Carpe diem!

marts 2017
P O T C P S Sv
« Feb   Apr »
 12345
6789101112
13141516171819
20212223242526
2728293031  

Historia

Dace Vīgante

300x0_ledusapelsins_978-9934-0-6212-4Mēs latvieši ļoti daudzās jomās esam īpaši. Vismaz pagaidām, kamēr vēl neesam izšķīduši pasaules pelēkajā masā cenšoties globalizēties, pielāgoties, modernizēties un atšķaidot senču atstāto mantojumu, kas vienlaicīgi ir tik rūgts un dziedinošs. Pagaidām mēs vēl spējam atšķirt graudus no sēnalām (esam to iezīduši ar mātes pienu, tas mums nodots caur asinīm), mēs atpazīstam seklu virspusību un pazīstam labu mantu. Mēs esam dzīves gardēži un vēl spējam pamanīt, ka prasmīgi pagatavota bifšteka vietā mums kāds cenšas iesmērēt ko sīkstu un neēdamu. Eh, kaut mēs nebūtu tik toleranti un biežāk izteiktu neapmierinātību, nevis biklā pieklājībā mēģinātu appēst neēdmaņu, kas servēta uz mūsu šķīvja! Bet stāsts nav par ko nebaudāmu. Šis stāsts ir par tiešām lielisku stāstu krājumu, ko pagājušajā rudenī Latvijas lasītājiem servēja rakstniece Dace Vīgante.

Daces Vīgantes stāstu krājums “Ledus apelsīns” ir kā labi noslīpētu dārgakmeņu sauja, ko viņa pasniegusi latviešu literatūras cienītājiem. Grāmatā apkopoti vienpadsmit stāsti, kas katrs pats par sevi ir īpašs vēstījums par cilvēkiem, kuru dzīves, likteņus un pasaules uztveri veidojis 20. gadsimts, kurš pret mums latviešiem nav bijis īpaši saudzīgs. 20. gs. ļāva piedzimt mūsu valstij, 20. gs. lika mūsu vārdam izskanēt pasaulē, tas ļāva piepildīt ilgi lolotu mūsu tautas sapni, tas arī mums šo sapni atņēma. 20. gs mūs cēla saulītē, iegrūda bedrē un atkal pasniedza roku, lai mēs no šīs bedres tiktu ārā. Divdesmitais gadsimts mūs ir rūdījis, mīcījis un kaldinājis, padarījis par tādiem, kādi mēs esam tagad. Ne visiem no mums ir bijusi augsta prove, ne visi no mums bijuši zelta tīrradņi, bet katrs esam dzīvojuši tā, kā licies vispareizāk un pa lielam jau te nav vieta nedz pārmetumiem, nedz nosodījumam. To savos stāstos brīnišķīgi parādā arī Dace Vīgante. Nespēju atcerēties nevienu autoru, kura darbos lasot par diviem pilnīgi pretējiem tēliem, spētu vienlīdz stipri just līdzi abiem tēliem, izprast viņu rīcības motīvus un to, kāpēc šie tēli vienkārši nespēja un nevarēja būt emocionāli tuvi, lai arī pēc visiem priekšrakstiem tā vajadzētu būt. Šie stāsti liek atcerēties par laikiem, par kuriem mans septiņgadnieks saka: “Tas bija senos laikos, ja, mammīt?” , un es sajūtos sasodīti veca. Par laikiem, kas mūsu divdesmitgadniekiem jau liekas eksotika un kaut kas neticams. Taču tie ir stāsti par mūsu vecvecākiem, vecākiem un mums. Tie ir stāsti par to, kāpēc mēs esam tādi kādi esam. Tie ir stāsti par mūsu tautas psiholoģisko mantojumu. Ļoti izjusti un psiholoģiski precīzi stāsti, ko autore izstāsta caur bērna, pusaudža, sievietes un sirmgalves sajūtu prizmu, meistarīgi atainojot to visu uz vēsturisko un sociālo notikumu fona.

Ja man kāds lūgtu ieteikt grāmatu, ko noteikti vajadzētu izlasīt, noteikti ieteiktu “Ledus apelsīns”. Vismaz tiem, kas atceras pirmā maija svētkus un ierindas mācību skolas zālē. Daces Vīgantes stāsti ļaus padzenāt dažus tarakānus, kas manīgi noslēpušies dažos piemirstos apziņas nostūros. Un jā… Tie arī ir stāsti, kas sevī nes daļu nostaļģijas pēc vērtībām, ko mūsdienās esam zaudējuši.

Did you like this? Share it:

2 comments to Dace Vīgante “Ledus apelsīns”

  • viena no pēdējā laikā interesantākajām grāmatām ko esmu lasījusi!

  • Ievacha

    Apselūti piekrītu par zaudētajām vērtībām, piem tautu draudzība ir pavisam paputējusi. Reizēm no sevis kauns – uzvedamies kā buržuji!

Leave a Reply

 

 

 

You can use these HTML tags

<a href="" title=""> <abbr title=""> <acronym title=""> <b> <blockquote cite=""> <cite> <code> <del datetime=""> <em> <i> <q cite=""> <strike> <strong>