Andras Manfeldes grāmata “Mājās pārnāca basa” laikam ir viena no pēdējā mēneša laikā visbiežāk aprakstītajām grāmatām un šoreiz man kaut kā neizdevās izvairīties no savas ierastās taktikas, neko nelasīt par grāmatu pirms neesmu noformulējusi savu viedokli. Izlasīju vairāk kā vienu aprakstu un sapratu, ka esmu sprukās, jo ko tad tagad varu uzrakstīt vēl vairāk. Tomēr mēģināšu.
“Mājas pārnāca basa” nevarētu nosaukt par klasiskiem Sibīrijas stāstiem. Tās ir atmiņas, vēstules, stāsti, ko reiz autorei izstāstījuši uz Sibīriju izsūtītie, kas daudzi vēl bija bērni un pusaudži. Autore šos stāstus nav ielikusi pašas radītā ietvarā, bet ļauj tiem dzīvot tādiem kādus tos izstāstījuši izsūtījumu pārdzīvojušie cilvēki. Emociju gamma līdz ar to šajos stāstos ir daudz bagātīgāka un niansētāka. Stāstījums ļauj uztvert katra stāstītāja personību, pārdzīvojumus, sāpes un “izdzīvošanas recepti”. Tas ļauj saskatīt mīlestību pret ģimeni un neizsakāmu vēlmi nepadoties, izdzīvot un atgriezties dzimtenē. Pārnākt, kaut basām kājām un oļu noberztiem papēžiem! Šie stāsti liek lepoties par mūsu tautas sīkstumu, bet nekur neizsprukt no kaklā kāpjošā asaru kamola. Tas kamols jau rodas ne tādēļ, ka kāds no stāstītājiem žēlotos par notikušo vai pārdzīvoto. Nežēlojas, nesūdzas, jo ir pārnākuši, ir izdzīvojuši…
