Carpe diem!

oktobris 2019
P O T C P S Sv
« Jūl    
 123456
78910111213
14151617181920
21222324252627
28293031  

Historia

Lūsinda Railija

meness-masaVasara devusies prom, ļaujot koši jo koši uzplaukt krāsainam lapu salūtam. Gājputni sasaucoties dotas tur kur siltāk, bet tu pats sāc lūkoties pēc siltām vilnas zeķēm un pārskati savus tējas krājumus. Laiks mieram, omulībai, aukstumā kaistošiem vaigiem un pirmā sniega gaidām. Katrs gadalaiks ir brīnumains. Tiem katram piemīt sava burvība un skaistums. Gluži tāpat kā Lusindas Railijas romānu cikla “Septiņas māsas” varonēm. Katra no viņām ir īpaša. Katrai no viņām piemīt savs skaistums, lai arī sākotnēji var rasties pavisam greizs priekšstats. Tā tas ir ar ikvienu no māsām, kas visā krāšņumā atklājas tikai tad, kad turi rokā kārtējo šī cikla grāmatu. Vājā izrādās spēcīga, bet tā, kas sākotnēji šķitusi aroganta un reizumis pat nepieklājīga – dziļi ievainojama, jūtīga un pavisam trausla.

Lusindas Railijas septiņas māsas (romāni: “Septiņas māsas”, “Vētru māsa”, “Ēnu māsa”“Pērļu māsa”) tiek mīlētas visā pasaulē un mani, jaus vairs neizbrīna priecīgs pārsteiguma pilns izsauciens vācu vai holandiešu mēlē, kad kāds no maniem tūristiem pamanījis manā somā kādu no Railijas māsu romāniem. Es pat sajūtos kā kādas īpašas komūnas vai biedrības daļa. Un ja vēl gluži neviļus izveidojas diskusija par to, kura no māsām ir pati, pati interesantākā, mīļākā vai atraktīvāka… Tad diena liekas pavisam izdevusies.

Pienākot rudenim, saulīte debesīs iezaigojas arvien īsāku brīdi, bet mēness arvien dāsnāk dāļā savu sudrabaino gaismu. Varbūt šis ir īsti piemērots brīdis, lai uzrakstītu par Lusindas Railijas māsu cikla piekto grāmatu “Mēness māsa”, kuras stāsts arī sākas rudenī. Šī grāmata vēsta par piekto māsu – Tigiju. Tigija ir ļoti īpaša. Viņa saprot dzīvniekus, spēj tos dziedināt un reizēm viņa redz lietas, kas slēptas citu acīm. Tieši tāpēc viņa ir māsa, kurai nav nepieciešams lasīt karti, lai nonāktu tu, kur viņa dzimusi. Viņa to jau zina, jo Pa Sols no viņas to nemaz nav slēpis. Viņa tāpat to zinātu. Kā daudzas citas lietas. Tieši tādēļ Tigiju mulsi fakts, ka nav sajutusi Pa Sola nāvi.

Tigija nemaz nesteidzas atklāt savas saknes, viņai ir interesants darbs kādā muižā, kuras īpašnieks viņai ir simpātisks. Tomēr viss kā jau tas pienākas kārtīgam romānam, ir daudz sarežģītāk. Un gluži neviļus Tigija jau ir devusies ceļojumā uz savas mātes zemi – uz Granadu Spānijā.

Lusinda Railija kārtējo reizi ļoti veiksmīgi aizved lasītāju ceļojumā uz svešu zemi, ļaujot lasītājam pilnībā izbaudīt konkrētas zemes kolorītu. Romāns atklāj Spānijas daudzveidīgo kultūru, dabu, vēsturi un temperamentu. Šoreiz lielāka uzmanība tiek pievērsta tieši Spānijas čigāniem, viņu kultūrai, tradīcijām un un vēsturei. Taču pāri visam mirdz kaisle pret flamenko. Deju, kas atklāj milzīgu talantu, atbrīvo un liek justies laimīgam. Tas ir stāsts par Tigijas vecmāmiņu – talantīgu flamenko dejotāju, bet tas ir arī stāsts par Tigiju. Abi šie stāsti, viens par otru aizraujošāki norisinās paralēli. Tie caurvijas, satiekas un viens otru papildina. Šeit satiekas uguns un ūdens. Tigijai nākas sevi pieņemt un iemācīties likt lietā to, kas viņai dots no dabas, jo ir muļķīgi nomākt savu asinsbalsi un pretoties tam, kas esi. Tik pat muļķīgi ir pretoties mīlestībai, par spīti tam, ka tā šķiet neiespējama. Un pavisam muļķīgi ir pretoties šī romāna šarmam. :)

Did you like this? Share it:

Leave a Reply

 

 

 

You can use these HTML tags

<a href="" title=""> <abbr title=""> <acronym title=""> <b> <blockquote cite=""> <cite> <code> <del datetime=""> <em> <i> <q cite=""> <strike> <strong>