Carpe diem!

novembris 2021
P O T C P S Sv
« Okt    
1234567
891011121314
15161718192021
22232425262728
2930  

Historia

“Krustceles” un “Pārcēlājs” Dace Judina, Arturs Nīmanis

parcelajsDaces Judinas un Artura Nīmaņa sērijā “Laika stāsti” sarakstītos romānus “Krustcelēs” un “Pārcēlājs” izlasīju vienu pēc otra. Sākotnēji gribēju par katru no tiem rakstīt atsevišķi, taču tad sapratu, ka negribu tos atdalīt vienu no otra, jo abos jau stāsts ir par to pašu: par saknēm, par godprātu un izvēlēm, ko izdarām. Par to, ka laiki un situācijas ir ļoti dažādas, bet par savām izvēlēm un rīcību atbildi tu pats. Nezinu kā citiem, bet man šķita, ka šie abi romāni viens otru papildina un paspilgtina. Tad nu te manas pārdomas, kas radušās lasot šo abus darbu.

Lasot Laika stāstus, atcerējos, man reiz kāds teica, ka abu autoru grāmatās atkal un atkal tiekot cilātas vienas un pašas tēmas, tomēr vērojot to, kas patlaban notiek sabiedrībā un soctīklos, domāju, kas notiktu tad, ja nebūtu cilvēku, kas atkal un atkal atgādina un neļauj aizmirst to, kam pateicoties mēs šobrīd te esam un varam atļauties darīt to, ko mēs darām. Jo, ja nebūtu mūsu senču, tradīcijas un paaudzēs nodotās vērtības, ja nebūtu viņu upurēšanās, diez vai mēs tik brīvi un reizēm pat lielmanīgi varētu it visur paust savu viedokli, nedomājot, vai tas aizskar citus. Tad mēs nevarētu būt tik paštaisni. Visticamāk mūs nebūtu. Tāpēc jau ir nepieciešami tie, kas atgādina, kas neļauj aizmirst. Jo brīdī, kad aizmirsīsim visu to, ko savās grāmatās godā ceļ Dace Judina un Arturs Nīmanis, mūsu te nebūs, jo koks bez saknēm aiziet postā un cilvēks apmaldas pats sava prāta gaiteņos. Var nepatikt romānos apskatītās tēmas, tas, ka kā ar puļķi dur acīs un norāda uz mūsdienu sabiedrības netikumiem, ka spīvi par to paironizē, bet ja tādu urķētāju nebūtu, vai mēs aizdomātos un nokāptu no troņa, ko savā paštaisnumā esam sev uzcēluši? Es ļoti, ļoti šaubos, jo tas kas notiek šobrīd, kā cilvēki izturas viens pret otru, cik ļoti alkst otram uzgrūst savu vienīgo pareizo viedokli, gaumi un pārliecību, kā grib citus pāraudzināt, izcelties izsmejot un noniecinot, ja godīgi ir vājprāts. Tagad visprastākā ķēķī un mazmājiņā notikusi saruna ir kļuvusi par karstāko ziņu, kas tiek publicēta, pārpublicēta un simtkārt aktualizēta, lai tikai noķertu kādu grama popularitātes.  Tādēļ ir jāatgādina, jāurķē, jārunā atkal un atkal, lai vismaz kāds apdomātos un izvētītu, katrs pats sev, kas tad ir tas, kas man ir svarīgs, ko es varu nodot nākamajā paaudzē un par ko man nebūtu kauns. Tieši to ar saviem romāniem, neatkarīgi vai tie ir Laika stāsti, Annas Elizabetes sērija, Vakara Romāns vai Latvijas Simtgades stāsti dara Dace Judina un arī viņas vīrs Arturs Nīmanis – atgādina un liek pārvērtēt.

Did you like this? Share it:

Leave a Reply

 

 

 

You can use these HTML tags

<a href="" title=""> <abbr title=""> <acronym title=""> <b> <blockquote cite=""> <cite> <code> <del datetime=""> <em> <i> <q cite=""> <strike> <strong>