Carpe diem!

maijs 2016
Pi Ot Tr Ce Pi Se Sv
 1
2345678
9101112131415
16171819202122
23242526272829
3031  

Historia

Debora Rodrigesa

300x0_mazamazakabulaskafe_978-9934-0-5142-5Mums katram ir tā sauktā sapņu zeme, kur gribētos apmesties uz dzīvi vai vismaz iegādāties vasaras māju, kurā varētu paslēpties no savas dzimtenes, draugiem paziņām un ģimenes. Jā, jā, nepārklausījāties! Lai arī cik mīļa un dārga cilvēkam nebūtu viņa dzimtā zeme, tās tradīcijas, kultūra un vēsture. Lai cik šeit viss nebūtu tuvs, mīļš, pazīstams un ierasts, reizēm gribas to visu vienkārši aizmest prom un doties kaut kur prom no visa pazīstamā, lai pabūtu ar sevi, lai būtu tāds, kāds mājās varbūt nekad nebūsi. Daudzi tieši šīs sajūtas dēļ pārceļas uz dzīvi ārzemēs, jo dzimtās zemes temperaments kļuvis par smagnēju un spiež pie zemes.

Parasti cilvēki par visu varu neraujas tur, kur ir briesmas. Kur nu vēl sievietes. Piedzīvojumu garu un meklējumus raksturīgi piedēvēt vīriešiem, lai gan pa kādai trakulei vienmēr atrodas. Taču kļūt par kafejnīcas īpašnieci Afganistānā, Kābulā. Radīt miera oāzi pašā briesmu vidienē, kur pret sievieti bez vīra izturas kā pret prostitūtu, kur mātei jāprasa dēlam atļauju būt laimīgai kopā ar cilvēku, ko mīl no sirds, kur bumbu sprādzieni un šāvieni uz ielām ir ikdiena. To laikam var izdomāt tikai sieviete, kas jau reiz piedzīvojusi kādu traģēdiju. Sieviete, kas spēj akceptēt briesmas un ir pārliecināta, ka izdzīvos, lai arī kas notiktu. Tāda sieviete ir grāmatas galvenā varone, mazās Kābulas kafejnīcas īpašniece Sanija – enerģiska amerikāniete, kuras lolojums un acuraugs ir viņas kafejnīca. Pats apbrīnojamākais ir tas, ka Sanijai izdodas radīt šo miera oāzi bumbu sprādzienu un šāvienu viducī. Viņai šeit ir laimīga un viņai piemīt apbrīnojams talants ap sevi pulcēt lieliskus un bezbailīgus cilvēkus, kuri spēj būt savas dzīves noteicēji.

Var teikt, ka Deboras Rodrigesas “Mazā Kābulas kafejnīca” sava veida oda cilvēciskumam. Šī grāmata lieliski parāda, lai arī cik nežēlīgi būtu apstākļi, lai kādu ļaunumu cilvēkiem nāktos piedzīvot, cilvēcība, patiesa draudzība un mīlestība dzīvo un dzīvos cilvēku starpā. Tieši šīs vērtības ir tās, kas ļauj cilvēkiem iestāties pret stereotipiem, aizspriedumiem un burtisku pakļaušanos reliģijai, ko varaskāri cilvēki interpretē tā, kā viņiem tas ir izdevīgāk. Grāmata it kā ļauj palūkoties zem gaišzilās burkas, kurā Afganistānu cenšas ietērpt visi, kam vien nav slinkums. Tā parāda gan cik daudzveidīga, skarba, nežēlīga ir šī zeme, gan to cik skaista ir šī zeme. Tā parāda kāda gudrība mīt šīs zemes cilvēkos, kuri nav iesaistījušies dažādās varas spēlītēs. Afgāņi nav ne dumji, ne nespējīgi savā zemē ieviest kārtību. Šī ziņa arī skaidri izskan cauri grāmatas lapām. Žetons autorei par to. Viņa skaidri pavēsta, ka ASV un citas valstis it kā nepārtraukti cenšas palīdzēt Afganistānai, kaut ko koriģē, kārto, u.t.t. Bet afgāni parasto tas aizvaino, jo viņu neatstāj sajūta, ka paši afgāņi tiek uzskatīti par nevarīgiem muļķīšiem. Grāmata labi parāda to, cik dažādi var interpretēt islāmu un tā likumus, cik dažādi pret tiem var izturēties, un kā arī Afganistānā ir bijis laiks, kad sievietes varējušas dzīvot brīvāk, neslēpjoties zem burkas.

Burvīga grāmata, kas kaut mazliet ļauj iepazīt nezināmu zemi, kultūru un tautu, kas tajā dzīvo, un vēsta, ka kamēr vien cilvēkos būs kaut kripatiņas cilvēcības un mīlestības vienam pret otru, labais uz pasaules dzīvos.

Did you like this? Share it:

Leave a Reply

 

 

 

You can use these HTML tags

<a href="" title=""> <abbr title=""> <acronym title=""> <b> <blockquote cite=""> <cite> <code> <del datetime=""> <em> <i> <q cite=""> <s> <strike> <strong>