Carpe diem!

marts 2016
P O T C P S Sv
« Feb   Apr »
 123456
78910111213
14151617181920
21222324252627
28293031  

Historia

Lūsinda Railija

300x0_pusnakts_roze_978-9934-0-5859-2Pirms ķēros pie kādas no Lusindas Railijas grāmatas lasīšanas, izmantoju lielisko iespēju redzēt un dzirdēt autori “Grāmatu izstādē 2016″ Ķīpsalā. Bija ļoti patīkami dzirdēt ar kādu mīlestību autore stāsta par sava romāna “Pusnakts roze” galveno varoni Anarhitu, par to cik ļoti raudājusi, kad apsēdusies un uzrakstījusi grāmatas nobeigumu. Nezinot, par ko tādas asaras, domāju, ka nabaga meitene traģiski gājusi bojā pašā plaukumā, bet nekā.

Stāsts aizsākas eksotiskajā Indijā. Atraktīvās un dzīvesgudrās mediķes Anarhitas simtajā dzimšanas dienā, kad viņu sanākuši sveikt meita, mazbērni un mazmazbērni. Šķiet Anarhitas liktenis nemaz nav tik nelaimīgs, viņai ir brīnišķīga ģimene un viņa aiz sevis ir atstājusi lielu dzimtu, kas vienmēr viņu atcerēsies kā apbrīnojamu sievieti, māti, vecmāmiņu un vecvecmāmiņu. Turklāt Anarhita ir nodzīvojusi ļoti bagātu mūžu. Tomēr pat savā dzimšanas dienā, atrodoties starp saviem mīļajiem, kas sanākuši viņu godināt, Anarhita nespēj aizmirst dēlu, ko reiz zaudējusi. Viņa nespēj noticēt, ka zēns, ko viņa tik ļoti mīlējusi ir miris, lai arī par to liecina bērna miršanas apliecība, kas izrakstīta Anglijā, zemē, kurā Anarhita atrada un pazaudēja savas dzīves lielāko mīlestību. Anarhitas sirds nevar rast mieru, viņa zina, ka senču gari vēl nav dziedājuši sēru dziesmu viņas dēlam. Tādēļ viņa uztic savu dzīvesstāstu mazdēlam Ari un lūdz atrast viņas zaudēto dēlu.

Šajā brīdī lasītājiem tiek dota vienreizēja iespēja atrasties divās paralēlās pasaulēs, kuras šķir gandrīz simts gadi. Viena no tām ir Anarhitas pasaule, viņas bērnības un jaunības gadi, otra – mūsdienas ar savu steidzīgo ikdienu un zudušajām vērtībām. Senatnīgais meistarīgi savijas ar mūsdienīgo, Indijas tveicīgais klimats ar Anglijas aukaino vēju, ļaujot ik pa brīdim sajust katra laikmeta, dabas un kultūras atšķirības. “Pusnakts roze” ir ne tikai stāsts par mīlestību mūža garumā un nebeidzamajiem meklējumiem, tas ir arī stāsts par to cik lielu postu vairāku paaudžu garumā var nodarīt puritāniska un aizspriedumiem pilna audzināšana. Cik gauži vecāki var nodarīt saviem bērniem un mazbērniem jau no bērnības iedvešot bailes no dzīves, no atšķirīgā, neļaujot viņiem dzīvot pašiem, bet dzelžaini liekot pakļauties kaut kādiem pašu radītiem likumiem un uzskatiem. Tas ir stāsts par nevajadzīgi sagrautiem likteņiem tikai tā sauktās “labās slavas” pēc.

Grāmata ir ļoti aizraujoša un pilnībā attaisno pašas autores teikto, ka viņa jau kopš bērnības ir bijusi liela fantazētāja un stāstniece. Viņas spēja izstāstīt stāstu, nepārtraukti kāpinot lasītāja interesi, ir vienkārši apbrīnojama. Turklāt viņa spēj arī sagādāt negaidītus pārsteigumus. Vietumis jutos tikpat apstulbusi kā paši grāmatas varoņi. Grāmatas pēdējā nodaļa arī man lika slaucīt acu kaktiņos nodevīgi sariesušās asaras un, gribot negribot, arī man bija jāizsaucas gluži kā autorei pēc šīs nodaļas uzrakstīšanas: Ak, Anarhita! Iepriekš gan pie sevis smīnēju, ka tā ir tikai tāda pārspīlēta reakcija Latīņamerikas seriālu stilā.

Šī grāmata man bija kā dzinulis tūlīt pat ķerties klāt Lusindas Railijas  jaunākajai grāmatai “Septiņas māsas”, kas ir pirmā septiņu grāmatu sērijā. Jau pēc pirmajām nodaļām sāku prātot, cik ilgi būs jāgaida nākamās sešas. Laikā, kad moka pavasara nogurums, šī tiešām ir ļoti piemērota un sievišķīga literatūra.

Did you like this? Share it:

Leave a Reply

 

 

 

You can use these HTML tags

<a href="" title=""> <abbr title=""> <acronym title=""> <b> <blockquote cite=""> <cite> <code> <del datetime=""> <em> <i> <q cite=""> <strike> <strong>