Carpe diem!

septembris 2021
P O T C P S Sv
« Jūl   Okt »
 12345
6789101112
13141516171819
20212223242526
27282930  

Historia

Ruta Zimnoha

foto-sesijas-2018 (28)Lejas skolā  valdīja klusums. Aiz loga lielām pārslām krita sniegs, smaržoja pēc piparkūkām un viss liecināja par Ziemassvētku tuvumu. Prāts nesās uz kādu bezbēdīgu meldiņu. Ja vien viņa spētu tikt vaļā no kņudošās sajūtas pakausī, ka briest kas nelāgs! Šarlote zināja, ka šeit klusums ir mānīgs. Par klusu parastai dienai. No kādas klases atskanēja pa skaļākai balsij, bet nekā tāda, kam vajadzētu pievērst īpašu uzmanību. Lejas skolā klusums meloja. To viņa bija sapratusi diezgan ātri. Tāpat kā to, ka jābūt ļoti piesardzīgai. Uzticēties šeit varēja tikai retajam, bet naivums tika sodīts ar vilšanos vai vismaz tualetes podā noslīcinātiem zābakiem.

Šarlote Lejas skolā ieradās pirms trim gadiem. Tieši no prestižas ģimnāzijas. Divpadsmit gadi vienā darbavietā bija pārvērtušies nomācošā rutīnā. Viņa alka pēc jauniem izaicinājumiem. Lejas skolā par rutīnu un garlaicību nebija laika domāt,  un katra jauna diena bija kā izaicinājums. To Šarlote bija sapratusi savā pirmajā darba dienā. Pēc pirmās nodarbības. Kad aiz skolas zāles durvīm atstātos apavus nevarēja atrast ne uz nodarbību atnākušie skolēni, ne viņa pati. Puiku apavus kāds labvēlis bija  ieracis kupenā turpat pie skolas C korpusa durvīm. Taču Šarlotei Zābaku zaglis bija sagatavojis īpašu sveicienu. Lai saprot, ko viņš domā par teātra mākslu, kuru viņa šeit gatavojās ieviest. Viņas zābakus viens no puikām atrada zēnu tualetē. Podā. Toreiz visi, kas bija cietuši no Zābaku zagļa izrīcībām saskrēja skatīties, kā jaunā teātra pulciņa skolotāja vilks no poda laukā savus zābakus. „Fū!”, „Pretīgi!”, „Jūs tiešām vilksiet tos zābakus kājās?” Skolēnu izsaucieni un cimperlīgums vienu brīdi lika Šarlotei šaubīties, vai viņa tiešām sākusi strādāt skolā, kas paredzēta bērniem ar uzvedības un mācību traucējumiem, un kuras kontingentu lielākoties veidoja ne no tām labvēlīgākajām ģimenēm nākuši bērni. Puikas šķobīja seju, spieda ciet degunus un spiegdami atlēca atpakaļ, kad viens no zābakiem izslīdēja Šarlotei no rokām. Tādi kā cacas! Šarlotei, kas dzimusi un augusi laukos, šāda puišeļu ņemšanās raisīja smieklus. „Es esmu Netīrais zābaks, kurš tikko gardi papusdienojis tualetes podā. Nāciet nu, mani čabulīši, lai varu jums iedot bučiņu!” – pārvērstā balsī runādama Šarlote baidīja puikas ar zābaku. Viņa domāja, ka tas liks tiem smieties. Taču puikas spiegdami un kliegdami metās laukā pa C korpusa durvīm un pazuda galvenās skolas ēkas virzienā. Pēc šī atgadījuma Šarlote bija tikusi pie iesaukas Trakā.

„Čau, Trakā! Pa purnu sen neesi dabūjusi! Ka tūlīt iepisīšu, vairs negribēsi!” – tā ik rītu viņu sagaidīja Edijs no 6.b. Augumā sīkais puišelis, bija Šarlotei knapi līdz degunam. Blatnijs. Sejas izteiksme, gaita kādā Edijs pārvietojās, gaisā paceltais kulaks, liecināja, ka puika nejoko. Ne reizi vien Šarlotei bija nācies Ediju atraut no kāda, kuru viņš bija nolēmis pārmācīt. Iemeslu pārmācīšanai Edijam nevajadzēja. Atlika tikai kādam uzsākt kašķi, iedunkāt vienam otru vai arī tikai veltīt pa kādam „laipnākam” vārdam, kad Edijs bija klāt un lika lietā dūres. „Nositīšu tevi, suka!” – viņš darīja zināmu upurim, ka labāk padoties un sākt skaļi raudāt. Tas gan nenozīmēja, ka mazais agresors liksies mierā un nelaimīgo palaidīs vaļā. Parasti šādi Edija cīņas prasmes demonstrējumi beidzās ar to, ka Šarlote, kamēr jauneklim noiet tvaiks, turēja viņu piespiestu pie sienas, vai bīstamākās situācijas lika lietā reiz studentes gados apgūtās brīvās cīņas paņēmienus. Ticis vaļā no viņas kampiena, Edijs nekad neaizmirsa piedraudēt, ka izrēķināsies ar viņu, bet vēl pēc brīža, viņš, nevainīgu sejas izteiksmi, stāvēja pretī Šarlotei un izstiepis roku vissaldākajā balsī čukstēja: „Končiņu iedosi?” Un Šarlote lūkoja, vai somā nav aizķērusies kāda ledene.

Šorīt Edijs uz Šarlotes sveicienu bija atbildējis ar pastrupu – „..brīt!”, un aizslājis skolas ēdnīcas virzienā. Līdz trešajai stundai viņš nebija piekāvis nevienu pašu. Pat ne pirkstu piedūris kādam. Justiņš no tās pašas 6.b. arī nebija saņēmis savu dienišķo dunku devu. Šarlote redzēja, kā viņš līdzīgi apnicīgai nāvei sekoja Edijam un neatstājās ne par soli. Taču Edijs izlikās viņu neredzam un nedzirdam. Tikai kaut ko neskaidri ņurdēja zem deguna.

Justs bija mūžīgais skolas cietējs. Visi viņu iekaustīja, iedunkāja un apsaukāja. Vienmēr atradās kāds, par kuru Justam bija iemesls pasūdzēties, par kura pāridarījumiem nobirdināt rūgtu asariņu. Visbiežāk Justu slānīja tieši Edijs. Reizēs kā šī, kad neviens Justu neaiztika, viņš nejutās savā ādā un izpaudās kā vien spēja. Saukāja klasesbiedrus par stulbeņiem, smadzenēs izpistajiem un aborta paliekām. Rakstīja aizvainojošas zīmītes un pastāstus par stulbajiem skolasbiedriem. Ne viens vien skolas pedagogs atzina, ka dienās Justs varētu kļūt par labu rakstnieku vai runas vīru. Zēnam tiešām piemita talants izteiktie vārdos un rakstos. Tomēr visbiežāk viņš šo talantu lika lietā, lai kaitinātu savus klasesbiedrus.  Kāds vienmēr neizturēja un pēc brīža Justs jau joza uz sociālā pedagoga kabinetu vai meklēja klases audzinātāju, lai sūdzētos par pāridarītāju.

Šarlotei par brīnumu pēc kāda brīža Justs no Edija atkāpās. Nē, šodien kaut kas nav lāga! Edijs nekaujas un arī Justs neuzprasās uz jauniem zilumiem. Pat nemēģina saņemt brāzienu no Šarlotes vai klases audzinātājas, kuras bieži vien nevis pažēloja, bet vēl sarāja par uzprasīšanos uz nepatikšanām. Tādās reizēs Justam vismaz bija iemesls pasūdzēties par neiejūtīgajiem pedagogiem vai paziņot Šarlotei, ka viņa ir vissliktākā dežūrskolotāja skolas vēsturē.

Šķita, ka Lejas skola dusēja dīvainā Ērkšķrozītes miegā. Krēsli nelidoja, neviens negrūstījās, nekāvās, nelamājās un kolēģi par nevienu nesūdzējās. Pat Fredis no 8.a. klases bez ierunām bija devies uz stundu. „Ko Jūs man piepisāties?!” – bija Freda standarta frāze, ikreiz, kad Šarlote viņu lūdza doties uz nodarbību. Nelīdzēja ne lūgšanās, ne draudi, ne pierunāšana. Būdams divas galvastiesas garāks par Šarloti, Fredis viņu viegli pabīdīja malā, ikreiz, kad Šarlote mēģināja viņu atturēt no vazāšanās pa skolu. Vienīgi reizēs, kad Šarlote izbūra no  somas kādu konfekti, tostermaizi vai ko citu ēdamu, Fredis, laikam juzdamies tā kā Šarlotei parādā, bez liekas tielēšanās aizslāja uz stundu.

Lejas skolas dārgumiņi, kā savus skolēnus dēvēja Šarlote, īpaši savu leksiku necenzēja. „Aizpis muti! Ej dirst! Izpistā vāverīte! Stulbā kuce!” – bija pērles, kas no Šarlotes audzēkņu mutēm bira bez pārtraukuma. Par tradicionālo bļaģ, suka, nahuj vai pohuj vispār nebija jēgas ko bilst. Šie vārdi jau pilnīgi dabiski bija iekļāvušies Lejas skolas skolēnu leksikā neatkarīgi no dzimuma vai vecuma. Tomēr pieklājības normas lejieši zināja. Lai cik dusmīgi uz citiem, sevi, pasauli un dzīvi skolēni nebūtu, vēršoties pie pedagogiem, lielākā daļa no viņiem neaizmirsa, ka skolotāji jāuzrunā uz Jūs. „Atpisieties taču beidzot! Kas Jūs galvā izdrāzta, ka neko nerubijat? Pisieties dirst!”  Šarlote pa šiem gadiem bija iemācījusies uz šādiem skolēnu izteikumiem reaģēt ar humoru vai vienkārši nereaģēt. Taču šodien neviens pat nelamājās. Šarlote nesaprata kā tas iespējams. Ne jau Lejas skolā!

Iečīkstējās kādas klases durvis. Šarlote palūkojās koridorā. Viņas virzienā slāja Dins no 6.b. Lidojošu krēslu puisis! Šarlotei vēl tagad spilgti atmiņā palikusi pirmā darba diena kā dežūrskolotājai. Tad viņai likās, ka pēc diviem gadiem šajā skolā, viņa ir redzējusi un dzirdējusi gana daudz. Taču lidojošajiem krēsliem viņa vēl nebija bijusi gatava. Tos Dins vienu pēc otra raidīja nopakaļus no klases bēgošajiem klasesbiedriem un skolotājai. Toreiz Šarlotei gandrīz bija izdevies zēnu  pierunāt iziet no klases un doties nelielā pastaigā ap skolu, lai nomierinātos. Diemžēl ieradās kolēģu izsauktā ārstu brigāde un ducīgi vīri policijas formās. Tas izraisīja jaunu krēslu lidojumu. Kopš tās reizes bija pagājis gandrīz gads un, ja ar kādu no skolēniem Šarlotei bija izveidojies labs kontakts, tad tas bija Dins. Šarlote ļoti ar to lepojās.

„Din, kāpēc neesi klasē?”

„Ai, es visu jau izdarīju! Mums šodien ieskaite. Skolotāja atļāva.”

Tā tas varēja būt, jo lai nu kāds, bet dumjš Dins nebija. Nebūtu sprādzienbīstamā rakstura, Dins mierīgi varētu mācīties parastā skolā.

„Skolotāj, vai Jūs esat facebook?”

„Jā. Kāpēc jautā?” – Šarlote pajautāja, lai gan bija pilnīgi bija pārliecināta, ka vēlākais šovakar saņems no Dina virtuālu uzaicinājumu, kļūt par viņa facebook draugu. Lejas skolas skolnieki nebija augstprātīga tauta un labprāt sociālajos tīklos draudzējās ar saviem skolotājiem. Ar tiem pašiem, ko ikdienā dēvēja par vecajām vafelēm, izdrāztajām kucēm un maukām.

Šarlote nebija gaidījusi belzienu. Cietais grāmatas vāks atsitās pret viņas degunu, brilles aizlidoja kaut kur sāņus. Caur miglu Šarlote pamanīja Dina rokās matemātikas grāmatu. Viņa seju rotāja plats smaids.

„Tagad Jūs esat iesejota matemātikā!” – Dins jautri iesmējās un metās prom pa koridori.

Šarlote nezināja, ko darīt. Smieties! Raudāt! Dusmoties! Taču viens bija skaidrs. Lejas skolā viss ir kārtībā!

Did you like this? Share it:

Leave a Reply

 

 

 

You can use these HTML tags

<a href="" title=""> <abbr title=""> <acronym title=""> <b> <blockquote cite=""> <cite> <code> <del datetime=""> <em> <i> <q cite=""> <strike> <strong>