Carpe diem!

novembris 2020
P O T C P S Sv
« Okt    
 1
2345678
9101112131415
16171819202122
23242526272829
30  

Historia

Pandēmijas ziemas sezona #2

AgendaZiniet, kurā brīdī es pirmo reizi piedzīvoju tādu kā šoku. Sajūtu, ka īsti nezini ko darīt. Tā it kā tava dzīve būtu izjukusi un tu nezini, no kura gala tai pieķerties. Man tā bija 2018. gada marta beigās. Es aizgāju no darba. It kā nekā īpaša. Es no darba biju aizgājusi jau iepriekš. Vairākkārt. Vienmēr pēc tam izjutu tādu kā uzrāvienu. Tā sajūta, kad viens darbiņš pabeigts un priekšā kas jauns. Taču 2018. gadā aiziešana no darba bija citāda. Es tam nebiju gatava. Notikumi sakrita tā, ka citu variantu nebija, lai arī darba devējs manu atlūguma parakstīja negribīgi. Es vienkārši vairs nevarēju! Biju uz izdegšanas robežas un dabūju tā saukto Lielo belzienu no Visuma. Pēc tam uz darbu varēju aiziet tikai pēc 3 cigarešu izsmēķēšanas (šis grēks man nav svešs, bet tas noteikti nekad nav bijis manas dzīves būtiska sastāvdaļa) un 20 minūšu riņķošanas ap darbavietu. Aiziet bija prātīgākais, ko varēju darīt savā un dēla labā. Taču es tam nebiju gatava. Te nu es biju. Bez darba, kas pēdējos sešu gadus bija kalpojis kā rāmis manai ikdienai. Man, protams, vēl bija mana sirdslieta – gida darbs. Taču… sezona vēl īsti nebija sākusies un es ar to nodarbojos brīvajā laikā, pielāgojot pamatdarbam. Līdz ar to nebiju šo rūpalu vēl attīstījusi tik tālu, lai mans plānotājs būtu pilns. Tādēļ mani pārņēma tāda kā panika. Kas rezultētajās ar to, ka vienīgais ko varēju gulēt gultā saritinājusies zem segas un nedarīt pilnīgi neko. Šajā nodarbē es gan biju jau praktizējusies visu pēdējo gadu. Brīvdienās, kad bērns nebija mājās. Un tad, kad man uz darbu bija jāiet pēcpusdienā. Tā ir tāda jocīga sajūta. Tu it kā visu dienu guli, bet tik un tā esi noguris. Jūties slikti un tevi viss kaitina. Pat bērna apkampiens. Tādēļ tu jūties vēl sliktāk. Tik slikti, ka vienīgais ko vari darīt – gulēt.

No šīs stadijas toreiz mani izvilka sezonas sākšanās un gandarījums par to, ko tas sniedza.  Un tā nu es kļuvu par pašnodarbinātu personu. Ar labiem ienākumiem sezonā un ne tik labiem nesezonā. Vasarā veidoju krājumus, bet ziemā no tiem iztiku. Arī šajā laikā neiztiku bez gulšņāšanas periodiem. Tie aktivizējās pavasarī, kad krājumi izsīka, bet sezona vēl tikai gaidāma.

2020. gadam vajadzēja būt ļoti veiksmīgam. Beidzot biju ieskrējusies un plānotājs bija piepildījies decembra beigās. Turklāt darbs nedaudz turpinājās arī ziemā un sezonai vajadzēja sākties jau 18. martā. Pandēmijas izsludināšana 14. martā tam visam pārvilka treknu svītru. Un te jau tā atkal bija. Šī šokējošā sajūta.  Zināju, ka gulšņāt nevaru atļauties. Sevišķi jau tāpēc, ka dēlam, kurš ir noteiktas kārtības un rituālu cienītājs, attālinātais mācību process ar guļšņājošu māti varētu būt traumējošs. Tādēļ pirmais ko izdarīju – sastādīju dienas plānu. To, kas noteikti jāizdara, arī aktivitātes svaigā gaisā un ēdienreizes. Taču, lai nesajuktu prātā no pašas radītās rutīnas, kas grozies kā gribi, iznāca diezgan vienveidīga, nolēmu pabeigt iesākto romānu (tobrīd bija uzrakstītas 40 lapas no 120). Tas bija mans glābiņš, jo pandēmija sākās ar brīvlaika nedēļu un brīvlaikā režīms nesanāk. Šis lēmums un arī tas, ka līdz romāna konkursa beigām bija palikušas tikai divas nedēļas, ļāva man neiekrist jau tik zināmajos sedziņas apkampienos un jāsaka, ka tālāk galā tiku diezgan labi, jo maksātie nodokļi atmaksājās un turēšanās pie režīma nomierināja.

Tagad atkal esmu tur, kur biju martā. Tikai viss izskatās bailīgāk. Uzkrājumu nav nekādu, par pēdējo algu samaksāju pusi no rēķiniem. Nezinu, kas būs un ko darīt ar otru pusi, bet no rītiem velku sevi laukā no gultas. Iestāstu, ka tikai dēlu pavadīšu līdz skolai, bet tad nākšu atpakaļ un gulēšu. Tikusi līdz skolai, pierunāju sevi paiet vēl mazliet tālāk. Un tā veselu stundu. Pēc tam jau gulēt iet liekas kaut kā stulbi. Un vēl es izvilku uztura režīmu. To pašu, kuru marta sākuma man izrakstīja uztura speciālists, bet kuru jau pirmajā nedēļā izbojāju. Izrādās, arī tas labi palīdz savākties un sajusties labāk.  Taču tas galīgi netraucē mani sadusmoties. Bet tas varbūt ir labāk kā būt kamoliņam zem segas. Ja godīgi, nezināju, ka manī slēpjas tik daudz agresivitātes. Pavasarī es dusmojos uz kaimiņiem,  kas bija tik bieži sākuši pīpēt dārzā, ka nevarēju tur vienatnē kā iecerēts izdzert savu rīta kafiju. Veikalā man gribējās lamāt mātes, kas velk līdzi savus bērnus, bet kad maijā visi kļuva mazliet vaļīgāki, mani tracināja cilvēku daudzums veikalā un es biju gatava uzrakstīt sūdzību policijai par to, ka lielveikalā trīs dienas pie durvīm nebija uzpildīts dezinfikators. Šobrīd es saprotu, ka dusmas ir tepat. Tikai vēl nezinu, kā tās lietderīgāk izmantot.

Did you like this? Share it:

Leave a Reply

 

 

 

You can use these HTML tags

<a href="" title=""> <abbr title=""> <acronym title=""> <b> <blockquote cite=""> <cite> <code> <del datetime=""> <em> <i> <q cite=""> <strike> <strong>