Carpe diem!

marts 2019
P O T C P S Sv
« Feb   Apr »
 123
45678910
11121314151617
18192021222324
25262728293031

Historia

Linda Šmite

Smite_4“Latvijas tauta” ir bijis viens no biežāk lietotajiem vārdu salikumiem pēdējā pusgada laikā. Vēlēšanas, ar to saistītās reklāmas, pārraides, uzrunas, mēļošana sociālajos tīklos. Pēcāk atkal rezultātu apspriešana, politiķu taisnošanās un visas citas peripetijas, kurās piesaukta “Latvijas tauta”, “latviešu tauta vai visa nācija”. Šī visa kontekstā, gluži neviļus rodas jautājums, kas tad ir šī nācija un tauta? Kas mūs veido un no kāda māla esam mīcīti? Cik lielu lomu tajā visā spēlē tautība? Un kā tad galu galā ir ar stereotipiem, aizspriedumiem un vēstures notikumu radītajiem nosacījumiem, kas svešos padara par savējiem un savējos par svešajiem?

Izdevniecības “Latvijas Mediji” izdotā Lindas Šmites grāmata “Aizved mani uz Hiršenhofu!” ir viena no tām, kas liek par šo tēmu aizdomāties. Nav jau nekāds noslēpums, ka tīrasiņu latvieti mūsdienās pat ar uguni neatrast. Mūsu dzīslās tek asins kokteilis, kura sastāvdaļas var atrast visās pasaules malās. Kā te tikai nav? Poļi, zviedri, čigāni, ebreji, vāci, krievi, bulgāri, itāļi, angļi, grieķi, ukraiņi un daudz citi, ir atstājuši savus nospiedumus mūsu gēnos, ietekmējot gan uz mūsu izskatu, gan temperamentu. Tomēr neskatoties uz šo mūsos mītošo gēnu miksli, sabiedrībā valdošie stereotipi, kas saistīti ar cilvēka tautību ir gana spēcīgi. Daudziem ir neapstrīdams viedoklis par čigāniem, ebrejiem, krieviem, poļiem un visiem pārējiem, kas neietilpst kategorijā “latvietis”. “Savējo” un “svešo” esamība uzsvērta jau latvju dainās un tas ir saprotami, jo ņemot vērā vēsturiskos notikumu un situācija, dainas gadsimtiem ilgi kalpojušas kā latviešu nacionālās pašapziņas stiprinātājas un saglabātājas. Tomēr neskatoties uz to, ka laiki ir mainījušies un sen jau vairs nedzīvojam pēc dainās minētās kārtības, cilvēku dalīšana savējos un svešajos pie mums vēl arvien ir ļoti spēcīga. Bet ko darīt situācijā, kad atklājas, ka tas ko uzskatīji par svešu, patiesībā ir daļa no tevis?

Lindas Šmites darbs “Aizved mani uz Hiršenhofu” aizskar tēmu, par kuru nemaz tik plaši netiek runāts, par vācu kolonistiem Latvijā. Jā, mums ir zināms senais stāsts par vācu muižniekiem, bruņiniekiem, tirgotājiem un citiem inteliģences pārstāvjiem Latvijā, bet retāk tiek pieminēti vācu amatnieki un daudzi citi, kas Latvijas teritorijā apmetušies carienes Katrīnas II aicināti, un atšķirībā no šeit mītošajiem latviešiem saņēmuši diezgan lielas privilēģijas. Šādas privilēģijas nebūt neveicināja siltas attiecības latviešu un iebraucēju starpā. Turklāt atšķirīgā pasaules uztvere, tradīcijas un dzīvesveids nekad neļauj atbraucējiem šeit Latvijā kļūt par savējiem, neskatoties pat uz to, ka atbraucēji nav nekādi augstie kungi un dažs labs rocības ziņā pielīdzināms latvietim. Padomju laikā par šim kolonijām nerunāja vispār, tas bija noslēpums, ko glabāja šeit palikušie un atklāja tie izdzīvojušie kolonisti, kas Latvijā savas zaudētās dzimtenes meklējumos ieradās līdz ar neatkarības atgūšana.

“Aizved mani uz Hiršenhofu!” ir skaudrs dzimtas stāsts, kas jāceļ gaismā pirms pēdējie, kas to varētu izstāstīt ir pārcēlušies citā valstībā. Centrālās stāsta varones ir viena no bijušajām Iršu vācu kolonijas kolonistēm Roze Kalniņa un viņas mazmeitiņa Gabriela. Roze dzimusi Pirmā pasaules kara laikā Krievijā, kur varas spēļu un vēsturisko norišu rezultātā no Latvijas izsūtīti vācu kolonisti. Atgriešanās pēc Pirmā pasaules kara kā bērnam vecāku zaudētajā dzimtenē Iršos, ir pirmā, bet ne pēdējā reize, kad viņa šeit atgriežas. Roze savā mūžā piedzīvo gan Latvijas valsts piedzimšanu, gan okupāciju, gan izsūtījumu. Taču Roze ar saknēm ir ieaugusi Latvijas zemē. Šīs stiprās saknes viņas dzīvē ir nesušas daudz sāpju un zaudējumu, kā arī smagus noslēpumus, kurus viņa ir glabājusi garus gadus. Ne Rozes dēls Hermanis, ne mīļotā mazmeitiņa Gabriela, kur nu vēl kaimiņi nezina, ka Roze ir vāciete, ka patiesībā arī viņi ir vācieši. Viņiem nav ne mazākās nojausmas kā tas viss ietekmēs viņu un arī apkārtējo iedzīvotāju domas, sajūtas un rīcību. Gabrielai, kurai ir ļoti cieša saikne ar vecmāmiņu, jātiek galā ne tikai ar vecmāmiņas glabāto noslēpumu, bet arī pašai jāsaprot, kas tad viņa īsti ir? Latviete vai vāciete?

Jāsaka, ka šo grāmatu sākt lasīt ir diezgan grūti. Pirmajā brīdī ir ļoti grūti uztvert darba ritmu un tam pielāgoties. Taču kādā brīdī grāmata pārņem savā varā. Mijas laikmeti, mijas stāsta vēstītāji, sajūtas mijas ar notikumu izklāstu. Notiekošais netiek izklāstīts kā tradicionāls stāstījums. Tā drīzāk ir romāna varoņu apziņas plūsma, viņu sajūtas, pārdomas, emocijas, kas atklāj notiekošo. Katram varonim ir savs raksturs, dzīves pieredze un izglītības līmenis, katra stāsts skan atšķirīgi. Šajos stāstos iespējams sajust varoņu emocijas, rīcības vadmotīvus, izaugsmi. Autore ļoti labi parāda gan pagātnes, gan tagadnes notikumus aculiecinieka vērtējumā. Labi atainotas dažādu laikmetu politiskās norises, kā tas ietekmē un parāda Latvijas sabiedrību. Autore līdz kaulam ļauj izjust pagātnes notikumus un arī pašam lasītājam liek atgriezties, laikos, kurus viņš jau ir piedzīvojis, liekot iesaukties: “Hei! Tā tiešām bija! Šo es atceros!” Tas, ka autore par sevi un notiekošo liek runāt pašiem varoņiem, ļauj uz notiekošo palūkoties no ļoti atšķirīgiem skatupunktiem un jāsaka, ka tā ir visai iedarbīga metode, ja vēlas, lai lasītājs ieslīgtu diskusijā pats ar sevi un mainītu dažu labu iesīkstējušu viedokli vai stereotipu, pie kura līdz šim ir turējies.

Šī grāmata ir viena no tām, kas raisa pārdomas un liek apzināties, cik patiesībā šaura ir tā pasaulīte, kurā mēs katrs dzīvojam un cik maz mēs zinām par to, kas atrodas aiz tās robežām. Man personīgi tās bija pārdomas par to, cik ļoti mēs latvieši uzsveram to, cik ļoti mēs esam cietuši dažādos vēstures griežos, taču aizmirstam, ka mēs nebijām vienīgie. Arī it kā svešajiem starp savējiem zaudējumi, sāpēs un pārdzīvojumi bija tieši tādi paši vai pat skaudrāki, jo savai izcelsmes zemei vairs nejutās īsti piederīgi, bet šeit par savējiem tā arī īsti netika pieņemti. Runājot vēstures kontekstā, domāju, ka sevišķi sāpīga šī apjausma cittautiešiem bija Ulmaņa uz latvietību vērstās politikas laikā pirms Otrā pasaules kara, kad viņu nepiederība šai zemei tika īpaši uzsvērta.

Did you like this? Share it:

Leave a Reply

 

 

 

You can use these HTML tags

<a href="" title=""> <abbr title=""> <acronym title=""> <b> <blockquote cite=""> <cite> <code> <del datetime=""> <em> <i> <q cite=""> <strike> <strong>