Carpe diem!

septembris 2020
P O T C P S Sv
« Aug   Okt »
 123456
78910111213
14151617181920
21222324252627
282930  

Historia

Dace Judina

9789934157042Līdz Vakara romānu sērijā izdotais Daces Judinas romāns “Dēls” nonāca pie manis, pagāja kāds laika sprīdis. Tagad, pēc tā izlasīšanas, arī pagājis kāds laiciņš. Ļoti ilgu laiku nevarēju par šo grāmatu uzrakstīt. Nē, ne jau tāpēc, ka nebija ko teikt. Drīzāk tas bija saistīts ar pārdomām, ko raisīja romāns un tas, kā romāna varoņu piedzīvotais, novērotais sasaucās ar ikdienā notiekošo.

Saka, ka grāmata katru uzrunā individuāli. Grāmata sevī var ietvert vairākus vēstījumus. Bieži vien, lasot grāmatu, visspilgtākos iespaidus raisa kāds konkrēts tās vēstījuma aspekts, kurš, visticamāk, sasauksies ar kādu mums lasīšanas brīdi aktuālu tēmu. Vēl grāmata var rosināt pievērst uzmanību kaut kam, par ko varbūt neesam aizdomājušies.

Lasot romānu “Dēls”, kas ir autores iepriekšējā romāna “Ēnas spogulī” turpinājums, lasītājs tiek aizvests uz Vidzemes jūrmalu, kur pēc neveiksmīgas laulības pārcēlusies pirmajā romānā iepazītā psiholoģe Dagnija. Dagnija cer, ka beidzot viņas dzīve ievirzīsies harmoniskā gultnē. Tomēr klusā zvejniekciema miers ir mānīgs. Mēle ir maza, bet izdara lielas lietas. Vārdiem ir ļoti liels spēks. Tie var iedvesmot, pacelt spārnos un radīt. Bet mēle var nest arī postu un satriekt sīkās druskās to, kas šķitis stabils. Diemžēl Dagnijai arī šeit nākas stāties pretī mēlnesībai, tenkām un prāta trulumam. Vai vārdi ir tikai vārdi? Vai arī tajos slēpjas patiesībā? Vai tiešām lāsti, draudi un vārdos pausts apvainojums tiešām ir tikai nevainīga izlādēšanās? Kas ir tas, kas liek otram vēlēt nāvi? Skaudība, neapdomība, iedzimts ļaunums vai gara ļaunums? Romāns “Dēls” liek aizdomāties par to, vai kaķa lāsti tiešām ir tikai kaķa lāsti.

Tieši pēc romāna izlasīšanas čivinātavā, kur mēdz izteikties visi, kam nav slinkums, pamanīju ierakstu, pēc kura izlasīšanas man kļuva pavisam neomulīgi. Ieraksts bija tapis pāris dienas pēc rakstnieka Paula Bankovska nāves. Kāds bija ierakstījis: “…atdodiet mums Paulu Bankovski un paņemiet autoru X”. Uz manu komentāru, ka konkrētais ieraksts nav akceptējams un pieņemams, jo kaut ko tādu teikt dzīva un miruša cilvēka kontekstā man neliekas pieņemami, atbildes ieraksts vēstīja, ka autors vienkārši pielāgojis savu ierakstu analogam ierakstam par Kurtu Kobeinu un Džastinu Bīberu. Gribējis uzsvērt, ka Bankovskis ir liels zaudējums latviešu literatūrai, bet autors X, viņam kā lasītājam, literatūras jomā ir pats nevajadzīgākais. Kad tomēr iebildu, ka, manuprāt, paust ko tādu publiski ir tas pats mobings, kas var novest līdz depresijām un suicīdam, par ko tik pat aktīvi tiek runāts ne tikai čivinātavā, bet arī citos medijos, kā arī pajautāju, vai ieraksta mērķis bija nest ko labu sabiedrībai vai kaut kā veicināt autora X izaugsmi, atbilde bija, ka mērķa nav nekāda, vienkāršs ieraksts, lai noskaidrotu vai šai domai ir piekritēji. Tas nevienam neko ļaunu nenodarīšot. Tam sekoja piebilde, ka par autoru X ieraksta veicējs varētu ne to vien sarakstīt. Lai neizraisītu publisku ķengāšanos par autoru X, kuram par šo diskusiju, visticamāk, nav ne nojausmas, saraksti pārtraucu. Taču saprast šo nespēju. Kā dzīvam cilvēkam var vēlēt nāvi? Vai tiešām šis čivinātājs nesaprot, ka arī pateiktais var atgriezties kā bumerangs? Vai šis cilvēks ir vesels? Jā, var nepatikt kāds konkrēts literatūras žanrs. Var nepatikt konkrēta autora darbs, rakstības stils, viņa publiskais tēls. Ikvienam cilvēkam ir iespējams izvēlēties, ko viņš lasa vai nelasa. Nepatīk, neinteresē, uzskati autora sarakstīto par sēnalu literatūru? Nelasi! Kāpēc cilvēks sevi pasludina par literatūras guru un atļaujas paziņot, ka konkrētais autors uz zemes nav vajadzīgs. Varbūt kāds to pašu pateica Paulam Bankovskim. Kas ir tas, kas lasītājam liek kaut ko tādu teikt par literāra darba radītāju un kāpēc viņš ir gatavs rakstīt par autoru sliktas lietas? Es to nevaru izskaidrot ne ar ko citu, kā slavaskāru narcismu un garīgajiem traucējumiem, jo neviens lasītājs ar veselu saprātu necenstos personīgi aizskart autoru, kur nu vēl lūgt/pieprasīt, lai šis autors tiek aizsaukts viņsaulē kāda cita, jau miruša autora vietā. Vēl jo vairāk… meklēt savam neprātam piekritējus… Memento mori! – tas ir vienīgais, ko varu šādā situācijā piebilst.

Varat saukt mani par māņticīgu, dumju vai nesaprātīgu, bet es ticu, ka izteikts vārds nav tikai tukša skaņa. Pati uz savas ādas esmu pārbaudījusi, kā teiktais atgriežas pie manis pašas ar lielāku spēku kā to pateicu. Es esmu pārliecināta, ka mēs esam atbildīgi par to, ko sakām vai ierakstām publiskajā telpā, pat ja tā ir virtuāla. Tā ir arī viena no vēstīm, kuru savā romānā “Dēls” līdz lasītājam aiznes Dace Judina. Autore skar arī citas, ne mazāk aktuālas tēmas, bet mani uzrunāja tieši šī.

Did you like this? Share it:

Leave a Reply

 

 

 

You can use these HTML tags

<a href="" title=""> <abbr title=""> <acronym title=""> <b> <blockquote cite=""> <cite> <code> <del datetime=""> <em> <i> <q cite=""> <strike> <strong>