Carpe diem!

oktobris 2019
P O T C P S Sv
« Jūl   Nov »
 123456
78910111213
14151617181920
21222324252627
28293031  

Historia

Saruna rudens pievakarē jeb tasīte kanēļkafijas ar Annu Elizabeti.

daces-gramatasBrāzmains vējš bez žēlastības triec dzeltenas lapas, kas kā zelta dālderi pirms mirkļa mirdzēja rudens saules staros. Padebeši savelkas melnā mākulī. Būs lietus! Tāds rupjš, lielām aukstām lāsēm, kas ieritējušas aiz apkakles saldēs bez žēlastības. Taču šķiet, ka nācēju tas nemaz netraucē. Vējš rausta raganīgās matu cirtas, bet skatienā atmirdz visa iespējamās emociju gamma: uzticēšanās un vilšanās, sāpes un spīts, aizvainojums un ticība labajam, pieredze un jaunatklājēja prieks, viedums un maksimālisms. Šis skatiens sevī slēpj tik daudz… Pat pašiem tuvākajiem tas neatklāj pilnīgi visu. Mums bija jāsatiekas jau sen…

Steidzu liet kafijkannā avota ūdeni un līdzīgi kā seno laiku aptieķnieks krāmēties pa garšvielu plauktiņu. Šoreiz bez kanēļkafijas neiztikt. Annai Elizabetei tā garšo vislabāk.

Viņa ieslīd pa durvīm un smaida to īpašo smaidu, kas visiem, kuri viņu pazīst liek saausīties.

- Sveika!  Kafiju? – pastiepju viņai pretī kanēļu smaržas apvītu krūzīti un aicinu piesēst. Viņa apmierināti ieslīgst manā vecajā klubkrēslā, bet skatiens kā izvērtēdams klīst pa manu seju. Šķiet viņas skatienam nekas nepaliek nepamanīts. Ne nedēļām krāts nogurums, ne pāragri uzradušās vārnu kājiņas ap acīm, ne neapmierinātības ievilktais krunku grāvis starp uzacīm, ne acīs vīdošā vainas apziņa un atvainošanās, ka agrāk nesanāca… tā mierīgi piesēst… un aprunāties.

Te nu viņa bija. Anna Elizabete jeb Līzbete, Pūču mājas saimniece un dvēsele. Reizē tik pazīstama un sveša. Desmit aizraujošu grāmatu garumā iepazīta un apbrīnota. Šķiet, ka pazīstu viņu labāk kā sevi pašu, bet tik un tā pārņem tāds kā satraukums un apmulsums.

- Garda kafija. – viņa bilst un es neviļus piesarkstu.

- Tava recepte! – atbildu un atviegloti nopūšos. Pirmais pārbaudījums izturēts veiksmīgi. Jo, kā secinājuši Pūču mājas iemītnieki un patstāvīgie viesi, laba kanēļkafija raisa domas un padara asāku prātu.

- Priecājos Tevi šeit redzēt. – bilstu. – Bet, ja godīgi, nezinu, ar ko lai sāk. Viss, ko gribēju jautāt, šķiet kaut kur pagaisis un pazudis.

- Sāc ar mazumiņu! – viņa smaida, bet šķiet, ka gaisā novēdī kas līdzīgs skumjām – Mazumiņā mīt spēks! Tikai daudzi to aizmirst. Vajag ātrāk, augstāk un vairāk! Ātru rezultātu, karjeras un naudas dēļ cilvēki ir gatavi nodot savus tuvākos, ziedot līdzcilvēku likteņus un pārdot savu dvēseli. Tiek ignorēta lietu dabiskā kārtība un aizmirstas cauri gadsimtiem izdzīvojušas vērtības. Cilvēks kā viendienītis skrien pretī postošai liesmai un pats nemana, kā apzināti iznīcina un saindē ne tikai sevi, bet arī savus pēcnācējus. Vēstures piemēri, lielo impēriju un varaskāro cilvēku likteņu mums neko nav mācījuši. Cilvēks it kā ir vienīgā būtne, kam dots saprāts, tomēr mēs šo saprātu izmantojam, lai sevi iznīcinātu, nevis lai izdzīvotu, kā to dara visas pārējās dzīvās būtnes uz zemes. Nav zemes virsū nežēlīgāka dzīvnieka par cilvēku!

- Ai! Kādēļ tik skarbi? Viss nav nemaz tik ļauni! Visi taču tādi nav. Ir taču tik daudz labu cilvēku! Es esmu labs cilvēks! Tu tāda esi! – mēģinu viņai iebilst.

- Tu esi par to pārliecināta? – viņa smaida, bet skatiens dur kā īlens. – Kā tad ir ar katra cilvēka personīgo krēslas zonu. Tā mīt ikvienā. Manī. Tevī. Bez tās mēs neviens neizdzīvotu. Tur mīt mūsu iekšējais zvērs, kas pats par sevi nav slikts, ja mēs to piejaucējam, mācām un mīlam, gluži kā kinologs Viktors savu Zorro. Noteikumiem ir jābūt skaidriem un sekām konsekventām, bet tikko mēs savu krēslas zonas iemītnieku atstājam bez uzraudzības vai barojam ar saindētu barību, tumsa izplatās un drīz vien mēs esam kļuvuši par tumsas sējējiem. Neviens no tā nav pasargāts. Ne tu, ne es… Es esmu tik daudzus  pazaudējusi krēslas zonā: Zane, Ģirts, Dins un Ilga… vēl un vēl. Cilvēkus, kas bija blakus, tik tuvu, ka tuvāk vairs nevar! Atvaino, bet absolūtai labsirdībai es sen jau vairs neticu! Cilvēks pirmkārt jau domā par sevi, savu labumu, savām emocijām un pašsajūtu. Tos labsirdīgos samin, izmanto un aizmirst. Atstāj, lai paši salasa savas sadragātās sirds lauskas. Smieklīgi, bet beigās vēl izrādās, ka tas labsirdīgais pats esot vainīgs, ka ticis sāpināts.  Bet tur, kur ir sāpes, tur ir arī vilšanās, aizvainojums – krēslas zonas iemītnieka lielākie kārumi.

- Tu saki saindēta barība. No vilšanās, aizvainojuma un sāpēm mēs neviens neesam pasargāti. Tās palīdz mums attīstīties, augt un kļūt par labākiem cilvēkiem. Tās taču ir lietas no kurām nevaram atteikties, bez kurām neiztikt.  Tas būtu pretdabiski. Tu taču pati zini, bez ļaunā nav labā, tā ir dabiska mēraukla, ko mums ikvienam nākas iepazīt, apgūt un akceptēt.

- Pasaulē ir gan ļaunais, gan labais. Ne viss nāk viegli un bez sāpēm. Zaudējumi, vilšanās, aizvainojums ir jāakceptē, jāpieņem un no tā jāmācās, jāgūst rūdījumu. Taču cilvēki savu tumsas iemītnieku baro ar aizvainotu pašapziņu, vēlmi izcelties, būt pārākam un īpašākam par citiem, ar sajūtu, ka viņiem pienākas kas vairāk kā dots, ar pārliecību, ka ikviens viņiem ir ko parādā, un ka visās likstās un nelaimēs vainojams kāds cits. Taču vislielākais mūsdienu posts ir paštaisnums un vienaldzība. Cilvēki ir ir aizmirsuši vecās labās vērtības un senču mācības.

- Par kādām vērtībām Tu runā? Neviens taču nenoliedz, ka ļauns ir ļauns un labs ir labs. Principā, bērniem tas arī tiek mācīts un stāstīts. Neviens saprātīgs cilvēks nemāca savus bērnus zagt, slepkavot vai darīt ko citu ļaunu. Tas jau būtu slimi! Jā, daži agrāko laiku likumi vairs nedarbojas, bet mums taču jāiet līdzi laikam.

- O, jā! Laikam līdzi iet mēs protam! Ja nepratīsim, mums to iemācīs! Atzīs par nederīgu esošo, mainīs, vētīs un reformēs, kamēr būsim gana moderni. Mēs Pūču mājā pēdējā laikā bieži runājam par morāli un tikumību. Mūsu pārdomas nekādi nesaskan ar to, kas patlaban notiek mūsu valstī un sabiedrībā. Vecāki pārdod bērnus, tuvinieks apkrāpj tuvinieku, aci nepamirkšķinot nevainīgs cilvēks tiek aizsūtīts uz cietumu, jo kāds iecerējis no tā gūt labumu. Mums liekas, ka tā tam nevajadzētu būt, taču pavisam nesen, kādā radioraidījumā par tikumīgu audzināšanu, kāda jauno izglītojošo reformu ieviesēja sašutumu pilnā balsī izteicās, kā gan  skolotājs varot no skolēna pieprasīt cieņpilnu attieksmi, ja pusdienu starpbrīdī tiek pieprasīts skolas ēdnīcā skolotāju palaist pa priekšu. Mūsu dainās, teikās un pasakās, vienmēr mācīts ar cieņu izturēties pret vecākiem cilvēkiem, pieaugušajiem. Cieņa pret vecāku cilvēku, pieklājība, laipnība. Tās ir lietas, kas līdz šim bijušas vērtības. Tagad tas izrādās ir netikums. Un kā izskatās, jaunie tikumi ieviešas ātri. Izrādīšanās, reitingu ķeršana, ātra slava par jebkādu cenu. Viss tiek samērots naudā, baudā un izdevīgumā. Tās ir modernās vērtības un tikumi. Mūsdienu tehnoloģijas un to piedāvātās iespējas to tikai veicina. Īkšķīšu, sekotāju un atpazīstamības dēļ tiek darītas prātam neaptveramas lietas, un tas, vai publikas reakcija ir pozitīva vai negatīva, nevienu neinteresē. Bet tauta pavelkas. Arī tie, kam liekas, ka ir saprātīgi, ka viņus tas neskar. To nodrošina nevajadzīgas informācijas plūsma, ko bagātīgas devās piegādā mediji.  Tie, kas moralizē, vai tie ir labāki? Vai moralizēšana un diezgan brutāls izteiksmes veids uzmanības pievēršanai, nav tāda pati izrādīšanās? Vai dāmīte, kas twitter vietnē paziņo, ka grib “atrubīt” māti, kura nes sava dēla skolas somu, jo tādā veidā šī bezsmadzeņu māte audzinot tizleni, arī nealkst pēc uzmanības, retvītiem un “like”? Vai viņa nevēlas nodemonstrēt, ka ir gudrāka un labāka? Un vai viņa kaut mirkli ir pabijusi minētās mātes vai viņas bērna “kurpēs”? Taču arī augstprātība un iedomība jau sen kā pieskaitīta tikumiem. To apbrīno un par to apskauž, jo tā palīdz rāpties augstāk, tā palīdz izcelties un tā nepieļauj iebildumus. Lūk, tādi laiki un tikumi!

- Bet ko Tu iesaki? Klusēt? Neteikt neko? Izlikties, ka tas mani neskar?

- To mēs ļoti labi mākam… Klusēt, noslēpt, izlikties neredzam. Esam iemācījušies. Mums bijusi skaudra skola piecdesmit gadu garumā. Daudzi tā dara. Tā taču vieglāk. Tā vietā, lai pamatoti un pieklājīgi vērstos pret nejēdzībām, lai skaidri paustu, ka neesam mierā, mēs klusējam, pieciešam un ļaujam izteikties tiem, kas alkst ātras slavas, uzmanības un lietas būtībā pat neiedziļinās. Jo skaļāks un skandalozāks paziņojums, jo lielāks atbalsts un uzmanība. Nevienu pat neinteresē, cik daudz tajā visā ir patiesības. Mēs sačukstamie, pukstam un ķiķinam pa stūriem, bet neesam spējīgi uz atklātu un tiešu cīņu ar nejēdzībām. Bet, ja kāds to mēģina, mēs viņu nevis atbalstām, bet visgudri vērojam, vai tur kas sanāks? Ja sanāk, metamies komentēt, kā būtu bijis labāk, bet ja nesanāk viszinoši mājam ar galvu un pie sevis smīkņājam: nav ko lēkt augstāk pa savām biksēm!

- Jā, bet ko Tu iesaki darīt?

- Pirmkārt sākt ar sevi. Pašam dzīvot pēc labākās sirdsapziņas un mācīt to arī saviem bērniem. Novērtēt mūsu senču atstātās zināšanas, godāt tās un turēties pie savām saknēm. Cienīt sevi un citus. Neklusēt un nepieciest, vērsties pret nepareizo, nejēdzīgo un ļauno. Negaidīt uz kaut kādiem brīnumiem, bet rīkoties tūlīt. Jo tikai mūsu pašu spēkos ir pateikt nē tam, kas notiek tā kā nevajag. Pieciešot, klusējot un neprotestējot, mēs ļaujam nevēlamajam notikt un līdz ar to esam līdzvainīgi. Ir pienācis laiks kļūt atbildīgam pret sevi, saviem tuvākajiem, sabiedrību un valsti. Nepalikt vienaldzīgam, redzot,ka kādam nepieciešama palīdzība vai atbalsts. Nebaidīties pieprasīt to, kas pienākas. Pats galvenais – godprātīgi darīt savu darāmo un nebūt paštaisniem attiecībā uz citiem. Ir jābūt godīgam pret sevi, bet patiesi godīgam, bez atrunām un nevajadzīgas koķetērijas.

- Paklau, kā tu vispār spēj smaidīt! Tas taču ir tik grūti… Tik skaidri saskatīt visu notiekošo, pat paredzēt sekas un tad vēl visas vilšanās un zaudējumi, ko Tev nācies un vēl nāksies piedzīvot… Kāpēc Tu rocies, kāpēc meklē un iesaisties visu šo noziegumu atklāšanā? Ja pavisam atklāti, ne vienmēr tas tiek novērtēts.

- Ko līdzēs tas, kas žēlošos? Tu taču redzi, ka neesmu vairs tā Anna Elizabete, kas pirms gadiem ieradās Pūču mājā. Es esmu skarbāka, esmu tiešāka. Arī es mācos neklusēt un nepaciest. Es neesmu ērta! Nevienam tas nav noslēpums. Ne velti man nācies dzirdēt dažādus apvainojumus, nievas un draudus. Bet es neesmu ar mieru atbalstīt ļaunumu. Tieši tādēļ es daru to, ko es daru, lai uz pasaules netaisnīgo līdzsvarotu taisnīgais. To darīja mans vectēvs un to, savu iespēju robežās daru arī es. Vairot labo un vērsties pret to, ka līdzi nes ļaunumu un postu. Jā, es nogurstu, viļos un man sāp, bet es to daru, jo citādi nemāku un negribu.

Aiz loga melnē tumsa un traku deju griež vējš. Logā iesitas rupjas lietus lāses, bet viņa atsakās no piedāvātajām naktsmājām. Pūču mājas iemītnieki gaidot. Atveras durvis un viņa pazūd melnajā rudens tumsā. Tā viņu nebaida. Tā baidās viņas.

Vai viņa tiešām te bija? Varbūt jā un varbūt arī nē. Uz galda tvano kanēļkafija. Tā raisījusi pārdomas un kas to zina, vai šeit rakstītais kaut kādā veidā saskan ar pašas Annas Elizabetes vai viņas radītājas Daces Judinas viedokli. Viss manā iztēlē noticis un ar manu spalvu pierakstīts īsu brīdi pirms latviešu rakstnieces Daces Judinas Anna Elizabete izmeklē jaunākās – vienpadsmitās grāmatas “Cietāks par dimantu” došanās pie lasītājiem.

Did you like this? Share it:

Leave a Reply

 

 

 

You can use these HTML tags

<a href="" title=""> <abbr title=""> <acronym title=""> <b> <blockquote cite=""> <cite> <code> <del datetime=""> <em> <i> <q cite=""> <strike> <strong>