Carpe diem!

augusts 2017
P O T C P S Sv
« Mai    
 123456
78910111213
14151617181920
21222324252627
28293031  

Historia

Dace Judina

Gredzens-664x1014Daces Judinas “Gredzens “ir viena no grāmatām, pēc kuras izlasīšanas atkal gribas ticēt tam, ko citi dēvē par muļķīgu ideālismu, kam ar reālo dzīvi nav nekāda sakara. Brīžiem mani pārņem sajūta, ka viņiem taisnībā, ka mana pārliecība ir pašas izdomāti maldi, arhaiskas vērtības, kas mūsdienās jau pasludinātas par zudušām un nevajadzīgām. Taču  tad atnāk kāda zīme vai vēstījums, kas aizdzen visas šaubas un liek atkal noticēt. Šoreiz šis vēstījums ir Daces Judinas romāna „Septiņi vakari” turpinājums „Gredzens”.

Iespējams, ka kāds man nepiekritīs, bet man šī grāmata raisīja ļoti pozitīvas sajūtas. Par spīti šausminošajiem dzimtas noslēpumiem, par spīti tam, ka parādīta cilvēku melnākās īpašības, par spīti salauztajām dzīvēm un likteņiem. Nav tā, ka man nebūtu žēl, ka lasot nenoritētu pa asarai, ka nesāpētu, bet… Es priecājos par krietnajiem, par tiem, kam nepiemīt varaskāre un vēlme iedzīvoties uz citu ciešanu rēķina. Es priecājos, ka tiem krietnajiem iet labi. Es laikam esmu no tiem naivajiem, kas līdz pēdējam elpas vilcienam ticēs labajam katrā cilvēkā un tam, ka vienmēr jāsāk ar sevi un, ka ir jācīnās par sevi un sev mīļajiem. Es cīnos, es nespēju pieņemt upura lomu, mani sadusmo, ja kāds mani nodēvē par upuri vai “mazo nabadzīti”. Tādēļ. atzīšos pavisam godīgi, mani sadusmoja dažu varoņu bezspēcība un samierināšanās ar varmāku. Brālis, kas ļauj otram brālim aizvilt līgavu, kas gaida viņa bērnu. Māte, kas samierinās, ka varmāka vīrs nogalina viņas tikko dzimušo bērnu, jo tas nav viņa bērns. Un daudz citas samierināšanās, upurēšanās… Var jau teikt, tādi laiki, tāds cilvēks. Bija bail. Es zinu, ka es nesamierinātos, es zinu, ka nepaliktu jau pēc pirmā nozieguma pret mani un man mīļajiem. Man upura loma nav pieņemam. Un ja tiešām mana cīnīšanās novestu pie mana gala, mirtu ar apziņu, ka es nepadevos, ka nesamierinājos, jo pa lielam jau tā samierināšanās un padošanas neko nemaina. To, kas reiz izdzīvojuši KGB šausmas, pieredze tam ir vistiešākais apliecinājums. Arī Daces Judinas grāmatā “Gredzens” aprakstītais Kalēju dzimtas stāsts to apliecina. Samierināšanās, klusēšana, baidīšanās neko nemaina – varmāka turpina darīt savus melnos darbus, sagādājot ciešanas arvien vairāk cilvēku. Manā uztverē tas, kurš izvēlas būt upuris vienkārši attaisno savu bezdarbību. Ir taču tik viegli vainot visus, ko vien iespējams vainot, bet pašam raudāt par savu ļauno likteni un tiem, kas apbižo. Ja es izvēlētos būt upuris, necīnītos un nedarītu, mans bērns būtu pusēdis, noskrandis, nelaimīgs un kompleksu nomākts. Manam psihoterapeitam šajā sakarā būtu ko teikt, bet es nevaru atļauties būt vāja. Tieši tāpēc šoreiz, lasot Daces Judinas grāmatu, es no tās smēlos pozitīvo. Es priecājos par krietniem ļaudīm, to attiecībām un cerību, ka pavisam drīz varētu rasties jauna stipra dzimta.

Tāpat kā „Septiņos vakaros” arī šajā darbā Dace runā par dzimtām, kas ir mūsu tautas pamatu pamats. Jo stiprākas būs mūsu ģimenes, jo stiprāka būs mūsu tauta un valsts. Tomēr, ja pirmajā grāmatā autore ir pievērsusies dzimtas māju liktenim, ļaujot caur vienas dzimtas prizmu aplūkot mūsu tautas likteni un vēsturi sākot no baronu laikiem līdz mūsdienām, tad „Gredzens” liek saprast, ka katrs cilvēks pats ir sava likteņa kalējs. Tikai katrs pats ir atbildīgs par savām izvēlēm un rīcību. Ne velti šis ir Kalēju dzimtas stāsts.

Pirmajā grāmata autore pievērsusies pašas Katrīnas dzimtai, izceļot šīs dzimtas sieviešu spēku, kas ļāvis dzimtai izdzīvot. Katrīna ir cienīga dzimtas māju un vērtību mantiniece, kas šo mantojumu nesīs tālāk. Tomēr ģimeni veido divi – vīrietis un sieviete. Savā otrajā grāmatā autore pievēršas Katrīnas drauga Mārtiņa Kalēja dzimtai. Jau pirmajā grāmatā neatstāj sajūta, ka Mārtiņš Katrīnai nav īsti piemērots. Viņš varbūt nav slikts, bet viņi ar Katrīnu neskatās vienā virzienā, viņu vērtību sistēma un dzīves uztvere ir atšķirīga. Romāna nobeigumā gan šķiet, ka viss būs labi, taču otrās grāmatas pirmā nodaļa liecina, ka tā nav. Katrīna, Mārtiņa aicināta, ieradusies viņa vecāku mājās uz kartupeļu talku, par ko priecājas gan Mārtiņa vecāki, gan vecāmāte. Visi cer uz precībām un neviens nenojauš, ka tās patiesībā ir abu attiecību beigas. Iespējams, ka punkts šīm vēl kādu laiku netiktu pielikts, ja ne vecs, brīnumskaists gredzens, ko kartupeļu laukā atrod Katrīna. Gredzena atrašana atklāj Katrīnai Kalēju dzimtas stāstu, kurā spilgti tiek izgaismoti gan dzimtas krietnākie, gan nekrietnākie pārstāvji. Ja stāstā par Ozola dzimtu grožus savās rokās turēja sievietes, tad Kalēju dzimtā vienmēr noteicēji bijuši vīrieši. Viņi arī vienmēr bijuši tie, kas izvēlējušies iet krietnus vai nekrietnus ceļus. Viņi ir tie, kas izkaluši savas ģimenes laimi. Šajā dzimtā netrūkst krietnu vīru, bet ir arī tādi, kurus vairāk interesējusi nauda, vara un slava. Ir tādi, kas nav vairījušies slepkavot, nodot, sist sievas un iedzīvoties uz citu nelaimes rēķina. Principā tas nav nekas pārsteidzošs, jo domāju, ka katrā ģimenē ir pa savam skeletam, noslēpumam un melnai avij. Katrs pats ir savas laimes kalējs un katrs pats, neatkarīgi no vecāku audzināšanas, izcelsmes un izglītības izvēlas, kā nodzīvot savu dzīvi, ko uzskatīt par vērtību. Tas skaidri atklājas Kalēju dzimtas stāstā. Līdz ar gredzena atrašanu tiek atklāts pēdējais dzimtas noslēpums, kam vajadzētu likt pārvērtēt nu jau Katrīnas bijušajam draugam Mārtiņam, kādu ceļu viņš izvēlēsies iet, un vai viņš ir ko sadzirdējis no Katrīnas un viņa paša vecāku teiktā. Tagad ir atkarīgs tikai no paša Mārtiņa.

Varētu domāt, ka romāns beidzas uz skumjas nots, jo Katrīna ir palikusi viena un cerības par jaunas stipras ģimenes rašanos ir zudušas. Tomēr tā tas nav. Jo Katrīna ir sastapusi cilvēku ar līdzīgām vērtībām, interesēm un vēlmēm. Viņa ir sastapusi līdzvērtīgu partneri, kurš ir gatavs kļūt par viņas balstu, aizstāvi un domubiedru. Tieši šī sižeta līnija lika man atkal noticēt, ka viss ir iespējams un mans priekšstats par to, kādām vajadzētu būt attiecībām starp vīrieti un sievieti, lai rastos stipra ģimene, nav pašas radīta ilūzija. Man ļoti patika visi Kalēju dzimtas stiprie vīri, kas dzīvojuši saskaņā ar sirdsapziņu un godaprātu, taču vislielākās manas simpātijas ieguva tieši Katrīnas kaimiņš Kaspars, kas simbolizē spēcīgu, izglītotu un mūsdienīgu vīrieti, kas spēj piecelties arī pēc vislielākajiem likteņa triecieniem. Taču Dace Judina nebūtu Dace Judina, ja visā notiekošajā neievītu ko mistisku un maģisku. Kā gan lai citādi izskaidro to, ka slavenais Kalēju dzimtas gredzens pirms četrsimts gadiem kaldināts kādam Kaspara sencim Nordenam, kura pēcteči laika gaitā mūspusē pārtapuši par Ziemeļiem. Kalēju-Nordenu dzimtas sāga lieliski parāda, ka nav nozīmes tam, kas esi pēc izcelsmes. Nozīmē ir tikai tam, ko tu savā dzīves laikā uzskati par vērtību.

Pēc romāna „Gredzens” izlasīšanas pārņem ļoti pozitīva noskaņa un rodas pārliecība, ka ar mums te Latvijā viss būs labi, neskatoties ne uz ko, jo mums ir un būs stipras dzimtas. Manuprāt tas ir tieši tas, kas nepieciešams mūsu valsts simtgadi sagaidot.

Did you like this? Share it:

Leave a Reply

 

 

 

You can use these HTML tags

<a href="" title=""> <abbr title=""> <acronym title=""> <b> <blockquote cite=""> <cite> <code> <del datetime=""> <em> <i> <q cite=""> <strike> <strong>