Siena kaudze

“Tā sterva jau noteikti neļauj viņam ar mazo tikties, ka tik reti uzrodas. Noteikti baidās, ka viņai tiks mazāk uzmanības. Vai arī… he, he, nav gana droša par savām pozīcijām.”

“Satiku savējo pirms pāris. Laikam jaunā brūte nemāk kreklus gludināt, tāds apņurcīts izskatījās. Un novājējis ar. Gan jau dāma lāga ēst netaisa.”

Cilvēks ir pavisam dīvains radījums. Gadsimtiem ir domāts, izgudrots, radītas dažnedažādas tehnoloģijas, lai mūsu dzīvi padarītu komfortablāku, vieglāku, un straujāku. Mums ir ātri transporta līdzekļi, lai nokļūtu iecerētajā vietā ceļā vairs nav jāpavada tik daudz laika, cik agrāk ejot kājām vai pārvietojoties ar zirgu. Veļas mazgāšanai vairs nav jāvelta vesela diena, ar to pāris stundās [...]

Vīrieši mīl nemainību, konkrētas lietas, kas notiek konkrētā vīzē balstoties uz noteiktām loģiskām sakarībā. Un ja vīrietis ko grib sākt no jauna, tad noārda to, kas bijis iepriekš. Tādēļ jau viņi nemaz nav tik nadzīgi uz pārmaiņām. Ikvienas pārmaiņas viņu skatījumā ir saistītas ar ierasto ērtību zaudēšanu. Un reti kurš vēlas aiziet no sev ierastās [...]

Tavs skatiens, satiekot manu, atplaukst smaidā. Tavas rokas steidz Manas tvert. Tu ej, kur Tevi vedu un nejautā, vai mīlu. Un mīlas zvēresti šeit lieki. Es Tava laime, tu manējā.

Viņš nobālēja, savieba seju un paskatījies uz viņu caur zobiem izgrūda: “Tu nu gan esi maita!” Viņas acu skatiens iemirdzējās lepnumā un pateicībā. Sejā atplauka laimīgs smaids. Likās, ka kāds viņai tikko būtu pasniedzis zeltīto Oskaru. Jā, viņai tas bija izdevies! Un viņš to bija pamanījis! Aleluja! Viņa savu lomu bija lieliski nospēlējusi.

Tiek meklēts Mūzis. Visiem pazīstamās Mūzas dvīņubrālis. Drukns, spēcīgs, nedaudz cirtainiem matiem. Labsirdīgas acis mazliet nekaunīgs smaids. Pēdējo reizi manīts ietinies pretsalnu plēvē, tēlojot neķītru mākonīti Vērmaņdārza tuvumā. Īpaši talanti un paradumi: skaļi smieties, spēlēt paslēpes vienmēr un visur, spēja  pārvietoties laikā un telpā, parādās visnepiemērotākajos brīžos, bet tad, kad visvairāk vajadzīgs, nav ar uguni [...]

Pērs Gints bija sliņķis, vazaņķis un melis, bet Solveiga viņu gaidīja. Domāju, ka nebija viens vien, kurš labprāt ļautos viņas gādībai, rotaļāties ar viņas matu cirtām un klausītos viņas smieklos. Edgars trakoja, dzēra un neturēja savus solījumus, bet “kurvīti” dabūja Akmentiņš, kurš diez vai bija zemē metams. Domājat, ka viņas nezināja, kādi patiesībā [...]