Ar bargo Ziemeli tās valsi dej.
Šai ziemas ballē pēdējā,
Rit deja pati jautrākā.
Smej Ziemelis un pārslu skauj,
Jautrā dejā viņu rauj.
Pār pārslas seju sārtums līst,
Kā laimes gaidās viņa tvīkst.
Ai pārsliņ, kam nevairies,
No Ziemeļa prom nelaidies?
Ne esi viņam pirmējā,
Ne būsi arī pēdējā.
Jau tavu māsu skaistāko,
Viņš līdzi sevim aizvīla.
Kopš senā balles vakara,
Nav manīta vairs viņa.
To dzirdot pārsla satrūkstas,
No viņa skavām atraujas.
Un laipni smaidot atvadās,
Stāv Ziemelis un noskatās.
Kā skaistā pārsla aizlaižas.
Un nobēdājies nosaka.
„Jā trūkst iekš mana albūma,
Šīs vienas skaistās pārsliņas”
Ruta Zimnoha (1996.g)
