Carpe diem!

septembris 2016
Pi Ot Tr Ce Pi Se Sv
 1234
567891011
12131415161718
19202122232425
2627282930  

Historia

Toms Kreicbergs

pavasaris-vasara-2016 (95)Toma Kreicberga grāmata “Lopu ekspresis” ir no tām, ka liek padomāt, atkal padomāt un… vēlreiz padomāt. Grāmata ir jau savdabīga ar to, ka autors neraksta latviešu valodā, lai gan ir latvietis un raksta par tēmu, kas skārusi ļoti daudzas Latvijas ģimenes un dzimtas. Toms Kreicbergs savā grāmatā ļauj lasītājam ceļot ar laika vilcienu, ik pa brīdim pārkāpjot no viena vagona nākamajā, te drudžainā Volstrīta, te ierastā Latvija, te uz Sibīriju skrejošs lopu ekspresis pilns salauztu likteņu. Vilcienam Kreicberga romānā ir ļoti nozīmīga loma. Tas simbolizē tādu kā dzīves ritumu. Tādu kā dunoņu, kaut ko tādu, kas iet tikai uz priekšu noteiktā ritmā. Pasažieri ir ļoti atšķirīgi, katrs ar savu stāstu, neviens nezina, kāds ir galamērķis, bet visi tic nez kādai gaišajai, puspelēkajai vai pelēkajai tālei, lai arī ainas aiz loga rāda, ka nu jau ir pavisam greizi un nepareizi. Ārā neviens nelec. Neriskē lauzt kāju vai kaklu. Ja nu tomēr tur galā viss būs labi…

Tādā vilcienā sēžam mēs ikviens. Gan tie, kas ikdienas iet uz darbu, ko pacieš kā mokošas zobusāpes, nepieliekot punktu sevi izsmēlušām attiecībām, nevēloties iedziļināties sevī un arī apkārt notiekošajā. Toms, kura vectēvs reiz arī bija ticis izsūtīt uz Sibīriju, rakstot bija pētījis jautājumu, kāpēc  cilvēki vienkārši neizkāpa no vilciena. Pat tad, kad tas bija iespējams. Kāpēc ļāva sevi aizvest un upurēt? Kāpēc izvēlējās būt upurjēri uz svešas varas altāra? Kāpēc? Visi ticēja, ka tas ļaunākais nepiepildīsies. It kā izvēlējās mazāko ļaunumu. Nolēma labāk izvēlēties zināmo, bet necilvēcīgo nekā nezināmo. Uzskatīja, ka tā ir sistēma, kurai pretoties nav jēgas. Galu galā tā arī nezināja, ko pret notiekošo iesākt. To izlasot aizdomājos par to, ka mēs sevi arī šādi ļaujam vest. Redzam, ka nav lāga, pabļaustāmies, pakultivējam ķēķa politiku, bet ārā neviens nekāpj, ļaujas straumei, ļaujas sistēmai, pielāgojoties, izvēloties dzīvot kā ierast. Izvēloties sēdēt vilcienā, nevis paši vadīt vilciena maršrutu, kā to romāna beigās darīta Kreicberga romāna varone Laura. Daudzi izvēlas palikt manipulējošā sistēmā, to balstot un ļaujot tai darboties bez aizķeršanās, nevis izkāpjot no vilciena, kā to dara romāna galvenais varonis- jaunais Volstrītas censonis – Pēteris. Un tos, kas izkāpj – nesaprot. Tikai reto apbrīno. Lielākoties, jau viņi tiek noķengāti un saukti par muļķiem, autsaideriem vai dīvaiņiem, jo visi taču brauc vilcienā un iekļaujas sistēmā, kam jāizlec un jālaiž vējā vilcienā piedāvātās ērtības. Viss taču iekļauts biļetes cenā. Tikai retais aizdomājas par to, ka varbūt šī cena ir nesamērīga, bet vilcienā sēdošo prasības kļuvušas piezemētas.

Lasot Toma Kreicberga grāmatu un domājot par to cik daudz simbolizē tāds vilciens, atcerējos to, ko ekskursijas laikā stāstīja Stūra mājas gide. Laimīgs esot bijis tas cilvēks, kuru kāda izdevies pabrīdināt, lai nemin nevienu vārdu, cerot, ka tiks saaudzēti tuvinieki un mīļie, jo ko sistēma nolēmusi iznīdēt, to iznīdēs tāpat. Vilciens ritēs tālāk, bet turēties pretī bija tas pats, kas izkāpt, izlīst no vilciena. Un bija  cilvēki, kas turējās, mēģināja, nepadevās, ņirgājās par sargiem un pratinātājiem. Tādi cilvēki bija un es ticu, ka ir vēl arvien. Tāds ir arī Kreicberga romāna “Lopu ekspresis” galvenais varonis Pēteris, kurš atsakās no ienesīgas, bet negodīgas spēles Volstrītas biznesa džungļos un izkāpj no vilciena. Es ticu, ka arī reālajā Latvijā, pasaulē mīt tādi cilvēki, kas izkāps no vilciena, brīdī, kad sapratīs, ka tas ved nepareizā virzienā. Nesamierināsies, nepielāgosies, bet izkāps, vai arī spiedīs uz bremzē, varbūt pārslēgs sliežu ceļu. Darīs vienalga ko, neļaus vest sevi kā kaušanai paredzētu aunu baru. Tas vien, ka tik jauns cilvēks kā Toms, izvēlas rakstīt par tik nopietnu tēmu kā Sibīrija, ka arī tas kādu viņš parāda sava romāna varoņu vērtību sistēmu, liecina, ka ir vēl arvien cilvēki, kas mēģinās vai nu virzīt vilciena maršrutu vai arī no tā izkāpt.

Runājot par grāmatu “Lopu ekspresis” būtu noziegums nepieminēt jauno un talantīgo mākslinieku Miku Dunci, kas šo tā jau īpašo romānu papildinājis tik pat īpašiem zīmējumiem. Noteikti gribētu Mika darbus redzēt vēl kāda grāmatā.

Did you like this? Share it:

Leave a Reply

 

 

 

You can use these HTML tags

<a href="" title=""> <abbr title=""> <acronym title=""> <b> <blockquote cite=""> <cite> <code> <del datetime=""> <em> <i> <q cite=""> <s> <strike> <strong>