Carpe diem!

janvāris 2020
P O T C P S Sv
« Nov   Feb »
 12345
6789101112
13141516171819
20212223242526
2728293031  

Historia

Rasa Bugavičute-Pēce

puikaVai jums ir gadījies, ka pēc grāmatas izlasīšanas gribas klusēt, jo ko teikt ir lieki? Autors jau visu ir pateicis. Visi komentāri ir lieki un neko labāku arī vairs nepateiksi. Šķiet necienīgi ko piebilst, prātot vai izteikt kādus apgalvojumus. Tieši tā man bija ar Rasas Bugatevičutes-Pēces romāna “Puika, kurš redzēja tumsā” izlasīšanas. Es esmu no tiem cilvēkiem, kam pēc vārda kabatā nav jāmeklē. Taču pēc šī īpašā pieaugšanas stāsta vienīgais ko spēju – klusēt. Klusēt, jo šis darbs atklāj to, par ko mēs ikdienā pat neaizdomājamies – kā ir dzīvot tumsā. Un kā ir būt vienīgajam redzīgajam starp neredzīgajiem. Kā ir būt neredzīgu vecāku bērnam, vienīgajam gaismas avotam viņu tumsā.

“Puika, kurš redzēja tumsā” ir īpašs pieaugšanas stāsts. To nevar salīdzināt ar nevienu citu. Citos šāda veida stāstos bērns, pusaudzis pieaug, izejot cauri tā sauktajam trakajam pusaudžu periodam. Jēkabam, kuram kā jau neredzīgu vecāku bērnam pieaugt nācies jau piedzimstot, drīzāk ir jāpieliek pūles, lai viņš par spīti tai atbildībai, kas gulstas uz viņa pleciem, varētu atļauties būt bērns un pusaudzis. Atļauties būt tāds pats kā citi, normāli pusaudži, mazliet bezrūpīgi, demonstratīvi, riebīgi un pat ļauni. Bez vainas sajūtas. Tāpēc, ka viņš vienkārši jūtas tā kā jūtas. Jēkabs ir tāds pats kā viņi un viņam gribas iekļauties, būt piederīgam. Taču vai Jēkabs to var atļauties?

Grāmatā galvenais vēstītājs ir Jēkabs un prizma caur kuru viņš lūkojas uz pasauli, savu ģimeni un ikdienu. Taču pavisam nedaudz, ik pa brītiņam ierunājas arī Jēkaba māte. Tas ir arī viņas stāsts par uzdrošināšanos neredzīgai laist pasaulē bērnu un viņu audzināt. Stāsts par ikkatras mātes bailēm – būt labai mātei un labu vēlot nenodarīt ļaunu. Tā apziņa, ka tavs bērns pieaug, kļūst neatkarīgāks, bailes izlaist grožus no rokām, ja nu noiet no ceļa! Apziņa, ka tev ir jāuzticas savam bērnam, jo tu neredzi un nespēj visam izsekot līdzi tā, kā to spēj redzīgie vecāki. Tik saprotami kļūst mēģinājumi manipulēt ar dēlu, vēlme viņu neatlaist, jo neredzīgas mātes jau ar neko neatšķiras no redzīgajām. Māte vienmēr ir un paliek māte. Viņa vēl savam bērnam to pašu labāko, pat ja varbūt neprot to izrādīt tā, kā tas nepieciešams viņas bērnam.

Ļoti īpašs, ļoti empātisks un prasmīgi uzrakstīts romāns, kurš vārdus padara bezjēdzīgus.

Did you like this? Share it:

Leave a Reply

 

 

 

You can use these HTML tags

<a href="" title=""> <abbr title=""> <acronym title=""> <b> <blockquote cite=""> <cite> <code> <del datetime=""> <em> <i> <q cite=""> <strike> <strong>