Carpe diem!

februāris 2020
P O T C P S Sv
« Jan    
 12
3456789
10111213141516
17181920212223
242526272829  

Historia

Deivids Nikolss

300x0_mes_webvakssNav tā, ka es savā blogā aprakstu pilnīgi visas grāmatas, ko esmu izlasījusi. Ne tāpēc, ka neaprakstītās būtu sliktākas vai mazvērtīgākas. Drīzāk pie vainas ikdienas skrējiens, steiga, rakstīšanas atlikšana, kēksu cepšana un vēl daudz citu lietu. Taču ik pa laikam uzrodas grāmatas, kas iesēžas galvā un neatlaiž.  Par tām jādomā atkal un atkal. Tās laikam ir grāmatas, kas uzrunā īstajā brīdī. Viena no tādām grāmatām ir Zvaigzne ABC 2016. gadā izdotā Deivida Nikolsa romāns “Mēs”.

Ja pavisam godīgi, sākotnēji romāns mani nedaudz garlaikoja. Domāju stīva zinātnieciņa žēlošanās par neizdevušos ģimenes dzīvi. Taču tad noķēru smeķi un sapratu, cik lielisks ir šis romāns. Patiesībā arī šīs romāns ir visai nepierastā veidā izstāstīts pieaugšanas stāsts. Tā nav “Jelgava 94″ un pat ne “Puika, kurš redzēja tumsā”, lai gan šeit var atrast līdzības. Šis ir pieaugšanas stāsts no vecāka skatu punkta. Stāsts, par to, kā gribēdams tikai to pašu labāko, tu attālinies no sava bērna. Jo izrādās, ka tu nemāki ar viņu runāt viņa valodā. Tajā, ko tu labi domādams un darīdams saki, tav bērns saskata noraidījumu, pārmetumu un vilšanos, kaut arī tu nekad neko tādu neesi ne domājis, ne izjutis.

Romāna galvenais varonis Duglass nonācis sev neērtā situācijā. Viņš ne tikai saprot, ka ir zaudējis kontaktu ar savu dēlu, bet arī viņa laulība ir uz izjukšanas robežas. Viss, ko viņš godprātīgi ir darījis un bijis pārliecināts, ka dara to pēc labākās sirdsapziņas, izrādās ir kaķim zem astes. Duglasa vienīgā cerība ir jau sen ieplānotais Lielais ģimenes ceļojums, kam vajadzētu palīdzēt sakārtot attiecības ne tikai ar dēlu, bet iespējams arī glābt viņa laulību. Taču viss izvēršas ne tā kā viņš ir cerējis.

Man šis romāns lika raudāt. Man ir ļoti sarežģītas attiecības ar mammu. Ilgāk par trim dienām mēs viena otrai blakus pastāvēt nespējam. Mani nepārtraukti vajā sajūta, ka neesmu gana novērtēta, ka neko nespēju izdarīt tā kā nākas. Sajūta, ka esmu slikta meita. Un es es neko nevaru izdarīt. Šī sajūta neatkāpjas, pat ne tas labākajos laikos. Derētu tā kā pieaugt, vai ne? Bet es esmu gluži ka astoņpadsmitgadīgais Albijs no Deivida Nikolsa romāna “Mēs”, un, sasodīts, nespēju tikt ar to galā! Un tad vēl ir Duglass, kurš Albijā rada gluži tādas pat sajūtas, ka manī mana mamma. Bet… Johaidī! Viņu es saprotu! Saprotu, kāpēc viņš saka un dara to, ko saka un dara. Viņš taču to nedara aiz ļauna prāta. Un es jau arī savam bērnam vēlu tikai to labāko. Bet viņš dusmojas. Un ir tik grūti saprast, kurā brīdī es varētu viņu aizvainot, apkaunot vai pārāk daudz kontrolēt. Pēkšņi, es saprotu arī savu mammu. Viņa ir kā Nikolsa Duglass, kurš vēl to labāko, bet neprot runāt manā valodā un es neprotu runāt viņas. Un laikam jau to ir jāsaprot un jāpieņem. Jo izrādās dzīvot un sadzīvot kļūst vieglāk.

Taču vecāku tēma nav vienīgā, kas skarta romānā “Mēs”. Tas ir arī stāsts par attiecībām starp laulātajiem. Stāsts par to, kā tās mainās un kā mēs no tām izaugam. Un pat vislielākā mīlestība nespēj tās saturēt kopā. Un tad neatliek nekas cits, kā novērtēt tos, kas ir bijis, pateikt paldies un atlaist… Atlaist, lai varētu iet tālāk un kļūt laimīgi.

Deivida Nikolsa romāns “Mēs” ir stāsts par spēju pieņemt, saprast, mīlēt un atlaist…

Did you like this? Share it:

Leave a Reply

 

 

 

You can use these HTML tags

<a href="" title=""> <abbr title=""> <acronym title=""> <b> <blockquote cite=""> <cite> <code> <del datetime=""> <em> <i> <q cite=""> <strike> <strong>