Carpe diem!

novembris 2020
P O T C P S Sv
« Okt    
 1
2345678
9101112131415
16171819202122
23242526272829
30  

Historia

Dace Judina

judinaTrīspadsmit ir skaitlis, kurš daudzus baida. Piektdiena trīspadsmitais. Velna ducis un daudz citu dažādu ticējumu, kas skaitlim trīspadsmit piešķir ne visai pozitīvu auru. Bet varbūt trīspadsmit ir šķīrējskaitlis – robežšķirtne starp veco un jauno. Tieši tāda sajūta pārņem, lasot Daces Judinas jaunāko -  trīspadsmito sērijas Anna Elizabete izmeklē romānu.

“Pēdas putekļos” ir romāns, kuru lasot, pārņem tāds kā nemiers, vēlme sabuntoties, vēlme kaut ko mainīt. Tā realitātes klātbūtne, kā arī atpazīstamās ikdienas situācijas mulsina un biedē, taču rodas sajūta, ka ar to nevar un nevajag samierināties. Notikumi savijas, ierauj un neatlaiž. Reizēm pat sāc svīst no notikumu versmes. Kā tik šeit nav? Smalki izplānota diversija, pazudusi maniaka krimināllieta, asfaltā ierullēts domes priekšsēdis un cita par citu neizprotamākas lietas.  Lasītājam ir ko turēt, bet pēc noziegumu atrisināšanas paliek sajūta, ka beidzot noticis attīrīšanās process. Beidzot ir atvemts, izspļauts un cerams arī noslēgts viss, kas saistīts ar partiju Māja un Ģimene. Kaut kā man šis iestādījums gadu gaitā ir pamatīgi uzkritis uz nerva, un es ceru, ka visi, kas ar to bijuši saistīti ir vai nu izlaiduši garu, vai saņēmuši pēc nopelniem. Gribu jaunus tipāžus, noziegumus un pavērsienus. Esmu pārliecināta, ka autorei noteikti aprocē paslēpts kāds jauns un aizraujošs trumpis. Viss par to liecina. Gaidu ar nepacietību! Taču daži no romānā aprakstītajiem notikumiem mani uzrunāja vairāk kā citi. Lai cik absurdi tas neizklausītos, tie ir saistīti tieši ar māju un ģimeni. Dace Judina atkal un atkal pievēršas šai tēmai, runājot par attiecībām, kas valda it kā tuvu cilvēku starpā. Cik no šīm attiecībām ir īstas un cik tīrs aprēķins? Kas meitai liek ienīst māti un māsai māsu? Kas ir tas, kas liek ienīst savus līdzcilvēkus un kārot tiem nodarīt ko ļaunu, pat pēc daudziem gadiem? Vai pie tā vainojama audzināšana, temperaments vai raksturs, vai arī problēma meklēja konkrēto cilvēku prātos. Cik daudzi no mums ir gatavi atzīt, ka tuvs cilvēks nav pie labas garīgās veselības, tā vēl vairāk pasliktinot jau esošu. Kāpēc mēs tik bieži sāpinām cilvēkus, kurus vajadzētu cienīt, mīlēt un saudzēt? Vai iemesls ir tas, ka uztveram viņus kā pārāk pašsaprotamu savu dzīves daļu un ka viņi jau nu gan no mūsu dzīves nepazudīs? Varbūt mums ir tā maldīgā pārliecība, ka tuvinieki visu sapratīs, aizmirsīs un piedos? Taču, cik daudz viens cilvēks var saprast, piedot un aizmirst? Cik daudz aizvainojumu norīt? Vai mēs neesam pārvērtējuši savu svarīgumu un nozīmību, vai no tā, kam jāciena, jāmīl un jāsaudzē neesam kļuvuši par manipulatoru, varbūt pat varmāku? Iespējams, ka mēs paši savā pārvērtētajā nozīmīgumā atrodamies ar vienu kāju vājprāta muklājā. Un tad… Tad tiek saņemta trīspadsmitā alga. Reizēm šī alga ir ļoti skaudra, bet visticamāk tā ir godam nopelnīta.

Dace Judina, kā jau ierasts norauj rūpīgi darinātās maskas, ļaujot ieraudzīt daudzu sejas visā to neglītumā. Mums var nepatikt tas, ko mēs redzam. Varam kliegt, ka tas viss ir nieki. Muļķības. Tukšas fantāzijas. Taču mēs ļoti labi zinām, kas no tā visa ir patiesība. Tā patiesība, kas skar konkrēti mūs. Tomēr sevi apmānīt ir ļoti grūti vai pat neiespējami. Ja nu vienīgi… Ja nu vienīgi mēs glābiņu meklējam neprātā. Neprāts ir lielisks sabiedrotais. Tas attaisno visu, pat noziegumus, par vainīgo pasludinot nozieguma upurus.

Did you like this? Share it:

Leave a Reply

 

 

 

You can use these HTML tags

<a href="" title=""> <abbr title=""> <acronym title=""> <b> <blockquote cite=""> <cite> <code> <del datetime=""> <em> <i> <q cite=""> <strike> <strong>