Carpe diem!

marts 2016
P O T C P S Sv
« Feb   Apr »
 123456
78910111213
14151617181920
21222324252627
28293031  

Historia

Inguna Bauere

300x0_hernhutiesu_meitas-vaksIngunas Baueres romāns “Hernhūtiešu meitas” ir turpinājums aptuveni pirms gada izdotajai šīs pašas autores grāmatai “Mācītājs un viņa dēls”.  Gluži tāpat kā pirmajā grāmatā autore ļoti meistarīgi ataino laikmetu, sadzīvi, dažādu kārtu atšķirību, kā arī likumus, tradīcijas un vērtības pēc kādām šajos laikos dzīvoja Piebalgas puses ļaudis. Tas ir stāsts par dažādiem likteņiem, cilvēku raksturiem un spēku piecelties pēc tam, kad liktenis tevi notriecis uz ceļiem. Tas ir arī stāsts par spēju pielāgoties vai nepielāgoties, spēju izvēlēties kā dzīvot savu dzīvi – visu mūžu raudot par to, ko zaudējis vai priecāties par to, kas dots, turēt ļaunu prātu vai piedot. Tas ir stāsts par mūsu tautas vēsturi, par “mālu” no kāda esam veidoti. Tomēr man vislabāk šajā darbā man patika tas, cik labi autore parāda to, ka ne jau cilvēka izcelsme ir tā, kas cilvēku padara par nelieti. Teikšu godīgi, tā nosāpēja sirds par Rankas baronu Leonu fon Meindorfu, bet nekādi nespēju dzīvot līdzi viņa slepkavas Zariņu Kriša liktenim.

Ja grāmatas pirmajā daļā vairāk runāja vīrieši: vecais Kēlbrants un viņa dēls, tad “Hernhūtiešu meitās” lielākās runātājas ir sieviete, taču būtu melots, ja apgalvotu, ka vīrieši pie vārda netika. Tomēr šī grāmatas daļa ļoti skaidri parāda sievietes likteni 19. gs. Pakļaušanās vecāku un vīru gribai, aprēķina laulības, mirušo bērnu dēļ izraudātās asaras, sapņi, kas tā arī paliek tikai izsapņoti. Grāmatā ļoti labi parādīta dažādu sieviešu spēja pieņemt savu likteni. Man personīgi ļoti simpātisks šķita Kārļa Miesnieka mātes Bišeru Marijas tēls, viņas spēja pieņemt un priecāties par to, ko Dievs viņai devis. Savukārt nekādi nespēju dzīvot līdzi Dārziņmātes – Laimiņu Marijas ciešanām, lai arī sapratu iemeslus. Viņa ziedoša un gudra meitene izvēlējās būt mūžīgā cietēja, lai gan varēja būt laimīga, ja būtu gribējusi. Te jau nez kuro reizi saprotu, ka man grāmatās nepatīk un pat izraisa dusmas mūžīgie cietēji. Gribas to sapurināt, tā enerģiski sakratīt, lai tak beidzot atjēdzas un sāk dzīvot. Tieši tāpat gribējās iepļaukāt Zariņu Krišu. Velns parāvis, puis, liec mierā vecus notikumus, beidz žēlot sevi un atriebības vietā sāc ar to, ka pats par cilvēku topi! Ja godīgi gan Dārziņmāte, gan Zariņu Krišs paši izveidoja savu likteni, tādu kāds tas bija. Lai arī abi nāca no atšķirīgas vides, saņēmuši atšķirīgu audzināšanu, viņi nemaz tik atšķirīgi nebija. Abi izvēlējās dusmu un naida pilnu dzīvi, abi uzskatīja, ka ir upuri, bet patiesībā bija agresori un abi saņēma ko pelnījuši – vientulību.

Man ļoti patika tas, ka autore turpina iepriekšējā grāmatā aizsākto un ļauj izteikties diezgan daudziem grāmatā pieminētajiem personāžiem. Gan enerģiskajam baronam, gan jaunajam, gan vecajam Kēlbrantam, gan Dieva pulgotājam Bišeru Indriķim, gan ļoti ticīgajam Laimiņam. Runā gan sievas, gan vīri, gan bērneļi. Šādā manierē autore veiksmīgi atklāj katra personāža dzīves uztveri. raksturu, sajūtas un rīcības motīvus. Interesanti, ja pirmajā grāmatā man bija ļoti grūti sadalīt savas empātijas un es nespēju dusmoties uz veco rūgumpodu Kēlbrantu, tad kā jau var manīt no manis iepriekš rakstītā, šajā daļā ir divi tēli, kas man noteikti nepatika. Pārējie likās diezgan simpātiski, lai gan arī Bišeru Lates sērošana par pagātnes mīlestību mani kaitināja. Bet tas laikam jau ir stāsts par mani, kaut kā nespēju noticēt tam, ka pirmā mīlestība var dzīvot tik ilgu mūžu.  Un mani sadusmo tas, ka raudot par pagātni, cilvēki nedzīvo tagadnē. Diemžēl to dara vairāki grāmatas varoņi, pat skarbais Kēlbrantu tēvs. Arī pagātne nav zelts, tie ir tikai putekļi, ko aiznes pa gaisu dzīves vēji, kuriem visi pretī nostāties nespēj.

Did you like this? Share it:

2 comments to Inguna Bauere “Hernhūtiešu meitas”

Leave a Reply

 

 

 

You can use these HTML tags

<a href="" title=""> <abbr title=""> <acronym title=""> <b> <blockquote cite=""> <cite> <code> <del datetime=""> <em> <i> <q cite=""> <strike> <strong>