Carpe diem!

janvāris 2020
P O T C P S Sv
« Nov   Feb »
 12345
6789101112
13141516171819
20212223242526
2728293031  

Historia

Alesandro Bariko

300x0_jaunaligava_978-9934-0-8405-8Literatūra ir ļoti dažāda. Tā var aizraut, izsaukt sajūsmu, garlaikot, raisīt sašutumu vai nelabumu. Tā var sevī apvienot šķietami neapvienojamo. Ir muļķīgi mēģināt to iebāzt kaut kādos standarta rāmjos un censties uzspiest tai noteiktu štempeli, jo tikpat dažāds kā literatūra ir ari tās lasītājs. Kas vienā raisīs sajūsmu, kādā cita neizpratni. Tādēļ pavisam lieka ir šausmināšanās un skaļa ņemšanās par to, kas un kāpēc lasa konkrēto darbu. De gustibus et coloribus non disputandum! – Par gaumi un krāsām nestrīdas!

Tad vēl ir autori, par kuru veikumu viedokļi ir diametrāli pretēji. Kāds ar sajūsmu gaida katru nākamo grāmatu, bet kāds sašutumā kaistošiem vaigiem to aizsviež pa gaisu jau pēc pāris lappusēm. Tieši šādus, pavisam atšķirīgus viedokļus biju dzirdējusi par itāļu rakstnieka Alesandro Bariko sarakstītajiem darbiem. Bija cilvēki, kas dievināja šo autoru, bet bija arī tādi, kas paziņoja, ka šī autora darbi ir absolūti nelasāmi. Tieši šī iemesla pēc es iepazinos ar Jauno Līgavu un iemīlējos.

Alesandro Bariko darbs “Jaunā Līgava” lika sajūsmā noelsties jau pēc pirmajām desmit izlasītajām lapām. Teksts burtiski apbūra. To lasīt bija tāda bauda, ka jau pēc šīm pirmajām lapaspusēm steidzu twiterī paziņot – Bariko teksts izraisa smadzeņu orgasmu. Teksts, īpašais stāstījums, lomu maiņa… To lasot pārņēma tād kā neizskaidrojama līksmība, es pat teiktu bauda… Bauda, ko spēj sniegt teksts. Ģeniāls teksts, kas rada sajūtu, ka uz kaut ko tik labu spējīgs tikai retais. Tajā brīdī es vēl nesapratu, kas varētu raisīt sašutumu.

Taču jo dziļāk grimu teksta sniegtajā baudā, jo skaidrāka bija apjausma, kur šim sašutumam aug kājas. Ģeniāli uzrakstīts stāsts, kas skar tēmas, kuras ne visiem šķitīs piedienīgas. Domāju, ka viena daļa šo Bariko darbu nodēvēs par nepiedienīgu un perversu. Jo tas ir teksts, kas ielien smadzenēs, palien zem ādas un salien dvēseles pašos tumšākajos kaktos. Tas apgāž vispārējus uzskatus par to, kas ir pareizs vai nepareizs. Bariko rakstītais vispārpieņemtajām normām un uzskatiem liek izskatīties smieklīgiem. Jau tādēļ vien, ka viņš parāda ģimeni, kura dzīvo pēc pašu radītiem, no pārējās sabiedrības atšķirīgiem noteikumiem un likumiem. Ir lietas, kuras jāievēro ļoti strikti un visa ģimenes sadzīves notiek pēc noteiktas sistēmas un shēmas. Taču ikvienam no šīs ģimenes ir noslēpumi, vājības un veids, kā šos noteikumus nemanot pārkāpt, jo citādi neviens no viņiem neizdzīvotu. Gluži neviļus tas liek domāt par gan pagājušajā, gan mūsdienu sabiedrībā valdošo liekulību. Mēs cenšamies būt ļoti normāli, iekļauties, pielāgoties, piederēt, nosodīt tos, kas ir citādi un bailēs nosvīstam, ja kāds sāk apšaubīt mūsu radīto tēlu. Bet ja esam pavisam godīgi… Cik daudz no šī tēla ir patiesība? Cik daudz no pašu uzliktajām normām un noteikumiem mēs slepeni neievērojam un pārkāpjam, pēc tam mokoties sirdsapziņas ēdās un vainas apziņā? Vai tas ir tā vērts? Vai tas nav kaut kādā mērā smieklīgi un absurdi? Es šeit nerunāju par juridisku likumu noteikto kārtību, vairāk gan par pašu cilvēku uzliktajiem uzvedības rāmjiem un stereotipiem. Bariko  taču pavisam acīmredzami parāda, ka šīs normas un uzvedības etiķeti var izveidot jebkurš un tā, kā viņam labpatīkas.

Otra tēma, kas daudziem liek kaist sašutumā ir cilvēku seksualitāte un libido. Lai jau arī tagad topā ir erotiskie bestselleri, šaubos, ka Bariko “Jaunā līgava” būs šīs literatūras cienītāju vidū atzīta. Burvīgs teksts lieliski aprakstīta cilvēka seksualitāte, libido un kaislības, pārkāpjot jeb kuras ierastās robežas… Taču tā noteikti nav standartizēta un erotiskajos romānos simtreiz pārkošļāta erotika. Tas nav romāns par tēmu: “Jā, mazā! Es zinu, ko tu gribi! Es zinu, kādā veidā lai tevi izmīlēju!” Te netiek aprakstīti locekļu izmēri un vagīnu ciešums! Šeit aprakstītais ir cieši saistīts ar cilvēka dvēseli, patību, viņa būtību. Bariko savus varoņus it kā izvērš uz āru un parāda ne tikai to miesas, bet arī dvēseles kailumu. Parāda tajos paslēpto daudzslāņainību. Nav labāka veida kā atklāt cilvēka patieso patību, kā palūkošanās uz viņu caur viņa seksualitātes prizmu. Un es ļoti labi saprotu, kāpēc daudziem varētu “Jaunā līgava nepatikt”. Pirmkārt jau pārāk daudz atklātības laikā, kad tiek uzskatīts, ka noslēpumainība ir ļoti lielā vērtē. Otrkārt, lai jau arī mūsdienu sabiedrība krūtis izriezuši deklarē, ka sekss un cilvēku seksualitāte mums problēmas nesagādā, nav jau dziļie viduslaiki, ļoti bieži vērojama tendence ir mēģinājums citu cilvēku seksualitāti ielikt noteiktos rāmjos un visu, kas tiem neatbilst nosaukt par nepareizu, nenormālu vai perversu.

Did you like this? Share it:

Leave a Reply

 

 

 

You can use these HTML tags

<a href="" title=""> <abbr title=""> <acronym title=""> <b> <blockquote cite=""> <cite> <code> <del datetime=""> <em> <i> <q cite=""> <strike> <strong>