Carpe diem!

aprīlis 2017
P O T C P S Sv
« Mar   Mai »
 12
3456789
10111213141516
17181920212223
24252627282930

Historia

Dace Judina

4kaulins_456x739_webIesākumā es Daci Judinu iepazinu kā autori, kura relaksējoši romantiskā gaisotnē pavadāmu mēnesi pie jūras var pārvērst par ko  līdzīgu kanibālu dzīrēm, kur viesiem tiek pasniegtas “delikateses”: sasalusi kaija krāšņas tortes virsotnē, apvārīta topoša skatuves dīva, grilēta baņķiere un auksti kūpināts viesnīcas īpašnieks.(“Mēnesis pie jūras”).  Atzīstiet – bezsirdīgi. Izskatās, ka Dace Judina, līdzīgi Baltajai Kaulainajai nešķiro, cik slavens, bagāts vai atraktīvs esi. Viens izkapts vēziens, un kāds no romāna varoņiem, atstājot visus šai zemē tik nozīmīgos krāmus, ir devies uz labākiem medību laukiem. Svarīgākais, lai palicēji gūst mācību, bet lasītāji aizdomājas un nepaliek vienaldzīgi, jo Dace savos darbos runā par to kas viņai sāp un satrauc.

Reizēm kādam var šķist, ka tiek pārspīlēts, ka velns tiek mālēts melnāks nekā tas patiesībā ir un ka Daces rakstītais ir pārāk pesimistisks. Daces aktivitātes sociālajos tīklos bieži pavada spraigas diskusijas, un reizēm varbūt liekas, ka viņa uz kādu komentāru reaģējusi pārāk skarbi vai emocionāli, tomēr tieši šī emocionalitāte un jūtīgums reizēs, kad tiek runāts par mūsu valsti, par tautu, par mūsu tautas vērtībām, tradīcijām un iespējamo nākotni, ir tas, kas Daci padara par autori, kuru mīl un ciena daudzi. Viņa nespēj noklusēt savu viedokli, ja redz, ka kas tiek darīts greizi, ja tiek liekuļots un melots, ja tiek noniecināts tas, kas gadsimtiem ilgi bijis svēts mūsu senčiem. Tāpēc Dace neklusē, bet raksta, izliek uz papīra visu, kas viņu satrauc. Sevišķi labi tas redzams viņas jaunākajos darbos no sērijas “Izmeklē Anna Elizabete”.

Romānā “Siers otrajai pelītei” Dace Judina vēršas pret sabiedrības vienaldzību un neieinteresētību, par skatiena novēršanu un muguras pagriešanu brīžos, kad varēja palīdzēt, iejaukties un novērst noziegumu, vardarbību, pašiznīcināšanos… Var jau teikt, ka tā nav, ka tiek pārspīlēts un ka tas viss līdzinās vaimanoloģijai. Tikai – par ko gan liecina pagājušā gada nogalē notikums ar bērniem Dobelē, nogalinātais un sadedzinātais pusaudzis Liepājā, dzīvi sadedzinātie kaķi Kapsēdē un Priekuļos, vai notikums ar bērnu ratiņos sadegušo meitenīti, kā arī daudzi citi noziegumi, kuri varbūt varēja izpalikt, ja kāds būtu iejaucies, reaģējis un nepalicis vienaldzīgs?

Nākamajā grāmatā par Annu Elizabeti “Trīs klikši līdz laimei” autore pieskaras visu varenajam tīmeklim, nekontrolētai jauniešu aktivitātei internetā, kamēr vecāki norobežojas no savu bērnu audzināšanas, jo… nav laika. Taču nekas nenotiek tāpat. Ir kāds, kas to visu kontrolē, sapin pavedienu aiz pavediena, tīklu pēc tīkla un piebārsta ar kārdinošiem spīguļiem un niekiem: slavu, bagātību, varu, šķietamiem sapņiem un ilūzijām. Un skat, nepaiet ne diena, kad, varenajā tīklā iepinušies, raustās tie, kas izdarīs visu, ko vien šis kāds vēlēsies. Viņš ir gana pārliecinošs… Un ja nu kāds tomēr atjēdzas un saprot, viņam ļoti paveiksies, ja sagaidīs uzaustam nākamā rīta sauli.

Domāju, ka nu jau vairs nevienu īpaši nevajag pārliecināt par to, ka ir dažādas shēmas visā pasaulē, kurās, spēlējoties ar cilvēku vājībām, sapņiem un neizglītotību, tiek ievilkti daudzi. Tikt no šī tīkla laukā nav viegli. Šeit var runāt gan par dažādām sektām, kustībām, gan par to pašu internetspēli “Zilo vali”, par kura esamību vai neesamību Latvijā vēl tiek lauzti šķēpi. Dīvaini gan, ka krimināls nodarījums būtu saskatāms tikai tad, ja tajā visā būtu iesaistīts pieaugušais. Un kā ar robežu novilkšanu bērniem??? Vai šī audzināšanas metode un bērnu harmoniskai attīstībai psiholoģiskā nepieciešamība būtu atcelta? Šeit jau atkal atgriežamies pie vienaldzības un pasivitātes, kas ir vēl briesmīgāka par pašu nodarījumu. Stāv padsmitgadnieks naidu acīs un uzsvērti lēni svepst tev sejā: “Paldies tev! Paldies, Krople!” Ir dusmas un šoks, jo kāds pielicis punktu visatļautībai un izdarījis solīti jau pēc pirmā brīdinājuma. Visi pārējie pa simts lāgiem draudēja, bet reāli – nekā nebija, tik mēles kulstīšana un vāvuļošana. Tie citi vēl ilgi klukstēs, sūdzēsies un cietīs, bet Krople ir novilkusi robežu, ko akceptē un nepārkāpj. Cik ilgi? Līdz brīdim, kad būs jānovelk nākamā robeža. Palasiet Jana Ūves Roge “Bērniem nepieciešamas robežas” – pārbaudīta un efektīva bērnu audzināšanas metode ar gadsimtiem ilgu vēsturi, tikai izpildījums mainījies.

Arī Dace Judina mēģina novilkt robežu, vairāk gan sabiedrībai, kurā vēl vērojams zināms līdzsvars starp tiem kas dzenas pēc visa, kas superultra moderns, kičīgs un prestižs un tiem, kas apelē pie sentēvu gudrībām, paaudžu vērtībām un cilvēces godaprāta. Tomēr ik pa laikam neatstāj sajūta, ka apzināti tiek pārprogrammēta cilvēku apziņa, cenšoties tos padarīt seklus, vērstus uz ārišķībām un skandālu kārus. Par to arī Daces Judinas jaunākais darbs no Annas Elizabetes sērijas – “Ceturais kauliņš”.

Jau pēc romāna “Trīs klikšķi līdz laimei” izlasīšanas bija skaidrs, ka nekas vēl nav beidzies, lai arī šķiet, ka lieta atrisināta un vainīgie saņēmuši sodu. Tā vis nav, jo lielais zirneklis turpina aust savu tīklu, bet viņa pakalpiņi turpina strādāt pat aiz cietuma restēm. Tiek filmēts šovs, kura dalībnieki pat nenojauš, ka ne jau scenārijs ir tas, kas interesē viņu darba devējus. Interesantākas ir tieši spēlītes ar dzīviem cilvēkiem, ar viņu vājībām. Tas, kuram ir vēl kāda kripata godaprāta, metīsies meklēt glābiņu pie psihoterapeita, lai neļautu kādam ar sevi manipulēt, izmantojot paša vājības, bet tas, kurš sirdsapziņu gatavs iemainīt pret slavu un maldīgu pārākuma sajūtu, ar baudu iesaistīsies spēlītē, kas ļauj bradāt pa citu dzīvēm, spēlēties ar cilvēkiem un viņu dzīvībām.

Memento morī” – saka sens teiciens. “Memento morī” - saka Dace Judina un visi ļaundari saņem pēc nopelniem, neatkarīgi no tā, vai nelietība (par ko uzskatāma arī robežu nenovilkšana un svešu grēku notušēšana) bijusi maziņa vai liela. Dubultā nākas maksāt visiem. Gan tam, kurš uzspļāvis mīlestībai un uzticībai, gan tam, kurš nežēlīgi izmantojis, gan tam, kas iekārojis svešu mantu, gan tam, kas centies uz citu rēķina sev labumu gūt, utt. Visi kā viens saņems sodu. Kāds lielāku, kāds mazāku, bet nodarītais nāks atpakaļ dubultā.

Varētu teikt, ka savā romānā “Ceturtais kauliņš” autore it kā rezumē visu, par ko jau runājusi abos iepriekšējos un vēl agrāk. “Ceturtais kauliņš” līdzinās vēstījumam par apokalipses atnākšanu. Romānā aprakstītie notikumi liek domāt par lietām, kas notiek, bet par kurām daļa sabiedrības  negrib runāt vai arī saka, ka tas viss ir pārspīlēts. Cilvēki vienkārši  nevēlas ticēt, ka viss notiek tepat aiz kaimiņu durvīm.

Tā tikai šķiet, ka vecāki visiem ieaudzinājuši gan morāles vērtības, gan godaprātu, gan darba mīlestību, gan cieņu pret cilvēkiem, zemi un tautu, kurā dzīvo. Diemžēl nav. Ir tik grūti pieņemt, ka tepat līdzās dzīvo cilvēki, kam tas viss ir svešs.

Mēs mēdzam lamāt valdību, kurnēt par viņas varaskāri, mantkārību un lēmumiem, kas iznīdē, nevis ceļ saulītē mūsu valsti. Tikai, cik daudzi no mums ir aizdomājušies, ka mūsu simts gudrās galvas patiesībā ir spogulis tam, kāda ir mūsu sabiedrība? Protams, šeit nevar mest visus vienā katliņā. Tāpat kā tos simts. Taču lasot “Ceturto kauliņu” es aizdomājos par to, cik ļoti mēs ietekmējamies no dažādiem medijiem, kā ļaujam viņiem mainīt mūsu domas…

Un, jā, vēl ir tā žults, kas tiek izlieta virtuālajā telpā. Vienu brīdi lasot facebook ziņas, man likās, ka esmu nonākusi pasaulē, kur viss ir slikts un visi par kaut ko ir šokā, vai kāds uzvilcis mugurā kaut ko ne tādu. Gribam vai negribam, virtuālajam tīmeklim mūsu dzīvē ir ļoti liela nozīme, un var tikai vēlēties, lai visi spētu atšķirt pelavas no graudiem.

Runājot par Annu Elizabeti un “Ceturto kauliņu”, skaidrs – lai arī lieta ir atrisināta, diez vai ir iestājies miers. Jo dažu ļaundaru atmaskošana Daces Judinas pēdējos trijos šīs sērijas romānos uzzīmēto ainu nav padarījusi gaišāku un spodrāku. Ko tālāk?

Did you like this? Share it:

Leave a Reply

 

 

 

You can use these HTML tags

<a href="" title=""> <abbr title=""> <acronym title=""> <b> <blockquote cite=""> <cite> <code> <del datetime=""> <em> <i> <q cite=""> <strike> <strong>