Carpe diem!

septembris 2018
P O T C P S Sv
« Aug   Okt »
 12
3456789
10111213141516
17181920212223
24252627282930

Historia

Santa Montefjore

deverilu-pedejais-noslepumsAr aristokrātiskajiem Deveriliem Santa Montefjēras cienītājiem bija iespēja iepazīties šīs dzimtas sāgas abās iepriekšējās grāmatās “Mīlas un kara dziesma” un “Deverilu pils meitas” . Šodien pie saviem lasītājiem dodas arī triloģijas noslēdzošā daļa “Deverilu pēdējais noslēpums”, kuru ar nepacietību noteikti gaida ikviens, kas izlasījis abas iepriekšējās grāmatas. Šīs gaidas ir pilnīgi pamatotas, jo lai arī abās iepriekšējās grāmatās tika atklāts viens noslēpums pēc otra, šai dzimtai vēl arvien bija noslēpumi, kuriem bija jātiek atklātiem, jo pretējā gadījumā, Deverilu pēcnācēji nespēs tapt laimīgi un senču gari vēl arvien turpinās klimt pils tornī, nespējot rast mieru.

Jāsaka, ka ķeroties pie šī romāna trešās daļas lasīšanas, autore nemaz nežēlo lasītāja nervus, jo viņš zina noslēpumu un ir spiests noskatīties kā divi no sāgas varoņiem iemīlas viens otrā, kaut arī to nedrīkst. Nezinu kā veiksies citiem, bet man, kas šo romānu varēja izlasīt pirms tā iznākšanas, klājās ļoti grūti. Es nekādi nevarēju sagaidīt, ka kāds abiem mīlētājiem atklās patiesību, pirms tas jau būs par vēlu un pirms šī neziņa tiem varētu nest ne tikai sirdssāpes, bet arī vainas apziņu un sevis noniecināšanu. Lasot lapu aiz lapas mani tiešām sāka pārņemt panika, jo tik ļoti gribējās, lai nenotiktu pats ļaunākais. Gandrīz jau tiecos vienkārši pāršķir lapas un noskaidrot, noslēpums atklāsies savlaicīgi, tomēr  audzināju raksturu un biju priecīga, kad viss nāca gaismā un varēju pievērsties citu varoņu pārdzīvojumiem.

Jāsaka, ka noslēdzošā triloģijas daļa saliek visu pa vietām, lai gan kā jau katrā romāna daļā nākas zaudēt kādu no iemīļotiem varoņiem. Taču man ir prieks, ka šis daļas galvenais vadmotīvs ir piedošana, spēja aizmirst aizvainojumu un piedot, ļaujot dzīvot mīlestībai. Tieši piedošana ir tā, kas Deverilu gariem beidzot ļauj doties pie miera, bet pēcnācējiem kļūt laimīgiem.

Es dievinu Santu Montefjori, jo viņa saviem varoņiem bez karstas sirds ir iedevusi arī saprātu un spēju novērtēt savu ģimeni, cilvēkus, kas viņiem nostājušies blakus smagos brīžos, kad liktenis nav ļāvis būt kopā ar to pēc kura alkst sirds. Gan Kitija, gan Džeks, lai arī ļaujas savai jaunības kaislei, saprot, ka mīl cilvēkus, ka viņiem ir blakus, kas solījuši uzticību un ar kuriem kopā ir izveidota ģimene. Viņi zina, ka vienmēr mīlēs viens otru, bet tā jau ir cita mīlestība, ne tā, ko viņi izjūt pret saviem dzīvesbiedriem, kurus nemūžam negribētu zaudēt. Viņiem tiešām ir paveicies, ka mīlestības vārdā šie cilvēki spēj piedot un dzīvot tālāk.

Šoreiz Montefjore ir diezgan slepkavnieciska, jo stāstā parādās gan grāfa galva pludmalē, gan degošs līķis un vainīgie nevis saņem sodu, bet tiek apbalvoti ar iespēju beigt sevi šaustīt un sākt jaunu dzīvi. Kas? Kā? Kāpēc? Nāksies vien noskaidrot pašiem, bet šis romāns tāpat kā abi iepriekšējie savu lasītāju aizved aizraujošā ceļojumā laikā, liekot piedzīvot gan stresu, gan noraust pa laimīgai asariņai, gan noskumt par dažu varoņu zaudēšanu, gan priecāties par citu atgriešanos.

Did you like this? Share it:

Leave a Reply

 

 

 

You can use these HTML tags

<a href="" title=""> <abbr title=""> <acronym title=""> <b> <blockquote cite=""> <cite> <code> <del datetime=""> <em> <i> <q cite=""> <strike> <strong>