Carpe diem!

jūlijs 2015
Pi Ot Tr Ce Pi Se Sv
 12345
6789101112
13141516171819
20212223242526
2728293031  

Historia

TR NOTĀRS

belashs5Kādā ļoti karstā jūlija dienā Vaļa no Juglas, grozot radioaparāta podziņas, izdzirdēja tieši viņai domātu ziņu: Stacijā par brīvu dalīšot belašus. Gluži neviļus viņa aizdomājās par tanti Gaļu, viņas belašu biznesu, tā norietu pēc PVD locekļu uzdarbošanās un aromātu, ar kuru galā nevarēja tikt pat dārgās franču smaržas, ko par sūri un grūti nopelnīto belašu naudu bija iegādājusies tante. Eh, uzmeta toreiz cilvēku! Ar nodomu izputināja. Vecu gaļu piesēja. Nu nebija neviens belašos samaltais kaķis ilgāk par pusstundu ledusskapī stāvējis! Par to Vaļa varēja zobu atdot! Jā, tante Gaļa un vecie labie laiki…

Aizgainījusi sēras pēc pagātnes vaļa metās apzvanīt draudzenes: resno pakaļu Taņu, vagīnu Aņu, dranķi Mašu un kuci Dašu. Un lai arī pārējās, izņemot Taņu, lielu sajūsmu pret belašiem neizrādīja, visas kā viena solīja Vaļai pievienot. Sen zināma patiesība, ka par velti velns pat mušas ēdot.

Ap trijiem pēcpusdienā dāmas ieradās stacijā. Visas acis izskatīja, bet no bezmaksas belaša ne miņas. Nekur tuvumā nemanīja arī nevienu belaša tirgotāju. Visas piecas metās ķemmēt staciju, jo tas būtu visai truli pieļaut, ka tavu bezmaksas belašu apēd kāds cits. Pēc ilgiem meklējumiem, pie stacijas aizmugurē tika atrasts kāds belašu tirgotājs. Viņa kārnais izskats gan liecināja pret belašu kvalitāti, bet ja jau kaut ko dod par velti, kvalitāte var arī nebūt.

Tā nu dāmas piestūrēja pie vīreļa un palūdza savus piecus belašus. Tikušas pie kārotā, dāmas taisījās prom. “No jums pieci eiro.” iepīkstējās vīrelis. “Kādi pieci eiro? Nemēģini, mūs te apčakarēt! Pati dzirdēju, ka šodien stacijā belašus pa velti dod!” “Es nē. Pie manis nav par velti” turpināja pīkstēt vīrelis. Nu bija laiks smagajai artilērijai. Pabīdījusi malā Vaļu, pie belašu vīreļa piestampāja resnā pakaļa Taņa. “Tu te nevaginē! Ja teica, ka pa velti, tad ir pa velti! Daudz vaginēsi, virsū uzsēdīšos!” Taņa pagrieza pret vīreli savu pēcpusi. “Poļina, Ļida, slepkavo!” pēkšņi spalgi iespiedzās vīrelis. Gluži kā no zemes vīrelim blakus izauga diva milzenes, kuru pēcpuses apmēros vismaz trīs reizes pārsniedza Taņas krāšņumus. Dāmas neuzdeva liekus jautājumus, viņas metās aizstāvēt savu maizes pelnītāju, kurš tiktiko paspēja paslēpties aiz belaša ratiņiem. Lidoja belaši, tika izplēsti mati un pašas karotājas ik pa brīdim transformējās par maitām, kucēm un vagīnām. Galu galā nācās iejaukties stacijas apsardzei un pašvaldības policijai. Kautiņa brīdi garām gāja TR NOTĀRS un nodomāja “Ta ta tizleņi, dēļ belašiem kaujas. Būtu atnākuši uz manas grāmatas prezentāciju un belašu par baltu velti dabūtu.”belashs1

Tos belašus tiešām deva, pat veselus divus. Ar zobu par to atbildu. 1. jūlija pēcpusdienā stacijā, Jāņa Rozes grāmatnīcā notika blogera TR NOTĀRS alias Lauris Vanags grāmatas “Belašs jeb vilcienā lasāmā grāmata” prezentācija. Es tur arī biju, visu pamanīju. Ieprieks TR NOTĀRA blogā varbūt, ka biju ielūkojusies vienu reizi, tad nu ļoti uzmanīgi vēroju, ko belašu “cepējs”  labu pastāstīs. Jāsaka, ka autors ir labs piemērs tam, ka blogeris var radīt grāmatu. Ja nesanāk pa labam, pieklājīgi un gana ātri no izdevēja saņemt atbildi, tad savā bloga var publicēt asprātīgu gabalu par to kā blogeris nav kļuvis par nopelniem bagātu autoru. Turklāt par pamatu šim gabalam izmantojot savu un izdevēja saraksti. Izdevējs sarosīsies. 🙂  Vismaz šajā gadījumā sarosījās un pie lasītāja nonākusi grāmata, kuras pircējiem tās atvēršanas dienā par velti tika dots īsts, silts belašs. belashs2Paši pirmie prezentācijas apmeklētāji par velti saņēma arī grāmatu. Dažiem veicas. Divi belaši par vienu taloniņu. Šajā prezentācijā izpalika nopietnas runas un spriedelēšana par filoloģiskajām vērtībām. Tas bija jautrs, izklaidējošs pasākums, kurā ikvienām bija iespējams iepazīties ar autoru, pasmieties par sevi, citiem un šo to “nodegustēt” no paša belaša, ļaujot sev to iebarot. Es ļāvu, jo, pēkšņi, nonācu pie atklāsmes, ka patiesībā līdz šim ne reizes neesmu ēdusi belašu. Līdz ar to šī prezentācija bija manis kā belaša ēdāja debija. Turklāt dubultā.

Kāda ir grāmata? Jūs taču zināts kāds ir belašs. Taukains, sātīgs, kraukšķīgs ar pikantu pildījumu. Kārdinošs un tajā pašā laikā tāds, kas liek distancēties. Pilna laime vēderam un puse dienas belašīgu atraugu garantēts. Bet tīri labs. Vismaz tāda bija mana pirmā pieredze. Līdzīgi ir ar grāmatu. Prezentācijā dzirdētais un paša autora personība grāmatu padarīja kārdinošu. Vēl pa visam silta! Autora pseidonīms – Tirliņu Republikas notārs un paviršā iepazīšanās ar viņa daiļradi, lika ierunāties šaubām. Bet… Kas neriskē, tas nevinnē! Daudz nedomājot iekodos siltajā belašā. Ziniet! Tīri labs! Tikai vairā jāapēd un jārēķinās ar spēcīgu pēcgaršu. Izlasīju pirmo gabalu un tā arī nesapratu, it kā smieklīgi, it kā nē. Nolēmu stāstu izstāstīt skaļi māsai un… sāku zviegt. Secinājums: grāmata jāizlasa un pēc  tam jāizstāsta skaļi. Tas tādiem kā man – tiem, kam tie garie žirafes kakli. 🙂 Tālāk lasot, jau sāku ķiķināt, bet par manu favorītgabalu kļuva “Septiņpadsmit pavasara dziesmas.”, lai gan arī “Rīgas Apasionāta” lasīšanas  laikā pāris reizes aizrijos ar tēju”.

Īsumā – pikanta, atraugas radoša grāmata nenopietnai lasīšanai par lietām, sistēmām un motīviem, kas vada dažādus cilvēkus, par atšķirīgām vērtību sistēmām un domāšanas līmeņiem. Stāstiņi par dažāda ranga un līmeņa blēžiem. Savā ziņa latviešu “Dekamerons”.

Did you like this? Share it:

1 comment to TR NOTĀRS “Belašs jeb vilcienā lasāmā grāmata”

  • nemesis

    Hm, kāpēc Dekamerons? Katrs stāsts ir par cilvēka dzīvi sociuma plaknē, ne kundalīni līmeni 🙂 Es teiktu – latviešu O’Henri, ja vispār ir jāsalīdzina…

Leave a Reply

 

 

 

You can use these HTML tags

<a href="" title=""> <abbr title=""> <acronym title=""> <b> <blockquote cite=""> <cite> <code> <del datetime=""> <em> <i> <q cite=""> <s> <strike> <strong>