīliešu lauvas” galvenā varone. Tantes Poldī šarmam pretī stāties nespēj neviens un viņa ir neatvairāma visās šī vārda nozīmēs. Tieši tikpat neatvairāma kā Ritas Falkas uzcītīgais ciema policists Francis Oberhofers. Lai gan tantei Poldī, kā jau dāmai un būtnei, kuras dzīslās plūst itāļu kaislīgās asinis ir daudz rafinētāka par lādzīgo Franci.

Tante Poldī uz Latvija atceļoja pagājušās vasaras beigās. Taču es šo dāmu pamanīju jau aprīlī klaiņojot pa Dortmundes vecpilsētu. Viņai paiet garām nebija iespējams. Košas krāsas zaigojošais vāks piesaistīja skatienu un radīja vēlmi palūkoties kas slēpjas zem šī krāšņuma. Nojauta nevīla – izklaidējošs detektīvs ar itāļu šarmu un vācu “Ordnung muss sein” piesitienu. Toreiz, zinot, ka man ceļš tālāk ved uz Beļģiju un Frankfurti un negribot sevi noslogot ar lieku bagāžu, nosolījos tantei Poldī, ka lidojot mājup, pirms došanās uz Dortmundes lidostu, noteikti vēl pēc viņas atgriezīšos. Taču solīts makā nekrīt! Latvijā atgriezos bez šīs šarmantās dāmas. Taču nebiju nemaz pārsteigta, ka jau vasarā pamanīju tanti Poldī koķeti demonstrējam savu labāko apaļumu un pievilcīgās kājiņas tepat no Latvijas grāmatveikalu plauktiem. Un tad tante Poldī spoži nodemonstrēja savu neatvairamību. Sajutos akurāt kā commissario Montana no šī paša romāna.  Jo tante Poldī panāca savu. Noskopojos, noignorēju un neturēju solījumu. Tante Poldī palika grāmatnīcas plauktā. Līdz brīdim, kad paziņa, ar kuru maināmies grāmatām, kādu dienu ar vārdiem: “Es tev te atnesu ko feinu palasīties!”, no somas izvilka “Tante Poldī un sicīliešu lauvas”. Goda vārds vienu brīdi izskatījās, ka tante Poldī uz grāmatas vāka uztaisīja pirueti.

Kas tad īsti ir tante Poldī? Nav noslēpums, ka ja tiek runāts par sicīliešiem un Sicīliju virsroku ņem dažādi stereotipi, kas jau guvuši zināmu vēsturisku auru. Ir ļoti grūti pārliecināt apkārtējos par pretējo. Un varbūt nemaz nevajag… Pašiem sicīliešiem ir joks, par to, ka Dievs radījis zemi. Radīšanas laikā viņš radījis kādu nelielu, bet burvīgu zemes gabaliņu – īstu mākslas darbu. Šis zemes gabaliņš esot bijis tik jauks, ka visi to apbrīnojuši. Un tad Dievs esot radījis sicīliešus… Bet lai sicīlieši neieslīgtu nekam nevajadzīgā pašapmierinātībā, viņš uz Sicīliju atsūta tanti Poldī, kura depresijas un vientulības mākta ir nolēmusi pārcelties no Vācijas uz sava vīra dzimteni un “nodzerties līdz nāvei ar skatu uz jūru”. Kur nu vēl labāku vietu! Pie kājām ir ne tikai jūra, bet arī Etnas vulkāns. Turklāt lielveikals ar iespaidīgu alkohola klāstu burtiski ar roku aizsniedzams.

Tantes Poldī ierašanas nelielajā pilsētiņā jau pati par sevi ir sensācija un kā jau dāma ar rozīnīti viņa, neskatoties uz to, ka tikko nosvinējusi savu sešdesmito jubileju, ātri vien tiek pie bariņa pielūdzēju. Taču Poldī lēmumu doties nāves skavās mainīt nespēj neviens. Taču… Ka tavu jupis! Nāve par Poldī smejas. Tante vēl ir gana dzīvelīga. Taču jaunais un simpātiskais Valentino gan ir pavisam auksts un miris. Tādu viņu arī tante Poldī atrod un kā policijas detektīva meitai viņai ir skaidrs, ka jaunietis pa smilšu taku prom nav devies viss no brīvas gribas.  Policijai atliek stāvēt pie ratiem, jo tante Poldī parādīs kā tās lietas darās! Karā un mīlā visi ieroči labi! Tante Poldī nemaz nevairās likt lietā jebkurus ieročus gan lai atrastu noziedzniekus, gan lai savaldzinātu simpātisko commissario. Ja būs nepieciešams, viņai talkā nāks visa viņas ģimene, kurā kā rādās visi ir bagātīgi apveltīti ar dažādiem talantiem. Tantes sākotnējais nodoms par nodzeršanos līdz nāvei viņus īpaši neiepriecināja, tādēļ viņi visi kā viens bez lielām ierunām iesaistās viņas avantūrās.

Mario Džordāno ir izdevies uzrakstīt aizraujošu, humora pilnu detektīvromānu, kura galvenās varones pievilcību nemazina tas, ka viņa pārkāpusi sešdesmit gadu slieksni. Tante Poldī ir īsts spridzeklis un spridzina kārtīgi! Bagātīga C vitamīna deva un ja ne krampji žoklī no skaļas smiešanas, tad ķiķināšana pie sevis lasot šo grāmatu noteikti ir garantēta.

Olivjē Triks

vilka-saurumsTālu ziemeļos, kur reizēm nakts ir tik gaiša kā diena, mīt kāda pavisam sīksta tauta – sāmi. Dēļ pieķeršanās tautas tradīcijām, nodarbošanos ar senču rūpalu – ziemeļbriežu audzēšanu, tiem, kurus vilina attīstība, progress un lielāki ienākumi, viņi šķiet iesīkstējuši un atpalikuši no laikmeta. Sāmu briežaudzētāji savā dzimtajā Lapzemē izjūt arvien lielāku spiedienu no lielo naftas koncernu īpašniekiem, progresa cienītājiem un Hammerfestas pilsētiņas iedzīvotājiem. Vieni vēlas gūt lielāku peļņu, citi būvēt lidostas, rūpnīcas un namus. Vēl citiem traucē brieži, kas vasarā ēnu meklēdami ieklīst pilsētiņā un rada dažādas nekārtības. Visiem nez kādēļ šķiet, ka tieši sāmiem, kas ir Lapzemes pamatiedzīvotāji, jāpiekāpjas un no brīva prāta jāpamet savas mājas un zemes. Daudzi no viņiem ir cietuši no izsmiekla, daudzi padzīti no viņu zemēm un daudzi jau atteikušies no savām saknēm. Taču ir sāmi, kas nepadodas, kas saglabājot tradīcijas meklē progresīvus risinājumus. Viens no tādiem sāmiem ir Eriks Steggo un viņa jaunā sieva Anneli. Taču Eriks iet bojā negadījumā. Vai tiešām tas ir negadījums?  Vai vietējo tik ļoti cienītā ūdenslīdēju profesija tiešām ir tik nevainīga? Vai sāms, kas noliedzis savas saknes var pie tiem atgriezties? Un kāpēc viens pēc otra galus atdod ietekmīgi naftas koncernu pārstāvji? Kādi noslēpumi jāatklāj Ziemeļbriežu policijas jaunākajai darbiniecei Ninai Nasenas?

Olivjē Trika romānu “Vilka jūras šaurums” varētu nosaukt par savdabīgu rēbusi, kur beigās lietas it kā likumsakarīgi izriet viena no otras, taču sākot romānu lasīt tā nemaz nešķiet. Kādā brīdī pat liekas, ka priekšā nolikts vesels pavedienu ņuckulis ar duci pavedienu sākumiem un nav īsti skaidrs, vai galu galā šie pavedieni savienosies. Jāsaka man bija grūti šajā grāmatā ielasīties, bet nespēju to arī nolikt malā, pat tad, kad nelasīju, lauzīju galvu par romānā notiekošo. Iespējams vīriešiem romāns lasās vieglāk, jo visas tās ūdenslīdēju un mednieku lietas, dekompresijas kameras, spiedieni, sniega moči, utt., manā galvā radīja spiediena sajūtu. Taču atmest to visu un pārlasīt virspusēji, bija bail… ja nu palaižu ko būtisku garām.

Viena no tām grāmatām, ko no vienas puses gribas likt nost, bet no otras tu to nespēj izdarīt, jo viņa ir tevi paņēmusi savā varā. Tiem, kam patīk smadzeņu režģi, mežģi un tā īpašā sajūta, ka smadzenes piepamst, patiks. :D

Santa Montefjore

greisijas-kardinajumsVai jūs mēdzat aprunāties ar saviem vecākiem, vecvecākiem vai citiem vecāka gadagājuma cilvēkiem par viņu jaunību, par dzīvē piedzīvoto un pieredzēto? Nē? Varbūt tomēr ir vērts to darīt, jo ļoti daudz interesantu stāstu paliek neuzzinātu un neizstāstītu tieši tādēļ, ka nav bijis kas klausās. Kas zina, varbūt kāds stāsts jums dāvās tieši to, kā jums patlaban visvairāk trūkst. Varbūt pat atklāsies, kas jūsu vecvecmāmiņa reiz bijusi visai veikla kontrabandiste vai bankas aplaupītāja.

Viena no Santas Montefjores romāna varonēm Karīna ir pilnīgi pārliecināta, ka uz pasaules nav parastāka cilvēka par viņas mammu Greisiju. Aizņemta ar savas karjeras veidošanu viņa savu māti tikpat kā neapciemo un bezgala laimīga, ka ir spējusi izrauties no mietpilsoniskā miestiņa par kādu uzskata savu dzimto pusi. Par to, ka Greisija nemūžam negribētu pamest savu māju un Badlijkomptonu, kur dzīvojusi vismaz četrdesmit savus dzīves gadus ir pārliecināta arī šīs vietas “bišu māte” jeb sabiedrības dāma Flapija. Taču kādu dienu Greisija paziņo, ka dosies uz Itāliju, lai nedēļas garumā apgūtu itāļu virtuvi kāda grāfa pilī Toskānā. Flapija ir šausmās, jo Greisijas aizbraukšana viņai pašai liks paveikt to, ko viņas vārdā parasti paveikusi Greisijas. Savukārt Karīna izjūt dusmas, jo  viņai šāds mātes lēmums sagādā neērtības, jo vainas apziņas mocīta, viņa māti negrib laist vienu. Tādēļ uz kulinārijas kursiem dodas arī viņa un Greisijas mazmeitiņa Anastasija, kura savu vecmāmiņu pat lāga nepazīst.

Brauciens uz Itāliju visām šīs ģimenes sievietēm izvēršas neparastā un aizraujošā piedzīvojumā, kas ļauj ne tikai ģimenei apvienoties, uzlabot savstarpējās attiecības un novērtēt to, ko devusi dzīve, bet arī atklāj noslēpumu un brīnišķīgu mīlasstāstu, ko Greisija slēpusi četrdesmit gadus. Greisijai ir sešdesmit, bet tas viņai netraucē ļauties gadiem ilgi slēptiem sapņiem un atgriezties vietā, kur reiz jutusies laimīga un iespējams vēl arvien var baudīt laimi, no kuras pati reiz savas mazdūšības, neveiklu apstākļu sakritības atteikusies. Karīnai savu māti nākas iepazīt no jauna, bet mazmeitiņai Anastasijai viņa kļūst par sava veidu elku. Kas gan var būt vēl labāks, kā atklāt, ka viņas vecmāmiņa reiz bijusi laba gleznu viltotāja un metusies mīlas dēkā ar itāļu grāfu, kurš tā vien šķiet mīt tepat pilī! Šis ceļojums visām trim ģimenes sievietēm ļauj iepazīt labāk sevi, vienai otru un saprast, kas ir dzīves vislielākās vērtības.

Santa Montefjore sava romāna lapaspusēs ļauj baudīt karsto Itālijas sauli, pasakainas ainavas, būt lieciniekiem sirsnīgai ģimenes atdzimšanai un tam kā piepildās kāds sapnis. Kārtīgs dāmu romāns, ko palasīties, kad aiz loga tumsnē ziemas vakars un sals pārvērtis ietves un ceļus par slidotavu. Galu galā turēties pie aizraujošas grāmatas siltā istabā noteikti ir patīkamāk kā ķerties pie ledusauksta staba, žoga vai ceļazīmes, lai visā garumā nenoplātos uz slidena ceļa.

Santas Montefjores romāns “Greisijas kārdinājums” sienakaudze.lv bibliotēkā nonācis ar izdevniecības “Kontinents” laipnību un gādību. Tam grāmatplauktam vienmēr pilnam būt! :) Lai arī Tavs grāmatu plaukts būtu pilns aizraujošiem romāniem, saņem 10% atlaidi jebkurai “Kontinenta” grāmatai! Iepērkoties apgāda interneta veikalā vai redakcijā Elijas ielā 17, norādi kodu SIENAKAUDZE un saņem grāmatu ar atlaidi.

Olivjē Burdo

lejupielādeVai jums ir gadījies, ka atverot kādu grāmatu it kā pēkšņi tiekat ierauti citā pasaulē, kad grāmatā aprakstīto sajūtat ar  pilnīgi visām maņām. Jūtat kā smaržo galvenā varoņa rīta kafija, esat apburts no brīnisķām ainavām, kas paveras viņa skatam, nīstat un mīlat līdz sirds sāk gurt. Labās grāmatās tā notiek vienmēr, bet tikai retajās tas notiek jau ar pirmo lapaspusi, pirmo rindkopu un pirmo vārdu.

Atverot Olivjē Burdo romānu “Gaidot Bodžanglu”, es pēkšņi attapos trakulīgā ballītē, kuru sarīkojuši grāmatas galvenā varoņa – nepilngadīga zēna vecāki. Jau no pirmajām lapaspusēm ir skaidrs, ka abu vecāku starpā valda mīlestība, aizrautība un kaislība vienam pēc otra. Viņu ikdiena paiet vienam ar otru flirtējot, baudot dzīvi, kas varbūt neiekļaujas vispārpieņemtajos rāmjos, rīkojot ekstravagantas viesības un dejojot Ninas Simones dziesmas “Mr Bojangles” smeldzīgajos ritmos.

Es apbrīnoju varoņu ekstravaganci, uzdrošināšanos dzīvot atšķirīgi, tā kā paši vēlas, to kādu kaisli un aizrautību viņi izjūt viens pret otru. Vienīgais, kas varbūt mulsina ir tas, ka arī mazais zēns ir aktīvs ballīšu dalībnieks, līdz ar to kļūst par liecinieku lietām, kas neatbilst viņa vecumam. Tāpat mulsina vecāku attieksme pret viņa izglītību, kas ir visai interesanta, lai gan ir skaidrs, ka gluži vienaldzīga tā nav. Lasot par zēna skolas gaitām, bija skaidrs, ka gluži parasts bērns, kas iekļaujas vispārpieņemtajos izglītības standartos, viņš tomēr nav. Viņš ir no tiem bērniem, kas nav dumjš, bet kura apmācībai būtu nepieciešama individuālā pieeja, kas grāmatā aprakstītajā laikā īsti nav modē. Tāpēc sākotnēji varbūt pat fascinē tas, ka vecāki neļauj ierastajai izglītības sistēmai salauzt zēna garu, lai gan mātes reakcijas un komentāri uz skolotāju teikto, kam mazais zēns ir liecinieks, liekas visai dīvaina.

Tas viss pirmajā brīdī liek šo ģimeni apbrīnot un kļūt par viņu atbalstītāju. Empātijas pret romāna varoņiem tikai palielinās, kad gan no zēna rakstītā, gan no viņa tēva pierakstiem slīprakstā top skaidrs, ka zēna māte ir psihiski slima un ka viņas veselība tikai ar katru dienu pasliktinās. Tāpat ir skaidrs, ka mātes atrašanās psihiatriskajā klīnikā dziļi nelaimīgus padara ikvienu ģimenes locekli, viņi nespēj būt viens no otra šķirti. Tādēļ tiek izplānota mātes “nolaupīšana” no klīnikas. Stāsta beigas, kā jau var noprast nav laimīgas, lai arī var tikai apbrīnot šīs ģimenes centienus pēc iespējas attālināt beigas un padarīt tās skaistākas.

Var jau nosodīt zēna vecākus, var šausmināties par viņu bezatbildību. Var pārmest zēna tēvam gļēvulību, bet ja jau mazais zēns viņam neko nepārmet un saprot, ka citādu beigu vienkārši nevarēja būt, nevienam citam nav ne tiesības nosodīt, ne paust savu viedokli. Viņš tikai izdarīja to, ko mīlestībā bija zvērējis. Un bez šīs mīlestības viņš nespēja.

- Zvēru visvarenā Dieva priekšā, ka visas būtnes, kas mīt manī, jūs mīlēs mūžīgi! – viņa skandēja saņēmusi plaukstās manu zodu..

- Svētā Gara priekšā solos dienu un nakti mīlēt un lolot visas tās būtnes, kas jūs būsiet, neatkāpties no jums ne soli jūsu mūža garumā un sekot jums, lai kurp jūs ietu – es atbildēju uzlicis plaukstas uz viņas apaļajiem vaigiem..

-Tātad jūs zvērat pie visiem eņģeļiem, ka sekosiet man visur, patiešām visur?

- Jā, patiešām visur!

Trakulīga, aizraujoša pat jautra un vienlaikus smeldzīga grāmata, kas aizkustina, apbur un vēl ilgi pēc tās izlasīšanas nelaiž vaļā. Tā liek smiet, apbrīnot, mesties aizstāvēt un raudāt, jo skumjas pārņem  pēkšņi un vairs nelaiž vaļā.

Dace Judina

VR_2019_Dace_JudinaViena no stabilākajām tradīcijām literatūrā ļoti daudzus gadus ir bijis “Lata romāns”. Taču laiki mainās un tradīcijas arī. Šī gada janvārī ikvienam “Latvijas avīzes” lasītājam tiek prezentēts “Vakara romāns”, kurš ik mēnesi saviem lasītājiem sola grāmatas par mīlestību, kaislību, naidu, sarežģītām attiecībām, noziegumiem un neparastiem pavērsieniem. “Vakara romāns” tāpat kā viņa priekšgājējs “Lata romāns” saglabājis savu nelielo formātu, mīkstiem vākiem, ko pavisam ērti var iebāzt paprāvākā kabatā. To var vienlīdz labi paņemt līdzi ceļojumā, cik lasīt sēžot ērtā krēslā izstieptām kājām, vienā rokā turot atvērtu grāmatu, bet otrā, piemēram, šīs sērijas pirmās autores Daces Judinas tik ļoti iemīļoto kanēļkafiju. Lai gan… ja tagad nemaldos, Daces Judinas “Vakara romānā” kafija ieguvusi mandeļu aromātu. :)

Nebaidieties vaicāt. Spogulis atbildēs. Jūs to ieraudzīsiet atspulgos – dziļākos, asākos, patiesākos… Tikai izturieties ar cieņu un neizniekojiet šo dāvanu sīkumos. Citādi sāks runāt Spoguļa Ēnas…

Daces Judinas romāns “Ēnas spogulī” ir pirmais “Vakara romāns”, kurš devies pie saviem lasītājiem. Šī romāna pamatā ir sarežģītas attiecības, kas ne vienmēr tādas ir tāpēc, ka tām tādām jābūt. Lasot šo romānu man nākas domāt par to, cik mums cilvēkiem ellīgi labi padodas ne tikai sačakarēt savu, bet arī savu tuvinieku un pēcnācēju dzīves. Šī stāsta galvenās varones ir trīs sievietes, kuru dzīve kaut kādu iemeslu pēc nav visai harmoniska, viegla un laimīga.

Romāna centrālais tēls ir izbijusi žurnāliste un praktizējoša psiholoģe Dagnija, kuras īpašumā nonācis ne tikai brīnumains spogulis, bet kurai piemīt savdabīgs čujs, ņuhs un poņs. Dagnija labi atpazīst dažādu cilvēku problēmas, izprot to cēloņus, saskata, kur ļaunumam aug kājas, pat raksta par to zinātnisku darbu, bet… Tas nekādi nepalīdz viņas personīgajā dzīvē un pieredzē, jo Dagnija, lai arī cik saprātīga nebūtu ir no tām sievietēm, ko dēvē par vilcējām. Šīm sievietēm ir tendence pazaudēt sevi. Rūpējoties par citiem, norijot sarūgtinājumu un nesaņemot to, ko ir pelnījušas, šīs sievietes vai nu izdeg, saslimst un top par ēnām, ne tikai spogulī, bet arī realitātē, vai arī aizsper visu pa gaisu un sāk dzīvi no jauna. Domāju, ka ikviena sieviete savā dzīvē ir bijusi šāda vilcēja. Kāda no šīs situācijas mācās, kāda paķer jaunu vezumu un atkal velk atstiepdamās. Kā ir ar Dagniju? To nāksies noskaidrot katram pašam. :)

Ap Dagniju kā centrālo orbītu spieto viņas draudzenes Laima un Guna. Arī šīs divas kolorītās dāmas sevī ietver kādu daļu no ikvienas sievietes. Domāju, ka gan jau mums katrai ir bijusi kāda pirmā mīlestība, kaislība, kāds vīrietis, par kuru iedomājoties ļimst kājas pat pēc daudziem atšķirtības gadiem. Tas nekas, ka bija maita, nelietis un nemaz nemīlēja. Daudzu sieviešu dzīvē ir bijis kāds periods, kad pievelk tā sauktie sliktie puiši. Kad esi kā sadegusi uz vienu vienīgo un viņa dēļ gatava skriet kaut vai uz pasaules tālāko malu, aizmirstot par jebkādu loģiku un pēdējām saprāta paliekām. Tu esi pārliecināta, ka ar savu mīlestību spēsi viņu mainīt, ka viņš ir tikai nomaldījies un dzīvē daudz cietis. Netrūkst vīrieši, kas to izmanto un pat pēc daudziem atšķirtības gadiem pārbauda savu varu pār uzticamāko mīļoto viņa dzīvē. Tas nekas, ka viņa varbūt ir precējusies, viņai ir bērni un varbūt, ka šādā veidā viņš varētu izpostīt ne tikai viņas ģimeni, bet arī dzīvi. Viņam pa lielam ir vienalga, jo, ja kas… vienmēr jau var pateikt, ka viņa ko pārpratusi, ka apstākļi tādi un lai piedod. Viņa taču vienmēr piedod! Varbūt pat ir pārliecināta, ka tieši tāpēc viņš viņu mīl, lai arī viņš nekad to nevienā vārdā nav minējis. Ziniet, mīlestību uz manipulatoru – nelieti es nenovēlu nevienai! Taču tieši ar šo ligu slimo romāna poētiskākā un daiļākā būtne – Laima. Ko viņa izvēlēsies? Reāli sataustāmu laimi vai pašas radītu ilūziju par mūža mīlestību? Paši vien savām rociņām darinām savas dzīves kataklizmas, paši vien izvēlamies turēties tajā pie nevajadzīgiem krāmiem.

Mana favorīte šajā romānā bija mazliet robustā Guna. Tas nekas, ka paskaļa, varbūt ne tā tolerantākā un smalkjūtīgākā. Taču tieši šī varone, manuprāt, ir diezgan daudz ieguldījusi savā personības attīstībā, cenšoties būt laimīga. Jā, varbūt viņai viss vēl lāgā nesanāk. Savu artavu devusi gan ačgārnā audzināšana, gan tas ka viņas vecmāmiņa, tante un arī māte ar savu rīcību, pretdabisko pasaules uztveri kaut kādā mērā Gunu ir aplaupījušas. Tomēr jāatzīmē, ka šī varone ir izdarījusi ļoti daudz, lai nokļūtu līdz savai patībai un būtu laimīga. Viņai vēl ir daudz ko darīt, lai izgainītu savus tarakānus, bet viņa to dara! Guna nav meitene, kas sēdēs un saldsērīgi punķosies par pirms pusgadsimta nosprāguša kanārijputniņu, vai iedomāsies sevi par feju esam. Viņa labi zina, ka ir dramadāns un to akceptē.  Un kādu dienu dramadāns varbūt kļūs par feju… :)

Romānā “Ēnas spogulī” ļoti labi jaušams Daces Judinas rokraksts. Raits stāstījums, prasmīgi uzburts teksts, kas liek aizdomāties par lietām, par kurām biji nolēmis domāt rīt vai nedomāt vispār. Domāju, ka ikviena sieviete, kas lasīs šo romānu kādā brīdi iesauksies: “Pag! “‘Šāda epizode bija arī manā dzīvē! Oi! Šito sviestu arī es piedzīvoju! Labi, ka laicīgi nācu pie prāta!” Autore ļoti skaidra parāda to, ka mēs cilvēki, gribēdami būt radību augstākais kronis, cenšoties būt superuberizsmalcināti, dvēseliski un…  velns vien zin kādi tur vēl…ļoti lieliski paši sarežģījam savu dzīvi, nenovērtējot to kas mums dots. Smieklīgi, bet novērojumi romānā un dzīvē rāda, ka tieši tie, kas baidīdamies izskatīties prasti cenšas būt ļoti izsmalcināti, galu galā izrādās prastāki par parastāko zirgābolu. :)

Linda Laplante

imagesVājā dzimuma titulu sievietes valkā jau daudzus gadu simteņus. Neskatoties uz to, ka laika gaitā atkal un atkal ir pierādījies, ka sievietes sīkstumā spēj mēroties ar vīriešiem, pat pārspēj tos, vēl arvien šis stereotips ir visai dzīvs. Vēl aizvien kādā daļā sabiedrības valda tendence sievieti uzskatīt par nevarīgāku, neattapīgāku, varbūt pat aprobežotāku. Par spīti acīm redzamajam ir cilvēki, kam izdevīgi šo stereotipu uzskatīt neapgāžamu patiesību. Vai tas tiešām viņiem būtu taisnība? Vai velti par šādu uzskatu errojos?

Lindas Laplantes  romāns “Atraitnes” ir stāsts par sievietēm. Par sievietēm, kuras palikušas vienas, jo zaudējušas savus vīrus. Neskatoties uz vecuma  starpību nevienai no viņām nav bērnu. Nekā, kas būtu palicis pāri no cilvēka, kura dēļ pukstējušas viņu sirdis. Sāpes un zaudējuma sajūta ir neizmērojama. Šķiet visa pasaule sabrukusi un nav nekā kā vērts dzīvot. Taču apkārtējie to negrib respektēt, jo atraitnes iesākumā apciemo policija, vēlāk kriminālās autoritātes. Dārgie aizgājēji nav bijuši kristālskaidri. Uz viņu sirdsapziņas guļ neviens vien sodāms nodarījums, kuram pierādīts, kuram nepierādīts. Nevienu neinteresē, ka trim traģēdijas skartajām dāmām vīru darbi bijuši nezināmi. Likteņa joks vai gudri slīpēts plāns, kas to vairs pateiks? Taču viena no dāmām bez nedalītas policijas uzmanības mantojumā saņem kādu ļoti vērtīgu piezīmju grāmatiņu, kas dāmām ļauj turpināt vīru iesākto, pat viņus pārspēt. Viņām izdodas ne tikai izdarīt to, ko plānojuši viņas vīri, bet arī apvest ap stūri visus, kas uzskatīja viņas par vājo dzimumu, aprobežotām un neattapīgām būtnēm. Brīdī, kad spēlē iesaistās atraitnes, asinskāriem noziedzniekiem neatliek nekā cita, kā pamest Londonu un doties uz siltajām zemēm. Bet mirušie… mirušie dus svētā mierā un negrēko, bet tie… kuri pat miruši grēko un piedēvē sievietēm aprobežotību, maksās dārgi un ilgi.

Linda Laplante savā romānā “Atraitnes” aizved lasītāju spriedzes pilnā piedzīvojumā, kas liek šķirt lapu pēc lappuses un priecāties par dāmu izveicību un visu pārējo “aplauzienu”.  Sevišķi jau tāpēc, ka visi kā viens uzskatīja sevi par gudrākiem esam. Izņemot kādu detektīvu. Detektīva tēls Laplantas romānā tiešām ir ļoti īpašs. Parasti jau šādos romānos, kur iesaistītas kriminālās autoritātes, policija, kāds nežēlastībā kritis detektīvs, lasītājs jūt līdzi arī policijas darbam, detektīvam. Lielākoties šie detektīvi ir simpātiski un lasītājs izjūt pret viņu empātijas. Lindas Laplantas  radītais detektīvs šādas empātijas neradīja, lai arī ar prātu viss bija saprotams.  Autorei viņu izdevies radīt tik nesimpātisku, ka viņš kaut kādā mērā riebjas ne tikai saviem kolēģiem, bet arī lasītājam. Taču pašās beigās tieši šī detektīva dēļ nākas apraudāties. Lasi par to nabadziņu un žēlums klāt, birst asaras kā pupas un tu vēl sajūties vainīgs, ka visas grāmatas garumā savās domas esi viņu lamājis un pat nicinājis. Jāsaka, ka autorei vispār ir talants ļoti labi parādīt savus varoņus, viņu raksturu un domu gājienu. Pat sīks gariņš ir ar savu raksturu, izskatu un atbilstošu uzvedības modeli. Grūti atrast varoni, kurš būtu blāva pelēcības, bez kādas rozīnītes. Reizēm gan pārņem sajūta, ka ir visa kā par daudz un kāds varonis varētu būt blāvāks, bet domāju, ka šī romāna ekranizētājiem, filmējot filmu ar tādu pašu nosaukumu, autore aiztaupījusi diezgan daudz darba.

Lindas Laplantas romāns “Atraitnes” sienakaudze.lv bibliotēkā nonācis ar izdevniecības “Kontinents” laipnību un gādību. Tam grāmatplauktam vienmēr pilnam būt! :) Lai arī Tavs grāmatu plaukts būtu pilns aizraujošiem romāniem, saņem 10% atlaidi jebkurai “Kontinenta” grāmatai! Iepērkoties apgāda interneta veikalā vai redakcijā Elijas ielā 17, norādi kodu SIENAKAUDZE un saņem grāmatu ar atlaidi.

Haruki Murakami

300x0_viriesibezsievietem_978-9934-0-7817-0“Sieviete – dieviete, sieviete – velns. Vīrietis bez sievietes maziņš un melns!” Iespējams, ka šis citāts nav precīzs, iespējam, ka tajā senajā dziesmā tiek dziedāts citādāk, bet tieši šādas rindas man savirknējās izlasot  grāmatu apgāda “Zvaigzne ABC” nesen izdoto japāņu rakstnieka Haruki Murakami stāstu krājuma nosaukumu. “Vīrieši bez sievietēm” – visai intriģējošs nosaukums, sevišķi jau man kā sievietei. Mums sievietēm, protams, ir savs viedoklis par to kāda būtu vīriešu dzīve bez sievietēm un kāda vispār būtu pasaule, ja tās vienīgie iedzīvotāji būtu vīrieši. Visticamāk tā ātri vien pārvērstos par neapdzīvotu tuksnesi. Tieši tādēļ izlasot, ka šādu tēmu septiņos dažādos stāstos nolēmis apspēlēt vīrietis, mani pārņēma diezgan liela ziņkāre, kāds tad ir vīrieša viedoklis. Ņemot vērā, kā šā vīrieša darbi tulkoti vairāk kā piecdesmit pasaules valodās.

Haruki Murakami vārds man nav svešs. Esmu dzirdējusi un lasījusi daudzas sajūsmas pilnas atsauksmes par šī autora darbiem. Tomēr jāatzīst, ka japāņu literatūru un arī kino līdz šim īsti neesmu izpratusi un ja godīgi… vienmēr likusies mazliet dīvaina. Tādēļ Murakami lasīšanai tā arī nebiju pievērsusies. Bet viss notiek pirmo reizi un šoreiz man likās, ka Jauno gadu iesākt ar Haruki Murakami ir lieliska izvēle.

“Vīrieši bez sievietēm” ir stāstu krājums, kas sevī ietver septiņus dažādus stāstus ar vienotu motīvu. Tie ir stāsti par vīriešiem, kuri dažādu iemeslu dēļ ir zaudējuši sievietes, kuras reiz ir mīlējuši vai kuras viņu dzīvē ir bijušas nozīmīgas. Šajā gadījumā gan nav runa ne par māti, ne kādu citu vīrietim svarīgu radinieci. Visi stāsta varoņi ir zaudējuši vai arī baidās zaudēt sievieti – partneri. Sievieti, kuru iekārojuši, mīlējuši, sievieti, ar kuru mīlējušies un bijuši tuvi gan miesiski, gan emocionāli. Murakami šajā stāstu krājumā ir sapulcinājis visdažādākos varoņus, ļaujot tiem runāt pašiem vai arī liekot viņu stāstu izstāstīt kādai trešajai personai. Jāatzīst, ka visi varoņi, par spīti diezgan rimtajam stāstījumam, ir ļoti kolorīti, uzmanību piesaistoši un satraucoši. Neviens no viņiem nav parasts, neviens nav no pelēkā pūļa, lai arī mēģina tajā iekļauties. Murakami varoņi ir īpaši un tieši sievietes zaudēšana vai bailes to zaudēt, ir tas, kas padara viņus vēl atšķirīgus. Stāsti ir par alkām pēc sievietes, tajos skepse mijas ar ironiju, mistiku un zināmu devu naturālisma. Varoņi ir reāli, nereāli, pat no grāmatu lappusēm izkāpuši. Taču lasot katru konkrēto stāstu tas ievelk sevī, nelaiž vaļā un liek paņemt pauzi pirms ķeries pie nākamā. Trakākais ir tas, ka pēc krājuma izlasīšanas vēl arvien diskutēju ar sevi par to, vai tas man patīk vai tomēr nē. Autora rakstītais personīgi mani vienlaicīgi tur ciet un atgrūž. Visticamāk, lai tiktu skaidrībā par to, vai Murakami man patīk vai tomēr nē, nāksies izlasīt vēl kādu no viņa darbiem. Patiesības labad gan jāsaka, ka bija viena nodaļa, kas man ļoti, ļoti, ļoti patika. Tas bija grāmatas priekšvārds, kurā autors dalās kā tapis šis stāstu krājums, kā arī par to kā viņš raksta, pie kāda plāna pieturas.

Īsumā, šis ir stāstu krājums, par kuru viedoklis jāveido katram pašam. Domāju, ka katrs tajā saskatīs ko citu, bet jā, visticamāk to nevar uzskatīt par literatūru, kas paņems pūli. Būs, kas to uzskatīs par ko īpašu, bet kāds teiks – pilnīgs sviests! Bet viens ir skaidrs – autora apgalvojums, ka vīrieši bez sievietēm ir kā izmirstoši vienradži, ir ļoti glaimojošs. :)

Hanna Lindberga

300-RsuJDfNav noslēpums, ka visā pasaulē notiek sīva konkurence starp dažādiem restorāniem un šefpavāriem. Ikviens kāro pēc zvaigznītes, pēc labākā pavāra titula, ja ne pasaules, tad vismaz valsts mērogā. Lielākā daļa galveno balvu un atzinības nes līdzi smagu darbu, asiņu garšu mutē un sūrus sviedrus. Tikai īstam laimes luteklim tā varētu nākt viegli un iekrist klēpī. Kādam varētu paveikties ar bagātu un ietekmīgu mecenātu, kas plašu vēzienu aizslauka visus iespējamos un neiespējamos konkurentus, it kā to darot aiz labas sirds. Vai tiešām tā ir? Un kas notiek, ja vēlies no viņa laipnās gādības atbrīvoties? Vai tas vispār ir iespējams? Vai arī cerot uz savu sapņu piepildījumu, tu esi kļuvis par marioneti kāda cita rokās?

Par kaislību uz ēdienu, cīņu par atzinību un nāvējošu noslēpumu. Aizraujoša intriga, noslēpumi un spriedze, kas aug ar katru lapaspusi… Tieši tāds ir zviedru rakstnieces Hannas Lindbergas romāns “Stokholmas virtuve”. Katram šī romāna varonim ir savi mērķi un motīvi, katram savs noslēpums, dažam tas ir dzīvības cenas vērtē. Tik kurš šeit ir vainīgais, bet kurš tiek padarīts par grēkāzi. Vai visā šajā jūklī ir arī vieta mīlestībai, piedošanai un mēģinājumiem sākt visu no jauna un kļūt par labāku cilvēku?

Romāns, kurš līdzinās spēcīgai, pikantai gaļas mērcei, kas bagāta ar daudzveidīgam garšu niansēm. Autore ieved lasītāju piedzīvojumā, kurš pēc pēdējās lapaspuses aizvēršanas atstāj spēcīgu pēcgaršu. Turklāt ikvienam Hannas Lindenbergas daiļrades cienītājam tā ir atkalredzēšanās ar iepriekšēja romāna “Stokholmas fails” varoņiem Solveigu Bergu un cilvēku, kam viņa reiz sagādājusi nepatikšanas – izbijušu zvaigžņu fotogrāfu Lenniju Lī.