Carpe diem!

augusts 2017
P O T C P S Sv
« Mai   Sep »
 123456
78910111213
14151617181920
21222324252627
28293031  

Historia

Laima Kota

mana-turku-kafija-6a9Vai tu zini kāds ir turks? Kāda ir turka dvēsele? Kas turkam ir pats svarīgākais un kas pie turkiem tiek godā turēts?

Par turkiem pasaulē klīst ļoti daudz stereotipi un ne vienmēr tie ir tie pozitīvākie. Mans vācu priekšnieks kādā lietainā dienā, savācot no lauka strādniekus, aizcirta pieskrējušam turkam deguna priekšā auto durvis un skaļi nosmējās: “Tā smirdīgā turku pakaļa manā mašīnā nekāps!” Holandē kāds holandiešu paziņa, kas prot latviešu valodu, redzot, ka blakus mājā ievākušies turki, noteica: “Re, kur sūdi! Tādi riktīgi smirdīgi sūdi!”  Tas gan man bija pārsteigums, jo jau tad un arī tagad uzskatu, ka holandieši ir viena no tolerantākajām valstīm imigrācijas jautājumos, vismaz cilvēki, ko pazinu tādi bija un ir. Taču to atceroties man gribot negribot bija jāsmīn, kad Eiropas valstu pārstāvji, pārmeta, ka Latvijas iedzīvotāji nav toleranti un ir pat rasistiski noskaņoti, jo nav sajūsmā par to, ka jādod patvērums Sīrijas bēgļiem. Vai tad pašiem tas baļķis acī nemaz negrauž?

Latvijā meitenes, kas iepazinušās ar turkiem tiek biedētas ar harēmu, mūžīgajiem lakatiem ap galvu, bezierunu paklausību vīram un verdzenes likteni līdz mūža galam. Es pati ar turkiem esmu saskārusies pavisam mazliet. Hāgā zināju tikai vienu turku. Skaistu kā bildi un savos deviņpadsmit bija iemīlējusies no pirmā acu skatiena. Diez kā tas būtu beidzies, ja mūsu ceļi krustotos vairāk par vienu reizi. Vācijā strādājot melleņu plantācijā satiku citādus turkus: vairākas ģimenes, kas lielākoties bija pārstāvētas no sievietēm un bērniem, bet pa vidu kā gailis vienmēr rosījās arī pats ģimenes galva, kas arī pieskatīja, lai viņējie netiktu “apbižoti”. Mēs latvieši, lietuvieši, igauņi un poļi no turkiem turējāmies pa gabalu. Skaļie turki, kas savā starpa sasaucās mums nesaprotamā valodā mūs biedēja, lai gan… visticamāk, viņi par mums domāju to pašu. Un galu galā, mēs jau arī ne vienmēr sapratām, ko runā poļi, lietuvieši vai igauņi savā mēlē. Taču mēs visi dzīvojām uz vietas plantācijā un savā starpā ne tikai komunicējam, bet arī sadraudzējāmies, iemīlējāmies. Mūsu ikdiena meža vidū līdzinājās savdabīgam realitātes šovam. Kut kur aiziet lielākoties sezonas laikā bija maz iespēja. Taču turki darba dienas beigās sakāpa savos auto un aizbrauca, bet jau nākamajā dienā melleņu rindā atskanēja turciskais: “Čabuk, čabuk!” Taču ne par bēgļiem, rasismu vai tautu savstarpējo netoleranci šoreiz ir stāsts, jo šeit var runāt par konkrētiem cilvēkiem nevis tautu. Šoreiz par Laimas Kotas grāmatu “Mana turku kafija” un to kā viņa savus un arī manus stereotipus par turkiem lauza.

Esmu lasījusi dažus Laima Kotas agrāko laiku darbus. Tos, ko viņa sarakstīja laikos, kad tika dēvēta citā uzvārdā. Man patika. Taču tad nesen pie manis nonāca viņas sarakstītā “Miera ielas vilkme”. Kauns atzīties, bet es nespēju šo grāmatu izlasīt!!! Nepatika, neaizrāva un likās pilnīgs murgs. Visticamāk, neesmu šai grāmatai vēl nobriedusi. Gluži tā pat kā Muntes “Stāstam par Sanmikēlu” – grāmatu, kurā nespēju ielasīties, lai arī ar visām maņām sapratu, ka laba.

“Man turku kafija” man atšķirībā no “Miera ielas vilkmes” patika. Pat ļoti. Grāmata piesaista jau ar savu noformēju. Paskatoties uz grāmatas vāku neviļus rodas māju sajūta. Gribas saritināties uz dīvāna ar kafijas krūzi rokā. Savukārt zeltītās priekšlapas, liek domāt par ko ļoti stabilu, vērtīgu, ko tajā pašā laikā nevar izmērot nekādā naudā.

Laima Kota caur grāmatu ļauj lasītājam atklāt Turcijas garšu, izgaršot to pa malkam vien, lēni un nesteidzīgi, baudot un sagaršojot pašu smalkāko niansi. Rakstot par turkiem, viņu ikdienu, kultūru un vērtībām, rakstniece runā ar ļoti lielu pietāti, taču tajā pašā laikā nezaudējot sevi kā latvieti. Ir lietas uz kurām viņa lūkojas ar latvietim raksturīgo piesardzību un skepsi, ir lietas, ko viņa apbrīno un ir lietas, kurās saskata līdzību ar mums latviešiem.  Mums eiropiešiem turki šķiet skaļi, uzmācīgi, pārāk pašpārliecināti. Un ir jau grūti to pieņemt, ja pats dzīvo pēc principa “Nu ko tad es? Es taču esmu mazs nabadziņš. Es taču tā nevaru. Ko citi par mani padomās? utt.” Taču pēc “Manas turku kafijas” izlasīšanas sapratu, ka šai pašpārliecinātībai ir  iemesls. Turki mīl savu zemi un lepojas, ka ir turki. Lasot grāmatu manī apbrīnu radīja tas ar kādu cieņu turki izturas pret savu dzimtu, ģimeni un tradīcijām, pat ja no malas varbūt tā tas nemaz neizskatās. Kaut mēs latvieši tik ļoti turētos pie šīm no senčiem mantotajām vērtībām.  Kaut mēs spētu ar tik pat lielu pašpārliecinātību vērsties pret ikvienu, kas pret šīm vērtībām izturas ar necieņu.

Grāmata pilnīgi sagrāva manu iespaidu par “nabaga turku sievietēm”, jo kā izrādās katrai turku sievietei ap plaukstas locītavu zvīļo nodrošinājums gadījumam, ja liktenis iegrozās tā, ka ar visu jātiek galā pašai. Taču arī grūtos brīžos viņai ir kas vērtīgāks par zeltu – viņas dzimta, draugi un paziņas, kas atbalstīs un palīdzēs. Kāds noteikti iesauksies: Bet kā tad ir ar stāstiem par ļaunajiem turku vīriem, ar noziegumiem, kas veikti tradīciju un ticības vārdā? Tiem es gribētu atbildēt ar visiem sen zināmu frāzi: Katrā ģimenē ir savas melnās avis, neatkarīgi no tautības. Un lai nu kam, bet mums latviešiem, kurus vēstures gaitā maluši daudz dažādas varas un sistēmas, vajadzētu to zināt vislabāk. Katrā trešajā dzimtā atrodama pa melnajai avij vai puspuvušam ābolam, par ko cenšas nerunāt vai mēģina iegrūst dziļi, dziļi skapī.

Laimas Kotas “Mana turku kafija” ir ļoti kolorīts un aizraujošs lasāmgabals, kurš lauž stereotipus un ļauj iepazīt, manuprāt, ļoti apbrīnojamu tautu.

Did you like this? Share it:

Leave a Reply

 

 

 

You can use these HTML tags

<a href="" title=""> <abbr title=""> <acronym title=""> <b> <blockquote cite=""> <cite> <code> <del datetime=""> <em> <i> <q cite=""> <strike> <strong>