Carpe diem!

augusts 2016
P O T C P S Sv
« Jūl   Sep »
1234567
891011121314
15161718192021
22232425262728
293031  

Historia

Ilze Eņģele “Solo vijolei un termometram”

300x0_solovijoleiuntermometram_978-9934-0-5810-3To, ka gribēšu izlasīt šo Ilzes Eņģeles darbu, zināju jau pirms grāmatas iznākšanas. Facebook pamanīju nelielu konkursiņu, kurā pēc neliela ieskata vienā no grāmatas nodaļām, ikvienam bija dota iespēja piedāvāt savu versiju par vēl neizdotās grāmatas nosaukumu. Pamanījos piedāvāt arī pāris savus variantus, bet jāatzīst, ka nosaukums “Solo vijolei ar termometru” ir visai intriģējošs un piemērots nosaukums šai grāmatai. Nevaru lielīties, ka esmu šīs autores daiļrades pazinēja, bet kāds Ilzes Eņģeles stāsts manā uzmanības lokā nonācis bija un arī atmiņā palicis kā visai interesants.

Tā kā ievāktā informācija un grāmatas apraksts liecināja, ka grāmata varētu būt diezgan aizraujošs smejamgabals ar medicīnisku piesitienu, šī bija viena no grāmatām, ko iebāzu somā dodoties uz “kūrortu” – slimnīcu. Doma vienkārša: davai, ka pasmiešos par spīti situācijai un vietai kur esmu nokļuvusi!  Jāatzīst – smieties traucēja pēcoperācijas drena sānos, bet šis tas, par ko iesmiet atradās.

“Solo vijolei ar termometru” tiek prezentēts kā dāmu romāns, kurš latviešu literatūrā pēdējā laikā it kā nav īpaši daudz pārstāvēts. Statistika man tiešām nav zināma un, tas tiesa – manis pašas grāmatu plauktā lielākoties atrodami šī žanra ārzemju autoru darbi. Tā kā pilnīgi iespējams, ka Ilze Eņģele ir viena no retajiem jaunākās paaudzes autoriem, kas pieķērusies šim žanram. Man pašai ar dāmu literatūru Latvijā vienmēr nez kādēļ vienmēr asociējušies Monikas Zīles darbi, kurus vienmēr esmu lasījusi ar lielu aizrautību. No ārzemju autoriem mani favorīti ir Sofija Kinsela un Zuzanna Kubelka. Vēl tagad atceros, kā pilnā balsī sāku smieties trolejbusā lasot Kubelkas “Ofēlija mācas peldēt” (pirmā no šis autores grāmatām, ko izlasīju). Līdzīgi bija ar Kinselas “Antimājsaimnieci”.

Par dāmu romānu “Solo vijolei ar termometru” viennozīmīgi var nosaukt. Darba centrā, kā jau tas piedienas īstam dāmu romānam ir sieviete, kuras dienas un nedienas tad arī tiek nodotas lasītāja vērtējumam. Lielākoties jau grāmatu varoņi savā veidā kaut kā atšķiras no pelēkās masas, kaut vai ar to, ka ir pelēkāki par par pašu pelēko masu. Grāmatas galvenā varone ir Gunta Nijole – hipohondriķe, kas ar savām iedomu slimībām ir nomocījusi ne tikai savus ģimenes locekļus, bet arī mīļoto vīrieti Māri, kuram ir ļoti grūti noskatīties, ka ziedošā, atraktīvā un seksuāli pievilcīgā sieviete, kuru viņš reiz iemīlējis ir pārvērtusies par vāju, izkāmējušu radījumu, kas visur saskata apdraudējumu savai veselībai un vairs nespēj priecāties par dzīvi. Māris šo Guntas stāvokli nespēj un negrib akceptēt, kas protams rada nesaskaņas viņu abu attiecībās. Tomēr sieviete Guntā Nijolē nav mirusi un, lai arī cik slima un vāja nejustos Gunta, viņa ir noskatījusi sev piemērotu dzīves partneri – kolēģi no darba, ar kuru bez liekām raizēm var apspriest visas kaites un dalīties savos pārdzīvojumos, jo Normunda veselība ir tikpat jūtīga, cik Guntas. Bet arī šeit liktenis Guntu nežēlo, jo viņai ir konkurente – pašas priekšniece, kura, lai arī burtiski plīst no veselības, met acis uz Normundu. Kā redzat situācija visai sarežģīta un vārgajai Guntai Nijolei ir jātiek ar to galā.

Cepure nost autorei par kolorītā Guntas tēla radīšanu un amaizantajām situācijām, kurās viņa nokļūst, tomēr man lasot grāmatu radās neskaidrības un jautājumi, uz kuriem tā kā skaidras atbildes neatradu. Teikšu atklāti, Gunta mani vienā brīdī mani nokaitināja ar savu ņemšanos veselības frontē, nevarēju sagaidīt, kad beidzot būs lūzuma punkts un viss mainīsies. Man lasot grāmatu īsti nebija saprotams, kas ir bijis par iemeslu tam, ka galvenā varone tik krasi ir mainījusies, jo kā vēsta pati Gunta viņa reiz bijusi ziedoša, seksuāla, atraktīva un piedzīvojumus alkstoša dzīvespriecīga sieviete. Vai pie vainas ir tas, ka viņa ir bijusi spiesta pamest iepriekšējo mājvietu un pārējie tā kā nav rēķinājušies ar viņas vēlmēm? Vai vainojamas darbabiedrenes, ar kurām viņa pavada kopā lielāko savas dienas daļu? Vai arī kas cits? Man grūti saskatīt iemeslu, jo viņai ir jauka ģimene, mīlošs vīrietis, neslikts darbs. Pēc loģikas vajadzētu būt kādam ļoti traumatiskam notikumam, lai tik ļoti mainītos cilvēka personība. Es nespēju saskatīt izteiktu iemeslu varones pagātnē, vismaz viņa tādu neatklāj. Man nācās diezgan grūti noticēt varones pēkšņai saslimšanai. Atveseļošanās proces mani pārliecināja, lai gan biju gaidījusi ko vairāk. Kādu krāsaināku notikumu. Pēdējā Guntas un Normunda saruna vīrieša kabinetā ir visai amizanta un vēdera krampjus izraisoša. Taču tas jau ir kulminācijas brīdis, kad pārmaiņas jau ir sākušās un attīstījušās. Vai tiešām viena enerģiska cilvēka iespraukšanās un iejaukšanās hipohondriķa dzīvē, spēj to mainīt? Vai arī tur jānotiek kam vairāk? Tās ir manas pārdomas, kas radās lasot grāmatu. Iespējams, ka roku par dziļu, jo tā grāmata visā visumā izklaidējoša, asprātīga un aizraujoša. Ja neievāc galvenās varones anamnēzi, tajā neiedziļinās un necenšas tēlot psihoterapeitu, gana labs smejamgabals brīžiem, kad īsti negribas pasmieties par sevi, bet gan par kādu citu. :)

Did you like this? Share it:

Leave a Reply

 

 

 

You can use these HTML tags

<a href="" title=""> <abbr title=""> <acronym title=""> <b> <blockquote cite=""> <cite> <code> <del datetime=""> <em> <i> <q cite=""> <strike> <strong>