Carpe diem!

maijs 2020
P O T C P S Sv
« Apr   Jūn »
 123
45678910
11121314151617
18192021222324
25262728293031

Historia

Hermanis Kohs

KohsMēs visi zinām, kas ir labi un kas ir slikti. Mums nav jāskaidro, ka nežēlība ir kas nepieņemams un atbalstāms. Morāles jēdzieni mums nav nekas svešs. Taču, vai mēs tos interpretējam tā, kā tie būtu jāinterpretē, vai varbūt stiepjam šos jēdzienus un skaidrojam tā, kā mums tas izdevīgāk un pieņemamāk?

Hermaņa Koha romānam “Vakariņas” ir šķietami ikdienišķs nosaukums, kas asociējas ar draudzīgu vakarēšanu ģimenes vai draugu lokā. Nu, labi, tās varētu būt arī biznesa vakariņas. Vai vakariņas, kuru laikā kas jāpārunā. Lomanu ģimenēm tiešām ir jāpārrunā kas svarīgs. Divi brāļi, Seržs un Pauls, kopā ar savām sievām nolēmuši kopā pavakariņot. Seržs ir veiksmīgs politiķis, bet Pauls – izbijis vēstures skolotājs. Vakariņu patiesais iemesls ir abu ģimeņu atvašu – dēlu Rika un Mišela nodarījums, kas varētu izpostīt ne tikai viņa nākotni, bet arī Serža politisko karjeru. Gaidāmā saruna nav patīkama, tādēļ sākotnēji abas ģimenes runā ar visu iespējamo, bet izvairās no paša svarīgākā. Vakariņu gaitā lasītājs iepazīstas ar abām ģimenēm, varoņiem un to rīcības motīviem. Autors lasītājam nepārtraukti liek pārvērtēt savus uzskatus par morāles jēdzienu kā tādu, cik elastīgas ir tā robežas, kā arī savu attieksmi pret katru no romāna varoņiem.

Tas, kas man likās ļoti interesanti un gudri no autora puses, ir pats romāna vēstījums. Par notiekošo lasītājam vēsta viens no brāļiem – Pauls. Jau sākotnēji ir jaušama viņa negatīvā attieksme pret savu brāli. Viņš brāli izsmej, ironizē, parāda kā ļoti seklu, bet demonstratīvu personu. Pauls vispār uz citiem cilvēkiem, viņu rīcību, dzīvi un uzskatiem raugās ļoti kritiski un par viņiem vīpsnā. Vienalga vai tā ir restorāna apkalpotāja, brāļa viesi, ģimene vai pašu paziņas. jau no sākta gala Pauls pasauli it kā sadala divās daļās. Paula ģimene, viņa sieva un dēls, un visi pārējie, kuru centrā pat pamuļķākais un arogantākais ir viņa brālis. Pret brāļa sievu Babeti viņš ir mazliet saudzīgāks, bet lasītājs, principā, tiek ievilkts tādā kā kopējā vīpsnāšanā par Seržu. Viņš Paulam notic un varbūt pat pie sevis priecājas par galvenā varoņa asprātību, jo tas, ko viņš saka ir saprotams un labi novērojams mūsdienu sabiedrībā. Rodas iespaids, ka Paula ģimene ir ļoti inteliģenta, piezemēta un godprātīga. Tikai dēlam ir gadījusies kļūme un pirmais secinājums, kas lasot nāk prātā – Paula dēlu slikti ietekmējis viņa brāļa dēls vai pat audžudēls. Taču tad, vēstījuma stilam paliekot nemainīgam, vienā brīdī top skaidrs, ka iespējams, tieši Pauls ir tas, kas negatīvi ietekmējis dēlu un līdz ar to brāļa dēlu. To apstiprina vēsts, ka Pauls slimo ar kādu garīgu saslimšanu un lieto zāles. Paula slimība ir iedzimta. Tālākā vēstījumā jau Seržs, par kuru galvenais varonis vēl arvien sniedz negatīvu informāciju, sāk izskatīties pat ļoti saprātīgs. Taču jāsaka, ka romāna nobeigums tiešām ir diezgan šokējošs un ļoti ilgi liek domāt par to, vai vecāku mīlestība un vēlme pasargāt savu bērnu ir pietiekošs iemesls, lai pārkāptu jebkādas ētikas un morāles normas. Vai mums ir tiesības noklusēt, atbrīvot no vainas un pat rosināt darīt visu, lai noklusētais nekad nenāktu gaismā. Kurš nodod savu bērnu? Tas kurš noklusē notikušo vai tas, kurš ziņo par sava bērnu nodarījumu atbildīgajām institūcijām? Kurš no abiem rīkojas vecāku mīlestības vadīts?

Grāmata, pēc kuras izlasīšanas vēl pāris dienas esi mazliet apjucis un ik pa laikam uzsāc diskusijas pats ar sevi. Šis darbs aizraus ar oriģinālu un diezgan žilbinošo vēstījumu, kas brīžam sajūsmina, brīžam apstulbina, tad liek nedaudz distancēties un galu galā pieviļ. Vismaz manas gaidas tas pievīla. Taču grāmata ir žilbinoša. :)

Did you like this? Share it:

Leave a Reply

 

 

 

You can use these HTML tags

<a href="" title=""> <abbr title=""> <acronym title=""> <b> <blockquote cite=""> <cite> <code> <del datetime=""> <em> <i> <q cite=""> <strike> <strong>