Ja ir kāds autors, kas savus darbus darina noteiktā ritmā, tad tā noteikti ir rakstniece Linda Šmite. Viņa to izdara tik prasmīgi, ka lasītājam nākas dejot līdzi, neatkarīgi no tā vai tas ir draiskas polkas vai liegana valša ritms. Jau ar pirmajiem teikumiem šis ritms tevi satver un neatlaiž līdz izskanējis pēdējais vārds. Romānā „Akmens peldēšana” ritms ir tik spēcīgs, ka lasot tas atbalsojas visdziļākajos dvēseles nostūros. Un kā nu ne, jo runa ir par tautasdziesmām. Par ritmu, kas ierakstīts ikvienā latvietī. Atliek tik ieskanēties mazai četrrindei, un pasaule iezaigojas pavisam citās krāsās. Atvara Akmeņa mīļotā nolēmusi savu dzīvi veltīt latviešu tautasdziesmai. Viņu abu ikdiena paiet dainu ritmos. Jo kāds no abiem mīl vairāk un pielāgojas. Vai tas viņus padara spēcīgākus, labākus vai laimīgākus par citiem? Kā tas ir dzīvot tautasdziesmai? Šis Lindes Šmites romāns ļauj saskatīt to, kur slēpjas patiesais latvieša spēks, kas ļauj izdzīvot un kaut uz mirkli sajusties laimīgam. Romāns, kas apgalvo, ka akmens peld ūdens virsu, bet savu lasītāju ierauj dziļā atvarā, no kura nav vēlme izrāpties, līdz viss stāsts ir izskanējis.