Carpe diem!

februāris 2017
P O T C P S Sv
« Jan   Mar »
 12345
6789101112
13141516171819
20212223242526
2728  

Historia

Adele Pārksa

16732081_1471270069585105_54781760_oJa runājam par mīlestību un attiecībām, cilvēkus var iedalīt dažādi. Kāds ir nelabojams romantiķis, kāds reālists, kāds praktiķis, bet kāds pilnīgs un galīgs ciniķis. Nē, nē, tas nav nekāds zīmogs pasē vai ieraksts personīgajā lietā, un tas pat nav uz mūžu, jo mums par laimi vai nelaimi lielākā daļa cilvēku mainās un gluži tāpat mainās viņu attieksme pret lietām, uzvedības modelis un skats uz dzīvi. Cilvēka dzīves uztvere un skatījums uz tik fundamentālām lietām kā mīlestība un ģimene pamatā ir balstīta uz viņa personīgo pieredzi sākot jau ar viņa pirmo elpas vilcienu. Tieši bērna ģimeniskajai pieredzei un attiecībām ar vecākiem, vecāku attiecību piemērs ir tas, kas sākotnēji veido viņu kā nākamo mīļoto, vīru/sievu, tēvu/māti. Viss pārējais ir pozitīva vai negatīva pieredze, kas maina sākotnējos pamatuzstādījumus. Katrs jauns cilvēks, kas ienāk mūsu dzīvē, ienes ko jaunu, kaut kādā veidā maina mūs un mūsu attieksmi pret sevi, citiem, mīlestību, attiecībām un ģimeni.

Angļu rakstniece Adele Pārksa savā romānā “The State We’re in”, kuru ar nosaukumu ”Brilles aklai mīlestībai” klajā laidis grāmatu apgāds “Kontinents”, kā reiz pievērsusies cilvēcei vienmēr tik aktuālajām tēmām MĪLESTĪBA, ATTIECĪBAS, ĢIMENE. Savā romānā viņa liek satikties diviem pilnīgi pretējiem cilvēkiem, kuri abi ir noilgojušies pēc siltām ģimeniskām attiecībām, pēc mīlestības un sirdsiltuma. Tikai viņi ir tik atšķirīgi un viņu pieredze ir tik dažāda.

Enerģiskā un nelabojamā Džo visu mūžu pavadījusi ideālās mīlestības meklējumos. Viņas vecāku laulība ir nevainojama. Visu savu apzināto mūžu Džo ir baudījusi vecāku mīlestību, rūpes, vērojusi, cik uzmanīgas un cienņpilnas ir viņu vecāku attiecības. Katrā puisī, ko Džo satiek, viņa redz savu nākamo vīru, lai arī brīdī, kad pašai teju skanējuši kāzu zvani, tieši Džo bija tā, kas atteicās precēties, jo līgavainis nelikās īstais esam. Tagad Džo ir nedaudz pāri trīsdesmit, diezgan liels bijušo saraksts un viņa ir nolēmusi doties uz Čikāgu, lai nolaupītu savu bijušo līgavaini viņa paša kāzu dienā. Viņa pēc daudziem gadiem ir sapratusi, ka Martins ir bijis viņas ideālais un ir pilnīgi pārliecināta, ka kāzu ielūgumu saņēmusi tādēļ, ka bijušais līgavainis vēlas tikt izglābts no laulības ar sievieti, kas viņam nav piemērota. Par saviem plāniem Džo stāsta ikvienam, kas gatavs klausīties un arī tiem, kas īsti nav gatavi to darīt.

Dīns, atšķirībā no Džo, mīlestībai netic un ir nelokāms ciniķis. Ticību ģimenei, mīlestībai un godīgām attiecībām, viņš zaudējis pateicoties paša nežēlīgai pieredzei un bērnībai, kas nemaz nelīdzinās Džo piedzīvotajai. Jaunais vīrietis savā trīdesmitgadnieka dzīvē ir ļoti daudz ko sasniedzi, paveicis un sievietēm viņa dzīvē ir tikai izklaidētāju loma. Viņš nav skops, viņa dāmām nav iemesla sūdzēties par uzmanības trūkumu. Tomēr nevienai no viņām nav ne mazāko izredžu tapt par Dīna Teilora kundzi.

Tieši Dīnam, neskatoties uz smalku mājienu, ka viņu tas neinteresē, Džo lidojuma laikā pilnām mutēm izklāsta savu plānu. Un tieši šajā reisā sākas Džo un Dīna stāsts, kas liek aizdomāties par to, cik ļoti cilvēki var ietekmēt viens otra dzīvi, likt paraudzīties uz to no cita skatu punkta un galu galā to mainīt, kā arī saprast, ka ne vienmēr šķietamais atbilst patiesībai. Ne Džo, ne Dīns vēl nezina, cik lielā mērā viņu likteņi reiz tālā pagātnē bijuši saistīti un ka tieši viņu vecāku pagātnes izvēles var tapt par iemeslu viņu nākotnei. Neviens no viņiem vēl nezina, cik ļoti ietekmēs viens otra dzīvi.

Man personīgi patika tas kā autore spēlējas ar saviem varoņiem, atainojot dažādus ļoti atšķirīgus cilvēkus, liekot tiem satikties, izšķirties un atkal jau satikties citā pozīcijā. Kāds ir mainījies, kāds palicis turpat, kur bijis. Kāds pat guļot uz nāves gultas nespēj dot savam bērnam to pēc kā viņš visu mūžu tik ļoti alcis. Dzīves skaudrums vietumis mijas ar rozā romantisma saldmi. Var teikt ka autore pasniegusi marcipāna kūku ar čili pildījumu, vai varbūt otrādi. Nepārtraukti kaut kas šķebinoši salds mijas ar ko asu un kodīgu, neļaujot izkust starp rozā putkrējuma rozēm. Tādā veidā autore panākusi savdabīgu harmoniju, kas neļauj grāmatu nolikt malā un liek izlasīt līdz beigām, kas… ak, vai! Nebūt nav tādas, kādas visas grāmatas garumā lasītājam tiek apsolītas. Vismaz lasītājs tic, ka tās būs tieši tādas. Bet autore viņam parāda pigu un izdara pa savam.

Did you like this? Share it:

Leave a Reply

 

 

 

You can use these HTML tags

<a href="" title=""> <abbr title=""> <acronym title=""> <b> <blockquote cite=""> <cite> <code> <del datetime=""> <em> <i> <q cite=""> <strike> <strong>