Carpe diem!

augusts 2020
P O T C P S Sv
« Jūl   Sep »
 12
3456789
10111213141516
17181920212223
24252627282930
31  

Historia

Jūlija Jakovļeva

sarkanais-zirgaTālais 1931. gada. Latvijā cilvēki beidzot noticējuši tam, ka paši ir noteicēji savā valstī. Gluži kā mūsdienās notiek cīņas par iekļūšanu valdībā (44 partijas) un deputātu kandidāti nevairās, ne kritizēt jau esošo valdību, ne viens otra virzienā raidīt ironiskas frāzes un izsmejošas piezīmes. Tajā pašā laikā Krievijā ir jāapdomā katrs izteiktais vārds, ja nevēlas nonākt drošības dienesta uzmanības lokā. Šeit godājams pilsonis var vienā mirklī kļūt par noziedznieku, bet noziedznieks par medaļām rotātu biedru. Jāzina tikai ko, kā un kur runāt, par kuru pareizajā kabinetā pačukstēt. Neviens nevar justies drošs. Tā ir pasaule, kur draugs var nodot draugu un brālis brāli, ne vienmēr aiz labas gribas, bet  tādēļ, ka tā ir paša dzīvības cena. Lai gan… tā ir pasaule, kur dzīvība ir bezvērtīga. To ļoti meistarīgi un sajūtami atklāj Jūlijas Jakovļevas otrais romāns par Maskavas izmeklētāju Zaicevu “Sarkanā zirga savaldīšana”.

Maskavas hipodromā sacīkšu laikā bojā iet zirgs un žokejs. Taču tā vien šķiet, ka par zirga, kas ir slavenās Orlova šķirnes izcils eksemplārs, bojāeju ir lielāka brēka kā par nelaimīgā žokeja galu. Šķiet, nevienu nelaimīgā liktenis nesatrauc. Un, visticamāk, tas tiktu traktēts kā nelaimes gadījums, ja ne Zaiceva uzstājība un rīkojums no augšas, jo kāds tomēr vēlas noskaidrots, kurš vainojams slepkavībā. Zirga ne cilvēka.

Šis romāns diezgan uzskatāmi parāda, ka cilvēka dzīvība nekādā vērtē nav ne iepriekšējās varas, ne patreizējās varas acīs. Jaunā vara atšķiras tikai ar to, ka tā nešķiro. Te nav runas par savējiem, par brālību, par kopienu, kur vienaldzība tiek praktizēta tikai pret tiem, kas krituši nežēlastībā. Te iznīcināts tiek ikviens. Padomju kavalērija arī ir kopiena. Patiesībā vecie vēži citā maisiņā. Aizejošās pagātnes ēnas. Ēnas, kas sevi sargā un metas bēgt, ja kāds sāk pārāk daudz interesēties par tās iekšienē notiekošo. Pat ja šis kāds mēģina noskaidrot bojā gājuša kopienas locekļa nāves apstākļus. Noslēpumi ir pārāk bīstami, lai tos atklātu. Tādēļ Zaicevam nākas doties pāri visai Krievijai uz Novočerkasku, kur devušies kavalēristi un mīt lepnie kazaki. Un ceļabiedrs nav tas, ko Zaicevs būtu vēlējies. Par palīgu Zaicevam tiek piekomandēta apzinīga komjauniete Zoja. Pārāk apzinīga… Vai viņa ir tā par ko uzdodas? Zoja ir vēl viens tēls, ar kura palīdzību autore vēl uzskatāmāk parāda to, cik bezvērtīgs šai laikā Padomju Krievijā ir cilvēks un kā sistēma mēģina savus plānus realizēt ar cita rokām. Šoreiz ar Zaiceva.

Šis romāns, tāpat kā iepriekšējais, ir tāds, kas liek domāt un novērtēt to,kas mums ir dots. Tas it kā pārceļ uz laiku un vietu, kur neviens saprātīgs cilvēks nevēlētos nokļūt. Taču mūsu vecvecākiem un vecākiem šie laiki bija realitāte. Šķebinoša, baiļu trīsas raisoša un draudīga realitāte, kurā viņiem, gluži kā romāna galvenajam varonim Zaicevam, bija jāizdzīvo. Autore šo laikmetu ataino ar apbrīnojamu meistarību. Lasot, rodas sajūta, ka elpo to pašu smacīgo, šķebīgo, baiļu piepildīto gaisu, ko romāna varoņi. Vienīgais, kas liek noticēt, ka pastāv cerība, ir Zaicevs, jo viņa mērķis ir atklāt patiesību un likt atbildēt vainīgajam, vienalga, vai tas ir nopelniem bagāts kompartijas biedrs, vai kāds aizgājušo laiku spīdeklis. Viņa mērķis ir atklāt patiesību.

Did you like this? Share it:

Leave a Reply

 

 

 

You can use these HTML tags

<a href="" title=""> <abbr title=""> <acronym title=""> <b> <blockquote cite=""> <cite> <code> <del datetime=""> <em> <i> <q cite=""> <strike> <strong>