Elizabete Eglītes grāmata “Tikšanās laikā” piesaistīja manu uzmanību, jo grāmatā aprakstītie notikumi norisinās tepat Latvijā. Tieši tas man patika arī Arno Jundzes grāmatā “Kristofers un Ēnu ordenis”. Jāsaka gan, ja Arno Jundzes grāmata vairāk bija domāta zēniem, tad Elizabetes Eglītes grāmata sajūsminās pusaugu meitenes.
Grāmatas notikumi norisinās Krustpilī. Tas ir stāsts par Elenoru, meiteni, kura atrodas pārmaiņu priekšā. Tikko pabeigta devītā klase, rudenī jāuzsāk jaunajā skolā un draudzenes nolēmušas mācīties citur. Eleonora ir tajā vecumā, kad īsti vairs neesi bērns, bet vēl arī neesi pieaudzis, neskatoties uz to, ka meitene ir neparasti nopietna savā vecumā. Notikumi, kas sagaida Eleonoru, liek meitenei pieaugt, iepazīt un izprast sevi. Iemāca atšķirt liekuļotas jūtas no patiesām. Liek saprast, ka mīlestības dēļ var atteikties no visa un doties līdzi puisim no cita laika.
Grāmatā skartas meitenēm svarīgas tēmas, pirmā iemīlēšanās, nodevība un vilšanās, kā arī īstas mīlestības atrašana. Elizabetes dzīve it kā ir sadalīta divās pasaulēs. Viena pasaule ir viņas ikdiena, skola, draugi, ģimene, attiecības ar skolas skaistuli Henriju, pačalošana ar draudzenēm. Otrajā pasaulē mīt Niks jeb Nikolauss fon Korfs – Kreicburgas jaunais barons, kas atrodas tikai nieka pāris gadsimtu attālumā. Kaut kādu neizskaidrojamu iemeslu pēc Elenora spēj satikt Nikolausu un nokļūt pagātnē, bet Nikolauss spēj palīdzēt Eleonorai ļoti nepatīkamā brīdī tagadnē.
Personīgi man ļoti patika tas kā grāmatā aprakstīti notikumi senajā Kreicburgā. Nešpetnā Nikolausa māsīca, nodevīgais pārvaldnieks, attiecības latviešu un baronu starpā, Nikolaussa un Eleonoras mīlestība, pagātnes un tagadnes sastapšanās. Šī daļa tiešām aprakstīta ļoti izjusti un aizraujoša. Var redzēt, ka autore interesējušies par Krustpils vēsturi un baronu dzimtu.
Otrā daļa – mūsdienu pasaule, mani īpaši neizrāva, laikam tādēļ, ka bija diezgan meitenīga, diezgan naiva un… Mjā, pati arī pusaudzes vecumā īsti neļāvos šim naivumam, bet pusaugu meitenēm noteikti patiks. Un ja godīgi, tas taču ir tik skaists – šis rozā naivums! Eh, “Kristofers un Ēnu ordenis” tomēr man patika labāk. Bet… es vienmēr esmu mazliet bijusi pašpuika.
