Carpe diem!

novembris 2020
P O T C P S Sv
« Okt    
 1
2345678
9101112131415
16171819202122
23242526272829
30  

Historia

Melisa Harisone

300x0_zeltainsmiezulauks_978-9934-0-8855-1Vai esat kādreiz vērojuši labības lauku? Zeltainās vārpas, kas līgani šūpojas vējā, solot izauklēt maizes klaipu pusdienu galdam un biezas putas miestiņam? Labības laukos jaušas kas pamatīgs un nomierinošs. Tie it kā apliecina, kādu sen zināmu kārtību un vērtības, kura esamība it kā nomierina un “pietur pie zemes”. Bet vai tas tiešām tā ir? Vai šķietamajā mierā neslēpjas graujošs nemiers?

Eiropas Savienības literatūras balvas ieguvēja Melisa Harisone savā romānā “Zeltains miežu lauks” apraksta lauku dzīvi kādā Anglijas provincē. Viņa mūs aizved uz 1935.gadu, uz kādu lauku ciematiņu. Uz vienu no tiem, kur lēnām ienāk progress, bet vēl arvien saglabājušās senās tradīcijas un kārtība, ko tēvs nodevis dēlam un tas atkal tālāk saviem pēcnācējiem. Šajā ciematā vēl arvien valda patriarhālie principi, kas nosaka arī ciematiņa iedzīvotāju sadzīvi un ikdienu. Šeit sievietes zina savu vietu un lomu. Bet vai viņas ar to ir mierā? Enerģiskās un pēc vīriešu modes tērptās rakstnieces-pētnieces Konstances ierašanās šeit tiek uzlūkota ar nelielu skepsi. Taču Konstances šarms apbur gandrīz ikvienu. Jo īpaši Gobu fermas jaunāko atvasi Edīti. Pavisam drīz abas kļūst nešķiramas. Taču… vai viss tiešām ir tik nevainīgi kā izskatās? Ko slēpj šķietamais lauku miers un vai Konstances nolūki ir tik nevainīgi kā izskatās?

Man Melisu Harisoni gribētos nodēvēt par mākslinieci ar pildspalvu. Viņa tik niansēti zīmē lauku dzīves ainiņas, ka reizēm, lasot, pēkšņi atjēdzies uz ēnainas meža takas un dzirdi kā zem kājām čab rudens vēja norautās lapas, sajūti rudenīgo trūdu aromātu un atver plaukstas retajām lietus lāsēm, kas pakšķēdamas sitas pret zemi. Romāns ir kā krāšņu pastorālu lauku ainiņu krājums, kas lasītāju it kā nedaudz iemidzina. Grāmata ir no tām, par kurām saka: “Kaut kā lēni lasās!” Lēni, bet krāšņi! Mūsdienās, kad cilvēki pieraduši pie draiva, pie tā, ka lietas notiek pēc pāris pirksta kustībām, būs tādi, kas kliegs: “Kādēļ tik daudz vārdu? Kas tā par wikipediju? Garlaicīgi! Vajag īsāk, konkrētāk un ātrāk!” Nē, nevajag! Jo tieši šajā lēnumā, rimtumā un detaļu izzīmēšanā slēpjas autores spēks, un romāna sāls. Rakstot par pastorālo lauku dzīvi, autore lieliski ataino vairākas laikmetam būtiskas norises, kam ir nozīmīga loma pasaules vēsturē un sabiedrības attīstībā. Tas pirmkārt jau ir jaunas sievietes pieaugšanas stāsts, kas ir īpašs, jo it kā pavisam nemanāmi tiek aplūkota cilvēka garīgā veselība un tas, kas to ietekmē. Tikai mazliet, pavisam mazliet autore pieskaras liktenim, kas tajā laikā sagaidīja cilvēkus ar garīgās veselības problēmām, bet vajadzīgo reakciju no lasītāja viņa panāk. Tāpat romānā parādās problēma, kuru, izņemot Vāciju un Hitleru, visās citās Eiropas valstīs noliedza, bet tas nenozīmē, ka tās nebija. Runa ir par antisemītismu, par vēršanos pret ebrejiem kā rasi. Pat mazajā, visu aizmirstajā ciematiņā tā iedīgļi bija vērojami un ieinteresētu personu mērķtiecīga darbošanās to varēja pārvērst tādā pat ugunsgrēkā kādā pārvērtās Gobu fermas miežu raža. Nav tādu valstu, kur pirms II pasaules kara nefigurētu antisemītisma idejas. Arī Latvija tādas bija. Un Latvijas ebreji to izjuta uz savas ādas, lai arī tas bija aizliegts un izpaudās it kā pavisam nevainīgi. Tāpat kā Anglijā, Zviedrijā un citur.

Šis noteikti ir viens no tiem romāniem, kas atstāj jūtamu pēcgaršu un liek par sevi domāt arī pēc tā izlasīšanas. Man atkal un atkal nācās domāt par to, vai mūsdienās ir citādi, kā bija 1935. gadā, kurš bija laiks pirms viena no postošākajiem kariem pasaules vēsturē. Varbūt esmu pesimiste, bet ir jomas un lietas, kur mēs vēl arvien esam turpat un tādā pašā līmenī. Diemžēl. Visi, kam nav slinkums kliedz par brīvību, ko it kā ierobežo mazs lupatas gabaliņš, bet ir gatavi aplaudēt tiem, kas ar finanšu un likuma rīkiem vēlas liegt  vienai daļai no sabiedrības piepildīt savus sapņus un darīt to, kas viņiem patīk, pat ja samaksa ir neliela. Lai tak strādā normālu darbu! Nav ko dzīvot uz citu rēķinu! utt. Žēl, ka viena daļa brīvības ierobežojumus saskata mazā lupatiņā, bet ar lielāko prieku ieliktu rāmītī tos, kas varbūt nedzīvo klišejisku standarta dzīvi. Brīvība nomirst brīdī, kad nomirst izvēles iespēja darīt to, kas tev patīk un liek justies laimīgam. Tāpat vēl arvien aktuāla ir garīgās veselības tēma un sabiedrības attieksme pret cilvēkiem, kam ir šādas saslimšanas. Tā ir graujoša, jo ļoti daudziem liekas, ka tādi cilvēki mums nav vajadzīgi. Ir dzirdētas runas par piespiedu sterilizāciju, ieslodzīšanu un vēl briesmīgākas lietas. Tā vietā, lai izdomātu, ka likt cilvēkiem zemoties un pasludināt sevi par nabagiem, varbūt būtu vērts pievērsties šai un citām tēmām, kuras varas gaiteņos gadiem tiek ignorētas.

Did you like this? Share it:

Leave a Reply

 

 

 

You can use these HTML tags

<a href="" title=""> <abbr title=""> <acronym title=""> <b> <blockquote cite=""> <cite> <code> <del datetime=""> <em> <i> <q cite=""> <strike> <strong>