Vai ir daudz lietu, ko savā dzīvē nožēlojat? Neizmantotas iespējas, piedāvājumi, apzinīgi nerealizēts laiks, un vēl daudz citu lietu, par kurām lauzāt galvu un domājat: Kā būtu, ja būtu?
Jā, kā tad būtu? Vai tiešām konkrētā izvēle būtu novedusi līdz tādai dzīvei, kādu mēs to iztēlojamies? Vai tiešām mūsu pašreizējā dzīve ir tik nepareiza un nebaudāma, vai arī mēs vienkārši nenovērtējam sevi, savu dzīvi un savas izvēles? Vai likteņa “triecieni” ir sods, vai arī tikai līdzeklis, lai mēs izkustētos un darītu pašu svarīgāko – DZĪVOTU.
Ja saka, ka grāmatas iedvesmo, ārstē un liek saskatīt tev piederošās vērtības, ko pats savā sulā vārīdamies nepamani, tad Meta Heiga romāns “Pusnakts bibliotēka” ir tieši šāda grāmata. Tā iedvesmo, liek novērtēt un saprast, ka neviena no izdarītajām izvēlēm nav viennozīmīga. Heigs sava romāna galvenajai varonei Norai, kuras dzīve kļuvusi tik nepanesama, ka viņa nolemj mirt, liek nokļūt Pusnakts bibliotēkā – vietā, kur viņai tiek dota iespēja ielūkoties savās dzīvēs, kādas tās būtu izvērtušās, ja viņa būtu citu izvēli: aprecējusies nevis atraidījusi savu līgavaini, kļuvusi par peldēšanas čempioni vai ledāju pētnieci, neizlaidusi no mājas kaķi un to neviens nenobrauktu. Norai ir iespēja nokļūt jebkurā no savām iespējamajām dzīvēm, taču viņa tā arī nevar atrast to īsto. Pat tad, kad viņa ir tikusi pie savas sapņu dzīves. Līdz saprot, ka pareizā un īstā dzīve ir tā, no kuras nolēmusi atteikties. Tikai laiks jau ir beidzies… Vai Nora paspēs dzīvot?
Kā jūs domājat, kura grāmata Noras dzīves bibliotēkā bija visbiezākā? Tāds kārtīga vairākus kilogramus smags klucis? Nožēla. Man tas lika aizdomāties un es sapratu, ka varu pavisam droši “uzsist sev uz pleciņa” un teikt, ka esmu “malacīte”. Es nevaru izdomāt, kura lieta būtu tā, ko es savā dzīvē tiešām nožēloju. Jā ir bijušas iespējas, par kurām nodomāju – žēl, ka neizdarīju, vai varbūt kādi notikumi, par kuriem man ir žēl, ka tas tā izvērties, bet apgalvot, ka to ļoti nožēloju un pārdzīvoju… tā tas nav. Man jau liekas, ka tā mana Nožēlu grāmata būtu plānas burtnīciņas apmērā, bet varbūt es alojos, iespējams, ka manī, kaut kur dziļi apraktas slēpjas kaudzīte noignorētu nožēlu. Bet tad es pavisam noteikti izvēlos tās neatrakt un netraucēt. Lai dus vien netraucētas tālāk.
“Pusnakts bibliotēka” ir no tām grāmata, kas dod mieru un liek saprast, ka nav jau tādu pareizu vai nepareizu izvēļu, ja tās izdarītas pēc labākās sirdsapziņas. Tā liek aizslaucīt šaubas un nožēlu, liekot ieskatīties vērīgāk, kādas iespējas sniedz tieši konkrētā izvēle. Šī grāmata ir izcila savā nesarežģītībā, gaišumā un viedumā.
