Carpe diem!

novembris 2016
P O T C P S Sv
« Okt   Dec »
 123456
78910111213
14151617181920
21222324252627
282930  

Historia

Dace Judina

Vāka autors un mākslinieciskai noformējums - Artūrs Nīmanis

Vāka autors un mākslinieciskai noformējums - Artūrs Nīmanis

Savā romānā “Septiņi vakari” rakstniece skar vairākas mūsdienās ļoti aktuālas tēmas. Kāda no tām liek atgriezties pie savām saknēm, cita šķiet kā norakstīta no pašas dzīves, bet vēl kāda vienkārši iebliež pa olnīcām, liekot ieslīgt diskusijās par stiprām sievietēm un vājiem vīriešiem.

Pirmkārt, Daces Judinas darbs “Septiņi vakari”, manuprāt, pilnībā varētu tikt uzskatīts par vienu no Latvijas simtgadei veltītajiem darbiem. Lai arī daļa romānā aprakstīto notikumu notiek, pirms vēl latvieši paši top par noteicējiem savā zemē, romāns ļoti labi parāda latviešu un Latvijas likteņus dažādos vēstures nogriežņos vienas dzimtas ietvaros.

“Septiņi vakari” ir atgādinājums mums – mūsdienu latviešiem, ka mūsu brīvība, mūsu valsts, tiesības saukt sevi par latvieti un runāt savā zemē latviešu valodā, nav nekas pašsaprotams. Rakstniece nekaunas lasītājam atgādināt, kas tas viss mums ir, pateicoties senču sīkstumam, darba tikumam, dzīves gudrībai un lielajai vēlmei būt noteicējiem ja ne savā zemē, tad vismaz savā mājā un sētā. Un tieši dzimtas māja ir vieta, kas satur kopā dzimtu un neļauj tai izšķīst pasaules plašumos.

Lai arī mūsdienās ir ļoti moderni runāt par globalizāciju, pasauli kā milzīgu ciemu, derētu tomēr atcerēties, ka katras tautas dzīvotspēja slēpjas tieši stiprās ģimenēs un dzimtās, kas spēcīgām saknēm ieaugušas savā dzimtajā zemē. Iepriekšējās paaudzes kopa un saudzēja savas dzimtās mājas, jo zināja, cik daudz sviedru un arī asiņu izliets, lai šīs dzimtas mājas paturētu un atstātu nākamajām paaudzēm. Par to savā darbā runā arī Dace Judina, liekot saprast, ka spēks ir dzimtā, kas godā savu māju, jo no mājām izaug ciemi, pilsētas un valsts. Arī tagad ir cilvēki, kuri kopj savas dzimtas mājas, taču ir ļoti daudzi, kas uzskata, ka tas viss ir nevajadzīgs sentiments. Dzimtas mājas tiek pamestas, izlaupītas, pārdotas, nojauktas un nodedzinātas, jo tā ir vienkāršāk, tā ir vieglāk…

Diemžēl mēs aizmirstam, ka ar katru pamestu vai nojauktu dzimtas māju izzūdam arī mēs paši – latvieši, jo no tautas, kas kopj, mīl un godā savu māju, dzimtu, zemi, kļūstam par klaidoņiem, kuri klīst pa pasauli, meklējot labāku dzīvi. Un tādus nemīl nekur. Nekad nav mīlējuši. Pat tālā senatnē. Ne velti senie romieši, izsmiedami labākas dzīves meklētājus, teicienu Ibi bene ubi patria (Tur labi, kur dzimtene) pārfrāzēja uz Ubi bene ibi patria (Kur labi, tur dzimtene).

Vēl viena no ļoti būtiskām tēmām, kam pievēršas rakstniece, ir Latvijas stiprās sievietes, kuras uz saviem pleciem iznes visu dzimtu. Sieviete, kas dzimtas grožus tur savā rokā un neatdod tos vīriešiem; sieviete, kas dara visu, lai viņas dzimta izdzīvotu un dzimtas mājā viss būtu kārtībā, jo vīrieša vai nu blakus nav vai arī viņš pēc savas būtības ir vājāks.

Pēdējā laikā publiskajā telpā izskan diskusijas par Latvijā valdošo matriarhātu, kas pēc savas būtības esot solis atpakaļ tautas attīstībā, jo vēsturiski matriarhāts bijis pirms patriarhāta. Bieži vien tiek pārmests, kas stiprās sievietes neļauj vīrietim būt vīrietim, jo vienpersoniski uzņemas abas lomas. Tomēr tas ir koks ar diviem galiem. Tieši sieviete ir dzimtas tradīciju glabātāja. Tieši viņa ir tā, kas nodod jaunajai paaudzei senču vērtības. Sieviete ir tā, no kuras atkarīgs, vai situācijā, kad ģimene zaudē apgādnieku – vīrieti, tā izdzīvos. Par sievieti kā pavarda kūrēju, dzimtas mājas sargātāju runā arī Dace Judina, parādot to dzīvu, sajūtamu un atpazīstamu. Esmu pārliecināta, ka tādas ir katrā dzimtā.

Grāmatā lieliski parādīts, kā stiprās dzimtas sievietes viena no otras pārņem dzimtas grožus, darot visu, lai dzimta izdzīvotu, jo vīri mirst savas vai citu vainas dēļ, tiek samalti vēstures ratā vai arī pēc būtības ir sapņotāji, gatavi atdot savu dzīvību augstāku ideju vārdā. Mūsu tautas vēsture nav ļāvusi latviešu sievietēm būt vājām, viņām ar zobiem un nagiem bijis jācīnās par savu dzimtu un māju. Nereti, kā tas redzams arī romānā, dzimtas vārdā tika aplauzti spārni šo sieviešu un viņu bērnu sapņiem, liekot atteikties no saviem plāniem un neļaujot būt pašiem. Protams bija arī tādi, kas nepakļāvās un sekoja savam sapnim, taču tie bija vīrieši. Sievietēm bija jāpaliek un jārūpējas par dzimtu… Un sievietes šo lomu bez ierunām uzņēmās un uzņemas vēl arvien, jo diemžēl, lai arī laiki ir citi, liela daļa latviešu vīriešu izvēlas būt vāji un uz sieviešu stipruma rēķina kļuvuši arī egocentriski.

Taču romāns lika man domāt arī par to, ka patiesībā šis ir akmens arī sieviešu dārziņā, jo mēs neaudzinām tikai meitas, mēs audzinām arī dēlus. Bieži pret dēliem esam saudzīgākas kā pret meitām, bet tēvus, kas varbūt ir bargāki un prasīgāki, no audzināšanas atstumjam. Savukārt jaunas sievietes vairs nespēj būt sievietes, jo izjūt naidu, necieņu un dusmas pret vājajiem vīriešiem, nespējot viņiem vairs uzticēties. Varbūt, ka beidzot pienācis laiks rast harmoniju starp vīrieti un sievieti un rūpes par dzimtu sadalīt, jau kopš mazotnes mācot saviem dēliem būt stipriem, lai spētu uzņemties atbildību par savu dzīvi un ģimeni?

Likumsakarīgi ir arī tas, ka Dace Judina savā darbā runā par attiecībām starp vīrieti un sievieti. Jo dzimtu var veidot tikai vīrietis un sieviete kopā. Autore septiņos, īsi ieskicētos vakaros lasītājam atklāj aizraujošu dzimtas vēsturi, neaizmirstot arī parādīt, kur šī dzimta atrodas šobrīd. Dzimtas turpinājums ir Katrīna jeb Kate – ļoti stipra, jauna latviešu sieviete, kuru pat mantkārīgā un ambiciozā māte, kas aizvedusi viņu prom no Latvijas, nav spējusi izraut no dzimtās zemes un mājām. Taču Kate mājās neatgriežas viena. Viņai līdzi ir draugs Mārtiņš, racionāls aprēķinātājs, kas visai skeptiski skatās uz spriedelējumiem par dzimtas saknēm un pirmsākumiem. Latvijai raksturīgi, Mārtiņš nav stiprais Latvijas vīrietis; vecāku saudzēts un bīdīts, viņš nezina, kas ir grūtības un dzīves sūrums.

Patīk autores redzējums: lai arī Kate ir stipra sieviete un lēmumu par mājas pirkšanu pieņēmusi pati (jo zina, ko grib), taču viņa nevada vīrieti sev līdzās; viņa ļauj tam uzzināt savas dzimtas vēsturi, saistību ar māju un pašam izdarīt izvēli. Autore neliek Katei lēkāt mīļotajam apkārt, lūgties un skaidroties vai sist dūri galdā. Šī gudrība jau ir solis pretim ģimenei, dzimtai, ko sargās divi – stiprs vīrietis un stipra sieviete, lai arī tas nebūs viegli.

Patika. Raisīja ļoti dažādas pārdomas un pastiprināja sajūtu, ka mani pēdējā laikā pieņemtie lēmumi ir pareizi.

Tikai viens jautājums… Vai Likteņtēvam pie Autores ir blats?

Kā citādi Viņš atsūtītu grāmatu, kura skar man aktuālas tēmas – gan tās, ko jau vairākus gadus šķetinu psihoterapeita kabinetā, gan tās, kas konkrētajā brīdī dod pa smadzenēm..? Visur tiek skandēts, ka tagad jau vieglāk jaunu uzcelt, ne veco atjaunot. Tā nu vairākums dzīvo, nepiepūloties, neiespringstot uz sentimentu un no paaudzes uz paaudzēm nodotām vērtībām, svarīga ir tikai ātra eiforija. Lūk, manos laukos jaunais kaimiņmāju īpašnieks veco māju ar buldozeru nonesa, ugunskurā sakrāva un nodedzināja. Klausījos mammas stāstīto pa telefonu un skatījos uz “Septiņiem vakariem”. Viens pret vienu.

Tā arī nesapratu, smieties vai raudāt…

Did you like this? Share it:

Leave a Reply

 

 

 

You can use these HTML tags

<a href="" title=""> <abbr title=""> <acronym title=""> <b> <blockquote cite=""> <cite> <code> <del datetime=""> <em> <i> <q cite=""> <strike> <strong>