Ja kādu varēto nosaukt par gaismas nesēju, tad tās ir britu rakstnieces Džodžo Mojas romāna “Zvaigžņu dāvātāja” varones. Autore mūs aizved nemaz ne tik senā pagātnē uz Kentuki mazpilsētu, kur drosmīgs dāmu bariņš iesaistījies projektā “Ceļojošā bibliotēka” un piegādā grāmatas apkaimes trūcīgajiem iedzīvotājiem.
Romāns balstīts uz patiesiem notikumiem, jo šādas bibliotēkas Amerikā tiešām darbojušās no 1935. -1943. gadam, un es nepārspīlēšu, ja teikšu, ka šī bibliotēka daudziem Amerikas mazturīgajiem iedzīvotājiem tiešām atnesa gaismu grāmatu veidolā. Sevišķi jau bērniem, kuriem grāmatas ļāva sapņot un tiekties pēc izglītības. Grāmatas bija tās, kas ne tikai izglītoja šos cilvēkus, bet arī kalpoja kā mierinājums un deva atelpu no ikdienas, kas lielākajai daļai bija ļoti smaga.
Ceļojošo bibliotekāru, kas bija sievietes, ceļš, lai realizētu šo ieceri, nebija zvaigznēm kaisīts, jo, pirmkārt, ik dienas ceļā bija jāpavada garas stundas, šķērsojot mežonīgus kalnu apvidus un upes. Vienīgais pārvietošanās līdzeklis bija zirgs, līdz ar to šis darbs sievietēm bija īsts izaicinājums. Otrkārt, ne visās mājās bibliotekāres tika laipni sagaidītas, un viena daļa sabiedrības pret sieviešu iesaistīšanos šajā projektā izturējās ļoti negatīvi. Biežie vien viņas neatbalstīja pat viņu vistuvākie ģimenes locekļi.
Man patīk, ka autore kā galveno šīs grāmatas vadmotīvu ir izvēlējusies ceļojošo bibliotekāru misiju nest cilvēkiem gaismu ar grāmatu un žurnālu palīdzību, taču tam apakšā slēpjas konkrētā laikmeta progress. Tas ir laiks, kad diezgan liela daļa Amerikas sabiedrības vēl arvien uzskata, ka sievietes vietā ir mājās pie plīts un bērniem, ka viņai jāuzvedas pēc noteiktiem priekšrakstiem un viņa nekādi nedrīkst iebilst savam vīram. Līdzīga attieksme ir arī pret tumšādainajiem, kas labi noder kā kalpotāji, bet, piemēram, viņi nevar apmeklēt tās pašas iestādes, ko apmeklē baltādainie. Cilvēka vērtību nosaka viņa izcelšanās un naudas maka biezums. Un ir ļoti daudzi, kuri ir pret trūcīgo izglītošanu, jo ir daudz vieglāk valdīt pār neizglītotiem cilvēkiem. Džodžo Mojo caur savu ceļojošo bibliotekāru stāstu atklāj arī mūsdienās aktuālu tēmu – emocionālu un fizisku vardarbību pret sievieti, kas sastopama ne tikai nabadzīgo un neizglītoto ģimenēs, bet arī bagāto greznajās savrupmājās, kur mītošie skaitās izglītoti un labi audzināti cilvēki. Sievietēm šajā laikā nav tiesību runāt par savām vēlmēm un vajadzībām, vai izvirzīt jebkādas pretenzijas savam laulātajam draugam. Ceļojošās bibliotekāres šajā grāmatā ir gaismas simbols, kas dāvājot zvaigznes citiem, arī pašas iepazīst sevi, ceļ savu pašapziņu un spēj atklāti nostāties pret netaisnību, grūtā brīdī atbalstīt viena otru, kā arī iedvesmot un iedrošināt spert soli pretim savam sapnim, lai kāds tas būtu.
Tā, protams, nebūs Džodžo Mojo, ja grāmatā neparādīsies kāds mīlas stāsts, taču tas nepavisam netraucē, bet iedvesmo, ļauj noticēt labajam un cilvēcībai pat ja viena daļa sabiedrības priekšroku nežēlībai un arogancei.
Šī ir no tām grāmatā, no kuras atrauties ir ļoti grūti, jo lasot tu saplūsti ar grāmatu un dodies ceļā kopā ar tās varoņiem, piedzīvojot un sajūtot to pašu, ko viņi. Pamēģiniet bez savainošanās nolekt no auļojoša zirga! Dies vai sanāks! Tikpat grūti ir pārtraukt lasīt šo grāmatu, un, ja arī to izdari, tās varoņi “staigā” tev nopakaļ, čukstot ausī simts un vienu versiju par to, kas notiek tālāk. Klausoties šajos “čukstos” var gadīties, ka katliņam pārskrien piens, bet vēršacs pārvēršam izstrādājumā kas līdzīgs gumijotai pazolei.
