Carpe diem!

decembris 2015
P O T C P S Sv
« Nov   Jan »
 123456
78910111213
14151617181920
21222324252627
28293031  

Historia

Atraktīvā Roza Liksoma un viņas

rozalikosoma-12-2015 001Decembra sākums Latvijā viesojās somu rakstniece un māksliniece Roza Liksoma, kuras garo stāstu “Sestā kupeja” izdevusi grāmatu apgāds “Zvaigzne ABC”. Šī stāsta atvēršanas svētkos pabiju arī es. Iepriekš latviešu valodā izdota Rozas Liksomas stāstu izlase “Vienas nakts ekstāze”, kam kā autore teica tikšanās reizē oriģinālā ir cits nosaukums.

roza-likosoma1Ja kāds ir cienīgs nest multimākslinieka vārdu, tad tā noteikti ir Roza Liksoma. Viņa ir arī no tiem cilvēkiem, kas savu māksliniecisko dabu nebaidās izpaust savā apģērbā un ārējā izskatā. Skatoties uz autori, neviļus aizdomājos par savu mammu, kas ir viņas vienaudze, dzimusi un augusi laikmetā, ko Roza tik krāšņi izzīmē savā stāstā “Sestā kupeja”. Viņa uz Rozu raudzītos, kā uz cilvēku, kas apģērbies neatbilstoši savam vecumam. Taču es viņu apbrīnoju – krāšņa, krāsaina, pamanāma un iedvesmojoša. Manas mammas vienaudze, kura tā pat kā viņa zina, kāda bija dzīve draudzīgajā PSRS, lai arī nebija tās patstāvīgā iedzīvotāja.

rozalikosoma-12-2015 007

Roza Liksoma

Žurnāliste, fotomāksliniece, māksliniece, rakstniece, scenāriste – tās ir tikai dažas no šīs atraktīvās lapzemietes, konservatīvu briežu audzētāju atvases, daudzajām šķautnēm. Šķiet Roza realizē jebkuru ideju, kas viņai ienāk prātā, nebaidoties no izgāšanās. Viņa to dara, jo vēlas to darīt, īsti nelauzot galvu par to, ko teiks citi. Pēdējos gados viņa realizē diezgan apjomīgu fotoprojektu “Burka”, kuras centrā ir afgāņu musulmaņu sievietes zilā burka. Projekta mērķis bija izcelt Somijai raksturīgo ar kāda “svešķermeņa” palīdzību. Lai arī tagad ļoti ir aktualizējies bēgļu jautājums un daudzās valstīs Rozas izvēlētais “svešķermenis” sen jau ir ierasta lieta, Roza saka, ka Somijā tā neesot. Zilā afgāņu burka izvēlēta tādēļ, ka labi izskatās Somijas vidē.

Roza Liksoma

Roza Liksoma

Lai arī māksliniece saka, ka nav profesionāle, manuprāt, viņai iecerētais ir izdevies un fotogrāfijas ir uzmanības vērtas. Par to liecina arī tas, ka projekts jau ir izgājis ārpus Somijas robežām un Roza Liksoma piedāvā interesentēm fotografēties zilajā burkā katrā valstī, kuru viņa apmeklē. Par Rozas modeli Latvijā kļuva tulkotāja Maima Grīnberga.

Roza Liksoma

Roza Liksoma

Tikpat fascinējoši kā fotogrāfijas ir arī Likosomas zīmējumi. Viņa ir Somijā pazīstama komiksu māksliniece. Ar zīmēšanu Likosoma sākusi nodarboties, pusgadu studējot Krievijā. Tajā laikā diezgan daudzi somu studenti studējuši Padomju Savienībā. Krievija Rozai nav nekas svešs. Viņas vecāku mājas atradušās netālu no Murmanskas, kur tīņu gados autori bieži apmeklējusi ballītes. Interese par Padomju savienību bijis arī viens no dzinuļiem, kas autorei licis iemācīties krievu valodu. Viņa vēl arvien runā krievu valodā. Interese par Padomju Savienību bija arī iemesls viņas Transibīrisjas ceļojumiem: Maskava-Ulanbatoru un Maskava-Pekina. Kāpēc Transibīrijas ceļojums un studijas Maskavā? Kā autore saka, jo tajā laikā tur nokļūt bija visgrūtāk. Autore savā laikā bijusi aktīva pankroka pārstāve, kura, kā pati smejas, nu ir kļuvusi par parastu vidusšķiras mājsaimnieci.

300x0_sestakupeja_978-9934-0-5439-6Šie Transsibīrijas braucieni ar vilcienu ir atspoguļoti arī autores garstāstā “Sestā kupeja”, kur aprakstīts divdesmitgadīgas, inteliģentas, diezgan kautrīgas meitenes vairāku nedēļu ceļojums uz Mongoliju vienā kupejā ar sešdesmit gadus vecu krievu celtnieku, kas savā laikā izcietis sodu par slepkavību. Šis tiešām ir patiess un realitātē pašas autores piedzīvots fakts, bet viss pārējais fantāzija un izdomājums, par sadzīvi un notikumiem, kas attīstās šajā braucienā, kura laikā tu principā esi “ieslēgts” vienā kupejā ar nepazīstamu ceļabiedru, kas ceļojuma gaitā, vēlies tu to vai nē, ir kļuvis tev pazīstams.

Autore pati saka, ka viņas rakstības stils ir neemocionāls, ka viņai riebjas spēles ar vārdiem un ka raksta skarbi, distancējoties no emocijām. Man kā lasītājai gan tā nešķita. Varu teikt, ka lasīto uztvēru diezgan emocionāli un teikšu atklāti, lasot šo grāmatu sarku, brīžiem sajutos neērti, lai arī grāmatā atainotā vīra leksika man nebūt nebija sveša un noteikti neesmu no tiem, kas izlasot grāmatā rupju vārdu kliegs par tikumības normu pārkāpumiem un sabiedrības maitāšanu. Ilgi domāju, kāds iemesls ir šai manai pēkšņajai kautrībai, līdz nonācu pie secinājuma, ka pie vainas ir īstuma sajūta, kas nāk no šī stāsta, kā arī vēlme norobežoties no viena stāsta varoņa. Nevēlēšanās atzīt, ka tev ir saprotama un pazīstama šīs it kā sabiedrības padibenes valoda, pieredze, sajūtas un emocijas. Galu galā mūs visus vada tās pašas vajadzības un vēlmes, tikai izpausmes ir atšķirīgas. Patiesībā norobežoties un būt augstākā līmenī kā viņas kupejas biedrs vēlas arī meitene. Viņa mūk ārā no kupejas pēc vīrieša nepiedienīgajiem piedāvājumiem un ne visai tīkamajiem izteikumiem par sievietēm, tomēr viņai tas viss nav svešs, jo ko tamlīdzīgu viņa jau ir dzirdējusi un pieredzējusi attiecībās ar savu tēvu – alkaholiķi. Arī viņai ir sava pieredze mīlas dzīvē – inteliģenta, bet ja tā labi ieskatās tas kaut kādā ziņā ir tas pats, par ko runā vīrietis. Tikai viņš runā prasti, bez izskaistinājumiem un pieklājīgiem vārdiem. Viņš nav dumjš, ilgajos ieslodzījuma gados izlasījis kaudzēm ļoti gudru grāmatu, spēj citēt zelta klasiķus. Tomēr viņš nepielāgojas klasiķiem, nepārņem to domas, runas veidus un morālo stāju. Viņš interpretē klasiķus pa savam un tas lasītājā raisa kārtējo emociju gūzmu.

“Sestā kupeja” ir arī stāsts par cilvēku lielisko pielāgošanos spēju, par spēju izveidot noteiktas attiecības, arī ar cilvēkiem, kuri varbūt nemaz nav tik tīkami, par spēju atrast otrā ko tīkamu. Tas arī ir stāsts par draudzības rašanos tur, kur tas šķiet pilnīgi neiespējami, un to, ka reizēm tieši nejaušie ceļabiedri ir tie, kas ļaut atrast ceļu pašam pie sevis. Stāsts par dzīves skolotājiem, kas pie mums nonāk visneparastākajos veidolos.

rozalikosoma-12-2015 020Pašas pieredze, redzētais un dzirdētais ļauj autorei veiksmīgi attēlot lielās Padomijas garu, gaisotni, kas tajā valda, cilvēkus, principus, kas vada viņu dzīves. Sibīrijas pilsētu ainas, piečurāta vilciena tualete, visuvarenās pavadones, pēc skābiem kāpostiem dvakojošas stacijas ēdnīcas, čefīrs ceļabiedra krūzē, kaut kas no tā, kas mums Padomijas laika bērniem ir tik pazīstam un tajā pašā laikā svešs, jo mēs baltieši taču vienmēr esam bijuši “citā līmenī”. Mums vismaz tā ir labpaticies uzskatīt. Un kāda daļa taisnības tajā visā arī ir.

rozalikosoma-12-2015 018Šī noteikti ir lasīšanas vērta grāmata, lai arī visiem tā varētu nepatikt. Roza Likosoma aizrauj,  šokē un atbaida, jo viņas tēli liek ielūkoties sevī, varbūt pat liek sevi saskatīt ko tādu, ko nemaz negribam saskatīt.

Did you like this? Share it:

Leave a Reply

 

 

 

You can use these HTML tags

<a href="" title=""> <abbr title=""> <acronym title=""> <b> <blockquote cite=""> <cite> <code> <del datetime=""> <em> <i> <q cite=""> <strike> <strong>