Carpe diem!

jūnijs 2016
P O T C P S Sv
« Mai   Jūl »
 12345
6789101112
13141516171819
20212223242526
27282930  

Historia

Dace Judina

300x0_trisklikski_skice_e_vax_webIesākumā uzrakstīju garu ievadu par grāmatas atklāšanas svētkiem, skaisto muzikālo fonu, Daces Judinas un Artura Nīmaņa saskanīgo duetu un citiem blablablabla, bet tad sapratu, nav ko liet ūdeni, ķeršos pie lietas uzreiz.

Atzīšos, Daces Judinas grāmatām ķeros klāt ar zināmu piesardzību. Tām vienmēr ir blakusefekti. “Mēnesis pie jūras” piespieda mani pāris dienas atteikties no mana lielākā kāruma – auksti kūpināta speķa, bet  ”Siers otrajai pelītei” pielipināja man izteicienu: Sabiedrība pati rada savus maniakus. “Trīs klikšķi līdz laimei” nebija izņēmums, jo pēc grāmatas izlasīšanas nakts vidū pamodos un sapratu, lieta taču nemaz nav atrisināta. Noķerti vien pāris mazi zirneklīši. Lasītājam aizmālētas acis ar laimīgo atrisinājumu un rozīgo ziemeļblāzmu, kas ik pa brīdim uzdzirkstī virs Annas Elizabetes un Mika Kaķīša galvām. Taču galvenais zirneklis sēž savā alā, vij tīklus un bez sirdsapziņas pārmetumiem aprij steidzīgos, kas aizmirsuši par piesardzību, morāles vērtībām un senču tikumiem, pēc iespējas ātrāk grib apmierināt savas vēlmes. Tā teikt steidz gūt ātru “orgasmu” bez liekas piepūles, neiedziļinoties un nedomājot, galvenais, ka nācis ātrais kaifs, ka pašam labi. Sena gudrība no mana veconkuļa mutes esot skanējusi apmēram tā: Ar urrāp.šanu pat lāgā bērnu uztaisīt nevar. Tomēr mūsdienu sabiedrībā visam jānotiek ātri un to mēs kultivējam arī savos bērnos, pārsātinot un pārkairinot viņa nenobriedušos prātus ar informāciju, emocijām, sajūtām, par kādām viņu vecumā mēs varbūt pat neko nenojautām. Un bērni notrulinās. Viņos vairs nerada prieku ne saule debesīs, ne bezdievīgi pogojošas lakstīgalas vasaras naktī. Divu stundu brauciens autobusā bez iespējas ielūkoties viedtālrunī vai planšetā, pasērfot internetā tiek uzskatīt par kaut ko nenormālu. Viņiem vajag asas izjūtas. Izsist sienā caurumu, mest otram ar krēslu, pievērst uzmanību ar izaicinošiem tekstiem un vecumam nepiemērotu uzvedību. Lamuvārdi ir ikdienas leksika, bet lai dzīve būtu skaistāka un izjūtas asākas talkā nāk dažādi palīglīdzekļi. Bet pāri visam valda Visuvarenais internets, kur  jau pēc trīs klikšķiem saņemsi kāroto: jaunu kleitu, baudu, ko esi guvis kādu noķengājot, dīlera kontaktus, lai saņemtu savu dienišķo devu. Tur var dabūt un darīt visu, ko vien sirds kāro, bet pats galvenais… neviens nevienu nekontrolē. Vecāki lielākoties nav ne jausmas kādiem nolūkiem atvases izmanto viņu pašu dāvātos jaunākos viedtālruņus un planšetes, galvenais, ka tik miers mājās, bet viena daļa skolotāju, jau apnikuši karot pret to lietošanu stundā, atmet ar roku un paši ienirst interneta dzīles pēc savas devas kaifa. Tieši par šo nespēju dzīvot bez kārtējās kairinājuma devas, bez adrenalīna, bez ātras baudas, kā arī par neizsakāmu varaskāri un vēlmi kontrolēt citus savā darbā “Trīs klikšķi līdz laimei” runā Dace Judina.

Ar katru nākamo grāmatu Judina kļūst arvien skarbāka. Viņa kā ar līku pirkstu baksta un norāda uz lietām, kas mūsu sabiedrībā nav kārtībā. Tankš! Ar pirkstu taisni acī skaistuma kulta un stereotipu pielūdzējiem. Tankš! Otrā acī vecākiem, kam nav laika saviem bērniem un kuri atpērkas ar dārgu tehnoloģiju un šmotku palīdzību. Arī tiem, kuri pakļaujas savu drostaliņu kaprīzēm un nespēj novilkt robežu. Ar visiem pieciem pirkstiem ģīmī tiem, kas atbalsta savu bērneļu slimos “varoņdarbus” pret saviem vienaudžiem. Ar kulaku tiem, kas paliek vienaldzīgi. Judina bez žēlastības urķējas ikviena sirdsapziņā, liekot katram aizdomāties par to, kā viņš dzīvo un kas ir tas, kas viņu motivē. Nauda? Ātra bauda? Slava? Varaskāre? Vai tomēr vecās labās senču senču izlolotās vērtības? Rodas jautājums, kas galu galā mani dzen uz priekšu un vai tiešām man tas viss ir vajadzīgs, vai arī tā ir tāda kā plūšana pa straumei, līdzi pelēkajai masai, ko manīgi savos tīklos savijis kāds trekns zirneklis. Ko galu galā es iemācu saviem bērniem un vai es pats neesmu tas, kurš viņu iegrūž kāda briesmoņa ķetnās?

Šī grāmata noteikti atšķiras no agrākajām autores grāmatām, kas reiz tapušas ar domu sarakstīt vieglu dāmu detektīvu. Jau pēdējo triju grāmatu ietvaros Anna Elizabete ir ļoti mainījusies. Jā viņa ir tā pati, nedaudz raganiņa, nedaudz zintniece, ar nagiem iekrampējusies dzimtas vērtībās un atstātajā mantojumā, bet arī viņa kļūst skarbāka un splīnāka, tai pašā laikā vēl jo vairāk saaudzējama un sargājama. Labi, ka ir arī draugi, kas to saprot un nāk talkā grūtā brīdī, nevis iegrūž dunci mugurā.

Savā bezmiega naktī nācu pie secinājuma (autore to arī pati apstiprināja), ka “Trīs klikšķi līdz laimei” ir tikai sākums kaut kam, kas turpināsies Daces Judinas nākamajā grāmatā “Ceturtais kauliņš”. Būs vien jāgaida. Lai autorei viegli rakstās! Es noteiktu piederu pie to pulciņa, kas uzskata, ka Annai Elizabetei reiz vajadzētu parādīties TV ekrānos. Domāju, ka tas būtu reti labs skatāmgabals.

Did you like this? Share it:

Leave a Reply

 

 

 

You can use these HTML tags

<a href="" title=""> <abbr title=""> <acronym title=""> <b> <blockquote cite=""> <cite> <code> <del datetime=""> <em> <i> <q cite=""> <strike> <strong>