Carpe diem!

novembris 2015
P O T C P S Sv
« Okt   Dec »
 1
2345678
9101112131415
16171819202122
23242526272829
30  

Historia

Laura Dreiže

300x0_debesu-lauskas-smallOktobris pagājis nemanot un man atkal ir tā lieliskā iespēja, nedaudz agrāk kā citiem izlasīt Lauras Dreižes triloģijas “Danse Macabre” trešo daļu “Debesu lauskas”. Jāsaka, ka šī daļa kaut kā izlasījās ātrāk kā iepriekšējās, kaut arī biezuma ziņā īpaši neatšķīrās no iepriekšējām. Varbūt vēlme ātrāk uzzināt, kādas būs stāsta beigas, lika burtus tvert straujāk.

Neskatoties uz to, ka grāmatu lasīju raiti un lielu interesi, jāsaka, ka daudz pārsteigumu momentu nebija. Jau pēc iepriekšējo triloģijas daļu izlasīšanas, iekšēji biju sagatavojusies gan Viktorijas nokāpšanai ellē, gan marķīzes Vinčesteres fiasko, gan laimīgajām beigām.

Patīkams pārsteigums bija Teo atgriešana apritē un ja man būtu teikšana es noteikti viņu savestu kopā ar vienu no lejaslondoniešiem. Arī Lotijas iznāciens bija lielisks. Abi šie tēli grāmatas otrajā daļā bija pavisam nemanāmi, taču noslēguma daļā autore tiem ļauj izpausties, pat ja viena no tām pārvēršas par īstu fūriju. Vienu brīdi gan aizdomājos, ka ir viens tēls, kuru autore nemaz nav mīlējusi, jo viņai vispār netiek ļauts runāt, viņa tiek tikai pieminēta, vai arī tiek izmantots viņas vārds. Tā ir Viktorijas māsa Eva, kurai nav dota pilnīgi nekāda iespēja parādīt sevi. Ir tikai Viktorijas subjektīvais viedoklis par māsu, kuram cauri vijas greizsirdība mātes attieksmes dēļ. Laura, par ko tāds naids pret nabaga Evandželīnu Koru Elingtoni??

Jāsaka, ka Misteriuma likteni biju iedomājusies ne tādu, bet nu ko… Viņa beigas bija pelnītas un tādas, ka man nenobira nevienas nožēlas asaras. Vismaz tapa mazliet skaidrs, no kurienes šis ar lielo aktiera talantu apveltītais viltnieks un drāmas karalis nāk. Pašas pazemes valstības iekārtojums strukturāli principā bija tāds pats kā antīko autoru darbos. Izskatās gan, ka autore, veidojot pazemes valstības iekārtojumu, vairāk simpatizējusi Vergīlijam nekā Homēram, kaut gan saskatāmi elementi no abu šo autoru pazemes valstībām. Tik liela kārtība, kāda valda Dreižes pazemes valstībā, gan ir raksturīga tieši Vergīlija “Eneīdā” aprakstītajai pazemes valstībai , šeit gan izpaliek vieta, kur pulcējas dvēseles, kam vēl tik jāpiedzimst. Interesants risinājums ticis arī rasts tā sauktajai Svētlaimīgo pļavai (ja salīdzina ar Vergīlija “Eneīdu”), kur pulcējās nevainīgās dvēseles un baudīja mūžīgo svētlaimi.

Negaidīta bija Viktorijas un Taniela izkļūšana no mirušo valstības, ja godīgi… vienu brīdī domāju, ka tā būs neiespējamā misija, bet tad tas viss atrisinājās diezgan raiti, lai gan ne bez sāpīgiem upuriem, kuri mani ļoti, ļoti apbēdināja.

Taču, lai arī cik žēl būtu to, kam sākt jaunu dzīvi bija liegts, beigas ir labas. Abi galvenie tēli ir cietuši gan fiziski, gan emocionāli, un šīs ciešanas viņu ir ļoti mainījušas. Tomēr ne uz to sliktāko pusi. Pēc grāmata izlasīšanas, mani neatstāj pārliecība, ka šī savienība būs laimīga, ka viņi līdz pat mūža beigām būs viens otram gan iedvesmas avots, gan balsts grūtā brīdī. Ja iepriekš Viktorija bija šī pāra vājā puse, tad triloģijas noslēgumā viņa ir izaugusi par līdzvērtīgu partneri Tanielam. Īsumā rezumējot, teikšu, ka grāmatu aizvēru ar ļoti labu sajūtu. Nu, tādu: jē!!! Biku jau gan būtu gribējies ielūkoties kāzu svinībās, vai vismaz uzzināt cik mazo Glāsēnu pēc tam godam kalpojuši Anglijas karalienei, bet par to jau var arī pafantazēt.

Did you like this? Share it:

Leave a Reply

 

 

 

You can use these HTML tags

<a href="" title=""> <abbr title=""> <acronym title=""> <b> <blockquote cite=""> <cite> <code> <del datetime=""> <em> <i> <q cite=""> <strike> <strong>