Carpe diem!

jūnijs 2020
P O T C P S Sv
« Mai   Jūl »
1234567
891011121314
15161718192021
22232425262728
2930  

Historia

Dace Judina, Artūrs Nīmanis

vilnosLaiks. Daudz laika. Maz laika. Jāpaspēj laikā! Neizniekot laiku. Skarbi laiki. Saulains laiks. Laiks visu saliek vietās. Laimīgais laiks. Aizgājušais laiks. Laiks maksā naudu. Veltīt savu laiku. Nolemtais laiks. Novilkt laiku. Laika grieži. Laika rats. Noteiktajā laikā. Vējā palaists laiks. Plānotais laiks. Laiks dziedē. Laiks salauž…

Laiks laikam ir vienīgā mērvienība, kurai cilvēka dzīvē ir kāda nozīme, neatkarīgi no tā, vai mēs to vēlamies vai nē. No laika nav iespējam aizbēgt. To nav iespējams apturēt. Tas nekas, ka ir cilvēki, kas apgalvo pretējo. Laiku var dēvēt par relatīvu. To var ignorēt. Mēģināt izbaudīt. Taču tas ritēs savu ritējumu. Un stāstīs savus stāstus. Stāstus, kas jāizstāsta, stāstus, ko nedrīkst noklusēt. Domāju, ka mums katram šajā dzīvē ir kāds noteikts uzdevums. Kāds rada pretvēža zāles, kāds ģeniālus mākslas darbus, bet Dacei Judinai un Arturam Nīmanim ir jāstāsta Laika stāsti. Jo citādi viņi nevar…

Ir pagājis aptuveni gads, kopš pie lasītājiem devies Daces Judinas un Artura Nīmaņa radītā Laika stāstu sērijas pirmais romāns “Devītais”, kurš lasītājus mudināja ielūkoties savas dzimtas stāstos. Apzināties savas saknes, savu dzimtas koku visos tā zaros un sīkākajos atzaros. “Devītais” aicina pievērst uzmanību ikvienam dzimtas koka atzaram, gan tam kurā iemetusies trupe vai postoša brants, gan tam kas dzen veselīgas atvases. Tas liek saskatīt dzimtas sīkstumu, kas ļauj uzplaukt brīnumskaistam ziedam arī tur, kur gadiem ilgi plosījusies postoša kaite vai savus ļaunos darbus darījuši kaitēkļi. “Devītais” ir stāsts par dzimtas spēju turēties kopā, atlaist bērniem tēvu tēvu grēkus un spēju atrast ceļu vienam pie otra. Vai to vispār vajag? Piedot, pieņemt, akceptēt notikušo? Tie ir jautājumi uz ko, iespējams, atbildi sniedz “Devītais”.

Otrais šīs sērijas romāns “Mēmais” turpina iesākto tēmu – dzimta dažādos laika nogriežņos, taču šoreiz tiek runāts par atklātību, pa nepieciešamību izstāstīt noklusēto, pat ja ir kauns, ja ir sāpīgi un visu to gribas aizmirst. Šis ir stāsts par to, ka patiesības atklāšana dziedē, gan to, kas klusējis, gan to, kam noklusēts. Tikai zinot patiesību, mēs varam iepazīt savu dzimtu un arī paši sevi. Visi noteikti zina par tēvu grēku atdzimšanu līdz septītajai paaudzei. Bet vai zinājāt, piemēram, to, ka dzimtai automātiski pievienojas ne tikai tā dzimta, kuras pārstāvji salaulājas? Dzimtai pievienojas arī tie, kurus esat ļoti mīlējuši, tie ar kuriem bijuši kaislīgi mīlas romāni, intīmas attiecības, radušies bērni, pat ja neesat kopā. Tāpat pievienojas tie, kam esat nodarījuši ko ļaunu vai ļoti palīdzējuši grūtā brīdī. Un viņi nenāk vieni. Līdz ar viņiem nāk visa viņa dzimta. Nav tikai sliktu dzimtu un tādu, kur visi ir sirdsskaidri. Katrā dzimtā ir izcili cilvēki un melnās avis. Tā tas vienkārši ir. Bet vai zinājāt, ka izcilie dzimtas pārstāvji un arī tie, kas slepkavojuši vai darījuši smagus noziegumus, dzimtu ietekmē līdz pat sešpadsmitajai paaudzei. Abi katrā nākamajā paaudzē meklē kādu, kurā izpaust savu potenciālu un realizēt to. Mūsu izvēlē – pakļauties vai nepakļauties šim spēkam. Mums jāizvērtē, kura senča aicinājuma sekot, kura nē. Tā, piemēram, dzimtā, kur neviens nav bijis ar māksliniecisku ievirzi, pēkšņi, pēkšņi uzrodas ģeniāls mākslinieks, bet kādā ļoti godprātīgā dzimtā nāk kāds, kas zog, skauž un dara visādas citas negantības. Vai tādēļ vien nebūtu vērts izzināt visu. Arī to, ko liekas, ka labāk noklusēt. Par to arī “Mēmais”. Par nepieciešamību runāt un neklusēt.

Daces Judinas un Artura Nīmaņa trešais romāns “Viļņos” turpina vēstīt par laika un cilvēka likteņu mijiedarbību. Taču šis stāsts ir atšķirīgs. Tas līdzinās smeldzīgai ģitāras dziesmai, kuru klausoties aizraujas elpa un šķiet sirds apstājusies pukstēt. Līdz šim, lasot Laika stāstu sēriju, romāna lapaspusēs mēģināju identificēt, kuras no rindām pieder Dacei, bet kuras Arturam. Pirmajos abos romānos to izdarīt bija diezgan viegli. Starp Daces smieklu zvārgulīšiem un raganīgā splīnuma ieskanējās Artura basi. Vietumis tā pabailīgāk, it kā atvainojoties, citviet noducinot stiprākos toņos. Taču trešajā romānā, to izdarīt bija pagrūtāk. Abi autori bija harmoniski saskaņojušies skaistā, nedaudz smeldzīgā dziesmā – mīlas dziesmā. Šis nav tikai divu cilvēku mīlastāsts. Katrā romāna lapaspusē jaušama mīlestība pret mūziku un savu nodarbošanos. Romāna galvenais varonis Ralfs ir mūziķis. Ļoti talantīgs un aizrautīgs. Viņa ģitāras spēle valdzina ne tikai Rasu, bet arī daudzu citus. Viņš nespēj dzīvot bez mūzikas. Taču Ralfs nav no tiem, kas lec pirmajās rindās. Viņš nelielās ar savu ģenialitāti un tādēļ varbūt paliek nenovērtēts. Arī Rasai, profesionālai žurnālistei, strādājot televīzijā, vēlāk avīzē, jāsaskaras ar cilvēkiem, kas cenšoties izvirzīt priekšplānā sevi, nenovērtē ne viņas darbu, ne pats savas spējas. Pie kā tas novedis? Tāda izlekšana un iznešanās? Domāju nav nevienam jāskaidro. Viss kā uz delnas redzams gan mūsdienu mediju telpā, gan mūziķu vidū. Ziniet, es pat reizēm apskaužu cilvēku, kuri visā nopietnībā un ar visdziļāko pārliecību runā par to, cik viņi ir talantīgi, inteliģenti un unikāli. Es arī gribēt, lai man būtu šāda pārliecība, bet… man liekas, ka par mani jārunā maniem darbiem, ne mutei. Arī grāmatas varoņi sevi pierāda ar darbu, ļoti smagu darbu.  Tas varbūt neļauj izlekt priekšplānā, bet ļauj darīt to, ko dara pēc labākās sirdsapziņas.

Man šis romāns, par spīti smeldzei, likās ļoti gaišs. Stāsts par satikšanos un nesatikšanos. Mīlestība, kas nezūd par spīti atšķirtības laikam un pagātnes rētu radītai nedrošībai. Nedrošībai, kuras pamatā nav bailes no atbildības. Drīzāk tā ir pārāk liela atbildības sajūta pret otru. Jo ir bail savas kaislības un aizraušanās dēļ nodarīt pāri, kādam kas ir ļoti dārgs un svarīgs. Varētu jau to visu izrunāt, bet vai visu var pateikt vārdiem? Un vai viss ir jāizrunā? Varbūt vienkārši jādara? Vai varoņi ļaus sev būt laimīgiem?

Did you like this? Share it:

Leave a Reply

 

 

 

You can use these HTML tags

<a href="" title=""> <abbr title=""> <acronym title=""> <b> <blockquote cite=""> <cite> <code> <del datetime=""> <em> <i> <q cite=""> <strike> <strong>