Carpe diem!

aprīlis 2020
P O T C P S Sv
« Mar   Mai »
 12345
6789101112
13141516171819
20212223242526
27282930  

Historia

Dace Judina

foto - pucesmaja.lv

foto - pucmaja.lv

Aiza starp cilvēkiem, kuri viens otru reiz mīlējuši, kļūst tikai dziļāka un dziļāka, jo kāds tā vietā, lai mīlētu, cienītu, novērtētu un rūpētos, pats sev vij slazdu, no kura izkļūt var tikai nograužot „kāju”. Vai viņš to spēs? Vai viņš to grib?

Slazds vai lamatas vissenākajā šī vārda izpratnē ir ierīce, kas ierīkotas, lai noķertu medījumu. Tomēr laika gaitā šo terminu lieto daudz plašākā izpratnē. Nabadzības slazds, bezdarba slazds, likteņa slazds, utt. Lai arī par kāda veida slazdiem mēs nerunātu, tajos iekļuvušā liktenis, ja viss notiek tā, kā iecerējis to ierīkotājs, noķertajam nav visai patīkams. No labi izlikta slazda atbrīvoties tikpat kā nav iespējams un atliek tikai, vai nu paļauties uz slazdu vijēja žēlastību, vai arī gaidīt galu. Tomēr gan dzīvnieku, gan cilvēku pasaulē ir cilvēki, kas ne tikai prasmīgi spēj izvairīties no izliktajiem slazdiem, bet arī no tiem atbrīvoties. Jā, varbūt šī atbrīvošanās nes līdzi zaudējumu, liek ciest ne tikai fiziski, bet arī emocionāli, bet tas nespēj viņus atturēt un būt brīviem. Kāpēc vieni spēj izkļūt no slazda, bet citi tajā sapinas arvien vairāk un vairāk? Vai vienmēr iekrītam tikai citu izliktajos slazdos?

Izlasot Daces Judinas romānu „Slazdā” man radās pārliecība, ka paši sarežģītākie slazdi ir tie, ko mēs paši savām maigajām rociņām savijam. Tikai mēs paši un neviens cits spējam sev radīt tādus slazdus, no kuriem izpiņķerēties šķiet teju neiespējami, jo kurš gan cits mūs pazīst labāk.  Kurš cits tik labi pazīst mūsu vājības un krēslas zonu, kurā esam paslēpuši to, ko negribam rādīt citiem un, ja tā pavisam godīgi, negribam izskaust. Kādēļ gan piepūlēties, ja var vienkārši nobāzt, neatzīt, ka mums šāds nesmukums piemīt, ja var izliekties balti un pūkaini, bet par paša izraisītām katastrofām un izvēlēm vainot citus? Un tad mēs brīnāmies, nevainīgi mirkšķinām ačteles un  nesaprotam, kā tas nākas, ka esam tik nelaimīgi, tik sapinušies un ar katru mirkli sapinamies arvien vairāk. Nav jau tā, ka cilvēks nesaprot, ka pats šo pinekli savijis. Saprot! Un kā vēl saprot! Tikai ne visiem pietiek spēka un vēlēšanās oficiāli atzīt savus „krēslas bruņiniekus” un stāties tiem pretī, lai kļūtu brīvi. Tādēļ, tiek vainots ikviens, pat zāles stiebrs pļavā, tikai ne pats sev tik ļoti mīļais. Neies taču kā lapsa brīvības dēļ nograuzt sev kāju! Tā nu cilvēks, nenovērtējot dotās iespējas un nevēloties piedzīvot kādu konkrētu zaudējumu, turpina smakt paša savītajā cilpā nemaz nemanot, ka gals vairs nav tālu, ka zaudēts tiek vēl vairāk un ka drīz nebūs neviena paša, kas pasniegs palīdzīgu roku.  Ne velti saka, ka mēs paši esam mūsu lielākie ienaidnieki. To arī apliecina Daces Judinas Anna Elizabete izmeklē sērijas divpadsmitā grāmata „Slazdā”. Jā, romānā tiek labi atainots, kā tiek manipulēts ar cilvēkiem, kā viņi iekrīt citu izliktajās lamatās, bet atkal un atkal jāsecina, ka cietējs savu labumu tomēr licis pirmajā vietā, aizmirstot par godaprātu, sirdsapziņu, to, kas ir labs un slikts.  Un nevajag apgalvot, ka godkāre un personīgo ambīciju apmierināšana neko ļaunu nevar nodarīt. Jā, romāns ir pilns spraigu un aizraujošu notikumu pārpilns. Mīļie, tā taču ir Dace Judina  un viņas rokraksts cienītājiem nav svešs! Viņa paķer un nelaiž vaļā. Šī grāmata nav izņēmums. Ko piedzīvot, pārdzīvot, izdzīvot, bet galvenais – pārdomāt  šajā darbā ir pārpārēm. Annas Elizabetes dzīvība ir briesmās, viņas īpašumu Austrijā iekārojuši sektanti, uzplaukst skaista mīlestība, kuras pamatā ir godīgas un cieņpilnas, stereotipu nenomāktas attiecības. Viens pēc otra dažādās pasaules vietās pazūd cilvēki, kas kādam ir mīļi un dārgi, bet pa Rīgu plosās kārtējais maniaks, kurš nonāvē tos, kas krāpj, iekāro un savu labumu liek lielākā vērtē par citu dzīvi un pat dzīvību.  Taču tik un tā stāsts ir par mums pašiem un par slazdiem, kurus ir izlicis kāds, kurš mūs pazīst vislabāk – mēs paši.

Did you like this? Share it:

Leave a Reply

 

 

 

You can use these HTML tags

<a href="" title=""> <abbr title=""> <acronym title=""> <b> <blockquote cite=""> <cite> <code> <del datetime=""> <em> <i> <q cite=""> <strike> <strong>