Noras Ikstenas grāmata “Mātes piens” ir no tām, pēc kuras izlasīšanas tūlīt nav iespējams pateikt, ko tieši par to domā. Grāmata ir skaudra savā būtībā un izteiksmē. Tā ir ļoti intīma un tajā pašā laikā tāda, kas vienaldzīgu atstās reti kuru, jo stāsts jau ir par katra cilvēka pirmsākumu, par katra cilvēka dzīvē pašu svarīgāko cilvēku – par māti. “Mātes piens” ir stāsts par sievieti. Sievieti kā sievieti. Sievieti kā māti un sievieti kā meitu.
Grāmatas centrālais tēls ir māte. Māte, kas neatbilst sabiedrībā kultivētajam mātes tēlam. Māte, kas pēc vispārpieņemtajiem priekšstatiem īsti nav cienīga nest mātes vārdu. Māte, kas liedz savam bērnam mātes pienu, savu emocionālo siltumu un nespēj īsti pildīt savus tiešos mātes pienākumus. Nora Ikstena it kā norauj mātes tēlam uzklāto sidraba šķidrautu, ļaujot saskatīt citu, varbūt ne tik pareizu un ne tik glītu mātes tēlu. Šo nepareizumu un neglītumu paspilgtina līdzās esošais citas – ierastās mātes tēls, kā arī meita, kas pati bērns būdama, spiesta tapt par māti savai mātei. Tomēr ļoti skaidri ir redzams tas, ka arī šī māte savam bērnam ir tik laba māte, cik laba māte vien viņa var būt.
Tomēr tas nav tikai stāsts par māti, tas ir stāsts par Latvijas sievietēm trijās paaudzēs. Stāsts par šo sieviešu piedzīvoto Latvijas komunistiskā režīma laikā. Tas ir stāsts par sistēmu, kas izposta ģimeni, sagrauj stipru dzimtas pavardus, salauž cilvēkus un izposta sapņus. Taču tas ir arī stāsts par spēju un nespēju izdzīvot jebkuros apstākļos. Latvijā dzīvo ļoti daudz ļoti stipru un spēcīgu sieviešu. Ne jau tāpēc, ka viņas tādas gribētu būt. Viņām tādām ir bijis jābūt, jo citādi nebūtu ne Latvijas ne latviešu. Latvijas sievietei bija jāspēj paslēpt bērnu caurumotā koferī un pašai aizturot elpu jāslēpjas no tiem, kas nākuši, lai iznīcinātu. Viņa darīja visu, lai dzīvotu, izdzīvotu un iemācītu izdzīvot arī savam bērnam. It kā fonā esošai vecmāmiņas tēls ir ierastais labās mātes, stiprās sievietes tēls. Sievietes, kas spēj atteikties, noliegt, pielāgoties, lai izdzīvotu pati un viņas bērns. Uz vecmāmiņas fona viņas meitas vājums ir redzams jo skaudrāk. Un lasīt ko tādu sievietei, kam arī mūsdienās ir jābūt stiprai, jādzīvo, jāmīl, jāsargā neskatoties ne uz ko, ir ļoti grūti. Ir kaut kāda empātija pret šo sievieti, vēsturiskais fons, likteņa sitieni, aizlauzti spārni, bet tajā pašā laikā rodas dusmas. Kā tā var? Liegt mātes pienu savam bērnam! Aizbēgt, atstāt bērnu bada nāvei! Likt bērnam dzīvot bailēs un pašai kļūt par bērnu savam bērnam! Gribas sakliegt, sapurināt, iesist pļauku, cerībā ka atjēgsies, ka redzēs, ka viņai ir bērns, kura dēl ir vērts dzīvot. Ik reiz, kad parādījās kādas vājas mātes mīlestības izpausmes, sastingu gaidās un cerībās, ka viss būs labi. Tomēr šis cerības neattaisnojās. Māte atkal iekrīt bedrē. Ir tik ļoti grūti pieņemt, ka māte var būt tik vāja. Māte, kura pati ir tikusi lolota un sargāta. Sieviete, kas palīdz citām sievietēm tapt par mātēm. Tikai tad, kad līdz grāmatas beigām bija atlikušas pāris lapas spēju akceptēt šo mātes vājumu. Grāmatas beigās gan vēl nodomāju, ka māte speciāli nomira pirms Latvija kļuva brīva, jo tad viņai vairs nebūtu iemesla sūdzēties par dzīvi un žēlot sevi.
Grāmata arī ir interesanta ar to, ka viens un tas pats stāsts tiek izstāstīts no mātes un meitas skatupunkta. Sākumā pat to īsti nesapratu. Šie divi skatupunkti ļāva saskatīt, cik atšķirīgi uz pasauli raugās māte un meita, kā arī ļāva labāk izprast abu galveno tēlu izjūtas, savstarpējas attiecības, attiecības ar sevi un apkārtējiem.
Patiesības labad jāsaka, ka šīs noteikti nav manas galējās pārdomas par šo grāmatu, jo grāmata dzīvo manā galva. Es atkal un atkal par to domāju, strīdos ar sevi un mēģinu saprast, ko īsti es par šo grāmatu domāju. Šī ir grāmata, ko derētu izlasīt ikvienai sievietei. Tomēr mani neatstāj sajūta, ka nevēlos, lai šo grāmatu lasītu vīrieši. Šķiet nevēlos, lai vīrietis ierauga sievieti tik kailu, cik kailu to ir izģērbusi Nora Ikstena.
