Carpe diem!

janvāris 2019
P O T C P S Sv
« Dec   Feb »
 123456
78910111213
14151617181920
21222324252627
28293031  

Historia

Haruki Murakami

300x0_viriesibezsievietem_978-9934-0-7817-0“Sieviete – dieviete, sieviete – velns. Vīrietis bez sievietes maziņš un melns!” Iespējams, ka šis citāts nav precīzs, iespējam, ka tajā senajā dziesmā tiek dziedāts citādāk, bet tieši šādas rindas man savirknējās izlasot  grāmatu apgāda “Zvaigzne ABC” nesen izdoto japāņu rakstnieka Haruki Murakami stāstu krājuma nosaukumu. “Vīrieši bez sievietēm” – visai intriģējošs nosaukums, sevišķi jau man kā sievietei. Mums sievietēm, protams, ir savs viedoklis par to kāda būtu vīriešu dzīve bez sievietēm un kāda vispār būtu pasaule, ja tās vienīgie iedzīvotāji būtu vīrieši. Visticamāk tā ātri vien pārvērstos par neapdzīvotu tuksnesi. Tieši tādēļ izlasot, ka šādu tēmu septiņos dažādos stāstos nolēmis apspēlēt vīrietis, mani pārņēma diezgan liela ziņkāre, kāds tad ir vīrieša viedoklis. Ņemot vērā, kā šā vīrieša darbi tulkoti vairāk kā piecdesmit pasaules valodās.

Haruki Murakami vārds man nav svešs. Esmu dzirdējusi un lasījusi daudzas sajūsmas pilnas atsauksmes par šī autora darbiem. Tomēr jāatzīst, ka japāņu literatūru un arī kino līdz šim īsti neesmu izpratusi un ja godīgi… vienmēr likusies mazliet dīvaina. Tādēļ Murakami lasīšanai tā arī nebiju pievērsusies. Bet viss notiek pirmo reizi un šoreiz man likās, ka Jauno gadu iesākt ar Haruki Murakami ir lieliska izvēle.

“Vīrieši bez sievietēm” ir stāstu krājums, kas sevī ietver septiņus dažādus stāstus ar vienotu motīvu. Tie ir stāsti par vīriešiem, kuri dažādu iemeslu dēļ ir zaudējuši sievietes, kuras reiz ir mīlējuši vai kuras viņu dzīvē ir bijušas nozīmīgas. Šajā gadījumā gan nav runa ne par māti, ne kādu citu vīrietim svarīgu radinieci. Visi stāsta varoņi ir zaudējuši vai arī baidās zaudēt sievieti – partneri. Sievieti, kuru iekārojuši, mīlējuši, sievieti, ar kuru mīlējušies un bijuši tuvi gan miesiski, gan emocionāli. Murakami šajā stāstu krājumā ir sapulcinājis visdažādākos varoņus, ļaujot tiem runāt pašiem vai arī liekot viņu stāstu izstāstīt kādai trešajai personai. Jāatzīst, ka visi varoņi, par spīti diezgan rimtajam stāstījumam, ir ļoti kolorīti, uzmanību piesaistoši un satraucoši. Neviens no viņiem nav parasts, neviens nav no pelēkā pūļa, lai arī mēģina tajā iekļauties. Murakami varoņi ir īpaši un tieši sievietes zaudēšana vai bailes to zaudēt, ir tas, kas padara viņus vēl atšķirīgus. Stāsti ir par alkām pēc sievietes, tajos skepse mijas ar ironiju, mistiku un zināmu devu naturālisma. Varoņi ir reāli, nereāli, pat no grāmatu lappusēm izkāpuši. Taču lasot katru konkrēto stāstu tas ievelk sevī, nelaiž vaļā un liek paņemt pauzi pirms ķeries pie nākamā. Trakākais ir tas, ka pēc krājuma izlasīšanas vēl arvien diskutēju ar sevi par to, vai tas man patīk vai tomēr nē. Autora rakstītais personīgi mani vienlaicīgi tur ciet un atgrūž. Visticamāk, lai tiktu skaidrībā par to, vai Murakami man patīk vai tomēr nē, nāksies izlasīt vēl kādu no viņa darbiem. Patiesības labad gan jāsaka, ka bija viena nodaļa, kas man ļoti, ļoti, ļoti patika. Tas bija grāmatas priekšvārds, kurā autors dalās kā tapis šis stāstu krājums, kā arī par to kā viņš raksta, pie kāda plāna pieturas.

Īsumā, šis ir stāstu krājums, par kuru viedoklis jāveido katram pašam. Domāju, ka katrs tajā saskatīs ko citu, bet jā, visticamāk to nevar uzskatīt par literatūru, kas paņems pūli. Būs, kas to uzskatīs par ko īpašu, bet kāds teiks – pilnīgs sviests! Bet viens ir skaidrs – autora apgalvojums, ka vīrieši bez sievietēm ir kā izmirstoši vienradži, ir ļoti glaimojošs. :)

Did you like this? Share it:

Leave a Reply

 

 

 

You can use these HTML tags

<a href="" title=""> <abbr title=""> <acronym title=""> <b> <blockquote cite=""> <cite> <code> <del datetime=""> <em> <i> <q cite=""> <strike> <strong>