Carpe diem!

aprīlis 2016
Pi Ot Tr Ce Pi Se Sv
 123
45678910
11121314151617
18192021222324
252627282930  

Historia

Tahirs Šahs

300x0_kalifanams_978-9934-0-5366-5Pirms ķēros pie Zvaigznes ABC izdotās Šaha Tahira grāmatas “Kalifa nams. Gads Kasablankā.” lasīšanas man jau bija savs priekšstats, ko no šīs grāmatas sagaidu. Iepriekš jau biju lasījusi Frānsisas Mejas “Zem Toskānas saules” un Pītera Meila “Gads Provansā”. Laika gaitā esmu kļuvusi par Pītera Meila talanta pielūdzēju, bet šīs divas konkrētās grāmatas piesaucu tādēļ, ka gan F. Meja savā “Zem Toskānas saules”, gan P. Meils grāmatā “Gads Provansā” stāsta par mājas iegādi un pārbūvi ārpus dzimtenes. Stāstot par savu māju un dzīvi uz cementa maisa, abi autori aizraujoši atklāj konkrētās zemes tradīcijas, ieražas, cilvēku dzīvesveidu un kolorītu. Frānsisas Mejas gadījumā tā ir saulainā Toskāna, bet Meils visā krāšņumā ataino Provansu un tās tikumus-netikumus. Man ļoti patīk šāda veida grāmatas. Kāpēc? Var jau būt vecais labais latviešu sapnis par savu stūrīti, savu kaktiņu zemes, bet varbūt iespēja šādā veidā palūkoties kas slēpjas aiz katras konkrētās zemes-mājas fasādes. Jo, ja tā godīgi, viss, arī valsts, sākas ar māju, pavardu un ģimeni, kura ap to sēž. Viss pārējais ir tikai tā sauktais PR jeb publiskais tēls. Patiesība par katru valsti ir meklējama aiz tās namu fasādēm.

Uz Tahira Šaha grāmatu “Kalifa nams. Gads Kasablankā” raudzījos kā iespēju iepazīties ar Maroku. Sagaidīju, ka šī grāmata, līdzīgi kā abas iepriekšminētās ļaus man ieraudzīt to, ko slēpj Kasablankas namu sienas: cilvēku sadzīvi, savstarpējās attiecības, ikdienas ieražas, tikumu, netikumus, kultūru un tradīcijas, vērtību sistēmu, pēc kuras dzīvo vidusmēra marokānis. Tahirs Šahs mani nepievīla. Grāmata tiešām ir lielisks ceļojums Marokas sadzīvē, vēsturē un kultūrā. Tā ļauj iepazīt marokāņu dzīvesveidu, bailes un ieradumus. Tā liek smieties par situācijām, kas eiropieša skatījumā liekas absurdas, smieklīgas un reizēm pilnīgi nepieņemamas, bet… Autors lieliski parāda, ka tikai tad, kad tu pieņem tās valsts tradīcijas, paražas, dzīvesveidu un lietas, kas konkrētajai nācijai ir svarīgas, tās akceptē un izproti, lai cik dīvainas tās tev nešķiet… tikai tad tu kļūsti par savējo un šī valsts atvērsies tev. Lielisks piemērs tam ir brīdis, kad Tahirs kā mājas saimnieks beidzot piekrīt veikt mājā tradicionālo džinu izdzīšanas rituālu, lai arī pirms tam konsekventi bija pretojies šim Kalifa nama sargu – marokāņu lūgumam un ieteikumam. “Kalifa nams” ir stāsts par dzīvi starp cementa maisiem un flīzīšu kalniem, par nedienām ar džiniem un cilvēkiem parastajiem, par dzīvi graustu rajona tuvumā un ar vietējo mafijas krusttēvu kaimiņos. Tas ir arī stāsts par sevis iepazīšanu un ģimenes stiprumu. Jo ne velti saka, ka tieši mājas remonts ir tas, kurš vai nu ģimeni izjauc, vai padara stiprāku. Jau Eiropā tas ir liels pārbaudījums. Tad jāsaka, ka, manuprāt, pēc tam, kad ģimene ir pārdzīvojusi remontu Kasablankā, to izšķirt vairs nespēs neviens. Lai to pārdzīvotu ir jābūt ne tikai izturīgiem, bet arī gudriem, jo kā vēsta vecs marokāņu sakāmvārds: Aitu armija ar lauvu priekšgalā sakaus lauvu karapulku, kuru vada aita. 🙂

Autora dzīvais stāstījumu par Maroku, tās cilvēkiem un kultūru arī manī aizdedzis vēlmi doties reiz doties uz šo zemi un iepazīt to. Šī noteikti ir grāmata, ko varētu nodēvēt par manu jaunāko mīļāko grāmatu. Atzīšos, ka abu vīriešu vēstījums (Pītera Meila un Tahira Šaha) ir izkonkurējis Frānsisas Mejas, lai arī tieši viņas darbs bija tas, kas raisīja manu interesi par šāda satura grāmatām.

Did you like this? Share it:

Leave a Reply

 

 

 

You can use these HTML tags

<a href="" title=""> <abbr title=""> <acronym title=""> <b> <blockquote cite=""> <cite> <code> <del datetime=""> <em> <i> <q cite=""> <s> <strike> <strong>