Carpe diem!

jūnijs 2018
P O T C P S Sv
« Mai   Jūl »
 123
45678910
11121314151617
18192021222324
252627282930  

Historia

Dace Judina

UMV_smallPavisam nesen pie Latvijas lasītājiem nonāca Daces Judinas veltījuma Latvijas simtgadei – tetraloģijas pēdējā daļa “Uzraksti man… vakar”. Četru grāmatu garumā ikvienam ir iespēja izsekot notikumiem jaunās Ozolu saimnieces Kates dzīvē viena gada griezumā – no Jāņiem līdz Jāņiem. Šobrīd, lūkojoties uz priekšā nolikto, nu jau izlasīto grāmatu kaudzīti, pārņēmušas neizprotamas skumjas. Varbūt tās ir skumjas par to, ka nākas atvadīties no grāmatas varoņiem, bet varbūt skumjas raisa grāmatā aprakstītie notikumi.

Pirmo tetraloģijas grāmatu “Septiņi vakari” izlasīju aptuveni pirms diviem gadiem, man ne visai vieglā dzīves brīdī. Tā bija grāmata, kas lika aizdomāties par dzimtu, ģimeni, Latviju. Par cilvēku sīkstumu, spēju izdzīvot vissmagākajos apstākļos. Grāmata lika aizdomāties par dzimtas mājām un to nozīmi cilvēka dzīvē, kā arī par to, ka “pienākums” pret dzimtu, ja tas ir pašu cilvēku nomācošs un spārnus aplauzošs, salauž arī cilvēku un neļauj viņam attīstīties kā pilnvērtīgam cilvēkam ar savu stāju un uzskatiem.

Nākamais romāns “Gredzens”pie manis atnāca brīdī, kad atkal noticēju mīlestībai. Uztveru to kā zīmi, kā apliecinājumu tam, ka ir iespējams izveidot stipru ģimeni, kur tikums un godprāts ir godā un ka tiem, kas ir sirdscilvēki un spēj nostāties pret netaisnībai, ļaunumam un apmānam, dzīvē viss sakārtosies. Diemžēl, ne visiem ir drosmes, ne atrod sevī spēku izkāpt no tik ērtās upura lomas, kad labāk šķiet klusēt, noklusēt un noslēpt visu šmuci, ka ne gailis pakaļ nedzied.

Par klusēšanu, noslēpumiem un klusumu, kas ir skaļāks par visskaļākajiem kliedzieniem ir šis tetraloģijas trešā grāmata “Kad klusums kliedz”, kura lieliski parāda, cik būtiski ir neklusēt un neslēpt tumšā skapī grabošos dzimtas skeletus. Ir svarīgi zināt gan savas dzimtas goda avis, gan tās kas dvēselē un savās izdarībās ir bijušas melnākas par pašiem melnākajiem velniem. Jo tikai zinot savas saknes, savas dzimtas tikumus un netikumus, mēs varam zināt, kas esam paši un arī nostāties pretī ļaunumam, lai cik liels tas nebūtu. Tikai runājot, stāstot, arī ikdienā, par savām sajūtām, domām, ģimenes un dzimtas var kļūt stipras. Klusums var tās nonāvēt.

Tagad lasot šīs tetraloģijas pēdējo daļu “Uzraksti man… vakar” mani pārņem skumjas. Atkal ne tas vienkāršākais brīdis manā dzīvē. Ir pazudusi kāda ļoti svarīga manas dzīves daļa. Es no tās atteicos, lai nedarītu pāri sev un savai ģimenei. Atteicos, jo noguru, vīlos un sapratu, ka gandrīz jau esmu pazaudējusi sevi. Tādēļ es izdarīju izvēli.

Principā Daces Judinas tetraloģijas pēdējā daļa ir par izvēlēm. Par pareizām, nepareizām, izdarītām skaidrā prātā vai pilnīgā tā aptumsumā. Tas ir arī stāsts par izvēli klusēt, izlikties neredzam un pieciest. Jā, ir lietas, ko mēs nespējam ietekmēt, piemēram, to pašu Padomju Savienība teroru pret Latvijas iedzīvotājiem, taču mēs esam tie, kas varam ietekmēt notiekošo mūsu ģimenēs un dzimtās, ieaudzinot bērnos dzīves vērtības, tikumus un cieņu pret sevi, saviem tuvākajiem un zemi, kurā dzīvojam un nostājoties pret nekrietnībām, pret ļaunumu. Tikai savlaicīgi novelkot robežas ir iespējams izaudzināt veselīgi domājošu cilvēku. Pieturoties pie konsekventas rīcības un tajā pašā laikā izrādot cilvēkam nepieciešamo mīlestību, cieņu, respektējot, ir iespējam integrēt arī bērnus ar garīgajiem traucējumiem. Tetraloģijā gandrīz visās daļās, gandrīz katrā dzimtā ir pa šādam rūpju bērnam. Daļai no tiem iespējams līdzētu zāļu terapija komplektā ar konsekventu audzināšanu, bet daļai pietiktu tikai ar otro un stingru robežu novilkšanu. Taču diemžēl, gan pirms Padomijas, gan tās laikā neviens negribēja atzīt, ka viņa ģimenē ir kāds, kurām varētu būt garīgās veselības traucējumi. Padomju Savienībā šādus cilvēkus vispār nogrūda nost no acīm. Ne velti mums Latgalē ir tik daudz speciālo internātskolu. Taču neviens nebija gatavs atzīt, ka viņa ģimenē ir kāds, kam visi simti nav mājās. Parasti bija divi scenāriji – abi cilvēka personību graujoši. Vienā gadījumā pret šāds rūpju bērns izjūt dziļu nemīlestību no tuvāko puses, otrā atkal pārāk lielu mīlestību, kad viņam ir atļauts viss un uz viņa nodarījumiem lūkojas caur pirkstiem. Diemžēl arī mūsdienās ļoti bieži notiek tāpat. Vēl nākusi klāt manipulēšana ar bērna veselības stāvokli sabiedrībā, lai gūtu labumu sev. Manipulēt rūpju bērni no vecākiem iemācās ļoti ātri. Tāpat kā tie, kas tādi nav. Vecāki ir tie, kas parāda viņiem to, kas šajā dzīvē ir pats svarīgākais. Bieži vien tā diemžēl ir vara, manta un lēta slava. Tādēļ lasot Daces pēdējo grāmatu man sametās ļoti skumji, jo mēs vēl arvien neesam neko pa šiem skaudrajiem piecdesmit gadiem iemācījušies – “čakarējam” savas, savu bērnu dzīves un graujam to pašu svarīgāko, kas ir ikvienas tautas pamata balsts – ģimenes un dzimtas. Vai nebūtu laiks aizdomāties?

Did you like this? Share it:

Leave a Reply

 

 

 

You can use these HTML tags

<a href="" title=""> <abbr title=""> <acronym title=""> <b> <blockquote cite=""> <cite> <code> <del datetime=""> <em> <i> <q cite=""> <strike> <strong>