Carpe diem!

janvāris 2019
P O T C P S Sv
« Dec   Feb »
 123456
78910111213
14151617181920
21222324252627
28293031  

Historia

Olivjē Burdo

lejupielādeVai jums ir gadījies, ka atverot kādu grāmatu it kā pēkšņi tiekat ierauti citā pasaulē, kad grāmatā aprakstīto sajūtat ar  pilnīgi visām maņām. Jūtat kā smaržo galvenā varoņa rīta kafija, esat apburts no brīnisķām ainavām, kas paveras viņa skatam, nīstat un mīlat līdz sirds sāk gurt. Labās grāmatās tā notiek vienmēr, bet tikai retajās tas notiek jau ar pirmo lapaspusi, pirmo rindkopu un pirmo vārdu.

Atverot Olivjē Burdo romānu “Gaidot Bodžanglu”, es pēkšņi attapos trakulīgā ballītē, kuru sarīkojuši grāmatas galvenā varoņa – nepilngadīga zēna vecāki. Jau no pirmajām lapaspusēm ir skaidrs, ka abu vecāku starpā valda mīlestība, aizrautība un kaislība vienam pēc otra. Viņu ikdiena paiet vienam ar otru flirtējot, baudot dzīvi, kas varbūt neiekļaujas vispārpieņemtajos rāmjos, rīkojot ekstravagantas viesības un dejojot Ninas Simones dziesmas “Mr Bojangles” smeldzīgajos ritmos.

Es apbrīnoju varoņu ekstravaganci, uzdrošināšanos dzīvot atšķirīgi, tā kā paši vēlas, to kādu kaisli un aizrautību viņi izjūt viens pret otru. Vienīgais, kas varbūt mulsina ir tas, ka arī mazais zēns ir aktīvs ballīšu dalībnieks, līdz ar to kļūst par liecinieku lietām, kas neatbilst viņa vecumam. Tāpat mulsina vecāku attieksme pret viņa izglītību, kas ir visai interesanta, lai gan ir skaidrs, ka gluži vienaldzīga tā nav. Lasot par zēna skolas gaitām, bija skaidrs, ka gluži parasts bērns, kas iekļaujas vispārpieņemtajos izglītības standartos, viņš tomēr nav. Viņš ir no tiem bērniem, kas nav dumjš, bet kura apmācībai būtu nepieciešama individuālā pieeja, kas grāmatā aprakstītajā laikā īsti nav modē. Tāpēc sākotnēji varbūt pat fascinē tas, ka vecāki neļauj ierastajai izglītības sistēmai salauzt zēna garu, lai gan mātes reakcijas un komentāri uz skolotāju teikto, kam mazais zēns ir liecinieks, liekas visai dīvaina.

Tas viss pirmajā brīdī liek šo ģimeni apbrīnot un kļūt par viņu atbalstītāju. Empātijas pret romāna varoņiem tikai palielinās, kad gan no zēna rakstītā, gan no viņa tēva pierakstiem slīprakstā top skaidrs, ka zēna māte ir psihiski slima un ka viņas veselība tikai ar katru dienu pasliktinās. Tāpat ir skaidrs, ka mātes atrašanās psihiatriskajā klīnikā dziļi nelaimīgus padara ikvienu ģimenes locekli, viņi nespēj būt viens no otra šķirti. Tādēļ tiek izplānota mātes “nolaupīšana” no klīnikas. Stāsta beigas, kā jau var noprast nav laimīgas, lai arī var tikai apbrīnot šīs ģimenes centienus pēc iespējas attālināt beigas un padarīt tās skaistākas.

Var jau nosodīt zēna vecākus, var šausmināties par viņu bezatbildību. Var pārmest zēna tēvam gļēvulību, bet ja jau mazais zēns viņam neko nepārmet un saprot, ka citādu beigu vienkārši nevarēja būt, nevienam citam nav ne tiesības nosodīt, ne paust savu viedokli. Viņš tikai izdarīja to, ko mīlestībā bija zvērējis. Un bez šīs mīlestības viņš nespēja.

- Zvēru visvarenā Dieva priekšā, ka visas būtnes, kas mīt manī, jūs mīlēs mūžīgi! – viņa skandēja saņēmusi plaukstās manu zodu..

- Svētā Gara priekšā solos dienu un nakti mīlēt un lolot visas tās būtnes, kas jūs būsiet, neatkāpties no jums ne soli jūsu mūža garumā un sekot jums, lai kurp jūs ietu – es atbildēju uzlicis plaukstas uz viņas apaļajiem vaigiem..

-Tātad jūs zvērat pie visiem eņģeļiem, ka sekosiet man visur, patiešām visur?

- Jā, patiešām visur!

Trakulīga, aizraujoša pat jautra un vienlaikus smeldzīga grāmata, kas aizkustina, apbur un vēl ilgi pēc tās izlasīšanas nelaiž vaļā. Tā liek smiet, apbrīnot, mesties aizstāvēt un raudāt, jo skumjas pārņem  pēkšņi un vairs nelaiž vaļā.

Did you like this? Share it:

Leave a Reply

 

 

 

You can use these HTML tags

<a href="" title=""> <abbr title=""> <acronym title=""> <b> <blockquote cite=""> <cite> <code> <del datetime=""> <em> <i> <q cite=""> <strike> <strong>