Carpe diem!

februāris 2019
P O T C P S Sv
« Jan    
 123
45678910
11121314151617
18192021222324
25262728  

Historia

Vai tiešām esam dumjākie?

hqdefault“Skolotāj, es tiešām nesaprotu, vai viņi visu mācās vēlāk vai arī viņiem ir kaut kāda bremzēta domāšana? Labi es vēl tik labi neprotu valodu, bet matemātikā mēs to, ko viņi mācas septītajā klasē jau iemācījāmies piektajā. Un parasti mēs jau to zinājām pēc divām nedēļām, bet viņi to mācās vairāk kā mēnesi” – šādu atklāsmi telefona sarunas laikā pauda kāds mans bijušais skolēns, kurš šeit Latvijā nebūt nebija ģimnāzists vai prestižas skolas audzēknis. Visparastākais “Meža skolas” audzēknis, par kuras audzēkņu zināšanu līmenim dažās parastajās skolās jau ir uzlikts “štamps”, ka atzīmes dāvinātas un neatspoguļo patiesās zināšanas. Audzēknis principā ar gaišu galvu, bet ļoti emocionāls un diezgan temperamentīgu raksturu. Tāds kam Latvijas parastajās skolās integrēties būtu pagrūti. Bet par integrācijas tēmu varbūt kādu citu reizi. Taču jāpiebilst, ka jaunietis tagad nonācis valstī, kur realizēta mūsu Izglītības ministrijas tik ļoti slavētā kompetenču izglītība. Turklāt tur tā tiek kritizēta un atzīta par neefektīvu. Jāpiebilst, ka tās valsts valodu mācās pilnīgi no jauna un tikai pusgadu.

Šī saruna man atsauca prātā kādu citu sarunu pirms septiņiem gadiem, kad pēc devītās klases ģimnāzijā uz citām ārvalstīm bija devies kāds cits mans audzēknis. Ne tas čaklākais un ne tas apzinīgākais. Gudrs, bet diezgan paslinks. Tāds kura atestātā vairākos priekšmetos gozējās knapi “izvilkts” četrnieciņš. Viens no vājāk apgūtajiem priekšmetiem – fizika. Saruna līdzīga. Valodas dēļ, kuru arī apgūst no nulles, mācās klasi zemāk, bet fizikā mūsu Latvijas slaists uz klases fona bezmaz vai ģēnijs un fiziku jādodas apgūt pāris klases augstāk.

Mana māsīca aizprecējusies uz Vāczemi, kur kā nav noslēpums, kompetenču izglītība tiek jau diezgan ilgi realizēta un nu jau domāts par atteikšanos. Viņa pavisam nopietni ar šausmām gaida brīdi, kad meita uzsāks skolas gaitas. Kā personāldaļas darbiniece, kam nākas pieņemt darbā jaunus cilvēkus, kas kā reiz ir kompetenču izglītības galaprodukts, viņai jāsecina, ka potenciālo darbinieku, kuru izglītības līmenis ir ļoti zems un skatījums uz lietām ļoti šaurs ir nomācoši daudz.

Tai pašā laikā radio ziņo, ka lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju, ja runa ir par ES un politiskā notiekošo, salīdzinot ar citām Eiropas valstīm ir ļoti labi izglītoti. Cilvēki, dažādos sabiedrības līmeņos, ļoti labi orientējas un izprot politiskos procesus, spēj tos analizēt un ir labi informēti par ES notiekošo. Tāpat ik pa laikam tiek ziņots par starptautiskām balvām, ko ieguvuši gan mūsu valsts skolēni, gan studenti. Mums ir talantīgi zinātnieki, mūziķi, inženieri, ārsti un citi jauni speciālisti. Un es atļaušos apgalvot, ka mūsu mazizglītotais jeb tas, kam ir tikai pamatizglītība, tomēr zināšanu līmeņa un pasaules skatījuma ziņā ir daudz vispusīgāks, kā tādu pašu izglītības līmeni guvušais ārvalstīs. Pie mums, par laimi nedarbojas, piemēram, Vācijā un Nīderlandē spēkā esošā sistēma, kad bērna tālākās izglītības liktenis tiek izlemts 5. klasē, kur bērnus sadala pēc viņu vidējās atzīmes, no kuras tad arī atkarīgs, kurš tālāk tiek virzīts kā potenciālais augstskolas absolvēts, kurš kā vienkāršā darba darītājs, līdz ar to tiek mācīts atbilstoši kompetencēm. Pamatojums, tie kas līdz šim nav sasnieguši konkrēto izglītības līmeni, nesasniegs to arī turpmāk. Nopietni? To var spriest par 12 gadus vecu  bērnu, pusaudzi, kurš gan psiholoģiski, gan emocionāli ir ļoti nestabils un kurš vēl pat īsti nesaprot, kas ar viņu notiek? Mana 16 gadu pieredze pedagoģijā rāda, ka tieši 5. klasē vērojama diezgan krasa sekmju un uzvedības pasliktināšanās. Ļoti liela daļa tādu kā atklāsmi par mācībām un to nozīmīgumu gūst tieši pēc 7. klases,kad hormoni kaut nedaudz pierimuši. Dažs savus talantus un spējas atklāj tikai 9. klasē. Ja mūsu izglītības sistēmām notiktu šāda šķirošana 5. klasē, domāju, ka mēs zaudētu daudz izcilu un talantīgu speciālistu, jo viņu potenciāls tiktu ierobežots jau 12 gadu vecumā.

Gluži likumsakarīgi man rodas jautājums: Vai tiešām esam dumjākie? Vai tiešām mūsu izglītības līmenis ir tas sliktākais? Man kā Latvijas izglītības sistēmas galaproduktam tā nešķiet. Kā cilvēks, kas ļoti daudz komunicēju ar cilvēkiem no ārvalstīm, vienmēr saņemu komplimentu par to, ka esmu vispusīga un spēju orientēties ļoti dažādās jomās. Vai tas nav tieši tas, ko pārmet patreizējai izglītības sistēmai? Ja jau ir tik slikti, kāpēc mūsu pamatskolniekiem un vidusskolniekiem nav īpašu problēmu turpināt mācīties ārvalstīs. Kāpēc mums ir tik daudz ārvalstu studentu no attīstītajām Eiropas valstīm? Zinātniskie atklājumi, sasniegumi IT un tehniskajās jomās. To taču ir gana daudz. Ir reta valsts, kuras iedzīvotāji pārvalda mazākais divas svešvalodas. Tieši tas ir tas, par ko mūs apbrīno ārvalstīs. Vai tieši izglītības līmenis nav tas, kas mums ļauj būt vispusīgiem, diezgan fleksibliem un spējīgiem iekļauties gan profesionāli, gan sociāli Eiropas sabiedrībā? Tad kāpēc mums stāsta, kas viss ir slikti, ka viss jāreformē, jāpārņem kas svešs un par neefektīvu atzīts? Vai lielie reformātori nav pamanījuši, ka lielākā daļa pedagogu,kas iet līdzi laikam jau sen izmanto kompetenču metodes ļoti labi  iekļaujot tās patreizējā izglītības sistēmā? Tie, kas to nedara, atvainojiet, to nedarīs nekad!

Vērojot to, kas patlaban notiek izglītībā, mani neatstāj sajūta, ka dotajā brīdī tiek darīts viss, lai pēc kāda laikā mūsu tautas izglītības līmenis un skatījums uz lietām tiešām būtu šaurs. Tiek reformēts tas, ko varbūt nemaz tik ļoti nevajadzētu reformēt, bet tajā pašā laikā īsti netiek pievērsta uzmanība tam, lai bērni ar īpašām vajadzībām saņemtu savām spējām atbilstošu izglītību un apgūtu nepieciešamās prasmes, lai iekļautos sabiedrībā. Tādā veidā viņi jau savlaicīgi tiek norakstīti un viņiem nemaz nav dota iespēja gūt labu izglītību. Es šajā gadījumā pat nedomāju par cilvēkiem ar garīgo atpalicību. Runa ir par bērniem ar disleksiju, autismu, arī tiem, kam ir dažādi fiziska rakstura traucējumi un nepieciešami asistenti, kā arī viņu vajadzībām pielāgotas telpas. Tieši šie, manuprāt, ir jautājumi, kuru risināšanai būtu bijis nepieciešams piesaistīt Eiropas naudu.

Tāpat diez vai izglītības līmeni veicinošs ir apstāklis, ka ekonomisku apsvērumu labad skolotāji tiek spiesti strādāt milzīgās klasēs, bet mazākās skolas tiek slēgtas. Par kādu individuālo pieeju, par kādu diferenciāciju, par kādu uz bērnu orientēta izglītība šeit var būt runa? Neiespējamā misijā! Paveiksies, ja izdosies disciplīnu nodrošināt! Kā reiz nesen dzirdēju divu vidusskolnieku sarunu par to, cik cool ir latviešu valodas stundā ar austiņām skatīties Netflix. Diez vai mazākā klasē šāda dzimtās valodas apguve būtu iespējama. Un es lieliski saprotu kā skolotāja, kaut ko tādu var nepamanīt vai arī kāpēc, varbūt mīļā miera labad, izliekas ko tādu neredzam. Palīgskolotāji vai skolotāju asistenti, kas varbūt būtu risinājums strādājot ar lielām klasēm? Tam mums nav naudas. Tiek runāts par skolotāju novecošanu un trūkumu, bet arī pārprodukciju, jo visu priekšmetu skolotājiem nesanāk pietiekoša slodze. Varbūt būtu lietderīgāk tieši reformēt šo un šos skolotājus nodarbināt kā palīgskolotājus vai skolotāju asistentus, ja jau mazās skolas ir tik neizdevīgas? Tas noteikti nāktu par labu skolēnu izglītības līmenim!

Disciplīnas jautājumi ir tie, kas traucē apgūt izglītību ne tikai tiem, kas negrib mācīties, bet arī tiem, kas to grib. Vai taisot lielās reformas nevajadzētu ko darīt valstiskā līmenī, izstrādājot kopējus noteikumus, kā strādāt ar bērniem, kas traucē mācību apguvei. Citās Eiropas valstīs, piemēram, par skolēna publiku paziņojumu, ka viņš nemācīsies nekādu “sūda fiziku”, skolēnu uz laiku izslēdz no skolas un vecākiem ar bērnu jāapmeklē psihologs, kā arī informē bāriņtiesu, telefonu un citu ierīču lietošana skolas telpās liegta, ir tā sauktie “lidojošie skolotāji”, kas jebkurā brīdi izņem no klases bērnu, kurš traucē mācību procesu, ir dažādi citi valstiskā līmeni izveidoti instrumenti, kas liek apzināties savas uzvedības sekas. Turpretī pie mums skolotājam izsaka rājienu par to, ka viņš licis savam audzēkni uzrakstīt eseju par lamuvārdu, kurā viņš nosaucis citu skolēnu. Vai nevajadzētu beidzot padomāt par skolotāja profesijas prestiža celšanas pasākumiem valstiskā līmeni, radot instrumentus, kas nodrošina arī skolotāja, ne tikai bērnu tiesības? Jo tagad pat brīdī, kad skolotājs cietis no skolēna fiziska uzbrukuma un ir bijis upuris, pret skolotāju automātiski ierosina lietu un ir jāpierāda, ka viņš nav bijis vardarbīgs. Tajā pašā laikā nevienu nesatrauc tas, ka izmeklēšanas laikā neviens no bērna vecākiem, ne arī pats bērns uz nevienu aicinājumu ierasties konkrētajā valsts institūcijā nav ieradies. Neviens neizmeklē un necenšas noskaidrot, kas notiek skolēna ģimenē, kāpēc viņš ir bijis agresīvs. Diez vai ārvalstīs kas tāds notiktu. Emocionāla un fiziska vardarbība pret skolotāju nav nekas jauns. Alojas tie, kas domā, ka tādas lietas notiek tikai speciālajās skolās. Tās vairāk par to runā, tās mēģina to kā risināt un saņem mājienus, ka pašiem vien jātiek galā, jo nākamais skandāls novedīs pie slēgšanas. Mobings pret skolotāju, skolotājs, kas atrasts klasē ar lauztu galvaskausu, skolēns, kas triecis skolotāju pret sienu… Man zināmi gadījumi, kas notikuši parastās un pat prestižās skolās. Tikai tas tiek noklusēts, par to nerunā un to noslēpj, jo neviens negrib nekādas izmeklēšanas, aizrādījumus, skandālus un ķengāšanos medijos. Skolu vadības reakcija pavisam loģiska, labāk saglabāt veselu savu un savu darbinieku nervu sistēmu. Ja taisot reformas pieķertos pie šī jautājumu, valstiskā līmenī strādātu arī ar vecākiem, garantēju, izglītības līmenim tas tikai nāktu par labu.

Var man piekrist, var nepiekrist, bet es uzskatu, ka mēs neesam tie dumjākie un mums nav tā sliktākā izglītība, un ka dižo reformu vietā varbūt tomēr beidzot būtu jārisina tās lietas, kas tiešām ir būtiskas.

Did you like this? Share it:

Comments are closed.