Carpe diem!

maijs 2019
P O T C P S Sv
« Apr    
 12345
6789101112
13141516171819
20212223242526
2728293031  

Historia

Lūks Alnats

300x0_mumspiederdebesis_978-9934-0-7868-2Angļu žurnālista un rakstnieka Lūka Alnata debijas romāns “Mums pieder debesis” ir viens no tiem īpašajiem romāniem, kas katram liek aizdomāties par dzīvi, par to, kam tajā vispār ir kāda vērtība un nozīme. Diemžēl mūsdienās ļoti daudz cilvēku to saprot tikai tad, kad viņus skar smaga nelaime. Līdz tam notiek dzīšanās pēc skaļas slavas, atzinības, mantiskajam vērtībām, kaut kādiem ideāliem, kas galu galā izrādās sabiedrībā valdoši stereotipi. Tam visam pa vidu tiek pazaudēts pats cilvēks un prieks dzīvot. Taču patiesības labad jāsaka, ka arī tie, kas dzīvo ar prieku, no likteņa spērieniem un nelaimēm nav pasargāti. Ne velti jau senie romieši, manīdami cilvēkam raksturīgo tieksmi sevi nedaudz iecelt Dieva lomā, ir teikuši “Memento mori” – atceries par nāvi jeb atceries, kas esi mirstīgs. Mums visiem ir zināms, ka gals pienāks jebkurā gadījumā un tikai mēs varam izvēlēties, kā mums doto laiku nodzīvot. Taču pats svarīgākais laikam ir apzināties un pieņemt mūsu dzīvē tās lietas, ko ietekmēt nespējam.

Romāna “Mums pieder debesis” galvenais varonis Robs visā visumā ir veiksminieks. Viņam ir viņa sapņu darbs, kas varbūt īsti neatbilst sabiedrības priekšstatam par to, ar ko vajadzētu nodarboties vīrietim. Robs ir laimīgs vīrs un mīlošs tēvs savam dēlam Džefam. Viņa dzīvē laimīgi rit savu ritējumu, līdz brīdim, kad viņa dēlam atklāj smadzeņu vēzi, kurš par spīti veiksmīgai operācijai atgriežas vēl agresīvākā formā kā iepriekš, Robam un viņa sievai Annai ir jāpieņem fakts, ka viņu dēls nav izārstējams.

Grāmata ir ļoti emocionāla. Man jāpiekrīt tiem, kas apgalvo, ka šīs grāmatas autors apgāž visus līdz šim valdošos stereotipus, ka rakstnieki vīrieši emociju paušanā grāmatās ir daudz vēsāki un distancētāki kā sievietes. Autors ļoti prasmīgi parāda tās emocijas, kas vīrieti, tēvu pārņem brīdī, kad viņš uzzina, ka viņa bērns mirst. Neticība, bezspēcība, vēlme cīnīties, ko darīt, lai novērstu nenovēršamo un neizsakāmas bēdas ir Roba pavadones kopš mirkļa, kad uzzināta dēla diagnoze. Viņš nespēj pieņemt notiekošo un cenšas atrast brīnumlīdzekli, tērējot ģimenes budžetu un melojot pašam tuvākajam cilvēkam – savai sievai. Tas viņu tuvina ne tikai personīgajam sabrukumam, bet arī izjauc viņa laulību. Lai turpinātu dzīvot, Robam ir jānonāk savas dzīves zemākajā punktā. Taču mīlestība pret mirušo dēlu un dēla aizrautība ar fotografēšanu ir tas, kas Robam ļauj izrāpties no bedres, kurā viņš ir iekritis. Tā ļauj dzīvot un novērtēt mazos dzīves mirkļus un laiku, kas pavadīts kopā ar mīļajiem.

Ļoti skumjš, taču tajā pašā laikā ļoti gaišs romāns. Stāsts par notiekošā pieņemšanu un cīņu ar savu personīgo ego, kurš nevēlas piedzīvot pašu sāpīgāko zaudējumu, kurš ir nenovēršams. Tas, ko galvenais varonis tiešām nožēlo, ir laiks, ko viņš, dzenoties pēc brīnuma, neizbaudīja esot kopā ar dēlu. Mēs esam ļoti dažādi. Kāds skaudru nelaimi pieņem, akceptē un iekšēji sagatavojas nenovēršamajam, cits cīnās, plosās un cenšas rast risinājumu, vēl kāds kļūst emocionāli stings, viņš tās izslēdz, paliekot vēss un aukstasinīgs. Cilvēki ir dažādi un dažādas ir viņu reakcijas uz notiekošo, nav pareizu vai nepareizu variantu kā reaģēt. Tikai katrs pats, sev piemērotā veidā spēj tikt galā ar mīļa cilvēka zaudējumu, kādam no malas šeit ko teikt vai pamācīt nav tiesības. Apkārtējie var tikai sniegt nepieciešamo atbalstu.

Did you like this? Share it:

Leave a Reply

 

 

 

You can use these HTML tags

<a href="" title=""> <abbr title=""> <acronym title=""> <b> <blockquote cite=""> <cite> <code> <del datetime=""> <em> <i> <q cite=""> <strike> <strong>