Carpe diem!

februāris 2016
Pi Ot Tr Ce Pi Se Sv
1234567
891011121314
15161718192021
22232425262728
29  

Historia

Ieva Melgalve

300x0_meness_teatris_preview_02Ievas Melgalves grāmata “Mēness teātris” manā īpašumā nonāca pēc grāmatas prezentācijas pasākuma grāmatu apgāda “Zvaigzne ABC” pagrabiņā. Jāatzīstas, ka nevienu no Ievas darbiem līdz šim nebiju lasījusi, kaut gan pašu autori biju manījusi vairākos “Zvaigznes ABC” rīkotajos pasākumos un … jā, Ieva Melgalve bija žūrijas komisijas locekle un viena trim recenzentiem, kas recenzēja manu gara darbu Jauno un iesācēju autoru seminārā. Paldies Ievai par objektīvo kritiku un ieteikumiem!

“Mēness teātris” ir no tām grāmatām, kuru lasot kaut kur pazūd reālā laika un telpas izjūta. Tu burtiski iegrimsti grāmatā un nemani, kas notiek apkārt. Es grāmatas parasti lasu sabiedriskajā transportā. Reti kuras grāmatas dēļ man nācies kājām mērot lieku ceļa gabalu, jo esmu pabraukusi garām savai pieturai. “Mēness teātra” dēļ iecerētajam gala mērķim pabraucu garām veselas trīs reizes četru dienu laikā. Ja blakus nebūtu dēla, kas iebikstītu “Mamm, mums jākāpj laukā!” šādu reižu noteikti būtu vēl vairāk.

Es neņemšos spriedelēt par to, cik lielā mērā Ievas Melgalves grāmata atbilst zinātniskās fantastikas žanram vai kādam no šī žanra paveidiem, īsti nepārzinu šī žanra specifiku, sīkumus un detaļas, zinu tikai to, ka grāmata ir interesanta, aizraujošas un pārdomas rosinoša. Tā lika aizdomāties par to, cik lielā mērā mēs – cilvēki esam atkarīgi no kaut kādas sistēmas un vai vispār esam no tās atkarīgi. Vai tiešām esam savas dzīves noteicēji, vai arī tikai dzīvojam šādās ilūzijās (Reālajā dzīvē apzināti izvairos no cilvēkiem, kuri runā par kaut kādas sistēmas esamību un tā, ka esam neglābjami sistēmas gūstekņi.). Kādas tad ir tās lomas, ko spēlējam seriālā, ko sauc par dzīvi. Cik mīļa vai pretīga mums ir šī loma, cik lielā mērā tā atbilst mums pašiem vai arī ir kāda cita diktēta. Un vai mēs spējam no šīs lomas izlēkt, vai arī līdz pēdējam elpas vilcienam paliekam savā lomā, jo nav nekā svarīgāka kā to nospēlēt līdz galam, nepieļaujot kļūdas vai kādas atkāpes no tā, ko diktē mums piešķirtais tēls. Cik laimīgi mēs esam šajā loma un vai vispār mūsu tēlojumam ir kāda jēga. Kā būtu, ja mēs visi dzīvotu noslēgtā teātrī. Cik no mums vēlētos noskaidrot, kas notiek aiz teātra sienām, bet cik gluži pretēji ar visām četrām turētos pie tā kas ir tik ierasts, pazīstams, lai arī varbūt nemaz neliek justies laimīgiem.

“Mēness teātris” ir arī stāsts par sacelšanos pret sistēmu, tas ir stāsts par mēģinājumu un vēlmi iet savu ceļu, pat tad, kad īsti nezini, kur iet, ko īsti darīt un kas tevi sagaida ārpus ierastā. Tas ir arī stāsts par uzdrošināšanos. Vēl tas ir stāsts par to, ka neviena sistēma nav nevainojama, arī sistēmā var rasties kļūdas, kas vēršas pret pašu sistēmu.

Mani fascinē cik meistarīgi Ieva Melgalve ir izveidojusi savu Mēness teātri. Telpas, rekvizītu noliktavas, ejas, šahtas, mīmu takas. Lasot radās iespaids, ka pati pa to pārvietojos, it kā pati savām acīm vēroju teātrī notiekošo, butaforiju nedzīvo spožumu, skatītāju zālē mītošos tumsas ļaudis un mīmus, kas darbojas atbilstoši programmai. Lasot šo darbu, sapratu, ka rūpīgai konkrētās vides/pasaules izstrādei literārā darbā ir ļoti liela nozīme. Tā padara konkrēto stāstu taustāmāku.

Es gan zinātniskās fantastikas jomā neesmu tik zinoša kā grāmatu blogeris Ints Valcis jeb asmodeus.lv , kurš ir daudz lielāks zinātniskās fantastikas pazinējs, bet pilnībā piekritīšu, ka šī grāmata ir lieliska un meistarīgi uzrakstīta.

Did you like this? Share it:

2 comments to Ieva Melgalve “Mēness teātris”

Leave a Reply

 

 

 

You can use these HTML tags

<a href="" title=""> <abbr title=""> <acronym title=""> <b> <blockquote cite=""> <cite> <code> <del datetime=""> <em> <i> <q cite=""> <s> <strike> <strong>